Interpretāciju karš 5

Kara tehnika, sagrautās pilsētas, cilvēku upuri pat ar visu savu biedējošo izteiksmīgumu bija tikai aisberga augšējā daļa, jo zem avīžu virsrakstu veiklajiem formulējumiem slēpās ASV un Krievijas pretrunīgās ideoloģijas.

Iesaki citiem:

Laikā, kad tālajā Gruzijā notika karadarbība, Latvijas preses lappusēs izvērsās notiekošā interpretāciju kauja. Latviski un krieviski rakstošo preses izdevumu žurnālisti abas konfliktā iesaistītās puses vērtēja diametrāli pretēji. Lielākoties avīzes koncentrējās uz to, ko Kaukāza konfliktā uzskatīt par „savējo” un ko — par „svešo”.

Kaislīgais atbalsts Gruzijai, kas izskanēja latviešu presē, kontrastēja pat ar vadošo Eiropas izdevumu Krievijai izteikto kritiku. Toties krieviski rakstošā prese bez ierunām pieņēma Maskavas oficiālo pozīciju, īpaši sevi neapgrūtinot ar jautājumiem, kas nomocīja opozīcijas medijus Krievijā. Konceptuāli nesaskaņu sadursmi radīja pretrunīgā izpratne par ģeopolitiku — valsts teritoriālā nedalāmība un tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Abas šīs pozīcijas ir nostiprinātas starptautiskajās tiesībās un ir īpaši nozīmīgas līdztekus citiem principiem. Neiedziļinoties tiesību aspektā, var minēt, ka gan teritoriālajai vienotībai, gan tautas pašnoteikšanās tiesībām ir vienlīdz liela vērtība[ 1 ]. Konflikta risinājuma būtībai vajadzētu būt kompromisa meklēšanai starp šiem abiem principiem, nevis patvaļīga viena principa pasludināšana par prioritāti. Taču Latvijas plašsaziņas līdzekļi tieši nodarbojās ar viena principa noliegšanu par labu otram principam, ar šo savu izturēšanos noformulējot divas pretējas pozīcijas. Krieviski rakstošā prese pārspīlēja nācijas lomu un pašnoteikšanās nozīmi, kamēr latviski rakstošās avīzes notiekošo vērtēja kā atklātu separātismu, kas ir pretrunā valsts nedalāmībai.

Šī publikācija balstās uz četru laikrakstu — Dienas, Neatkarīgās, Čas un Telegraf — materiālu salīdzinājuma dienās, kad Dienvidosetijā notika karadarbība. Raksts aprobežojas ar komunikācijas problēmu analīzi, bet distancējas no politiskās situācijas izvērtējuma, un tāpat arī jāpiebilst, ka, pamatojoties uz konkrēto materiālu, nav iespējams piedāvāt dziļu mediju diskursa analīzi, tomēr ir iespējams parādīt atsevišķas visvairāk pamanāmās atšķirības starp abu valodu izdevumiem.



„Savējie” un „svešie”

Sākšu ar to, kāda loma karadarbības atspoguļojumā atvēlēta Dienvidosetijai. Latviski rakstošā prese no dažādajām konfliktā iesaistītajām osetīnu grupām priekšplānā izvirza tieši militāristus, taču nevērš lasītāja uzmanību uz mierīgajiem iedzīvotājiem, kas cietuši no Gruzijas militāro formējumu darbības. Vēl vairāk — pēc Dienas komentētāja vārdiem, pie Chinvali mierīgo iedzīvotāju upuriem vainojami nevis pilsētu ieņēmušie Gruzijas militāristi, bet gan paši osetīni: „Separātisti kļuva arvien nekaunīgāki, liekot lietā no palestīniešu teroristiem noskatītu nelietīgu taktisko paņēmienu: ieņemt apdzīvotā vietā tādu ugunspozīciju, lai pretim šaujošajiem būtu iespēja trāpīt civiliedzīvotājiem.”[ 2 ] Analogos precedentos grupas, kas cīnās par savas tautas neatkarību, varētu tikt nosauktas gan par sacelšanās dalībniekiem, gan par brīvības cīnītājiem, tomēr latviski rakstošie žurnālisti osetīnus neraksturo citādi kā tikai par separātistiem. Attiecīgi šis vārds rada negatīvu vērtējumu, lasītājā veidojot aizspriedumainu viedokli. Savukārt krieviski rakstošajā presē, raksturojot neatzīto republiku, attiecībā uz osetīniem netiek lietots apzīmējums „separātisti”. Vēl vairāk — te lielākoties runa ir par mierīgajiem iedzīvotājiem, kas ir cietuši no Gruzijas armijas apšaudes. Tādā veidā, militāristus „aizbīdot” otrajā plānā, tiek notušēta viņu aktīvā loma konflikta laikā, kā arī tiek noklusēta osetīnu iepriekšējo militāro provokāciju iespēja.

