Atslēgvārdi:

In loco parentis 4

Mums, skolotājiem, jāpatur prātā, ka mums uzticētie bērni ir jo īpaši dārgi, jo tie nav mūsu, un viņu vecākiem ir tiesības sagaidīt, ka darīsim visu iespējamo, lai šie bērni būtu drošībā.

Iesaki citiem:

Jebkura skolotāja visļaunākais murgs ir viņam uzticēta bērna nāve. Laimīgā kārtā tas notiek ļoti reti — pedagogi ir īpaši centušies nodrošināt, lai klases telpā skolēniem būtu ļoti droša vide. Bet kas notiek tad, kad mēs ar bērniem dodamies ārpus skolas? Kā lai garantējam viņu drošību? Varbūt labāk nekur neiet? Vispārīgi runājot, atbilde uz pēdējo jautājumu ir noraidoša — bērnu izglītībā ekskursijām ir milzīga pievienotā vērtība gan tad, ja tas ir pārgājiens, kas ļauj būt dabā un nepastarpināti piedzīvot tās brīnumus, gan tad, ja tas ir parlamenta apmeklējums, kas ļauj izzināt, kā funkcionē valsts.

Taču medaļas otra puse, ar ko jārēķinās jebkuram skolotājam, ir uztraukumi un riski, kas saistīti ar skolēnu aizvešanu prom no drošās vides — skolas. Kad izlasīju pirmās ziņas par diviem astoņgadīgajiem zēniem, kuri šovasar gājuši bojā divās dažādās ekskursijās Latvijā, es izjutu dziļu līdzjūtību gan pret bērnu vecākiem, gan skolotājiem, kuri milzīgo atbildības nastu par citu cilvēku bērniem tagad droši vien izjūt īpaši smagi. Taču, lasot turpmākos rakstus par šiem notikumiem, skumjām pievienojās neizpratne, dusmas un izmisums, ka tik slikti organizētas un tik vāji uzraudzītas ekskursijas vispār varēja notikt un neviens tajās nesaskatīja neko neparastu. Man šķiet pilnīgi neiedomājami tas, ka situācijā, kad viens skolotājs uzrauga aptuveni divdesmit bērnus, viņam varēja ienākt prātā ar bērniem doties pie ūdens un ka skolas direktors pieļāva to, ka šāda ekskursija notiek. Man kā pieredzējušam pedagogam, kura specializācija ir bērni līdz 11 gadu vecumam, presē par šiem incidentiem lasītais liek uzdot divus jautājumus, proti:

Pamatojoties uz kādu kārtību tika plānotas un notika divas traģiskās ekskursijas?
Kam patiesībā būtu jāuzņemas atbildība par skolēnu drošību?



Labā prakse

Skolotājam, kurš dodas brīvā dabā ar bērniem, pamatā ir tādi paši pienākumi, kādi būtu vecākiem līdzīgā situācijā, taču būtiskā atšķirība ir tā, ka klasē parasti ir daudz vairāk bērnu, nekā vidusmēra ģimenē. Tas nozīmē, ka atšķirībā no vecākiem, kuri bīstamā situācijā var vienkārši paņemt bērnu pie rokas un aizvest tālāk no briesmām, skolotājam, kuram šādas iespējas nav, jāveltī īpašas pūles tam, lai piedzīvojums ir bērniem drošs. Pirms daudziem gadiem Anglijā es kopīgi ar vietējo Ārpustelpu izglītības komiteju izstrādāju projektu ārpustelpu izglītības pieejamības palielināšanai gados jaunākiem bērniem. Viens no pamata jautājumiem diskusijās bija drošības noteikumi ekskursijās. Mēs vienojāmies par trim būtiskiem elementiem bērnu drošības nodrošināšanā.



