Raksts

Integrācija: marginalizētas institūcijas, bet kāds ir NVO spēks?


Datums:
25. novembris, 2002


Recenzija ziņojumam Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: mazākumtautību aizsardzība (Atvērtās sabiedrības institūta Pirmsiestāšanās ES monitoringa programmas)

Atvērtās Sabiedrības Institūta ES paplašināšanos ziņojuma jēga ir vienkārša un attaisnojami normatīva – balstoties uz ES politisko struktūru un līderu deklarācijām par ‘vērtību kopienu’ un politiskajiem kritērijiem kandidātvalstīm, institūts kā starptautiska nevalstiska organizācija kritiski vērtē kā pašu ES dalībvalstu, tā arī kandidātvalstu likumu un rīcībpolitikas atbilstību deklarētajiem principiem. Nav pārsteigums, ka starp izvēlētajiem ziņojuma objektiem ir etnisko minoritāšu aizsardzība – joma, kura pat attīstītās demokrātijas valstīs ir tāla no liberālās demokrātijas ideāliem un kura vēstures apstākļu dēļ ir īpaši jūtīga Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Ziņojuma autori piedāvā gan vispārīgu minoritāšu aizsardzības situācijas raksturojumu ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs, gan arī katras atsevišķās valsts likumdošanas un rīcībpolitikas aprakstu minoritāšu aizsardzības jomā. Šajā recenzijā tiks apskatīta gan pētījuma vispārīgā daļa, gan arī Latvijas minoritāšu aizsardzības politikas raksturojums.

Lasot ziņojuma vispārīgo daļu, radās iespaids, ka autoru attieksme pret ES dalībvalstu politiku attiecībā uz etniskām minoritātēm ir nedaudz kritiskāka, nekā pret kandidātvalstīm (kaut gan arī tajās ražotām prettiesiskuma ‘pērlēm’ tiek veltīta liela uzmanība). Neatlaidīgi kritizējot attīstīto Rietumvalstu nespēju efektīvi novērst esošo diskrimināciju un sabiedrības aizspriedumus pret musulmaņu un čigānu minoritātēm, netiek norādīta diezgan būtiskā atšķirība starp Rietumeiropas un Centrālās un Austrumeiropas sabiedrībām. Proti, Rietumeiropā, neskatoties uz dažiem radikāli labējo ekstrēmistu panākumiem vēlēšanās, vismaz oficiālā diskursa atbilstība starptautiskām normām tiek nežēlīgi kontrolēta no pilsoniskās sabiedrības puses, bet dažās Austrumeiropas valstīs pilsoniskās sabiedrības relatīvais vājums nenovērš nopietnas neatbilstības pat oficiālo dokumentu līmenī. Piemērus var atrast pašā pētījumā: kā atzīmē autori, čigānu dzīvesveids tiek netieši aprakstīts kā amorāls Lietuvas čigānu tautas integrācijas koncepcijā, un līdzīgi aizspriedumi ir pamanīti arī citos valsts līmeņa dokumentos kandidātvalstīs.

Ziņojuma metode ir pārsvarā etnisko minoritāšu aizsardzības/diskriminācijas novēršanas politikas analīze. Raksturojot Latvijas situāciju etnisko minoritāšu aizsardzības jomā, autori ņem par pamatu Valsts sabiedrības integrācijas programmu, tajā pašā laikā atzīmējot, ka šo dokumentu un uz tā balstīto rīcību tikai daļēji var analizēt kā pretdiskriminācijas politikas izpausmi, jo diskriminācijas novēršana nav programmas deklarētais primārais mērķis. Tomēr, kā atzīmē autori, nav iespējams noliegt koordinētas pretdiskriminācijas politikas trūkumu kā tādu, un ziņojums norāda uz tā svarīgākajiem aspektiem. Starp tiem ir pretdiskriminācijas noteikumu trūkums Valsts civildienesta likumā, ko nevar kompensēt Darba likuma pretdiskriminācijas noteikumi. Tiek aprakstītas arī pretdiskriminācijas politikas trūkuma sekas, īpaši minoritāšu pārstāvju disproporcionāli liels procents starp bezdarbniekiem. Satriecoši, ka Latvijas statistikas gadagrāmatas dati, kas liecina par reālu nevienlīdzību oficiāli algota darba pieejamībā, nekļuva par plaši diskutējamu problēmu Latvijas sabiedrībā. Pretarguments, ka vainīgi paši bezdarbnieki jeb viņu nevēlēšanās apgūt valsts valodu, šajā gadījumā ir tikai daļēji attaisnojams – Atvērtas Sabiedrības institūta ziņojums nav pirmais pētījums, kas norāda uz latviešu valodas kursu pieejamības neatbilstību pieprasījumam.

