Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI
Informācijas pieejamībā uzlabojums jūtams tikai dažās nozarēs, pilsētās vai institūcijās. Jāturpina izglītošanas darbs, sevišķi reģionos, un jārada vienota izpratne par informācijas apjomu un veidu, kas jānodod atklātībai bez pamudinājuma.
Informācijas turētāju un tās meklētāju attiecības Latvijā tēlaini varētu raksturot ar medus meklētāja došanos pie savvaļas bišu stropa. Pa vienam, klusi un pacietīgi, ar dūmekli rokās, bet tiklīdz kļūsti drošāks, stropa iemītnieku pretošanās ir nenovēršama un sīva. Šādā situācijā ieguvējs nav neviens.
Apritējuši četri gadi, kopš informācijas atklātības princips Latvijā ieguvis noteiktu saturu un formu. Ikdienā šo principu, kas ietverts Informācijas atklātības likuma normās, piemēro galvenokārt žurnālisti, tomēr ne mazāk būtiski ir tas, ka un kā informāciju var iegūt ikviens sabiedrības pārstāvis. Iespēja brīvi iegūt informāciju citu starpā ir viens no rādītājiem, kas raksturo valsts pārvaldes kvalitāti kopumā.
“Sabiedrība par atklātību – Delna” nupat veikusi pētījumu, kura gaitā desmit pētnieki vērsās pie turpat 300 valsts un pašvaldību iestādēm, mēģinot iegūt informāciju, kura neatrodas mapītē ar uzrakstu Biežāk uzdotie jautājumi. Rezultāti liecina, ka būtiskākais šķērslis ir zināšanu trūkums par informācijas atklātības nozīmi, tiesību normām un to piemērošanu. Apmeklētajās iestādēs par strīdus ābolu nereti kļuva pētnieku apgalvojums, ka ikvienam ir tiesības iegūt informāciju, iepazīties ar dokumentiem un saņemt to kopijas.
Arguments Nr.1: “Mēs to parasti nedarām”
Informācijas atklātības likums nosaka, ka informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā[1].
Šādā izpratnē tā pirmkārt un galvenokārt nozīmē dokumentus, kas ir attiecīgās iestādes rīcībā, protams, ar likumā noteiktiem izņēmumiem. Tomēr tieši dokumentu pieejamība rada problēmas mūsdienu Latvijā. Tos var aplūkot, pat norakstīt saturu, tomēr ļoti reti iespējams saņemt kopijas, lai arī informācijas apjoms ir mazs. Kāpēc?
Pirmais dzirdētais arguments: vienkārši nevar, jo iestāde to parasti nedara. Otrs – normatīvajos aktos, piemēram, likumos: Par pašvaldībām[2] un Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām[3] teikts, ka interesenti ar informāciju jāiepazīstina. Šīs normas tiek pildītas ar tādu uzcītību, ka iepazīties ar informāciju – Domes lēmumu, kurš izlikts redzamā vietā, vai līgumu par ceļu remontdarbu veikšanu, jāierodas klātienē neatkarīgi no mērojamā attāluma, jo izsūtīšanu pa pastu šāda likuma norma padarot pilnīgi neiespējamu.
Retāk sastopams šķērslis ir nesamērīgi augstas maksas pieprasīšana par informācijas sniegšanu vai dokumentu kopiju izgatavošanu. Iespēju atrast pietiekami pārliecinošus argumentus maksas pārskatīšanai vai atlaišanai praktiski nav.
Daļā gadījumu ar informāciju tiek saprastas tikai uzziņas, ko apmeklētājs var saņemt īpaši izveidotos informācijas vai preses centros, ja iestādē tādi ir.
Pacietību!?
Ļoti retos gadījumos vienkāršam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja saņemt atbildi likumā noteikto 15 dienu laikā. Vidējais ilgums tuvojas 25 dienām. Turklāt interesents ir spiests rakstīt atgādinājuma un paskaidrojuma vēstules, pamatojot savu interesi par konkrētu ziņu iegūšanu, izmantošanas mērķi un citējot tiesību normas, lai pierādītu savas tiesības un pat to, ka šāds Informācijas atklātības likums eksistē. Biežākais atteikuma iemesls ir pamatojuma trūkums iesniegumā. Nereti tiek norādīts, ka ar informāciju var iepazīties tikai klātienē, bet dažos gadījumos pamatojumu neizdevās uzzināt, jo atbilde četru mēnešu laikā netika saņemta. Saņemt tiesību normām atbilstošu atteikumu izdevās reti. Tāpēc grūti izprast pozitīvo ieguvumu, kas no informācijas nesniegšanas rodas tās turētājam, kamēr informācijas meklētāja neveiksme ir lieks rūgtuma piliens izpratnes kausā. Kā brīdinājums kalpo Egila Levita secinājums – “sabiedrība uz reāli izjustām administratīvā vājuma problēmām parasti reaģē ar vispārēju neapmierinātību ar valsts pārvaldi (valsti kopumā)[4].”