1. Iepazīšanās vizītes vai risku novērtējums

Ja vien tas ir iespējams, par ekskursiju atbildīgajam skolotājam ir iepriekš jāapmeklē izvēlētā ekskursijas vieta un jānovērtē riski, sākot ar vienkāršākajiem — kā šķērsot ceļu ar divdesmit bērniem, līdz sarežģītākajiem — kā tikt galā ar gremošanas problēmām ārzemju ceļojuma laikā. Riski ir jāapzina un jāpārdomā to mazināšanas iespējas. Ja tas nav iespējams, tad jāveic risku novērtējums[1] neklātienē. Kad visi paredzamie riski ir pārdomāti un to mazināšanas stratēģijas izstrādātas, ekskursijas organizatoram vēl jātiek galā ar neprognozējamām situācijām. Piemēram, kāda pārgājiena laikā gar upes krastu Čehijā desmitgadīga meitene sastrīdējās ar draudzeni un iebēga mežā. Toreiz no pazušanas brīža līdz meitenes atrašanai pagāja aptuveni desmit minūtes. Ja mūsu galvas būtu nodarbinātas ar citiem riskiem un pieaugušo skaits būtu mazāks, meitenes prombūtne, iespējams, tiktu pamanīta daudz vēlāk.



2. Pieaugušo un bērnu proporcija

Ikviens kolēģis, ar kuru man nācies strādāt, atzīs — visvieglākais veids, kā garantēt bērnu drošību, ir gādāt, lai viņus uzrauga pietiekams pieaugušo skaits. Tas nenozīmē, ka grupas vadītājs (parasti tas ir skolotājs) deleģē visu savu atbildību — gluži vienkārši ir jābūt pietiekamam skaitam pieaugušo (visbiežāk tie ir vecāki), kuri, ievērojot zināmu atstarpi, soļo līdzās bērnu rindai un pastāvīgi uzrauga viņiem uzticētos bērnus. Ideālā variantā ekskursijas organizatoram nav pašam jāuzrauga bērnu grupa — viņa/viņas uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenoti ekskursijas izglītojošie mērķi, un kontrolēt klases kopējo uzvedību. Pārējo pieaugušo uzdevums ir vienkārši paturēt redzeslokā konkrētus skolēnus.

Dažādās skolās ir dažādi priekšstati par to, kāda ir vislabākā proporcija. Piemēram, saskaņā ar manas tagadējās skolas noteikumiem astoņgadīgu bērnu grupā jābūt vienam pieaugušajam uz četriem bērniem, Lielbritānijā tiek pieprasīta attiecība viens pret seši, bet manā iepriekšējā darba vietā Prāgā bija noteikts, ka drošos apstākļos pietiek ar vienu pieaugušo uz desmit bērniem, bet vidē, kur pastāv lielāki riski, vienam pieaugušajam tika uzticēti seši skolēni.

Taču nekad un nekādos apstākļos skolotājs nedrīkst ar bērnu grupu kaut kur doties viens. Mani joprojām nomoka atmiņas par to, kā es viens pats aizvedu sešus zēnus uz skolu paukošanas sacensībām. Viens no zēniem guva traumu, un bija jāved uz slimnīcu. Bija jāpieņem sāpīgs lēmums — doties uz slimnīcu ar vienu skolēnu, kuram vajadzīgs mans atbalsts, vai palikt ar pārējiem pieciem, kuriem vajadzīga mana uzraudzība (beigu beigās es aizbraucu uz slimnīcu, palūdzot citas skolas skolotājam pieskatīt pārējos bērnus, un atgriezos sacensību vietā pēc tam, kad slimnīcā bija ieradušies savainotā zēna vecāki).



3. Mērķis

Riskējot izklausīties pēc īgņas, atkārtošu to, ko saku saviem darbiniekiem katra mācību gada sākumā — ik reizi, kad skolēni tiek vesti ārpus skolas drošajām telpām, skolotājs riskē. Tādēļ jautājums, uz kuru skolotājiem ir jāatbild pašiem sev un kurš skolu direktoriem ir jāuzdod skolotājiem — vai ekskursijas izglītojošie mērķi ir tā vērti, lai uzņemtos šos riskus? Skolas pamata uzdevums ir mācīt bērnus (izklaide ir ģimenes lauciņš), un katrai ekskursijai ir jābūt skaidri definētam mērķim. Ja tāda nav, tad ekskursijai nebūtu jānotiek.

Daži no minētajiem drošības elementiem ir atrodami arī Latvijas valdības noteikumos par drošību izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos[2], kuri nosaka, piemēram, kāda informācija skolotājam ir jāsniedz skolas direktoram, pirms viņš/viņa pieņem lēmumu atļaut ekskursiju, taču par visbūtiskāko — pieaugušo un skolēnu attiecību un risku novērtējumu — tajos nekas nav minēts.


