Atslēgvārdi:

Interneta politika — atpakaļceļa nav

Intervija ar sociālo mediju speciālistu Džonu Vortu.

”Es pierunāju visus sev Tviterī pazīstamos itāļus tvītot visādas nejaucības par Berluskoni — ka viņš pērk seksu, ir korumpēts un tā tālāk. Rezultātā viss ekrāns tika noklāts ar tvītiem pret Berluskoni, un beigu beigās ekrānu izslēdza.”

Iesaki citiem:
Class
Foto:mallix

Džons Vorts (Jon Worth) ir kampaņu veidotājs un pieredzējis politiskais aktīvists no Lielbritānijas. Viņš ir viens no aģentūras techPolitics LLP dibinātājiem. Tā specializējas sociālo mediju stratēģijās un māca politiķus. Džons Vorts regulāri publicē rakstus ”Labourlist” un ”Left Foot Forward”, kā arī kopš 2005. gada raksta blogu par Eiropas Savienības politiku. Viņš mitinās Londonā, taču daudz laika pavada, ceļojot pa visu Eiropu.


Jūs esat veidojis vairākas veiksmīgas aktīvistu kampaņas. Pastāstiet par tām un par to, kā tās ietekmēja interneta tehnoloģijas!

Jon Worth
Foto - socialdemokrater, flickr.com

Viss sākās ar to, ka es sāku lietot modernās tehnoloģijas jau to pirmsākumos. Es sāku blogot, pirms blogi bija kļuvuši populāri Lielbritānijā. Es lietoju Facebook, Twitter un citas tehnoloģijas jau tad, kad citi cilvēki vēl nebija īsti atklājuši, kā to darīt. Tāpēc man bija iespējams saprast, kā veidot kampaņas. Ļoti agri. Otrkārt, tā kā es strādāju kā freelance, tas man dod lielu brīvību kampaņu veidošanā.

Lielākā manis veidotā kampaņa ir tā sauktā ”ateistu autobusu kampaņa” Lielbritānijā. Tās laikā uz Londonas autobusu sāniem tika izvietotas reklāmas, kuras vēstīja: ”Dieva visdrīzāk nav. Beidz raizēties un sāc baudīt dzīvi.”[ 1 ] Tā patiesībā nebija mana ideja. Tā nāca no kāda žurnālista, kurš nopublicēja rakstu The Guardian interneta lapā. Tas bija tāds kā joks, taču es izlēmu no tā visa izveidot kampaņu. Lai to paveiktu, es izveidoju blogeru, kā arī Twitter un Facebook lietotāju sadarbības tīklus. Mums izdevās savākt 154 000 britu mārciņu — to visu cilvēki ziedoja caur internetu. Tādējādi tas kļuva par lielāko pasākumu, kāds jelkad ir sarīkots caur nevalstisku organizāciju (NVO). Tā bija pilnīgi traka ideja. Nu kuram gan var ienākt prātā izvietot ateistu reklāmu uz autobusiem? Sākumā mēs vērsāmies pie dažādām organizācijām, meklējot palīdzību. Kā pirmo mēs uzrunājām National Secular Society. Viņi atbildēja: ”Mēs nevēlamies neko kopīgu ar šo projektu. Mūsuprāt, nekas tāds nemaz nevar izdoties.” Kāda cita organizācija, savukārt, atbildēja: ”Labi, mums tāpat nav, ko darīt, kāpēc gan nepamēģināt!” National Secular Society vēlāk pie mums atgriezās un teica: ”Oho, jūs esat savākuši 150 000 mārciņu, mēs vēlamies jums palīdzēt.” Tad nu savukārt mēs viņiem teicām ”nē”. Šī kampaņa bija īpaša ar to, ka mēs rīkojāmies ātri un darījām kaut ko tik neierastu, ka lielākā daļa organizāciju nekad ne pie kā tāda neķertos.


Kurā gadā tas bija?

