Indivīds. Sabiedrība. Diskriminācija. 11

Ikviens piedalās sabiedrības vērtību veidošanas procesā. Ar klusēšanu un malā stāvēšanu. Ar aktīvu rīcību. Ar klaigāšanu un aizvainojumu izteikšanu. Ar iecietību un vēlmi saprast. Būt iecietīgam nozīmē saredzēt citādību, spēt to pieņemt un ļaut pastāvēt sev līdzās.

Iesaki citiem:

Pēc pāris nedēļām sagaidīsim 2007.gadu, kas saskaņā ar Eiropas Komisijas apstiprināto stratēģiju ir pasludināts par vienādu iespēju gadu. Saistībā ar šo lēmumu Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs tiek plānoti pasākumi, kas mazinās diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Runājot vienkāršāk – gads tiks veltīts pasākumiem, kuri varētu un kuriem vajadzētu rosināt ikvienu no mums kļūt tolerantākiem - vairāk saprotošiem, pacietīgiem un iecietīgiem. Par to arī būs šis raksts – mums pašiem, mūsu iecietības kritērijiem un mēru. Par to, ko spējam vai vēlamies saprast un pieņemt. Viena cilvēka un visas valsts mērogā.

Ne-diskriminēt nozīmē atzīt indivīda vai cilvēku grupas tiesības, nodrošināt šim cilvēkam vai grupai pārstāvību visos politikas veidošanas un ieviešanas un sociālekonomiskajos procesos, likumīgi garantēt un praksē īstenot atzīšanu un izrādīt cieņu.

Valsts līmenī tiek izstrādātas programmas un stratēģijas, tiek īstenoti formāli vai reāli pasākumi atsevišķu diskriminācijas veidu izskaušanai un iecietības veicināšanai. Taču neizpratni izraisa fakts, ka jautājumi par kādu no diskriminācijas veidiem un ar to saistītajām problēmām reti kad tiek ieraudzīti “no iekšpuses”. Pilsoniskās sabiedrības institūcijas (biedrības un nodibinājumi) aktualizē kādu jautājumu, Eiropas Komisija izstrādā regulas vai izsludina tādu vai citādu gadu, un tikai tad valstij atveras acis – jā, pie mums pastāv šī problēma, tā jārisina. Rīcību ātrums un kvalitāte vistiešākajā mērā ir atkarīgi no tā, ko attiecīgās kompetentās amatpersonas domā un kāda ir viņu izpratne par risināmo problēmu. Ja augsta līmeņa politiķis zīmīgi smaida, runājot par dzimumu līdztiesību, vai nespēj apslēpt nepatiku, runājot par seksuālajām minoritātēm, tad droši vien nozīmīgi uzlabojumi šo jautājumu risināšanā tik drīz nav gaidāmi. Jo būtībā jau attieksme parāda, ka problēma netiek uzskatīta par problēmu. Nevar risināt to, ko neatzīst par pastāvošu, esošu.

Domājot par pārējiem diskriminācijas veidiem un cilvēkiem, kurus diskriminācija skar, var pamanīt atzinīgi vērtējamas iniciatīvas un pozitīvus rezultātus, taču neizprotami šķiet, ka daudzas problēmas, kas ir izpētītas un pamatoti argumentētas, netiek risinātas vai tiek atliktas finansējuma trūkuma dēļ. Valsts budžets pildās arvien labāk, budžeta grozījumos gada beigās partijas “pēc deguniem” dala pāri palikušos līdzekļus, lai pēc tam varētu dižoties ar saviem nopelniem, taču patiesām rūpēm par iedzīvotājiem finansējuma trūkst arvien vairāk. Nav dzirdēts ierosinājums izveidot un īstenot valsts programmu, kuras ietvaros visās valsts skolās tiktu iebūvēts lifts, lai bērni ar kustību traucējumiem varētu iekļauties ikdienas mācību procesā, tādejādi nodrošinot vienādu tiesību uz kvalitatīvas izglītības ieguvi ievērošanu. Nav saprotams, kurš un kāpēc ir noteicis 70 gadu vecumu kā slieksni ļaundabīgā audzēja profilaktisko apskašu apmaksai no valsts budžeta līdzekļiem. Vai noteiktais vecuma ierobežojums nozīmē, ka pēc šī vecuma sasniegšanas cilvēks ir mazāk vērtīgs un valstij vairs nav vajadzīgs? Kur šajā gadījumā paliek cilvēka tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi?