Tāpat bez pretrunām nav izticis arī Gruzijas darbības atspoguļojums. Visi izdevumi atgādina Gruzijai sniegto ASV atbalstu, tiesa, tikai ar tādu atšķirību, ka latviski rakstošajai presei vairāk rūp demokrātijas eksports uz Kaukāza valsti, kamēr krieviski rakstošie izdevumi runā par amerikāņu ieroču eksportu. Šāda akcentu savietošana rada divus dažādus Gruzijas tēlus. Latviski rakstošajā presē tas ir konkrētā Kaukāza valsts — Latvijas partnere kopš deviņdesmitajiem gadiem, kas tiek „apaugļota” ar demokrātiju. Ar to pietiek, lai Gruzijai konfliktā piešķirtu „savējā” statusu un neveltītu uzmanību tās neviennozīmīgajai lomai konflikta radīšanā. Savukārt krieviski rakstošā prese tieši pretēji Saakašvili politiku sapin ar amerikāņu (tātad — „svešo”) interešu realizāciju un Gruzijas prezidentu rāda kā Buša marioneti cīņā par ekonomisko un politisko ietekmi. Kopumā gruzīni diskursīvi identificējas kā ārēja naidīga grupa, kas apdraud iedomātu „iekšējo” grupu. Gruzijas karaspēka ievešanu Dienvidosetijā krieviski rakstošā prese skaidro kā etnisko neiecietību pret osetīniem, kā arī vēlēšanos izrēķināties un fiziski iznīcināt šīs teritorijas iedzīvotājus. Tas atspoguļojas arī terminoloģijā — Gruzijas darbībai ir veltīts apzīmējums „genocīds pret Dienvidosetijas iedzīvotājiem”[ 3 ], bet Saakašvili režīms nosaukts par „diktatorisku”[ 4 ]. Tāpat gruzīniem tiek piedēvēta vēlme izprovocēt un sakompromitēt Krieviju.



Aizstāvis un uzbrucējs

Avīzēs Čas un Telegraf Krievijas karaspēka ievešana Gruzijas teritorijā tiek atspoguļota kā nepieciešama reakcija uz Gruzijas rīcību Dienvidosetijā. Karaspēka ievešana motīvs — „Dienvidosetijas tautas miera un aizsardzības nodrošināšana”[ 5 ]. Paziņojot, ka Krievijas Federācija bija „ierauta” karā[ 6 ], Krievijai tiek piešķirta pasīva, ne aktīva loma — drīzāk aizstāvja, ne uzbrucēja pozīcija. Latviski rakstošie izdevumi savukārt Krievijai uzveļ atbildību ne tikai par karaspēka ievešanu Gruzijā, bet arī par Dienvidosetijas „separātistu” atbalstīšanu. Savukārt Latviski rakstošā prese min, ka karaspēka ievešana Dienvidosetijā ir rezultāts osetīnu „politisko un militāro provokāciju virknei”, kā arī vēlmei atjaunot teritoriālo vienotību[ 7 ], šādi Gruzijas uzvedību raksturojot kā piespiedu soli. Tāpat Latvijas politiskās elites pārstāvji, piemēram, ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP), Dienā paziņo, ka „Gruzijai nav citas iespējas, kā ieviest kārtību savas valsts teritorijā”[ 8 ]. Tiek atgādināts arī otrs iemesls — Gruzijas amatpersonas nevēlas, lai šis reģions kļūtu par narkotiku un ieroču perēkli”[ 9 ]. Bez jau iepriekš minētā militārais uzbrukums Chinvali tiek skaidrots arī kā ātru dusmu uzliesmojums — provokāciju dēļ gruzīniem nav izturējuši nervi[ 10 ].

