Raksts

Informācijas divistabu dzīvoklis


Datums:
11. novembris, 2003


Autori

Providus


Foto: M. Mežiņš

Jāatzīst, ka krieviski izdotajā presē netrūkst materiālu arī par “vienkāršajiem” latviešiem. Tas ir īpaši zīmīgi tāpēc, ka latviešu presē materiāli par nelatviešiem kā normāliem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem parādās ļoti reti. Piemēram, cik bieži Karjeras Dienā tiek stāstīts par kāda nelatvieša karjeru?

Ir pieņemts runāt par divām informatīvajām telpām Latvijā – latviešu un krievu. Protams, muļķīgi būtu šīs telpas iztēloties burtiski kā divas istabas, starp kurām atrodas siena. Tomēr tieši to iztēloties ir visvieglāk, toties izskaidrot, kā šī telpas metafora būtu jātulko, nav nemaz tik vienkārši. Teiksim, vai telpas robežas nosaka notikumi un personības, par kurām informācija tiek sniegta, apmainīta un vākta? Bet tādā gadījumā nošķirt krievu un latviešu informācijas telpu būtu visai grūti, jo kopīgu interešu netrūkst. Vai uzmanība jāpievērš tam, kas nav kopīgs? Bet tādā gadījumā, manuprāt, nav iespējams uzturēt spēkā arī ideju par latviešu vai krievu informatīvo telpu, jo skaidrs, ka tie, kas, piemēram, lasa Dienu, bet nelasa Privāto dzīvi, un tie, kas lasa Lauku avīzi, bet nelasa Delfus, nedzīvo vienā informatīvajā telpā. Vai robežu nosaka valoda? Kaut kādā ziņā varbūt, bet vai patiešām mēs pārstātu runāt par divām informatīvajām telpām, ja visas latviešu avīzes tiktu tulkotas krieviski un visas krievu – latviski? Diez vai. Tāpēc pastāv iespēja, ka šī metafora jau pati par sevi ir klišeja un stereotips, vai vismaz viegli par tādu var kļūt.

Es, protams, nevēlos teikt, ka tā ir bezjēdzīga klišeja. Nav šaubu, ka atsevišķu diskusiju kontekstā tai ir nozīme, proti, to diskusiju, kas tiešā veidā skar jautājumu par konkrētu etnosu tiesībām un statusu. Manuprāt, informācijas telpu nošķirtība izpaužas ne tik daudz kā informācijas trūkums, bet drīzāk nespēja saprast otras puses skatījumu un viedokli, veidu, kā informācija tiek interpretēta, un kontekstu, kurā tā tiek ielikta. Protams, etniskie stereotipi savstarpējo izpratni neveicina, bet veicina informatīvo telpu nošķirtību. Tomēr stereotipu uzrādīšana un nosaukšana var veicināt savstarpējo izpratni tikai tad, ja savstarpējā neizpratne ir nezināšanas rezultāts un nevis apzināti izvēlēta taktika cīņā par varu un dominēšanu.