Taču problēmu otra puse ir plašākas sabiedrības attieksme pret diskriminētajām sabiedrības grupām. Laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos un publiskos pasākumos uzvirmo diskusijas, strīdi un konflikti saistībā ar vienu vai otru diskriminācijas veidu. Aizsāktās sarunas turpinās arī sadzīviskā līmenī – darba vietās, ģimenes vai draugu lokā. Turpinās, lai nemanāmi un pacietīgi veidotu mūsu bērnu – rītdienas sabiedrības - pasaules uzskatu.

Iecietīgāk raugāmies uz vecuma un invaliditātes problēmu skarto sabiedrības daļu, taču praksē situācija nav tik vienkārša - šo pazīmju dēļ cilvēki netiek pieņemti darbā, pret viņiem ir neiecietīga attieksme publiskajās un privātajās iestādēs. Aktīvākie no šiem cilvēkiem vēršas Valsts cilvēktiesību birojā. Pārējie norij rūgtuma sajūtu, ieraujas sevī, kļūst negatīvi noskaņoti pret valsti un līdzcilvēkiem. Ieguvēju nav ne vienā, ne otrā pusē.

Pieaug sabiedrības neiecietība rases vai etniskās izcelsmes un reliģijas vai pārliecības dēļ. Saistībā ar šādām izpausmēm Latvijas vārds vairākkārtīgi ir izskanējis arī starptautiskajos medijos. Ebreju kapu apgānīšana, citas tautības vai rases cilvēku piekaušana uz ielas ir tikai daži piemēri, kas liecina par izglītošanas nepieciešamību plašai sabiedrības daļai. Kur un kad mūsos ir ieaudzināta apziņa, ka esam priviliģēti, ka zeme, pa kuru staigājam, un gaiss, kuru elpojam, pieder tikai un vienīgi mums? Jā, mums ir jāsaglabā sava etniskā identitāte, taču tas varēs notikt vienīgi tādā gadījumā, ja spēsim atzīt un pieņemt citas identitātes. Cilvēks, kurš apmeklē mošeju vai sinagogu, nav mūsu ienaidnieks. Viņš, tāpat kā mēs, vēlas mieru, ģimeni, mīlestību. Cilvēks, kam ir atšķirīga tautība vai rase, priecājas un skumst par tām pašām lietām, kuras priecē un skumdina Latvijas cilvēkus. Varbūt ir pienācis laiks palūkoties dziļāk par ārējo veidolu, mēģinot iepazīt un rast izpratni par cilvēka būtību?...

Dzimumu līdztiesības jautājums daudziem cilvēkiem vēl joprojām šķiet kā sieviešu klaigāšana par savām tiesībām. Taču fakti liecina, ka sievietes bieži saņem zemāku algu nekā vīrieši par līdzvērtīga darba izpildi. Viņas nevar realizēt sevi profesionāli un nodrošināt materiālu neatkarību, jo audzina bērnus. Laikā, kad daudzi vīrieši aizlido uz nākamo ģimenes ligzdu, sieviete paliek. Bez darba, izglītības, pieredzes, līdzekļiem. Kā uzsākt dzīvi no jauna? Vēl viens dzimumu līdztiesības aspekts – sievietēm nereti nākas sastapties ar seksuālu uzmākšanos no darba devēju puses, nonākot izvēles situācijā – sekss un nodrošināts darbs vai atteikšanās no seksa un līdz ar to darba zaudēšana. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt. Kamēr tās neskar mūs personīgi, spējam lūkoties uz notiekošo it kā no malas, taču atliek vien iedomāties šādās situācijās sevi, savu meitu, māsu, draudzeni...