Atbildība

Dienas komentētājs Guntis Bojārs[3] un daži citi novērotāji pauduši sašutumu par to, ka Latvijas likumdošana neparedz kriminālatbildību skolotājam, kura nevērības dēļ iestājusies skolēna nāve. Ir pieņemts uzskatīt, ka skolotāji darbojas in loco parentis[4] un viņu pienākums ir rīkoties tā, kā to darītu saprātīgi vecāki, nodrošinot viņiem uzticēto bērnu drošību. Ja skolotāji šo pienākumu neveic, tad viņi ir pievīluši valsts un vecāku uzticību un tādēļ noteikti jāsoda. Tomēr viss nav tik vienkārši divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, kā jau iepriekš minēts, skolotājs atšķiras no vidusmēra mātes vai tēva, jo viņa uzraudzībā ir liels skaits bērnu, un viņam šis apstāklis jāpatur prātā ik reizi, kad viņi kopā atstāj skolas telpas. Tātad skolotājs, kuru atbalsta un kura darbībām devis atļauju skolas direktors, ir atbildīgs par to, lai ekskursija norit droši tās nosprausto mērķu ietvaros, lai tiktu garantēti lielai bērnu grupai atbilstoši piesardzības pasākumi un lai tajā piedalās pietiekams pieaugušo skaits, kurš nodrošinātu to, ka bērni ir pasargāti no prognozējamiem riskiem.

Otrkārt, Izglītības ministrija, būdama izglītības pakalpojuma sniedzēja, ir pilnībā atbildīga par visu valsts finansēto skolu skolēnu labsajūtu un izglītību. Valdība atbildību par ārpusskolas pasākumiem ir deleģējusi skolu direktoriem — viņiem uzlikts par pienākumu izstrādāt instrukcijas par drošību ekskursijās un pārgājienos[5] un apstiprināt skolotāju ierosinātās ekskursijas[6]. Citiem vārdiem, ja skolotājs saņem skolas direktora svētību un ekskursija norit saskaņā ar skolas instrukciju, tad jebkuri incidenti, kas tās laikā notiek (pieņemot, ka skolotājs uz tiem reaģē saskaņā ar MK noteikumiem[7]) kļūst par skolas atbildību un visas izglītības sistēmas atbildību. Un kurš tad tādā gadījumā ir jāsauc pie atbildības?

Protams, ja skolotājs nepilda savus pienākumus, piemēram, atstāj bērnu grupu kafejnīcā bez uzraudzības vai iesaista bērnus bīstamā spēlē (volejbols kraujas malā u.tml.), tādā gadījumā skolotājam jāuzņemas personiska atbildība un kriminālatbildība par nelaimes gadījumiem, kas notiek nevērības dēļ.

Nobeigumam — neesmu pārliecināts, ka valdība un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) spēs visefektīvāk nodrošināt mūsu skolēnu drošību ārpusskolas pasākumos, pasniedzoties pēc likumu grāmatas un steigā ieviešot skolotāju kriminālatbildību vai grozot MK noteikumus par drošību skolās. Labāks risinājums būtu, ja IZM uzņemtos atbildību, izveidotu ieinteresēto pušu (vecāku, skolotāju, arodbiedrību, ārpustelpu izglītības ekspertu) darba grupu un izstrādātu iedarbīgas vadlīnijas tam, kā vislabāk nodrošināt drošību skolu ekskursijās. Tikai pēc tam, kad būs notikusi diskusija to cilvēku starpā, kas patiesi izprot ar ekskursijām saistītās problēmas, valdība var iejaukties un grozīt regulējumu. Valdībai arī jāpieņem lēmums, kāda tad īsti ir skolu un skolotāju atbildība par skolēnu drošību un kas tiek uzskatīts par krimināli sodāmu nevērību un kas — par vienkāršu nelaimes gadījumu.

Vai divu zēnu dzīvības būtu glābtas, ja pastāvētu labāki ekskursiju organizēšanas noteikumi? Iespējams vai pat ļoti iespējams. Taču mums jāņem vērā, ka nevar iepriekš nodrošināties pret tiltiņa sabrukšanu un bērna iekrišanu ūdenī vai pret to, ka iereibis šoferis iestūrē skolas autobusu grāvī. Tas, ko mēs varam darīt un kas pedagogiem būtu jādara — ir jāpatur prātā, ka mums uzticētie bērni ir īpaši dārgi, jo viņi nav mūsu, un vecākiem ir tiesības sagaidīt, ka darīsim visu iespējamo, lai šie bērni būtu drošībā.


