Integrācija. Nevis krahs, bet ceļa sākums 11

Bija taču cerība, ka nepilsoņu problēma pati no sevis atrisināsies: vecie izmirs, jaunie naturalizēsies, citi aizbrauks. Bet 110 tūkstošu nepilsoņu ir jaunāki par 27 gadiem. Tādēļ ir jāuzrunā jaunieši, viņu vecāki.

Iesaki citiem:

Vai šobrīd integrācijas politika gadījumā nav cietusi neveiksmi? To parāda arī nesenā referenduma rezultāti, kad “pret” valsts dalību Eiropas Savienībā balsoja pārsvarā nelatvieši. Turklāt tā nav pirmā reize, kad izšķirīgi svarīgos balsojumos latviešu un cittautiešu domas atšķiras.

Te gribētu pieminēt aptaujas, kas veiktas pirms vairākiem gadiem. Tajās ir runa par pilsoņu (latviešu un cittautiešu) attieksmi pret ES un NATO. Piemēram, 1997.gadā krievu atbalsts ES bija lielāks nekā latviešu. Lūzums notika 2002.gadā. Te ir jautājums, kas notika šajā laika posmā?

Pirmkārt, sākās ažiotāža par izglītības reformu. Otrkārt, vēl pirms tam (2001.gada nogalē) Latvijā tika slēgta EDSO misija. Jāteic, ka daudzi krievvalodīgie bija cerējuši, ka ES piespiedīs Latvijas valdību pārskatīt politiku, kas attiecas uz nacionālajām minoritātēm. Viņi saprata, ka tas nenotiks, un līdz ar to samazinājās atbalsts ES. Vēl notika arī Saeimas vēlēšanas, kur politiķi integrācijas problemātiku izmantoja savās kampaņās.

Nevar teikt, ka šobrīd ir integrācijas politikas krahs. Sabiedrības integrācijas programma tika apstiprināta 2001.gadā, strādā Sabiedrības integrācijas fonds. Savukārt integrācijas ministra postenis tika izveidots tikai pēc tam, kad jau bija noticis šis kritums. Un šobrīd pētījumu dati nevēsta neko dramatisku. Manā skatījumā pārspīlēti ir arī Ritvara Eglāja dati (“Pret” Latvijas pievienošanos ES balsojuši 16% jeb aptuveni viena sestdaļa latviešu, kamēr nelatviešu vidū 80% bijuši “pret”. Tā liecina balsojuma rezultātu salīdzinājums ar vēlētāju etnisko sadalījumu Latvijas rajonos.). Protams, referenduma rezultāti ir jāpēta un jāizdara secinājumi.


Vai kaut kas mainīsies integrācijas politikā, ņemot vērā arī ES balsojuma iznākumu?

Arī šajā sfērā ir pēctecība. Tas nozīmē, ka izglītības reforma notiks. Nebūs nekādas atkāpšanās no latviešu valodas nostiprināšanas vienotā izglītības sistēmā. Protams, tas būs strīdīgs jautājums. Netiks veiktas izmaiņas Pilsonības likumā, kā arī paplašinātas nepilsoņu tiesības.

Unikāls gadījums Ministru kabineta vēsturē - bez ne kādām diskusijām tika pieņemts lēmums vairākām nepilsoņu kategorijām samazināt valsts nodevu, kas jāmaksā, naturalizējoties. Tāpat Saeimā, kad pieņēmām budžeta grozījumus, ar 99 balsīm “par” tika piešķirta nauda latviešu valodas kursiem, kas domāti naturalizācijas pretendentiem. Tātad - lēmumu pieņemšanas procesos, kas skar integrācijas politiku, ir vērojams progress.

Arī Sabiedrības Integrācijas fonds aktīvi darbojas. Pagājušajā gadā fonda budžets bija 510 tūkstoši latu, bet šogad jau vairāk - 1,623 miljoni. Bet 2004.gada budžets ir 2,4 miljoni. Vairāki projekti jau tiek īstenoti, bet vēl ir pāragri spriest par to ietekmi un sekām.


Vai šie miljoni latu lauzīs stereotipus un veicinās vienotas, saliedētas sabiedrības veidošanos?