Sabiedrībā šobrīd asāk uztvertais un daudznozīmīgāk vērtētais ir seksuālo minoritāšu jautājums. Sabiedrība velk paralēles homoseksualitātei un pedofilijai, necenšoties ne uzklausīt, ne saprast “citādos”. Daļa no viņiem spītībā un aizvainojumā piesaka sevi arvien skaļāk un publiskāk. Pazīstu vairākus homoseksuālus cilvēkus, ar dažiem no viņiem nākas sastapties darba jautājumos. Tie ir cienījami un patīkami cilvēki, kuri neafišē savu orientāciju un nekad nepārkāpj pieklājības normas. Kur radās milzīgais naids un neiecietība, kurš “Rīgas praids” laikā lika malā stāvētājiem mest gājiena dalībniekiem ar fekāliju piepildītiem maisiņiem? Vai metēji ir gandarīti un jūtas tīri? Vai rīt, uzzinot par sava bērna vai radinieka “citādumu”, tiks meklēts jauns maisiņš?

Ikviens piedalās sabiedrības vērtību veidošanas procesā. Ar klusēšanu un malā stāvēšanu. Ar aktīvu rīcību. Ar klaigāšanu un aizvainojumu izteikšanu. Ar iecietību un vēlmi saprast. Būt iecietīgam nozīmē saredzēt citādību, spēt to pieņemt un ļaut pastāvēt sev līdzās. Diskriminācija izpaužas ne tikai rupjībā un vardarbībā. Attieksmes, to izpausmes un ietekme uz sabiedriskās domas veidošanos ir daudz smalkākas un niansētas.

Ir pirmssvētku laiks, kad domas kļūst dāsnas un sirdis devīgas. Ir īstais laiks uzdāvināt smaidu uz ielas satiktam citas rases cilvēkam, pasveicināt kaimiņu, kurš ir publiski atzinis savu homoseksualitāti, palīdzēt gados vecam tuviniekam atrisināt kādu viņam svarīgu problēmu, nepieļaut uz dzimumu un seksualitāti attiecināmu divdomīgu teicienu un rīcību iesakņošanos savā darba kolektīvā. Šīs dāvanas neko nemaksā, bet kādam cilvēkam un sabiedrībai kopumā tās būs nozīmīgas, jo veicinās labākas sabiedrības veidošanos. Tādas sabiedrības, kādā mēs visi vēlamies un ilgojamies dzīvot.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
spotlight

We provide Legal Services for the clients of Toronto, Brampton, Richmond Hill, New Market, Markham Ajax, Pickering, Aurora, Barrie, Georgina and Oshawa approximately within 75 kilometres from our main office. Miami To Key West Bus

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ziedonis 17.01.2007 09:39
Pieļauju, ka nesakropļotais Druvvaldis no citiem vīriešiem atšķiras arī ar to, ka viņa instruments nu nekādi nav saistīts ar urīna izvadīšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 20.12.2006 23:17
Izvirtība un homoseksualitāte ir divas dažādas lietas. Tāds Druvvaldis var būt tik izvirtis, ka piekopj seksuālas attiecības vienlaikus ( ne jau vienbrīd) ar 10 sievietēm tāpat, kā to dara mērkaķi, bet arī dzīvnieki sirgst ar homoseksualitāti. Vismaz šajā laikā izturēsimies pret viņiem iecietīgi.

Un Dievam mēs esam daudz, daudz cilvēku, priekš viņa tie daži padomju nebūs nekāds lielais iztrūkums. Starp citu, visi mēs esam mirstīgi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

druvvaldis 20.12.2006 21:18
Lasot šos komentārus neviļus rodas doma par lielo sprādzienu un cilvēka rašanos no mērkaķa, un lai kā tas arī dīvaini nebūtu mūsdienās nav nekur dzirdēts par to, ka no mērkaķa rastos kādi cilvēki drīzāk gan izskatās ka notiek otrādi. Saprotu par diskrimināciju par latgaļu valodu, saprotu tāpat ko sajūt Gunta Leona, bet vienu nesaprotu kā un kādā veidā var diskriminēt izvirtību un pie tam vēl tādu. Vīrietim ir instruments un sievietei ir vieta kur šo instrumentu pieņemt, vīrietim šada atvere nav un tas caurums kur homoseksuālisti savu istrumentu bāž ir paredzēts fekāliju izvadīšanai, jāatzīst pat dzīvnieki ja nav sakropļoti to saprot dabiskāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Happy Holidays! - Guntai Leonai 20.12.2006 20:40
Par Ziemassvētkiem kā "diskriminējošu" vārdu - domāts bija ironiski. Latviešu valodā tas tā nemaz nesanāk, jo šis vārds ir neitrāls (sliktāk ir angļu valodā, kur "Christmas" neizbēgami asociējas ar "Christ", t.i. ar vārdu "Kristus" jeb "Mesija"). Un, protams, visas valsts iestādes izsūta politkorektus apsveikumus, kur šis nepieklājīgais vārds nav minēts. Nekāds "Merry Christmas" vairs, ja ir "Season's greetings" vai "Happy Holidays". ĪUMSILS, ja nemāca latgaliski, varētu laist kaut kādu politkorektu marasmu. Lai gan velti piesienos - viņi tieši to arī dara.