_______________________

[1] Ar Lielbritānijas skolās bieži lietotu risku novērtēšanas kārtību var iepazīties šeit: http://publications.teachernet.gov.uk/eOrderingDownload/HSPV2.pdf

[2] Ministru Kabineta (MK) Noteikumi Nr. 492, “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos” , http://www.isec.gov.lv/normdok/mk01492.htm

[3] Bojārs, Guntis, “Pedagogiem jāuzņemas atbildība”, Diena, 2007.gada 6.augustā

[4] “vecāku vietā”, latīņu val.

[5] “Piemērojot tipveida drošības instrukcijas izglītības iestādes vajadzībām un vietējiem apstākļiem, izglītības iestāde izstrādā drošības instrukcijas par drošību ekskursijās un pārgājienos”, MK Noteikumi Nr. 492, “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”, 7.5 punkts

[6] “Pirms došanās ekskursijā vai pārgājienā atbildīgā persona vadītājam iesniedz rakstisku informāciju, kurā norādīts ekskursijas mērķis, maršruts, ilgums, dalībnieku saraksts, vecums, pārvietošanās veids, nakšņošanas vieta, saziņas iespējas un pirmās palīdzības sniegšanas iespējas.” MK Noteikumi Nr. 492, “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”, 11. punkts

[7] Saskaņā ar MK Noteikumiem Nr. 492, skolotājam par negadījumu nekavējoties jāinformē vecāki un skolas vadība, jāsniedz pirmā palīdzība, bīstamā situācijā jāpārtrauc ekskursija un jāinformē direktors (12.2, 12.3 un 12.4 punkts)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


stalins 14.08.2007 13:15
piekriitu,pardomats un lietderiigs raksts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Helena 13.08.2007 12:29
Paldies Markam, ka noversa uzmanibu no tipiskas pecpadomju pieejas: jaatrod vainigie, vini bargi jasoda, un lai citi baiditos, japalielina sodi. It ka vienigais veids, lai uzlabotu situaciju, butu iebaidisana ar sodu - ta vieta, lai analizetu, kapec tas noticis un ko konstruktivi vajadzetu darit, lai sadas situacijas neatkartotos. Saja konkretaja gadijuma tiesam nav jaizgudro divritenis, visa pasaule ir bagatiga pieredze. Tapec jabeidz baidities pasiem un baidit citus, un jasak kaut ko darit lietas laba!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

lvis 13.08.2007 00:05
Vajag mainīt vēlēsanu likumuu.
Protams, ir nepārbaudīta informācija, ka LSDSP sašķelšanai un pataisīšanai par oranžo LSDSP tika ziedoti milzīgi līdzekļi. Tāpat par JL sašķelšanu, nomierināšanu, bremzēšanu, blēžu keršanas pārtraukšanu esot likta iekšā liela nauda, tiek nosauktas personas, kuras saņēma lielu naudu, kaut uzvārdus neatceros.
Zilās vīģes lapa nenāks, jo tā jau ir atnākusi. Paskaties, no ziluma jau taču paliek arī deguni oranži. Vai maz tādu?
Neapmierinātība ir visur un tā augs. Veidosim kaut ko varošu, bet man baiļ, ka atkal varu sagrābj ne tie, kurus vajag. Baidos, ja sludinās nacionālismu kā galveno, tad atkal ir čupā viss.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA 08.08.2007 15:14
Labs raksts un ceru, ka to izlasīs ne tikai daudz skolotāju un direktoru, bet arī Izglītības ministrija. Ļoti skaidri parādās vietējā atšķirība, ka Latvijā uzreiz domā par sodu mehānismiem, nevis par veidiem, kā šādas nelaimes novērst. Varbūt kāds eksperts var atbildēt, piemēram, uz vienkāršo jautājumu par bērnu/ pieaugušo proporciju - vai tādi noteikumi Latvijā ir?

Tāpat interesanta likās piebilde par izklaidi un izglītību - ka ekskursijām un izbraucieniem jābūt attaisnojamiem, atbildod uz jautājumu, vai tas, ko ekskursijā ļauj iemācīties, ir labāks nekā tas, ko var izdarīt ar skolas sienās īstenotajiem paņēmieniem, grāmatām, ciemiņiem klasē (piemēram, no tā paša parlamenta).

Citi autora darbi