Arī Krieviski rakstošo mediju uzmanības lokā ir oficiālās Tbilisi impulsivitāte, tikai atšķirībā no latviešu kolēģiem viņi tai veltī sarkastisku smīnu — šeit emocionalitāte drīzāk ir defekts, ne efekts. Jebkura Gruzijas elites emocionalitātes izrādīšana (Saakašvili kapitulācijas izpausmes, redzot Krievijas lidmašīnas vizītes laikā Gori vai Gruzijas pirmās lēdijas aizbraukšana uz ASV sakarā ar nervu pārslodzi) tiek pasniegta kā valsts līdera necienīga uzvedība, kas nav savietojama ar apdomātiem politiskajiem lēmumiem. Šāda uzvedība tiek izsmieta un izmantota „svešā” diskreditācijai. Līdztekus Gruzijai daļu verbālo uzbrukumu saņem arī Amerika, kas tiek apvainota nespējā vai vēlmes trūkumā apvaldīt sava Kaukāza aizbilstamā degsmi.

Viss iepriekš rakstītais rada fonu interpretācijām par to, kā darbojas Krievija, kas, pēc Neatkarīgās komentētāja vārdiem, sevi ir ievedusi to valstu klubā, kas „neievēro starptautiskās tiesības un ar militāro spēku ir gatavas atbildēt uz reālu vai pat šķietamu savas valsts interešu apdraudējumu”[ 11 ]. Krievijas rīcības novērtējums latviski rakstošajā presē bija jau tradicionāls, tas ir, atkarībā no žurnālista piederības konkrētai valodas kopienai. Ar patriotisku patosu Čas aizstāv Krievijas intereses, Telegraf pieturas pie Maskavas oficiālā viedokļa, savukārt Diena aicina uz asu Krievijas darbības nosodījumu, bet Austrumu kaimiņu daudz ieturētāk kritizē Neatkarīgā.

Līdztekus skarbajai Krievijas kritikai latviešu žurnālisti daudz uzmanības veltī jautājumam, vai ir iespējams Gruzijas scenārija atkārtojums Baltijas valstīs. Pie tam, ja daži autori šo tematu izmanto tīri retoriskiem mērķiem, tad citi to ekspluatē, lai baidītu lasītājus un veidotu aktīva ienaidnieka tēlu. Savukārt Krievijas deklarēto savu pilsoņu aizsardzību citas valsts teritorijā Čas un Telegraf pasniedz kā krieviski runājošo interešu aizstāvības garantu Latvijā. Tajā pašā laikā uz iespējamu turpmāko Krievijas agresiju šie plašsaziņas līdzekļi raugās skeptiski.



Pamatā — atšķirīgās ideoloģijas

Ar minētajiem piemēriem es vēlējos parādīt, cik dažādi tiek interpretēti konfliktā iesaistīto pušu argumenti un cik dažādi var vērtēt vienus un tos pašus notikumus. Ja kāds no līdzpilsoņiem karadarbības dienās vēlējās izanalizēt vadošo preses izdevumu materiālus, tad riskēja zaudēt orientēšanas spējas situācijā, kas presē bija izveidojusies. Bija ļoti grūti atrast divu informācijas telpu saskares punktus, jo vieni un tie paši pušu argumenti tika interpretēti pilnīgi atšķirīgi. Principu, kad konfliktējošās puses tiek dalītas „savējos” un „svešajos”, žurnālistikā izmanto tālu aiz Latvijas robežas. Taču šādu ziņu viennozīmīgums ir tikai šķietams. Raksts avīzē ir „izspiedums” no sarežģītās un pretrunīgās realitātes, kuru praktiski nevar atspoguļot pilnībā un patiesīgi. Līdzīgi kā fotoattēls, žurnālista materiāls konfliktu parāda kādā noteiktā rakursā — dažas darbojošās personas nokļūst fokusā, bet citas — otrajā plānā. Kadrā ietverto elementu izlase ir atkarīga no daudziem faktoriem, starp kuriem ir žurnālista iespējas būt notikumu vietā un piekļūt informācijas avotiem, kā arī izdevuma redakcionālā politika un ideoloģija kopumā.

