Atslēgvārdi:

Īpašs tiesisks režīms cilvēktiesību ierobežošanai? 8

Vai kāds var man palīdzēt saprast ar ko atšķiras izņēmuma stāvoklis no ārkārtas situācijas?

Iesaki citiem:

Tas mani interesē tādēļ, ka gan politiķi, gan eksperti nu jau vairākkārt ir pieminējuši, ka teorētiski varētu ieviest Latvijā īpašu tiesisku režīmu, kura laikā pārtrauktu darboties tiesību principi (lai varētu samazināt pabalstu apmērus). Es tam neredzu tiesisku pamatu, bet ja ideja publiskajā telpā ir sākusi virmot, tad prasās aplūkot, vai tā vispār ir iedomājama.

Lūk, divi citāti:

"Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (TP) aicina Latvijā izsludināt ārkārtas situāciju finanšu jomā, kas ļautu samazināt visus iespējamos sociālos pabalstus, neievērojot tiesiskās paļāvības principu. [...] "Valdībai steidzami vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju finansiālajā situācijā, un tad varētu arī neievērot tiesiskās paļāvības principu," sacīja Barča."

"Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš: "Pirmkārt, Satversmē ir pants par īpaša stāvokļa ieviešanu, taču pagaidām pie mums nekas tāds nav darīts. Ja šāds likums tiktu pieņemts ar parlamenta akceptu, tad varētu runāt par to, ka valstī uz noteiktu laiku nedarbojas atsevišķi noteiktie mehānismi un tiek ierobežotas cilvēktiesības. Tomēr tiesiskās paļāvības princips līdz šim Latvijā ir darbojies un pastāv iespēja, ka Satversmes tiesā valsts varētu arī zaudēt, jo šāda tipa likumu pieņemšanai pastāv ierobežojumi.""


Latvijas likumos ir regulēts gan viens, gan otrs

Piemēram, Nacionālās drošības likums:

10.pants: Ministru kabinets likumā noteiktajos gadījumos izsludina ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli un mobilizāciju

22.pants. Valsts apdraudējums

(1) Atkarībā no valsts apdraudējuma veida, tā intensitātes un rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas lieluma nosaka atbilstošu terorisma draudu līmeni, kā arī likumā noteiktajā kārtībā var izsludināt ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli.

(3) Ārkārtējo situāciju izsludina dabas katastrofu vai avāriju, epidēmiju, epizootiju, epifitotiju, sabiedrisko nekārtību, terorisma un bruņota konflikta gadījumos, ja būtiski apdraudēta sabiedrības, vides vai saimnieciskās darbības drošība.

(4) Izņēmuma stāvokli izsludina, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud pastāvošo valsts iekārtu.

(5) Ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa gadījumā var izsludināt mobilizāciju, lai risinātu ar nacionālo drošību un valsts aizsardzību saistītos uzdevumus, kā arī likvidētu ārkārtējās situācijas un to sekas.



Izņēmuma stāvoklis

Satversme: 62. pants. Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, vai ja valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, tad ministru kabinetam ir tiesība izsludināt izņēmumu stāvokli, par to 24 stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds ministru kabineta lēmums nekavējoši jāceļ priekšā Saeimai.

Likums Par izņēmuma stāvokli: 1. pants. Izņēmuma stāvoklis ir valsts varas un pārvaldes institūciju, izņēmumu, uzņēmējsabiedrību, iestāžu un organizāciju darbības īpašs tiesisks režīms, kas pieļauj šajā likumā noteiktajā apjomā un kārtībā ierobežot fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. [starp citu, šo likumu ir tiešām vērts izlasīt pilnībā - tur ir par komandanta stundām un citām interesantām lietām]


Ārkārtas situācija

Civilās aizsardzības likums: 3.pants. Katastrofas
(1) Atbilstoši katastrofas veidam izšķir:
1) dabas katastrofas (piemēram, vētras, viesuļi, zemestrīces, lietusgāzes, plūdi, krusa, stiprs sals, sniega vētras, apledojums, sniega sanesumi un ledus sastrēgumi, liels karstums, sausums, mežu un kūdras purvu ugunsgrēki);
2) cilvēku izraisītās katastrofas:
a) tehnogēnās katastrofas (piemēram, ražošanas avārijas ar ķīmisko, radioaktīvo un bioloģiski aktīvo vielu noplūdi, ugunsgrēki ēkās un tautsaimniecības objektos, sprādzieni, transporta avārijas, dambju pārrāvumi, komunālo un enerģētisko tīklu pārrāvumi, ēku un būvju sabrukšana),
b) sabiedriskās nekārtības, terora akti un bruņoti konflikti;
3) epidēmijas, epizootijas, epifitotijas.
[...]
(3) Ja katastrofas mēroga dēļ ir nepieciešama juridisko un fizisko personu tiesību un brīvības ierobežošana, var izsludināt ārkārtējo situāciju. Ārkārtējā situācijā var izsludināt mobilizāciju glābšanas darbu nodrošināšanai un medicīniskās palīdzības sniegšanai iedzīvotājiem, kā arī katastrofas seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanai.



