Atslēgvārdi:

“Ir daudz valodu, kurās saprasties!” 1

“Undīne, manuprāt, integrācijas laukā ir darījusi vairāk nekā par to atbildīgā ministrija. Te es integrācijas augļus redzu un pats sevī izjūtu: kopēja jaunrade, sadarbība, katram savu un otra kultūru cienot,” domā pasaku meistars Andrejs Šamins.

Iesaki citiem:
Undine 255x203

“Ir daudz valodu, kurās saprasties!”, man atbildēja Pasaku mājā Undīne, kad jautāju, kā tajā sadarbojas krievi un latvieši. Undīne ir 139 gadus veca noslēpumaina Jūrmalas divstāvu koka ēka ar pagrabu un tornīti, bibliotēku, lietišķās mākslas darbnīcām, lielo sapulču ugunskuru un latviešu Saules kalendāru. Mājā valda pasaku atmosfēra: kaut kas starp tautas augstskolu, alķīmijas laboratoriju un rūķu apdzīvotu zemnieku māju. Uz jūras pusi no pasaku mājas plešas Pasaku mežs. Undīnē draudzīgi sadzīvo baltu, slāvu, Ziemeļeiropas, indiāņu un droši vien vēl dažādu kultūru elementi, rūķi un Tolkīna grāmatu varoņi.

Ieejot pasaku mājā Undīne, sastopu dažādu profesiju un interešu grupu pārstāvjus, latviešu patriotus, krievu folkloristus, kristiešus, budistus un musulmaņus, dzejniekus, filozofus un ezotēriķus. Pareizāk sakot, cilvēkus, kas sevi par tādiem mēdz uzskatīt citur, bet šeit kļūst par vienas Pasakas varoņiem. Nez kādēļ, citkārt te viesojoties, nebiju ievērojusi, ka daudzi klātesošie runā krieviski.

Rit Saules kalendāra pavasara koncerts: Solvita dzied par bitēm, zirgiem, vēju. Viņai palīdz pašas gatavotie tradicionālie tautas mūzikas instrumenti un kailo kāju šļaksti ūdens bļodā. Latviskajās dziesmās klausās latviešu un krievu jaunieši, bērni, viens otrs sirmgalvis, arī melnādainais Marks, kurš citkārt gatavo mūzikas instrumentus un ar apkārtējiem sazinās tikai angļu vai visiem saprotamajā smaidu valodā. Vēlāk krieviski runājošais Jurijs atzīstas, ka viņam šeit patīk tieši latviešu folkloras klātesamība. Arī Undīnes namatēvs Ingus Zālītis ir ievērojis, ka krieviem ir interesanti klausīties, ja latvieši dzied latviešu valodā, savukārt latvieši labprātāk klausās krieviski nevis angliski vai latviski dziedošas krievu grupas. Undīnē netiek praktizēti noteiktai tautībai domāti pasākumi: nevis vienas tautības pārstāvji dzied savai vai citai tautībai, bet gan cilvēki dzied cilvēku auditorijai.

Gan Undīnes veterāni un pastāvīgie apmeklētāji Andrejs, Jurijs, Sergejs, Ģirts un Aleksejs, gan nesen lieliski iejutusies Andra, gan jaunie mākslinieki Elīna, Armands un Alise par pozitīvu faktoru uzskata komunikācijas iespējas ar citu tautību cilvēkiem tieši radošajā procesā. Undīnes namamāte Ieva Jātniece zina teikt, ka 45% Undīnes aktīvistu un atbalstītāju ir krievi un citu tautību cilvēki.

Vai praksē tomēr nav tā, ka krievi un latvieši rosās katrs par sevi un sadarbības vietā ir tikai iecietīga līdzāspastāvēšana? “Nē, tā nav”, saka pasaku meistars Andrejs Šamins. Viņš atzīst, ka latviski runāt un saprast iemācījies tieši šeit, kopā Pasaku māju un Pasaku mežu veidojot un darot organizatoriskas lietas. Staigājot pa Pasaku mežu, ievēroju, ka vairāki pretimnākošie Andreju sveicina krieviski, bet viņš atbild latviski. Vaicāju, kāpēc? “Nu, kā, viņi sveicina mani manā valodā, bet es, cienīdams viņus, vismaz sasveicināties taču varu viņējā!”. Sarunu beidzot, viņš piebilst: “Undīne, manuprāt, integrācijas laukā ir darījusi vairāk nekā par to atbildīgā ministrija. Te es integrācijas augļus redzu un pats sevī izjūtu: kopēja jaunrade, sadarbība, katram savu un otra kultūru cienot.” Līdzīgi uzskata arī grupas Karine Dance spēlmanis Aleksejs: “Starpnacionālos konfliktus uzkurina politika. Brīžos, kad masu medijos notiek kārtējā politiskā kampaņa, tās ēna ir mazliet jūtama arī pasaku mājā. Politiķiem vajadzētu solidarizēt sabiedrību citādā veidā, masu medijos publicēt vairāk pozitīvas informācijas, tad nacionālā jautājuma vispār nebūtu. Bet te ir forša vieta: mūs vieno ideja, mūzika, māksla.”