Tās bija 2008. gada beigas, 2009. gada sākums. Ja mēs kaut ko tādu darītu tagad, tas nestrādātu vispār, vai arī ne tādā pašā veidā. Cilvēki tagad ir jau noguruši no interneta kampaņām. Tas nenozīmē, ka nav iespējams izraisīt plašu rezonansi. Taču jums ir jādara kaut kas atšķirīgs, kaut kas neierasts, ko neviens cits nav mēģinājis darīt. Atrast šādas iespējas kļūst arvien grūtāk un grūtāk.

Vēl vienu nozīmīgu kampaņu es sarīkoju Briselē 2010. gada beigās. Tas bija mēģinājums uzbrukt [toreizējam Itālijas premjerministram Silvio] Berluskoni. Eiropas Padomes ēkā toreiz bija izvietots liels ekrāns, uz kura parādījās visi tvīti ar noteiktu haštagu, un neviens to visu nemoderēja. Es to pamanīju, un man bija tikai viena stunda laika, lai rīkotos. Es pierunāju visus sev Tviterī pazīstamos itāļus tvītot visādas nejaucības par Berluskoni — ka viņš pērk seksu, ir korumpēts un tā tālāk. Rezultātā viss ekrāns tika noklāts ar tvītiem pret Berluskoni, un beigu beigās ekrāns tika izslēgts. Tā kā tajā laikā notiekošais samits bija diezgan garlaicīgs, par mums rakstīja daudzas avīzes.


Kāpēc jūs darāt šīs lietas? Daudzi cilvēki neliktos ne zinis. Arī tad, ja kādu kaut kas satrauc, cilvēkiem visbiežāk nav enerģijas uz to reaģēt.

Es vienmēr vēlos izmēģināt kaut ko jaunu, atklāt nākamo lielo lietu. Kāpēc gan neeksperimentēt? Tas mani dzen uz priekšu. Ateistu autobusi bija ar pozitīvu piesitienu, savukārt Berluskoni kampaņa bija diezgan bērnišķīga un negatīva, es centos kritizēt šo cilvēku. Tas arī ir visgrūtākais aspekts — ka visam tam vienmēr ir kaut kāda negatīva pieskaņa. Vienmēr ir vieglāk dzīt jokus par kādu, skarbi kādu kritizēt — daudz grūtāk ir radīt kaut ko patiesi iedvesmojošu un pozitīvu.

Es vienmēr vēlos eksperimentēt, atrast dažādus risinājumus, un turklāt es ne pārāk labi paciešu autoritātes. Tāpēc es ne vienmēr labi iederos politiskajās partijās. Tās ir lielas, hierarhiskas organizācijas iepretim iespējai veidot sadarbību horizontālā plāksnē. Manuprāt, visinteresantākais jautājums ir par politikas nākotni internetā. Kā apvienot šīs lietas? Kā mēs varam rast iespējas veidot politiku diskusiju ceļā, tajā pašā laikā neiznīcinot tās inovācijas, kas ir iespējamas internetā? Spriedze šajā jomā ir lielākais izaicinājums, ar kuru jātiek galā, attīstot politikas iespējas internetā.

Man personīgi tas viss ir viegli. Man ir labas iemaņas tehnoloģiju jomā, es protu rakstīt, man nekad netrūkst ideju, es daudz lasu. Man atliek tika eksperimentēt un skatīties, kas notiks.


Cik daudz jūs esat iesaistīts partiju politikā?

Es esmu ilggadējs Leiboristu partijas biedrs — jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Esmu arī iesaistīts nelielā leiboristu organizācijā ”Leiboristi par Eiropu”, kurā mēs cenšamies ”no apakšas” ietekmēt to, kā Leiboristu partija runā par Eiropas Savienības politiku.