Pacietību var vēlēt gadījumiem, kad pēc atbildes tvīks nekad un nekur nepiereģistrētais jautājums. Tikai piecos no kopumā 100 gadījumiem pētījuma gaitā, mutisks informācijas pieprasījums tika reģistrēts likumā noteiktā kārtībā, radot iespēju vēlāk pierādīt tā esamību un tiesības saņemt atbildi.
Pacietība vajadzīga arī tad, ja informācija nepieciešama no kādas valsts iestādes, kas Informācijas atklātības likumā nav pieminēta, jo šādā gadījumā iesniegums var palikt neizskatīts.
Toties pacietība neskubinās iestādes paziņot par iespējām pārsūdzēt lēmumu, ja informācijas sniegšana ir atteikta.
Ierēdņu aizdomas stiprākas par likumu
Aptaujas rezultāti liecina, ka iestāžu darbiniekiem nereti trūkst zināšanu un izpratnes par informācijas dalījumu vispārpieejamā un ierobežotas pieejamības informācijā, un pat par Informācijas atklātības likuma esamību. Tas raksturīgs mazākās iestādēs, pašvaldībās, vai vietās, kas atrodas attālināti no pilsētu vai rajonu centriem, arī saskarsmē ar “zemāka ranga” darbiniekiem.
Informācijas atklātības likums nosaka vairākus iemeslus – izņēmumus no vispārējā principa, ka brīvi pieejams ir viss, ja vien ierobežojumus neparedz likums. Šim izņēmumu sarakstam vajadzētu būt precīzam un izsmeļošam. Pieredze liecina, ka likumā paredzēto brīvību var ierobežot gan darbinieka šaubas par konkrētas informācijas raksturu (sevišķi, ja tā saistīta ar iestādes finansējumu), gan neuzticība informācijas pieprasītājam, ja tas, piemēram, ir “tikai” students vai neizskatās, ka konkrētā informācija varētu personiski skart tās prasītāju. Šādos gadījumos runāt par tiesību normu piemērošanu šķiet nepieklājīgi – paražu tiesības Latvijā veiksmīgi darbojas, padarot neiespējamas skaidras prognozes par informācijas pieejamību konkrētā iestādē vai kopumā.
Ko darīt ar savvaļas stropiem?
Kļuvis skaidrs, ka četru gadu laikā izdevies panākt tikai nelielu attīstību, kas jūtama dažās nozarēs, dažās pilsētās vai dažās institūcijās. Tāpēc arī turpmāk par vadošo un virzošo spēku jāuzskata izglītošanas darbs – gan ierēdņu un pašvaldību darbinieku (aktīvāk iesaistot reģionus), gan sabiedrības.
Vairāk uzmanības jāgaida ne tikai no iestādes, bet arī departamenta, nodaļas vadītāja, sekojot, kā darbinieki piemēro tiesību normas un novēršot starpgadījumus laikus, nevis tikai pēc saņemtas sūdzības.
Jārada vienota izpratne par informācijas apjomu un veidu, kas jādara atklātībai zināma bez pamudinājuma. Sastādot šo sarakstu jāraugās, lai tas nekļūtu par neizprotamu un tāpēc nosacīti ievērotu normu līdzīgi kā ierobežotas pieejamības informācijas saraksts.
Informācijas atklātības likumam nākotnē ir jāaptver visas valsts institūcijas, arī nodibinājumi un uzņēmumi, kuru darbībā iesaistīti valsts līdzekļi. Tāpat arī vienīgie kāda pakalpojuma sniedzēji, uzņēmumi ar monopolstāvokli tirgū – attiecībā uz informāciju, kas tieši ietekmē ikkatra valsts iedzīvotāja intereses. Kā arī visi tie uzņēmumi un privātpersonas, kas saskaņā ar likumu vai līgumu īsteno kādu valsts funkciju.
Jāievieš un jānostiprina attaisnojamas sabiedrības intereses princips un tā piemērošanas shēma, kas potenciāli varētu kalpot par vēl vienu “ieroci” sabiedrības rokās.
Savs pienesums jādod ne tikai sabiedriskajām organizācijām, bet ikvienam iedzīvotājam, lai informācijas nesaņemšana no piedzīvojuma nekļūtu par normu.
__________________
[1] Informācijas atklātības likums// Latvijas Vēstnesis, 06.11.98. Nr. 334, 1. p.1.d.
[2] Likums “Par pašvaldībām”// Latvijas Vēstnesis, 24.05.1994., nr.61
[3] Likums “Par iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām”// Latvijas Vēstnesis, 20.07.2001.,Nr. 110
[4] Levits E. Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija. Latvijas Vēstnesis. 26.06.2002