Kad vaicāju, kas nāk uz Undīni, Andrejs atbild: “Tie, kam viņu iekšējais bērns dvēselē kaut ko vēlas darīt. Mēs lieliski darām savu darbu pieaugušo pasaulē, mums nav bērna psihes vai tamlīdzīgu problēmu, tomēr ir arī intereses, kas pieaugušo pasaulē neiederas. Mēs esam vēl nemiruši bērni, dzīvi cilvēki, kas nevēlas gulēt un redzēt sapņus, ko viņiem uzspiež sabiedrība”.

Sarunas Undīnē visbiežāk rit, katram runājot dzimtajā valodā. Turklāt Ingus Zālītis ir ievērojis, ka krievi kļūst sirsnīgāki, ja ar viņiem runā latviski: “Mūsu pasākumi vērsti caur citu ideju, mums nav nacionālo problēmu. Daudzi krievi nāk šurp tāpēc, ka latviešu patriotu pasākumos ar viņiem runā krieviski. Savukārt mums krievi netraucē, līdz ar to nav problēmu ar viņiem runāt latviski. Daudzi vēlas pārbaudīt savas latviešu valodas zināšanas vidē, kur pret krieviem nav aizspriedumu. Te viss notiek latviski, tomēr neskaidrību gadījumā varam pāriet uz krievu valodu. Turklāt kāda gan nozīme tautībai, ja tiek darīts radošs darbs, būvēta māja, velts akmens vai celts baļķis?!”

Undīnes pirmsākumi meklējami 1995. gada ziemā. Bet par patieso sākumu uzskatāms 1997. gada 8. augusts, kad atklāta izstāde “Vasara un dūmi” un sākusies plašāka tautās iešana. Tad arī vairāki bērni izteikuši vārdus “Pasaku māja”. Kopš tā laika šeit tiek veidota neformāla vide, “bezkrogus krodziņš” jeb atmosfēra, kas ir tikpat brīva un patīkama kā krogā, tikai bez alkohola un citām apreibinošām vielām. Tā vietā, lai koncerta starpbrīdī nopīpētu 5 cm cigaretes, šeit tiek piedāvāta iespēja noaust 5 cm auduma, izveidot māla podiņu vai svečturi.

Gan Ingus, gan Ieva un Andrejs uzskata, ka Undīnē visā tās pastāvēšanas gaitā neviena nopietna nacionāla konflikta nav bijis tāpēc, ka Pasaku mājas teritorijā aizliegts lietot alkoholu un narkotikas vai būt šo vielu ietekmē: “Cilvēks skaidrā prātā ir citāds nekā iedzērušais. Kuru gan dzērumā nepavelk uz agresiju? Bet, ja agresija pastāv, tad dalījums pēc nacionalitātes ir vienkāršākais. Šeit alkohola nav, un notiek savdabīgs eksperiments, kā veidojas cilvēku attiecības bez apreibinošām vielām.”

Ir gadījušies arī kuriozi, piemēram, gatavojot ļoti latviskus Saules kalendāra tradīciju svētkus, vairums brīvprātīgo palīgu bijuši cittautieši. Tāpat undīniešu mutvārdu pūrā ir daudz anekdotisku gadījumu, kas saistīti ar vārdu pārprašanu, piemēram, kāds puisis pēc sarunā dzirdētiem vārdiem “un tad mums pakaļ atbrauca autobuss” ļoti nopietni pārmetis Ievai, ka viņa, solīda sieviete būdama, autobusu par pakaļu saukājot. Kādam citam bijis grūti puķi no pūķa atšķirt, taču labestīgie smiekli nebūt nav mazinājuši darboties prieku un centienus apgūt latviešu valodu.

“Ja vieno vēlme nest labo, arī viss pārējais atrisinās. Undīnē nekas nav jāupurē, nav jāapslāpē sava dziesma, ja tā skan unisonā ar kāda cita dziesmu. Te ir vienīgā vieta, kur es ar interesi pamazām mācos latviešu valodu. Pat ne tik daudz valodu kā sapratni. Jo valoda nav galvenais, pareizāk sakot, ir daudzas valodas, kas papildina viena otru: gleznu, mūzikas, skatienu, vēlmju, nodomu, smaidu valoda”, stāsta mākslinieks Sergejs Žitņikovs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dominus 29.05.2004 10:20
Ir tikai viena valoda, kas dārga man un mīļa. Latvijā runāsim latviski.

Saistītie raksti
Citi autora darbi