Stereotipus var lauzt tikai ar sistemātisku, ilgstošu darbu. Integrācijas jomā mēs esam tikai ceļa sākumā. Protams, ir bijuši vairāki sabiedrību saliedējoši pasākumi. Te jāpiemin Latviešu valodas apguves valsts programma, kas sistemātiski strādā jau kopš 1996.gada, un Naturalizācijas pārvalde, kura sāka darbību 1995.gadā. Bet plašākas, koordinētas valsts politikas nav bijis ilgāku laiku. Manā skatījumā – tā pa īstam integrācijas politika pastāv tikai gadu, kopš valdībā ir integrācijas ministrs.


Nesen Strasbūrā viesojās Latvijas krievvalodīgie skolēni. Oficiāli brauciens tika saukts par ekskursiju, ko organizēja Latvijas Krievu skolu aizsardzības štābs, un tā bijusi balva par uzvaru sacerējumu un zīmējumu konkursā "Pret skolu reformu”. Ekskursijai gan bija politisks zemteksts, skolēni pie Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ēkas piketēja pret izglītības reformu, kas paredz mazākumtautību skolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Ar ko izskaidrot šo krievvalodīgo mobilizēšanos?

Es vienmēr esmu uzsvēris, ka Latvijā nav vienotas, labi organizētas krievu kopienas. Vienīgais jautājums, kas pēdējos gados ir spējis saliedēt lielu daļu krievu aktīvistus, žurnālistus un politiķus, ir izglītības reforma. Reizēm ir vērojama arī tendence, ka dalās domas pašiem protestu organizētājiem. Var jau saprast, kāpēc izglītības reforma izraisa emocijas, jo tas, nenoliedzami, skar krievu valodas statusu sabiedrībā. Tā vairs nebūs vairākuma, bet gan mazākumtautību valoda. Tam ir politiskas, ekonomiskas un cita veida sekas. Valoda nav tikai sazināšanās līdzeklis, tā nosaka tavu grupas statusu sabiedrībā. Valodu zināšanas dod starta iespējas darba tirgū. Valodas jautājums Latvijā ir politizēts jau kopš PSRS laikiem, jo kam ir vara, tas nosaka valodas politiku. Šobrīd, lai iekļūtu politikas kopienā, jāzina latviešu valoda. Izglītības reforma skar ne tikai skolēnus, bet arī skolotāju profesionālās izredzes, lai turpinātu darbu.

Runājot par bērnu vizināšanu uz Strasbūru. Man nepatīk, ka bērni tiek ierauti politikā. Un vēl – kas ir Krievu skolu aizsardzības štābs? Zem tā slēpjas dažas sabiedriskas organizācijas, partija “Līdztiesība” un tās sarūpēta nauda. Ko viņi panāca Starsbūrā? Tikai – uzmanības pievēršanu no Eiropas Padomes amatpersonām un Krievijas diplomātiem. Vairāk neko!


Skaidrs ir viens, ka Krievija neliksies mierā. Valstij, lai novērstu skatu no savām samilzušajām iekšpolitikas problēmām, aktīvi jāīsteno sava ārpolitika. Un Latvija šajā situācijā ir labs mērķis.

Kāpēc Krievija pievērš uzmanību Latvijai? Tam ir vairāki iemesli. Te dzīvo daudz krievu, lai gan nedomāju, ka viņus ļoti interesē tautiešu ikdiena Latvijā. Tā ir vairāk ekonomiskā interese par Baltijas valstīm. Te ir vēl viens aspekts - savulaik Baltijas valstis bija ļoti nozīmīgas Maskavas un Sanktpēterburgas inteliģencei, jo viņi bieži brauca atvaļinājumos uz Jūrmalu. Viņi uzskatīja, ka bijām sabiedrotie Atmodas laikā, bet tagad esam attālinājušies. To viņi nevar piedot, jo līdz ar mūsu attālināšanos, krievu inteliģence nejūtas vairs tik eiropeiski.


Jā, bet kā tad mainīt Krievijas attieksmi par Latvijas integrācijas politiku? Kādus Jūs redzat sadarbības mehānismus ar Krieviju, jo šī lielvalsts var ietekmēt ES politiķus?