Vārdus "Eins ist notwendig" (viens ir nepieciešams) atradu Nīčes darbā Antikrists (sk. http://www.kreudenstein-online.de/Querdenker/Nietzsche/Antic... .) Nodaļa "Ticība viņpasaulīgajam samazina šaipasaulīgā vērtību..." Īsti nesapratu, bija pasmagi to lasīt. Par nomiršanu ir tāda tautasdziesma:

Kur, Dieviņi, Tu paliksi,
Kad mēs visi nomirsim;
Ne Tev tēva, ne māmiņas,
Ne Tev savu bāleliņu.

Dieviņam nebūs tik interesanti bez padomju cilvēkiem (sk. arī http://www.ltn.lv/~podnieks/Detlovs/confessiones2006d.pdf - fizmatu fakultātes kādreizējā dekāna Viļņa Detlova "Grēksūdzi").

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 20.12.2006 13:05
Nīče arī ir izvirzījis formulu - "Viens ir nepieciešams". Ne jau kaut kāds otrs, bet pats. Un autorei šajos svētkos - priecīgus Ziemassvētkus. Paldies par gab. Uzsmaidu. No sirds. Un ne jau izsmeju vai jokoju, bet vienk. smaidu. Un tie, kam šķiet, ka Vārds ziemassvētki, kaut ko diskriminē, latv. valodā ir arī vienkārši svētki - priecīgus svētkus. Nebrauksim "no viena grāvja otrā" - gadiem neiztikām bez kr. val., nu bez angļu. Laikam ir taisnība tiem, kas saka, kamēr apmirs visi tie, kas dzīvojuši sociālismā, un arī vēl viņu izaudzinātā paaudze, normālas kārtības šajā valstī nebūs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Happy Holidays! - Autorei 19.12.2006 21:59
Irīna Kulitāne: Ir pirmssvētku laiks, kad domas kļūst dāsnas un sirdis devīgas. Ir īstais laiks uzdāvināt smaidu uz ielas satiktam citas rases cilvēkam, pasveicināt kaimiņu, kurš ir publiski atzinis savu homoseksualitāti, palīdzēt gados vecam tuviniekam atrisināt kādu viņam svarīgu problēmu, nepieļaut uz dzimumu un seksualitāti attiecināmu divdomīgu teicienu un rīcību iesakņošanos savā darba kolektīvā. Šīs dāvanas neko nemaksā, bet kādam cilvēkam un sabiedrībai kopumā tās būs nozīmīgas, jo veicinās labākas sabiedrības veidošanos. Tādas sabiedrības, kādā mēs visi vēlamies un ilgojamies dzīvot.

Pēc nacisma sagrāves Vācijā tādi domātāji kā Hēgelis, Šillers, Vāgners un Nīče krita nežēlastībā un no labdomīga vācieša tika sagaidīts, ka viņš kļūs par tolerantu mietpilsoni bez jebkādiem augstākiem ideāliem. Tāds cilvēks, iespējams, ir jaukāks un nerada briesmas apkārtējiem. Varbūt pēc PSRS režīma likvidēšanas Latvijā arī būtu laiks visiem vīrišķīgi saņemties un aizstāt klasiskās tradīcijas vai pašiem savas domas ar valstiski sludinātu iecietības konformismu? Man tomēr šķiet, ka no PSRS esam mantojuši nopietnākus netikumus par seksismu darbavietās un homofobiju uz ielas. Un diemžēl arī raksta autore nav brīva no dažām totalitārisma dzimumzīmēm.