Manā izpratnē (izlasot likumus) ārkārtas situācijas izsludināšanas priekšnoteikums ir jau notikusi katastrofa, turklāt tā nevar būt ekonomiska rakstura katastrofa. Tā kā, ja vien šis likums netiek grozīts, šobrīd tiesiski ārkārtas situāciju izsludināt nav iespējams.

Izņēmuma stāvokli var pasludināt arī tad, ja ir iekšējo nemieru risks, kas apdraud pastāvošo iekārtu ... Šeit problemātiski ir noteikt ne tikai to, cik tad lielam šim riskam jābūt, bet arī, kas īsti ir valsts iekārta? Pieņemu, ka ar to ir domāta republika/parlamentārisms? Ja tā, tad šobrīd izsludināt izņēmuma stāvokli nav vispār nekāda pamata - jo nepietiek tikai ar to, ka pierāda, ka Latvijā 'pastāv nemieru iespēja, vēl papildus ir jāpierāda, ka šie nemieri apdraud VALSTS IEKĀRTU. Un šāda veida nemieru iespējas Latvijā šobrīd nav.

Turklāt nevaru iedomāties, ka kādu no šiem tiesiskajiem režīmiem varētu tiesiski izmantot ar mērķi samazināt pabalstus vai pensijas, ne šim nolūkam tie ir domāti!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Trauts 23.04.2009 15:12
Ivetai :)

Vispārējo tiesību principu kolīziju (sadursmes) gadījumā tā tiek izšķirta pēc svēršanas metodes (D.Iļjanova Vispārējie tiesību principi). Piemēram, salīdzinot iespēju samazināt pabalstus (tiesiskās paļvības princips) ar atteikšanos no tiem (sociālas valsts princips) ir skaidrs, ka jāizvēlas pensiju samazināšana. Tam nav nepieciešams ārkārtas stāvoklis. Šāds lēmums būs tiesisks un pamatots, ja nav citu iespēju kā nodrošināt tādu pašu pabalstu izmaksu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

LA 23.04.2009 12:43
Vēl mēdz minēt arī "ārkārtas stāvokli" - dīvainu mistrojumu no viena un otra Tevis minētā. Kad pašvaldību vadītāji sāka runāt par šiem stāvokļie, es paskatījos, kā tie tiek izsludināti un kas to dara...Jāsaka, sametās baisi. Mūsu valstī ne tikai nedomā līdzi tad, kad runā par ārtkārtas stāvokļiem (tas, piekrītot Tavam Twitter feedam), bet arī nav nekāda normāla krīzes situācijas (īstas krīzes situācijas) menedžēšanas plāna. Manuprāt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ieva 23.04.2009 12:40
man, protams, kā sievietei apriori patīk intrigas - varbūt gudrās galvas jau plāno, ka nemieri būs

bet vispār baisi metās. paldies par skaidrojumu

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 23.04.2009 12:28
Liels paldies par ļoti interesantajām piebildēm!


"Tādēļ pat ārkārtas stāvoklis mūs tikai noved pie kārtējā tiesību argumenta. Kelzens nevis Šmits."

Manuprāt, pa daļai no abiem. Proti, tas ir tiesību arguments (drīkst vai nedrīkst atkāpties no cilvēktiesībām konkrētā situācijā?), kuru vērtē, vadoties no politiskā izņēmuma stāvokļa konteksta (tas, ka cilvēktiesības ir tikušas ierobežotas īpaši izsludināta režīma laikā var būt viens no iemesliem, kādēļ tiesa konkrēto ierobežojumu atzīs par leģitīmu - vai, vismaz, samērīgāku nekā apstākļos, ja izņēmuma stāvoklis nebūtu izsludināts).

Man satrauc tas, ka Latvijā par izņēmuma stāvokli ir sākuši runāt Šmita/Agambena kategorijās - it kā izņēmuma stāvokļa laikā tiesības uz laiku būtu "apstādinātas" un tā ietvaros būtu atļauti jebkādi suverēni politiski lēmumi. Starp Šmita laika regulējumu un mūsdienām ir vairākas būtiskas atšķirības. Viena no tām ļoti precīzi parādās Tavā komentārā: proti, tiesu (ST un ECT) kontrole mūsdienās sniedzas arī pār šiem lēmumiem. Ja vien, protams, - murgu scenārijs - ST no tās apzināti atsakās (piemēram, piekrītot Šmitam, ka izņēmuma stāvokļa laikā ir tikai suverēna griba un nekāds regulējums uz to neattiecas) , un paralēli izrādās, ka ECT par konkrētu gadījumu nav kompetenta lemt - piem., tiesiskās paļāvības pārkāpums kontekstā ar sociāliem jautājumiem.