Ar Krieviju jāmēģina veidot dialogu dažādos veidos – ar parlamentu, valdību, kultūras un ekonomikas līmenī. Nesagaidu šajā ziņā nekādu progresu pirms Latvija nebūs kļuvusi par pilnvērtīgu NATO un ES dalībvalsti. Drīz Krievijā būs arī Valsts Domes un prezidenta vēlēšanas. Nesen, kad viesojos Krievijā, man teica – tas ir svēts pienākums pirms vēlēšanām runāt par tautiešu aizstāvību, kuri nedzīvo dzimtenē.


Bet, vai ES klusēs? Nebūs nekāda spiediena, piemēram, par izglītības reformu?

Nebūs. To skaidri pateicis Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Endrjū Rasbašs, ka izglītības politika ir katras ES dalībvalsts iekšējā lieta. Jā, protams, saka – jābūt vienlīdzīgām iespējām, aicina veidot dialogu. Taču ES nav standarti minoritāšu izglītībai.


Tomēr daži nelieli minoritāšu protesti var būt kā iesākums lielākam konfliktam. Kā Jūs šobrīd nolīdzināsiet šo plaisu? Situācija taču nav patīkama?

Jā, runā par lielu cilvēku mobilizāciju. Gribu jautāt – vai septiņu tūkstošu cilvēku demonstrācija nozīmē mobilizāciju? Vai tas ir daudz? Atcerēsimies Latvijas Tautas frontes laikus. Vai pretestība ir visā Latvijā? Kādas aktivitātes, piemēram, vērojamas Daugavpilī? Problēma ir Rīgā. Galvenais, kā Izglītības un zinātnes ministrija spēs veidot dialogu un sadarboties ar šīm skolām. Izglītības iestāžu gatavība ir politisks jautājums. Vairākas skolas saka – mēs nekad nebūsim gatavas izglītības pārmaiņām. Ko mūsu sekretariāts šajā sakarā ir izdarījis? Esam panākuši, ka šiem procesiem “pieslēdzas” Sabiedrības integrācijas fonds, cenšamies papildināt dialogu, kuru ar mazākumtautībām veido Izglītības un zinātnes ministrija. Mūsu sekretariātam vairāk interesē, kāds būs saturs tiem mācību priekšmetiem, kas skolās tiks mācīti mazākumtautību valodās. Vai tie nodrošinās dzimtās valodas, kultūras saglabāšanu un attīstību.


Tikmēr pēdējā laikā veiktie pētījumi norāda, ka integrācijas jomā Latvija ir spērusi soļus nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ, ka vēl joprojām daudzi nejūtas piederīgi Latvijas sabiedrībai, ka pastāv barjeras starp latviešiem un citām nacionālām mazākumtautībām.

Šobrīd Latvija atrodas krustcelēs. Mūsu lēmumi un rīcība tagad ietekmēs valsts attīstību vēl tālu nākotnē. Runa ir par trīs jomām – izglītības reforma, Pilsonības likums, nevalstisko organizāciju sektors. Ja veiksmīgi netiks īstenota izglītības reforma, tad pēc vairākiem gadiem Latvijā būs “apakššķira”, kuru veidos sociāli atstumtie krievvalodīgie, kuri sliktās latviešu valodas nezināšanas dēļ nevarēs pietiekami labi konkurēt darba tirgū. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad nožēlosim pēc desmit gadiem.

Vēl viena problēma – nepilsonība bērnu un jauniešu vidū. Situācija ir šāda: 110 tūkstošu nepilsoņu ir jaunāki par 27 gadiem. Bija taču cerība, ka šī problēma pati no sevis atrisināsies: vecie izmirs, jaunie naturalizēsies, citi aizbrauks. Tādēļ ir jāuzrunā jaunieši, viņu vecāki, jāstāsta, kādas priekšrocības paveras ar pilsonības iegūšana, ņemot vērā faktus, ka Latvija drīz būs ES partnere un valsts ir arī ceļā uz profesionālas armijas veidošanu.