Bilingvālā izglītība un izglītības reforma ir Sabiedrības integrācijas programmas aspekts, kuram pētījumā tiek pievērsta īpaši liela uzmanība, ņemot vērā to, ka reformas neveiksmīga realizācija var novēst pie minoritāšu skolu absolventu daļējas izslēgšanas no konkurences darba tirgū un atsvešināšanas eskalācijas. Ziņojuma autori plaši izmantojuši esošos pētījumus par reformas iespējamību, kā arī intervijas ar izglītības reformas īstenošanā, apspriešanā un kritikā iesaistītajiem valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, tāpēc izglītības reformas izaicinājumu analīzi var vērtēt kā visaptverošu. Tomēr neliekas pareizi, ka autori izmanto interviju ar Latvijas Krievu Skolu Asociācijas direktoru kā vienu no objektīvas informācijas avotiem, ņemot vērā organizācijas ne visai neitrālo pozīciju šajā jautājumā.

Ziņojuma autori atzīmē arī būtiskākās problēmas pašā Sabiedrības integrācijas programmas izstrādes procesā un īstenošanā – pirmo projektu konkursu necaurskatāmību, minoritāšu pārstāvju diezgan ierobežotu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, Kultūras ministrijas un citu valsts kultūras iestāžu visai nosacītu interesi par multikulturālas sabiedrības attīstības sekmēšanu.

Lasot Atvērtās Sabiedrības institūta pētnieku darbus, jau iespējams paredzēt, no kurām organizācijām nāks ziņojuma nežēlīgākā kritika. Izvairoties no Latvijas akadēmiskajiem pētniekiem tipiskā samērā nekonfliktuālā problēmu pasniegšanas stila, ziņojums gan tieši, gan netieši norāda kā uz TB/LNNK politiķu mēģinājumiem daļēji neitralizēt programmas liberālo jēgu, tā arī uz politisko spiedienu, kura rezultātā no Sabiedrības integrācijas koncepcijas tika izslēgts punkts par mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ratificēšanu. Tikpat apsveicami būtu kritiski līdzsvaroti komentāri par PCTVL politiķu tieksmi politizēt minoritāšu aizsardzības jomu, bet tie ziņojumā nav atrodami. Tiek atzīmētas arī tipiskās pretrunas starp ārpolitikas institūcijām ar tām raksturīgo vēlmi sekmēt atbilstību starptautisko organizāciju prasībām un Valsts valodas centra ierēdņu represīvo metožu izvēli – kaut gan tikai atsaucēs, nevis pētījuma pamattekstā.

Pārsvarā ziņojuma autori veiksmīgi atspoguļo valsts, nevalstisko un starptautisko organizāciju lomu integrācijas procesu virzīšanā. Diemžēl nākas piekrist arī secinājumiem par galveno šķērsli ceļā uz integrētāku sabiedrību – par integrāciju atbildīgo institūciju marginālo stāvokli. Ne tikai līdzekļu un personāla trūkums, bet īpaši nepietiekoša politiskās elites interese par integrācijas jautājumiem neļauj cerēt uz integrācijas dramatiskiem panākumiem tuvākajos gados. Neskatoties uz dažiem pozitīviem soļiem kopš monitoringa noslēgšanas laika – Sabiedrības integrācijas ministra amata izveidi un valdības koalīcijas galveno spēku vismaz teorētisku atbalstu Konvencijas par mazākumtautību aizsardzību ratifikācijai, ir apšaubāmi, ka integrācijas jautājumi tuvākajā nākotnē būs politiķu vairākuma tiešu interešu lokā. Lieliska iespēja pilsoniskajai sabiedrībai pieradīt savu spēku … vai nespēku.


Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: mazākumtautību aizsardzība


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!