Otra atšķirība ir samērā precīzais valststiesiskais ietvars (likumā atrunātie izņēmuma stāvokļa izsludināšanas priekšnoteikumi; procedūras tā laikā; limiti uz cilvēktiesību ierobežošanu u.tml.) Tā ir būtiska atšķirība, salīdzinot ar Šmita laiku, kad jurists tiešām visā nopietnībā varēja apgalvot, ka attiecībā uz izņēmuma stāvokli, viss, ko var regulēt, ir pateikt konstitūcijā, kas (kura institūcija) šo izņēmuma stāvokli drīkst izsludināt. Cik nu es viņa "political theology" attiecīgo nodaļu (ārprāts, biju pārliecināta, ka ne šī, ne Agambena grāmata man nekad nenoderēs!) sapratu, viņš uzskatīja, ka nav iespējams ne ierobežot suverēna tiesības izsludināt ārkārtas stāvokli, ne arī regulēt, ko suverēns ir/nav tiesīgs tā laikā darīt. Nedomāju, ka šāda veida domāšana 21.gs. der - izņēmuma stāvoklis vai ārkārtas situācija ir daļa no tiesībām nevis plaisa tiesībās.

Tas, kas tomēr NAV skaidrs: cik lielu "svaru" tiesas būs gatavas piešķirt izņēmuma stāvokļa oficiālai izsludināšanai kā pamatojumu cilvēktiesību ierobežošanai (teorētiski ir iedomājams viss spektrs: sākot ar gatavību, piemēram, pulcēšanās aizlieguma kontekstā atzīt to par likumīgu, TIKAI TĀDĒĻ, KA IEROBEŽOJUMS NOTIKA IZŅĒmUMA STĀVOKĻA LAIKĀ un beidzot ar viedokli, ka oficiāli izsludināts izņēmuma stāvoklis vispār nav relevants apsvērums)?


"Lai gan vienmēr ir iespējamas nianses, vidusceļš ir jāvelk starp to, ka krīze pieļauj veikt arī izmaiņas, kas nebūtu iespējamas bez krīzes, bet arī krīzes apstākļos ir jāaprobežojas ar (krīzē) saprātīgi paredzamām lietām. "

Izklausās saprātīgi, bet no Latvijas šī brīža policy skatpunkta tas neko daudz nepalīdz. Jo "saprātīgi paredzamas lietas" ir skaidra rekomendācija tikai attiecībā uz pavisam acīmredzamiem apstākļiem (piemēram, skaidrs, ka kara apdraudējuma apstākļos var aizliegt ienaidnieka izplatītu propagandu). Atbilde uz jautājumu par to, vai un cik lielā mērā tiesiskās paļāvības principa pārkāpumi vai pulcēšanās brīvības ierobežojumi ekonomiskas krīzes apstākļos ir vai nav "saprātīgi paredzams ierobežojums", nemaz nav acīmredzama.

PS.
Tas, ko es turpinu nesaprast, ir itkā daudz triviālāka (piezemētāka) lieta: proti, vai tiešām Latvijā kāds varētu saprātīgi domāt, ka šobrīd ir tiesisks pamats izsludināt izņēmuma stāvokli vai ārkārtas situāciju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kunarach 22.04.2009 23:55
Es saprotu bažas policy līmenī, bet šāds tiesiska regulējuma iespēja ir vienmēr pastāvējusi. Manuprāt, ir jānošķir vairāki jautājumi:

1) Izņēmuma stāvoklis (kas ir without prejudice attiecībā uz atbilstību Satversmei vai starptautiskajām normām);

2) Atkāpšanās no cilvēktiesībām starptautisko tiesību izpratnē;

3) Tiesiskā paļāvība konkrētu cilvēktiesību piemērošanā.

Divi pārdomu santīmi: attiecībā uz tiesisko paļāvību ekonomiskās krīzes apstākļos ieguldījumu aizsardzības šķīrējtiesas attiecībā uz Argentīnas krīzi ir izspriedušas vairākas lietas, cita starpā definējot tiesiskās paļāvības robežas krīzes apstākļos. Lai gan vienmēr ir iespējamas nianses, vidusceļš ir jāvelk starp to, ka krīze pieļauj veikt arī izmaiņas, kas nebūtu iespējamas bez krīzes, bet arī krīzes apstākļos ir jāaprobežojas ar (krīzē) saprātīgi paredzamām lietām. Otrais santīms: atkāpšanās no cilvēktiesībām ir arguments, kam jāiztur vismaz divi līmeņi: Satversmes tiesa (un piemēram Lordu palāta t.s. Al-Jeda lietā ir noraidījusi Anglijas valdības argumentu par atkāpšanos) un pašā ECT. Tādēļ pat ārkārtas stāvoklis mūs tikai noved pie kārtējā tiesību argumenta. Kelzens nevis Šmits.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 22.04.2009 21:38
Sorry, šeit būs kļūdu labojums manam iepriekšējam komentāram (tā mēdz gadīties, kad komentāru rakstīšanas laikā skatās tv un dara vēl visuko :)