Savukārt nevalstisko organizāciju sektors ir būtisks integrācijas mehānisms. Tur parasti cilvēkus nešķiro pēc tautības un valodas. Tas ir arī kā starpposms starp valdību un sabiedrību.

Esam jau sasnieguši zināmu attīstības pakāpi. To apliecina arī ārzemju donoru vēlme doties prom no Latvijas. Kas sniegs palīdzību? Vietējā filantropija vēl nav pietiekami attīsta.


Jūs pieminējāt faktu, ka daudzi jaunieši nav pilsoņi. Vai pase atrisina problēmu? Vai līdz ar pilsonības iegūšanu jaunietis kļūst lojālāks Latvijas valstij?

Protams, ka nē! Tas atrisina tikai dažas problēmas. Nepilsonībai ir vairāk psiholoģiskas sekas. Nepilsoņi ir atsvešinātāki no valsts varas, viņiem nav tās iespējas, kas ir pilsoņiem. Nepilsoņiem ir ierobežotas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Savukārt līdzdalība sabiedriski politiskajos procesos ir arī demokrātijas skola, līdz ar to šī sabiedrības daļa neapgūst šīs skolas zinības. Tādēļ viena no nepilsoņu iespējām ir protesti.

Mazākumtautību jaunieši – tā ir ļoti svarīga grupa. Vai mēs spēsim viņus piesaistīt Latvijas sabiedrībai? Par to ir maz runāts, un tādēļ mūsu sekretariāts tam ar dažādu pasākumu palīdzību pievērsīs uzmanību.


Runājot par nacionālo jautājumu, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga agrāk ir teicis: “Tā ir krievu minoritāte Latvijā, kura vienmēr ir bijusi kungu nācija, kurai blakus ir lielā Krievija. Es nezinu ne teorētiski, ne praktiski, kurā valstī šādu minoritāšu integrācija būtu bijusi sekmīga. Ja Latvijā tā notiks, tas būs izaicinājums teorijai, par ko mēs pelnīsim visaugstāko atzinību.” Kā Jūs komentētu A.Strangas sacīto?

No vienas puses - piekrītu! Nīderlandē, Francijā, Lielbritānijā ir vairākas pilsētas, kur pamatnācija ir mazākumā. Nav tā, ka mēs esam vienīgie un unikāli šajā ziņā. Protams, integrācijas jautājums ir aktuāls visur Eiropā, un problēmas ir līdzīgas: valodas zaudēšana, identitātes saglabāšana, sociālā līdzdalība. Jā, Latvijā ir problēmas, bet tajā pašā laikā ir sasniegumi. Citas valstis skatās un brīnās, kā mēs to esam paveikuši: divpadsmit gadu laikā nav noticis neviens vardarbīgs incidents, mums nav ekstrēmistu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 22.12.2003 19:19
Krievi Latvijā, kas nerunā latviski nav mums dāvana, - taču kopā jādzīvo. Domāju, ka skolotājiem skolās ir jābūt pilsoņiem, jo sabiedrības skološana ir valstiski svarīga lieta. Un pilsoņiem un tiem, kas strādā sabiedrībā, ir jāprot latviešu valoda. Taču, kādā valodā skolās mācīties, latviešu vai krievu, jālemj pašiem krieviem. Domāju, ka Latvijai nav vajadzīgi latviski runājoši ienaidnieki, kā arī, paklausīgi bezprincipiāli mietpilsoņi.

Ģirta Salmgrieža jautājums par ar krieviem "vienotas, saliedētas sabiedrības veidošanos" un ministra Muižnieka atbilde, ka "stereotipus var lauzt tikai ar sistemātisku, ilgstošu darbu" man liekas ļoti dīvaini - it kā sabiedrību var saliedēt ne ar kvalitatīvu, bet ar kvantitatīvu darbu un ka latviešu sabiedrība jau būtu vienota un saliedēta.