Kara pretrunīgais atspoguļojums latviski un krieviski rakstošajos plašsaziņas līdzekļos diez vai kādam bija pārsteigums. Tajā pašā laikā notikumi Gruzijā, manuprāt, ir īpašs precedents, kas īpaši izceļas starp sabiedriski svarīgajiem pēdējā laika notikumiem. Tēlaini izsakoties, to var salīdzināt ar aisbergu informācijas okeānā. Kara tehnika, sagrautās pilsētas, cilvēku upuri pat ar visu savu biedējošo izteiksmīgumu bija tikai aisberga augšējā daļiņa un neizteica visu notikumu būtību. Zem skaļajiem avīžu virsrakstu veiklajiem formulējumiem slēpās ASV un Krievijas pretrunīgās ideoloģijas. Interpretāciju karš Latvijas presē un latviešu un krievu iedzīvotāju konflikta saasināšana uzskatāmi parādīja, cik spēcīgas un ietekmīgas mūsu sabiedrībā ir abas minētās ideoloģijas. Un pat mana diezgan virspusīgā notikušā analīze acīmredzami rāda — masu informācijas līdzekļi šādu status quo arī saglabā.

Šādā griezienā informāciju pēc tās rakstura un funkcijām der uzlūkot kā sociālu fenomenu. Kā atzīmē sociologs Roberts Mertons, sabiedrības sašķelšanu divās pretējās nometnēs pavada pretēju patiesības versiju polarizācija. Jo dziļāk ir iesakņojusies divu pušu savstarpēja neuzticēšanās, jo vairāk tiek diskreditēti pretrunīgie argumenti. Pretinieka secinājumi var tikt atspoguļoti tik neuzticami vai absurdi, ka to būtība vai loģiskā struktūra pat netiek pakļauta pārbaudei[ 12 ]. Tieši šādā veidā darbojās tie Latvijas žurnālisti, kas bez ierunām attaisnoja vienu vai apvainoja otru konfliktā iesaistīto pusi, balstoties tikai uz savu objektivitāti un aizspriedumiem par pretinieka „nometni”. Realitātē mums rodas slēgts aplis — Latvijas sabiedrības sadalījums divās daļās radīja divas „patiesības versijas”, kas, autonomi attīstoties, tikai palielina un padziļina plaisu sociālajā augsnē. Šī šķēluma aizpildīšana un samazināšana ir process, kas prasa laiku, abpusēju tiekšanos pēc dialoga un ļoti korektu sabiedriskās informācijas menedžmentu. Taču, kamēr plašsaziņas līdzekļu vadītāji savu lasītāju intereses stādīs augstāk par visas sabiedrības interesēm, kamēr sensācijas dominēs pār žurnālistisko analīzi, tikmēr runāt par vienu informatīvo lauku un sabiedrības saliedētību varēs tikai ar ļoti lielām piebildēm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dungotājs 15.09.2008 17:42
Mums par notikumiem Gruzijā un citur pašiem jāinformējas, tomēr, lai mēs sevi informētu, mums ir nepieciešami ziņu avoti, analīzes, utt. Latvijā vai latviešu valodā tādi nav pieejami. Viens labs rakstiņš atrodams New York Review of Books (pēdējais izdevums), antiwar.com, u.c. Iesaku raksta autoram iepazīties ar Virilio, Baudrillarda, Žižaka skatu uz mūsdienu realitāti un kur mēs ejam, Citādi mēs pa to pašu liberālās demokrātijas mucas dibenu vien mīcamies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lasītājs 15.09.2008 13:43
virspusējs raksts. Autore izvēlējusies tādu tēmu, kas nu nav pateicīgs materiāls komunikāciju analīzei. Turklāt, es pats, lasot visas minētās avīzes, varu izsecināt to, ko autore secina ar vienīgo atšķirību, ka autorei ir no lekcijām paņemta avīžu analīzes secības uzskaitījuma lapiņa, kas aiz kā jāanalizē. Bet tik un tā - vāji, vāji, vāji!!!