1) bija domāts: "zemāka tiesiskās paļāvības standarta nodROŠINĀšana"

2) Šī vietā: "piemēram, aizliedzot protesta aktivitātes - ko izņēmuma stāvokļa tiesiskais režīms ļauj" bija domāts kaut kas cits: "izņēmuma stāvokļa režīms ļauj aizliegt protesta aktivitātes, piemēram, piketus"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 22.04.2009 21:11
Kunarach,

Es pilnīgi piekrītu argumentācijai par to, ka tiesiskās paļāvības princips nav absolūts. Politiski gan būtu ļoti grūti sabalansēt nepieciešamos pasākumus tā, lai tie izturētu testu "nebija cita, mazāk ierobežojoša veida kā sasniegt leģitīmo mērķu" (šajā gadījumā - puslīdz sabalansētu budžetu). Neapskaužu tos, kuriem varētu būt jāpamato, kapēc, piemēram, pārkāpjot tiesisko paļāvību, ir apgriezti sociālie pabalsti, kamēr aizsardzības/izglītības/veselības utt. budžetā vēl ir kaut kāds līdzekļu apjoms. Tā ir politiska dilemma par to, kurā brīdī līdzekļu apjoms valsts funkciju veikšanai ir tik kritiski zems, ka ir pieļaujama privātpersonu tiesiskās paļāvības pārkāpšana (vai zemāka tiesiskās paļāvības standarta nodošana). Patiesībā tas ir ideoloģisks ne tiesisks jautājums. Bet ir "juridiskojams" un saprātīgu risinājumu konstitucionālā tiesa droši vien akceptētu.



Mani gan vairāk satrauc nevis tas, ka varētu tikt atceltas kādas sociālas garantijas, bet gan, ka šobrīd valstī varētu tikt izsludināts cilvēktiesības ierobežojošs tiesiskais režīms (kas ļautu ne tikai pieņemt sociāli sāpīgux lēmumus, bet arī "profilaktiski nodrošināties" pret iespējamiem nemieriem - piemēram, aizliedzot protesta aktivitātes - ko izņēmuma stāvokļa tiesiskais režīms ļauj).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kunarach 22.04.2009 20:03
Iespējams, ka šajā situācijā relevantas varētu but dažos cilvēktiesību dokumentos paredzētās tiesības ārkārtas apstākļos atkāpties no noteiktām cilvēktiesībām ('derogation'). ICCPR to paredz 4 panta un ECTK 15.panta (ICSECR skietami neparedz vispar). Ja mēs uz tiesisko paļāvību skatamies īpašumtiesību kontekstā ECTK 1.protokola 1.panta kontekstā, varētu būt arguments, ka valsts varētu izmantot 15.pantu, lai atkāptos no 1P1 pildisanas, un tad argumentēt (Satversmes tiesa), ka atbilstosi Satversmes 89.pantam 105.pants ir jalasa starptautisko saistību gaisma. Protams, tur vēl ir daudzas jautājuma zīmes - atkāpšanās tiesība tiek interprēta šauri, un nav skaidrs, vai konkrēta situācija zem tās paietu; līdzīgi nav skaidrs, vai starptautisko saistību ierobežošana attiecīgi ierobežotu arī šajā ziņā tekstuāli neierobezoto Satversmes cilvektiesibu nodaļu - bet teorētiski arguments nav neiespējams. Es teiktu, ka errors argumentā ir tas, ka tas meklē atkāpšanās tiesības ārpus cilvēktiesību režīma, kamēr pats cilvektiesību režīms jau iekšēji paredz atkāpšanās tiesības.

P.S. Es arī neesmu pārliecināts, ka tiesiskās paļāvības arguments ir dzelzsbetona siena, ko nav iespejams atspēkot. Vispārējais tiesiskais konteksts ir perfectly iekalkulējams iekšā kā viens no tiesiskās paļāvības elementiem: indivīdam var but viena paļāvība normālas ekonomikas kontekstā, un cita paļāvība fundamentālas krīzes kontekstā. Tas nenozimē, ka krīze ļauj atteikties no visa solītā, bet samērīga un niansēta precizēšana teorētiski nebūtu neiespējama.

Citi autora darbi