Domāju, ka gribēt vienotu, saliedētu sabiedrību bez vienotas, saliedētas sabiedrības ideoloģijas, turklāt piespiestu ar varu, ir pilnīgs absurds - tāda gribēšana ir politikas alķīmija, kam nav vajadzīgs ministrs par 2000 Ls tautas naudas mēnesī, un tautai nav vajadzīgas vēl vienas sagrautas cerības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 25.10.2003 20:17
Rem tavā teiktajā viss it kā būtu pareizi un loģiski,bet...tikai daži sīkumi! Ir mums Pilsoņi-pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa.Kāpēc nav pilsoniskas sabiedrības? Ir spēles ko džentelmeņi nespēlē.Un reālpolitika Latvijā laiķam būs šāda spēle.Un vai nebūtu labi pamainīt šo spēli tā ,lai džentelmeņi to spēlētu? Bet vai uz šādu spēli ir spējīga mūsu nomenklatūra -komunistisko laiku "aristokrātija"? Nē mūsu elites darba resurs kopumā ir izsmelts,"misija" gandrīz ir izpildīta,kāpēc mums būtu mākslīgi jāuztur pie dzīvības mironis?

Paldies par skaisto piedāvājumu aktīvistiem pacensties iekļauties elitē. Paldies,bet nē!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rems 20.10.2003 18:13
Staļinam

Viss būtu labi tevis teiktajā. Ir tikai viena nelaime - mums nav tās pilsoniskās sabiedrības... Mums gan elite ir padomiska, gan sabiedrība ir padomiska. Tomēr elitei ir vairāk iespēju izglītoties un attīstīties, līdz ar to elite caurmērā ir attīstītāka (mazāk padomiska) nekā sabiedrība. Atliek vien novēlēt, lai attīstītākie sabiedrības locekļi iekļūtu elites sastāvā. Bet tas jau ir atkarīgs no viņu pašu aktivitātes...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 18.10.2003 12:36
He!

Ritvar,tevis dotais piemērs liecina ,ka džentelmeņu spēles noteikumi mūsu reālpolitikā ir kaut kas tīri teorētisks un abstrakts.Teiksim,vajadzēja 1989.g.pārliecināt "krievvalodīgos" balsot par Latvijas suverenitāti-solīsim.Piemēram to,ka viņi PĒC TAM būs pilntiesīgi valsts iedzīvotāji-lūdzu sasolīsim,kas tik ienāk prātā. Bet vēlāk -"paši vainīgi".

Ar tādām metodēm var darboties kliķe .Un šādi tā var darboties ļoti ilgi ,pat ja tai nav plašu sabiedrības slāņu atbalsta valsts iekšienē,bet ir ĀRĒJS politisks pasūtijums jeb "misija".Bet kad jārisina aktuālas iekšpolitiskas problēmas,kuru risināšanā nepieciešama plaša sabiedrības iesaistīšanās-tad rodas neatrisināmas problēmas. Piemērs tam ir sabiedrības integrācija,kura tieši vai netieši ir saistīta ar tādiem jautājumiem kā-starpnacionālās attiecības,starpvalstu attiecības,dekolonizācija,sabiedrības konsolidācija,pilsoniskas sabiedrības veidošanās,sabiedrības piedalīšanās lēmumu pieņemšanā un apspriešanā u.t.t.Ir teikts-tāds ģenerālis,kas spējis pavēlēt zaldātiem šaut uz savu tautu,nespēj būt tautas armijas vadītājs. Ir bijis tā, ka latviešiem ir solīts viens,krieviem-kas cits,ārzemniekiem runāts par citām lietām.Galvenais-lai notic solītajam un dara to ,kas kādam vajadzīgs.

Mans secinājums-šī politiskā elite,kas būtībā ir transformēta padomju nomenklatūra ,nespēj un nespēs risināt svarīgas iekšpolitiskās un ārpolitiskās problēmas,kur nepieciešama plaša pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ritvars 17.10.2003 17:53
Mērķis ir maksimizēt LTF panākumus.

Pieņēmums ir, ka praktiski latvieši balsos par LTF, bet lielākā daļa krievu - par interfronti.

Avots ir tautskaites dati.

Metode ir vēlēšanu apgabalu robežu vilkšana - lai latvieši ir minimālā pietiekamā vairākumā. Kur tas nav iespējams, izveido maksimālu krievu apgabalu.

Iznākums ir Rīgas Tautas deputātu padomes sastāvs 50:50 (kaut latvieši bija tikai 36%!).