Atklāti runājot, autore tomēr gribēja, slēpjoties aiz kaut kādas mēdiju analīzes teorijas, paust savu atbalstu Krievijas jaunajai pieejai savu interešu aizstāvēšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

alberto 13.09.2008 14:47
Kā vienmēr - plika krievijas propoganda.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 13.09.2008 14:24
Ir viena nianse interpretāciju karā.Rietumos dominē ģeopolitiskie viedokļi ,kā arī staļinisma-imperiālisma atdzimšana briesmas(Gori bombardēšana)iskie" argumenti.Teiksim tā ,Rietumi spēlē ģeopolitiskās spēlītes,kuru mērķis panākt ,lai Krievija sevi diskreditē tādā pakāpē ,kada vajadzīga noteikto mērķu sasniegšanai.Kā šie mērķi panākami=-cits jautājums,bet te dominē racionāli spriedumi un mērķi.Krievijas retorikā un rīcībā dominē iracionāli mērķi un retorika.Viņa karo par savu vēsturisko godu,kur PSRS "uzvara" 2 pas .karā.spēlē milzīgu lomu.Nu ja ,Jaltas vienošanās papildprotokoli.Mēs bijā un esam godīgi,palīdzoši,atbrīvojoši un vienmēr uzbrūk mums.Tad vēl sašutums:ko mēs Helsinkōs vienojamies,bet ko Jūs darāt pēc PSRS sabrukuma "da vi otvechajete za bazar?".Starp citu,viens no svarīgājiem kara iemesliem-mājiens uz Latviju ar bumbvedējiem...ne jau tikai otrais p.k.,bet ari neredzamais zemapziņas iemesls par kariem Krievijas teritorija pirms kāda pusotra gada tūkstoša...grūti atrisināma un,praktiski starp speciālistiem neizināma problēma...tie arī vēsturiskie cieņas un goda jautājumi.Es neesmu psihoterapeits-nezinu atbildi uz šo jautājumi.Bet vai nezināšana vienmēr ir slikti?Jo pafilozofejot.Ir labi zināt,ka vari nezināt(būsi piesardzīgs).Un tāpat var noderēt nezināšana ka zini(tas atļauj improvizēt ,ne tikai aprēķināt).Cita starpā Krievija neapstāsies,un Rietumiem ar nav ieplānota apstāšanās...jeb kas mūs sagaida?Ir gan arī citi risinājumi...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 09.09.2008 20:54
Realitātē mums rodas slēgts aplis — Latvijas sabiedrības sadalījums divās daļās radīja divas „patiesības versijas”, kas, autonomi attīstoties, tikai palielina un padziļina plaisu sociālajā augsnē.====
Par kādām "padziļinātām plaisām" autore runā? Ja ir runa par plašsaziņas līdzekļos pausto konflikta atspoguļojumu, tad ir skaidrs, ka vērtējumi un apzīmējumi var būt atšķirīgi. Starp citu, vairums Latvijas iedzīvotāju bez grūtībām var iepazīties ar notikumu izklāstu abās valodās un daudzi var arī pārstāstīt "pretējās nometnes" argumentāciju. T.i. cilvēki NAV pasīvas marionetes televīzijas vai, teiksim, avīzes "Čas" rokās. Būtu daudz sliktāk, ja būtisku atšķirību avīžu izklāstā nebūtu un cilvēki varētu iepazīties tikai ar "vienīgo pareizo" notikumu izklāstu.

Ir tomēr aizdomīgi, ka par šo karu ir pieejama galvenokārt propaganda un dezinformācija - bet par to nav ko vainot Latvijas žurnālistus. Šobrīd nevar saprast pat visvienkāršākos faktus par to, kas tur notika. Piemēram:
(1) Vai Saakašvili brīvi pieņēma lēmumu sākt uzbrukumu, vai arī viņu uz to piespieda osetīnu kaujinieku veiktās masīvās apšaudes un anklāvā ienākošie Krievijas armijas tanki? (Tas nav jautājums par to, "kurš pirmais sāka" - uz to nevar korekti atbildēt, bet gan jautājums, kas īsti notika 7. un 8.augustā; kādā secībā attīstījās notikumi konflikta eskalācijas laikā, un vai vispār bija kaut kāda iespēja konfliktu novērst, vai arī krievu tanki būtu Gruziju okupējuši jebkurā gadījumā.)
(2) Vai Krievijas minētie 2000 (un vēlāk 1500) bojāgājušie osetīnu civiliedzīvotāji ir kaut kādā mērā realitāte vai tā ir pilnīga fikcija? (Šķiet, ka rietumu žurnālistiem nav bijis atļauts apmeklēt konflikta zonas vai iepazīties ar informāciju, kas norādītu uz tik lielu upuru skaitu.)

Saistītie raksti
Sejas%20veidosana 255x203

Cits Zatlers 2 Autors:Dmitrijs Petrenko