Taču tajā pašā laikā Leiboristu partijas politika manā skatījumā ir salīdzināma ar narkomāna atkarību. Tā ir ļoti mokoša, lai gan dažreiz cilvēki izjūt baudu, un tā īsti nevar atbrīvoties no šī ieraduma. Dažreiz Leiboristu partija rīkojas ļoti iedvesmojoši, bet citreiz tas ir kaut kas ļoti depresīvs.


Jūs tas nenogurdina?

Bet kādas citas iespējas mums ir? Reizēm es palīdzu veidot kampaņas arī NVO, tomēr es daudz vairāk uzticos reprezentatīvajai, nevis tiešajai demokrātijai. Lai kādas problēmas mēs arī nesaskatītu politisko partiju sistēmā, reprezentatīvajai demokrātijai ir nepieciešamas partijas. Es ticu kreisajām vērtībām — resursu pārdalei, solidaritātei. Tāpat pēdējā laikā arvien aktuālāki kļūst vides jautājumi. Mums ir jāuzlabo mūsu partijas, mums pašiem ir tās jāveido. Tā ir vienīgā iespēja, lai cik grūti tas arī nebūtu. Protams, reizēm ir labāk būt ārpusē, ietekmēt partijas no ārpuses. Citās situācijās ir labāk būt iekšpusē.


Jūs neesat žurnālists, taču aktīvi blogojat un tvītojat. Kā raugaties uz tradicionālo mediju nākotnes iespējām?

Pašlaik veidojas situācija, kurā kļūst arvien grūtāk saprast, kam jūs varat uzticēties. Runājot par mani, manuprāt, manos rakstītajos tekstos tiek sniegti ļoti precīzi fakti, taču man ir arī ļoti izteikti viedokļi dažādos jautājumos. Manā blogā ir īpaša sadaļa, kura saucas ”Kāpēc jums būtu jāuzticas šim blogam?”. Tur es esmu izskaidrojis savu pieredzi un to, kāpēc es ieņemu konkrētas pozīcijas. Es atzīstu — jā, es šeit paudīšu savu skatījumu, taču jums ir zināmi iemesli uzticēties manis rakstītajam.

Atbildība veidot uzticību arvien vairāk tiek pārnesta uz indivīdiem. Uzticību arvien mazāk rada tādas tradicionālās mediju organizācijas kā BBC vai laikraksts The Times. Pamazām veidojas hibrīdu mediju organizācijas, kas mediju patērētājam padara grūtāku izvēli, viņam nav vairs tik viegli saprast, kam uzticēties. Tā nav ideāla situācija. Taču mēs arī nevaram pagriezt šo pulksteni atpakaļ, nav nekādas jēgas birdināt asaras par pagājušo laiku. Mums ir jāatrod jauni ceļi, kā padarīt esošo situāciju labāku. Piemēram, mūsu izglītības sistēmai ir jāveicina jauniešos spēja analītiski domāt un izvērtēt lietas.

Tajā pašā laikā, ja mēs raugāmies uz britu laikrakstiem, par spīti visām šo izdevumu pieļautajām kļūdām un to, ka tie bieži vien izplata naidīgus vēstījumus, sabiedrības attieksme pret laikrakstiem nav būtiski pasliktinājusies. Iespējams, mēs kaut ko pārspīlējam savos vērtējumos par žurnālistikas slikto kvalitāti.


Vai internets palīdz veidot kopības izjūtu dažādu Eiropas valstu pilsoņos?

Pašlaik nekas tāds nenotiek. Mums nav Eiropas līmeņa sabiedrības, un es domāju, ka mēs neesam pat tuvu tam, lai tādu izveidotu. Es esmu Eiropas interneta diskusiju epicentrā. Esmu viens no lapas Blogging Portal dibinātājiem. Tur tiek apkopoti vairāk nekā 800 blogu par Eiropas Savienības jautājumiem. Apmeklējumu statistika šai lapai ir diezgan zema. Taču, ja mēs šo statistiku salīdzinām ar Eiropas Savienības ziņu lapu EurActiv vai Euobserver statistiku, tad mums tomēr klājas diezgan labi — mēs sasniedzam kādus 20%-30% no viņu dienas apmeklētāju skaita. Būtībā mēs esam nedaudz paplašinājuši tā saukto ”Briseles burbuli”. Jūs varat sekot Briselē notiekošajam, arī neesot Briselē, ja vien jūs to vēlaties. Taču ļoti maz cilvēku vēlas sekot līdzi procesiem Briselē.