Cik atceros no savas bērnības, padomju režīma sliktākā īpašība bija viduvējības morālā diktatūra. Sākot ar marazmātiskajiem politbiroja locekļiem un beidzot ar ierindas komjaunatnes aktīvistu, kurš dienas laikā audzināja sevī un citos jauna tipa padomju cilvēku, bet naktīs par kvartiņu izīrēja savas iestādes videomagnetofonu, dažreiz arī kopā ar Rietumu pornofilmām. Vai bīdīja kādu citu mazliet neētisku biznesu. Palūkojoties uz mūsdienu "sabiedrības integrētājiem", kas prasmīgi piesaka projektiņus un saņem valsts vai Rietumu labvēļu naudu, es diemžēl redzu, ka viņos mājo tie paši vecie padomjlaiku komjaunatnes aktīvistu gēni. Man pret šo "jauno" viduvējības diktatūru ir tikpat nopietni iebildumi kā pret "veco"? Vai viņiem ir morālas tiesības norādīt man, kas ir labs un kas ir slikts, kam uzsmaidīt un kuru sveicināt. Un ko darīt savā darbavietā? Par laimi F.Nīče to visu jau pateicis daudz labāk. Iesaku izlasīt un padomāt, vai ierosinājums smaidīt pēc valsts ierēdnes ieteikuma tikai tāpēc, ka esam uz ielas ieraudzījuši citas rases cilvēku vai homoseksuāli, nav vietējas nozīmes debīlisma kalngals?

F.W. Nietzsche: "Was ist Liebe? Was ist Schöpfung? Was ist Sehnsucht? Was ist Stern" -
so fragt der letzte Mensch und blinzelt. Die Erde ist dann klein geworden, und auf ihr hüpft der letzte Mensch, der Alles klein macht. Sein Geschlecht ist unaustilgbar, wie der
Erdfloh; der letzte Mensch lebt am längsten. "Wir haben das Glück erfunden" - sagen die letzten Menschen und blinzeln. Sie haben den Gegenden verlassen, wo es hart war zu leben: denn man braucht Wärme. Man liebt noch den Nachbar und reibt sich an ihm: denn
man braucht Wärme. Krankwerden und Misstrauen-haben gilt ihnen sündhaft: man geht achtsam einher. Ein Thor, der noch über Steine oder Menschen stolpert!

F.Nīče: "Kas ir mīlestība? Kas ir radība? Kas ir ilgošanās? Kas ir zvaigzne?" - tā jautā Pēdējais Cilvēks un blisina acis. Zeme ir kļuvusi maza un uz tās lēkā Pēdējais Cilvēks, kurš visu pataisa mazu. Viņa dzimums ir neiznīdējams kā blusa, Pēdējais Cilvēks dzīvo visilgāk. "Mēs esam atraduši laimi", saka Pēdējie Cilvēki un blisina acis. Viņi ir pametuši apvidus, kur grūti dzīvot, jo vajag siltumu. Vēl var mīlēt savu tuvāko un berzēties pret viņu, jo vajag siltumu. Slimam tapt vai neuzticēties ir grēcīgi: visu vajag pienācīgi ievērot un doties līdzi. Muļķis, kurš vēl klūp pār akmeņiem un cilvēkiem.

(*) Happy Holidays! (Laimīgas Brīvdienas!) - politkorekts un absolūti drošs "gadskārtas sveiciens" ("Seasons greeting"), kurš neaizskars citu kultūru cilvēkus, kuri Ziemassvētkus nesvin. Lietojams tradicionālā "Priecīgus Ziemassvētkus!" vietā. Ja ĪUMSILS to aizmirsa atgādināt, es silti iesaku izvairīties no vārda "Ziemassvētki", jo tas neizbēgami asociējas ar kristietību vai pagānismu - tātad ar nacionālo un religjisko minoritāšu apspiešanu. Audzināsim sevī F.Nīčes Pēdējo Cilvēku un nelokāmi sekosim viņa ideāliem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

eigēniķis 19.12.2006 10:56
"...pasveicināt kaimiņu, kurš ir publiski atzinis savu homoseksualitāti..."