Secinājums ir, ka mērķis tika sasniegts, pieņēmums bija pareizs un metode - atbilstīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Horny 17.10.2003 17:00
Pastasti sikāk par šo sistēmu. Es neko neesmu sapratis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ritvars 17.10.2003 16:03
Par atmodas laiku es ieteiktu palasīt Ilmāra Meža "Latviešus Latvijā". Tautas fronte izmantoja 1989.g. tautskaites iznākumus (tautības pa tautskaites iecirkņiem), lai noteiktu vēlēšanu apgabalu robežas un prognozētu (un ietekmētu!) kandidātu panākumus. 5% robežās tas arī izdevās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Horny 17.10.2003 15:26
Meģināšu pastastīt par situāciju, ka nepilsonis:

1) Sabiedrība jau bija pietiekoši integrēta atmodas laikā (to var redzēt arī referenduma par Latvijas neatkarību rezultātos). Es vēl nebiju pilngadīgs 1990. gadā, bet mans tēvs (vācietis) un mana māte (krieviete) balsoja par Latvijas neatkarību un LNNK deputātu, kurš uzreiz atņema viņiem pilsonību. 10 gadu laikā latvijas politiķi veiksmīgi dezintegrēja sabiedrību. Tagad pekšņi visiem sagribējas integrēt sabiedrību, bet tagad krievi noskaņoti pavisam savadāk neka pirms desmit gadiem.

2) Es nezinu kāpēc, bet latviešiem liekas ka krievi ir nelojāli. Un ja visiem krieviem dos pilsonību, tad Latvija uzreiz pievienosies Krievijai nevis Eiropas Savienībai. Tā nav taisnība. Varu to apgalvot ka cilvēks kurš pieder krievu sabiedrības daļai.

3) Es pilnībā atbalstu izglītības reformu.

4) Gribu uzzināt latviešu domas par tādiem tīri latviešu frāzēm ka "nacionālais kolektīvs", "nacionālie kadri"... utt.

5) Jebkuru, kurš sauks mani par kolonistu vai okupantu es saukšu par aborigenu. Loģiski, vai nē?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GD 16.10.2003 13:01
"Stradat par latvieti" ir populars izteciens, ko lieto situacija, ja cittautiesu (krievu) firma pienem latvieti, kurs uztur dialogu ar varu (piemeram sekretares vai gramatveza darbs). Tas nozime, ka taja firma cilveki vaji parzin latviesu valodu vai ari tic, ka etniskais latvietis pratis labak lobet vinu intereses (parsvara latviesu) politiskaja elite.

G.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krista_b 16.10.2003 11:26
Gati,

ko nozīmē "strādāt par latvieti"?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GD 10.10.2003 17:38
1) darba tirgu nesastada tikai "latviesu" uznemumi - darba tirgus ir daudzveidigs;

2) krievi samera labi jau runa latviski pakalpojumu sektora un pamazam ari izglitiba;

3) izlemt par citu berniem vinu vecaku vieta ir liekuligi, ka ari teikt citiem, kas tiem butu labak, ja pats to negribetu piedzivot;

4) vai Nils nezin teicienu "stradat par latvieti"?

5) ar minoritatem javeic godigs dialogs un japiedava tiem labakais bilingvalisma modelis, t.i., kur latviesu valoda butu papildus valoda (additive bilingualism), nevis vinu pasu (subtractive bilingualism); ja minoritasu izglitiba parsvara notiks laviesu valoda, tad ta zaudes minoritasu izglitibas jegu ka tadu;

6) krievu valoda jau tagad ir minoritasu valoda varas aspekta (varbut vel ne lietojuma aspekta), bet, lai latviesu valoda nostiprinatos ir vajadzigs laiks; latviesu tauta ir mikronacija un sie aizsardzibas refleksi ir pilniba saprotami, tomer, vajag aizsargatiies pacietigi un piesardzigi, nesabojajot attiecibas ar citiem, ka ari slipet varu ar pareiziem lemumiem ta vieta, lai vajinatu varu ar pretrunigiem lemumiem.



Ar sveicienu,

Gatis Dilans, gatisd@lanet.lv

Saistītie raksti