Es uzskatu, ka laba politiskā komunikācija rodas brīdī, kad atsevišķiem politiķiem ir stimuls komunicēt ar pilsoņiem. Tam ir nepieciešamas vēlēšanas, un tam ir nepieciešami politiķi, kuri apzinās, ka viņu politiskā nākotne ir atkarīga no viņu spējas komunicēt. Pārāk mazam skaitam cilvēku Briseles institūcijās ir stimuls komunicēt ar pilsoņiem. Tā ir daļa no problēmas — mēs neesam attīstījuši labas diskusijas par Eiropas Savienību interneta vidē. Tas nav tāpēc, ka mums trūktu dažādu interneta rīku. Mums trūkst stimula komunikācijai. Zināmas cerības vieš 2014. gadā gaidāmās Eiroparlamenta vēlēšanas. Kaut kas būs jādara, lai palielinātu vēlētāju aktivitāti, un tāpēc es ceru uz to, ka politiskās partijas veidos labākas kampaņas nekā 2009. gadā. Varētu rasties arī interesantas Eiropas līmeņa diskusijas par Eiropas Savienības jautājumiem. Un Pirātu partijai būs jācīnās daudz spēcīgāk nekā 2009. gadā. Tāpēc ir pamats nelielam optimismam.


Internets un it īpaši sociālo mediju rīki — tie jums ir tikai instrumenti, vai arī tie formē jūs kā indivīdu?

Jā, tas viss formē mani kā indivīdu. Politiskā nozīmē sociālie mediji sniedz visiem cilvēkiem iespēju pateikt — jā, es varu sniegt jums padomus! Nav svarīgi, kur jūs atrodaties, kas jūs esat. Es varu sniegt jums savus padomus jebkurā jautājumā. Es to varu izdarīt daudz vieglāk un lētāk nekā jebkad iepriekš. Un tā kļūst par normu — šī iespēja sniegt padomus plašam cilvēku lokam. Tas ir patiešām fundamentāls pavērsiens.

Tas skar visus sabiedrības slāņus, tiek samazināts attālums starp eliti un vienkāršiem aktīvistiem. Es nesen diskutēju Tviterī ar eirokomisāri Sesīliju Malmstrēmu (Cecilia Malmstrom). Citādā veidā es viņu sasniegt nevaru, taču ar Tvitera palīdzību tas ir iespējams. Šī iespēja var pašos pamatos izmainīt to, kā tiek veidota politika, ja vien mēs to darīsim pareizā veidā. Pagaidām tam gan nav pārāk daudz piemēru.

Tā vai citādi — gluži tāpat kā internets ir pilnībā pārveidojis noteiktas uzņēmējdarbības sfēras, piemēram, mūzikas industriju un medijus, tas skars arī politiku. Problēma ir apstāklī, ka šīs pārmaiņas ir sāpīgas. Cilvēki, kuri ir ieguvuši varu tradicionālajā ceļā, turas pie tās. Un tad mēs redzam, kā politiskās partijas cīnās pret internetu, jo tās baidās, ka internets sagraus viņu tradicionālo modeli.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Spogulis 255x203(1)

Valsts tvīto 7 Autors:Jānis Buholcs

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Kabata 255x203

Tīmekļa ekonomika 6 Autors:Jānis Buholcs

jonworth.eu jonworth.eu

techPolitics techpolitics.eu

Citi autora darbi