=============================================

Protams, pasveicināšu. Pirms tam gan pabrīdināšu savu mazo dēlu, kā šādi cilvēki iepazīstas ar jauniem un jaukiem zēniem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 18.12.2006 13:13
G.Leona: Arī tiem, kuri domā, ka kaut kāda it kā liegta iespēja apgūt latgaļu valodu, ir diskriminācija.

Ja bija domāts mans jautājums, tad piebildīšu, ka nevienam jau it kā nav liegts apgūt latgaliešu valodu, bet pašreizējā situācijā to kavē vārdnīcu, mācību līdzekļu un pasniedzēju trūkums. Nevar dabūt gandrīz neko. Par diskrimināciju man grūti kaut ko teikt - es nejūtos diskriminēts, bet vēlējos atgādināt par šo jautājumu. Apzinos, ka Latvijā ir daudz cilvēku ar ļoti grūtu likteni. Bet nezinu vai to vajag pretnostatīt latgaliešu valodas mācīšanai. Varbūt cilvēki izposta savu un citu dzīves tādēļ, ka viņi neciena un nenovērtē paši sevi? Ja lejaslatviešu (t.i. latviešu literāro) valodu valsts uzskatītu par nevērtīgu, par tādu, kura nav pelnījusi turpināties un attīstīties, domāju, ka arī daudziem no mums būtu grūtāk atrast spēku cienīt sevi, citus un savu dzimto zemi.

Jāizmanto iespēja palīdzēt savam tuvākajam; protams, ne jau tikai Ziemassvētkos. Ja līdzcilvēks grib rehabilitēties un strādāt, tad varam palīdzēt viņam strādāt, ja viņš/viņa grib mācīties latgaliski, varam palīdzēt arī šajā ziņā. Un jebkurā līdzīgā situācijā tāpat. Un tad arī diskrimnācija pamazām būs pārvarēta, jo visi, kas gribēs, varēs piepildīt savus sapņus, un mazināsies vēlēšanās justies diskriminētiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 18.12.2006 00:21
Kaut arī ir pirmssvētku laiks, es nekādu smaidu vairs negaidu. Diemžēl. Jau sen. Pirms vairākiem gadiem kāda NVO vad. teica - iepriekšējos sasniegumus mēs jau esam aizmirsuši, tos tāpat neviens "neņem galvā". Es saku vēl briesmīgāk - kad no manis varēja dabūt 5 latus tieši vai netieši, es biju daudziem vajadzīga, tagad - nevienam. Un tie NEVIENI man vēl uzsmaidīs? Es jau arī varu tikai klusi pie sevis čukstēt, ka ir pārkāptas manas cilvēktiesības, jo piedzēries autovadītājs pilnībā izmainīja manu dzīvi un tagad man ir laiks lasīt Politika.lv. Pirms vairākiem gadiem kāda juriste teica - ko tu iesi uz cilvēktiesību tiesu, jūs taču paši atteicāties no kriminālprocesa. Jā, nekādu materiālu vai morālu kompensāciju jau nebija, no kā prasīt, jo vainīgais pats sev piesprieda nāves sodu un nositās. Tikai šajā pirmssvētku laikā vajag uzsmaidīt. Visiem. Arī tiem, kuri domā, ka kaut kāda it kā liegta iespēja apgūt latgaļu valodu, ir diskriminācija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.12.2006 17:51
Plašsaziņas līdzekļos un Internetā izplatītas ziņas par līvu valodas kursiem, kas notiek ar integrācijas sekretariāta atbalstu Blaumaņa ielā 5a. Tas ir ļoti labi un apsveicami - ir atrasts konkrēts atbalsta punkts, kurā ir vērts pielikt valsts institūciju atbalstu.

Vai ĪUMSILS paredz kaut kādu atbalstu arī latgaliešu valodas nodarbībām? Mācību līdzekļu un vārdnīcu sagatavošanai? Profesores un dialektologjijas speciālistes Lidijas Leikumas priekšmets "Latgaliešu valoda" ir gluži labi apmeklēts, bet tas pieejams faktiski tikai LU studentiem kā izvēles (C grupas) priekšmets... Kādas vispār ir iespējas apgūt latgaliešu valodu tiem, kuri nav filologi un nemācās LU?