Manuprāt, nav pamata apgalvot, ka preses izdevumi, kas ir šīs rakstu sērijas uzmanības centrā, ir bāztin piebāzti ar etniskiem stereotipiem un aizspriedumiem. Atšķirības veidā, kā dažādas avīzes atspoguļo notikumus, protams, pastāv, bet, kā jau teicu, ar to nepietiek, lai runātu par informatīvo telpu nošķirtību vai vienotas latviešu vai krievu valodas telpas pastāvēšanu. Piemēram, caurskatot pēdējā laika presi, var pamanīt, ka krievu avīzēs vairāk nekā latviešu bija pievērsta uzmanība vandālisma gadījumam Pokrova kapos – gluži dabiski. Nebija vienāds skatījums uz juridiskajām problēmām ap Martijana Bekasova atsaukšanu no Briseles. Krievu avīzes vairāk izcēla ziņu par domes īpašumu pārvaldes vadītāja Oļega Burova atstādināšanu (Teļegraf, Čas, 2003. gada 3. novembris), kaut gan arī Neatkarīgā rīta avīze informāciju par to ievietoja pirmajā lapā (2003. gada 1. novembris). Ja salīdzinām, kā par Krievijas ebreju organizāciju vēstuli Šāronam informēja Teļegraf (2003. gada 4. novembris) un Neatkarīgā rīta avīze (2003. gada 3. novembris), tad atvēlētā laukuma ziņā ir acīmredzama atšķirība un lielāka uzmanība sūdzībai par nacisma reabilitāciju Baltijā bija pievērsta krievu avīzē, bet ja salīdzinām ar Čas (2003. gada 3. novembris), tad kontrasts nav tik liels. Vesti segodņa (2003. gada 8. novembris) vēstīja par to, kā ekonomikas policija konfiscējusi viņu datorus, kas tika interpretēts kā uzbrukums “brīvajai presei”. Paziņojumam līdzās atradās deputāta Nikolaja Kabanova izteikums, kurā viņš atzina, ka šis “ir pats nekaunīgākais un ciniskākais uzbrukums krievu presei Latvijas jaunākajā vēsturē”. Protams, Diena un Neatkarīgā rīta avīze šo notikumu pasniedza savādāk, proti, kā izdevniecību nama Fenster nespēju laikus pierādīt izmantoto datorprogrammu legālo izcelsmi, bet jāpiebilst, ka tikpat atturīga bija arī, piemēram, Čas.

Tomēr, ja skatāmies uz preses materiāliem kopumā, tad ir vērojamas tendences, kuras diez vai sekmē etnosu savstarpēju sapratni, lai gan gluži par etniskiem stereotipiem tās nevar dēvēt. Tas, ka latviešu prese vairāk raksta par latviešiem, un krievu valodā izdotajās avīzēs vairāk tiek runāts ne par latviešiem, bet citu tautību cilvēkiem, nav nekas pārsteidzošs. Bet tagad palūkosimies, kādā sakarā krievu presē tiek pieminēti latvieši, – latvietis te pirmām kārtām parādās kā politiķis un ierēdnis. Latvieši ir tie, kas lemj, realizē institūciju varu, atbilstoši arī pielaiž kļūdas un izrāda ierēdņiem raksturīgo stūrgalvību, galu galā – neuzklausa pilsoņu vēlmes. Nelatvietis ir pirmām kārtām pilsoniskās sabiedrības pārstāvis – cilvēks, kas strādā, cenšas nopelnīt naudu, rūpējas par savu labklājību, ir radošs, apveltīts ar veselo saprātu, kas ierēdņiem un politiķiem, protams, nepiemīt. Pretstats ir klasisks un universāls, droši vien nav tādas sabiedrības, kurā politiķi netiktu lamāti un ierēdņus neuzskatītu par idiotiem, vienīgi krievu preses un Latvijas gadījumā pretstatam piemīt etniska nokrāsa.

Protams, šis apgalvojums ir drīzāk hipotēze nekā pierādīta likumsakarība, tās pamatojums būtu iespējams tikai pēc ilglaicīgas un precīzas avīžu satura analīzes. Kaut vai jāatzīst, ka krieviski izdotajā presē netrūkst materiālu arī par “vienkāršajiem” latviešiem. Tas ir īpaši zīmīgi tāpēc, ka latviešu presē materiāli par nelatviešiem kā normāliem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem parādās ļoti reti. Piemēram, cik bieži Karjeras Dienā tiek stāstīts par kāda nelatvieša karjeru? Ne īpaši bieži, bet gandrīz katrā krievu avīzē ir pieminēts kāds latvietis, kas strādā skolā, nodarbojas ar biznesu, dzied vai dejo. Līdzīga informācija latviešu presē droši vien veicinātu savstarpējo izpratni, un, ja ir vēlēšanās, esošo situāciju var viegli labot. Grūtāk varētu būt ar politiķu un ierēdņu latvisko identitāti, bet tas jau ir varas un nevis stereotipu jautājums.

Šī publikācija ir tapusi projekta “Mazākumtautību balsis vienotā informācijas telpā” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un Sabiedrības integrācijas fonds nav atbildīgs par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu un tās tālāku izmantošanu


“Bremzētais” pragmatisms

Divas vienpusības

Maza kašķīga tauta un liela kašķīga minoritāte

Pēcreferenduma etnopolitiskās pārdomas. Preses apskats


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!