"Diena", 26.08.2004
Nevēlos, ka laužat mugurkaulu, zaudējat redzi vai dzirdi, vai prātu vai nonākat situācijā, kad slimība rada invaliditāti vai ģimenē piedzimst bērns ar invaliditāti… — lai saprastu, kā jūtas cilvēks ar invaliditāti. Protams, tās ir dzīves situācijas, kad pats esi tajā un vislabāk zini, kā jūties. Bet nav cilvēcīgi šādu redzesleņķi novēlēt citam. Gribētos, lai sabiedrība saprastu un uzņemtu kā līdzvērtīgus cilvēkus ar invaliditāti, neizolējot viņus no sava vidus.
Stereotipi, ka cilvēki ar invaliditāti ir mazvērtīgāki par citiem, veidojušies no laika gala. Jau izsenis sabiedrība bijusi atvērtāka segregācijai (izolēšanai, atšķiršanai, likvidācijai), nevis integrācijai. Savā ziņā tāda attieksme ir arī šodien, jo vai citādi būtu vajadzīgas speciālas integrācijas iestādes, programmas un projekti.