Imigrācija un latviešu kultūra 21.gs.

Latviešu kultūras ilgtermiņa pastāvēšana nebalstās uz izolāciju, stagnāciju un iekonservēšanos. Tāda rīcība ir novilcinošs, taču diezgan drošs ceļš uz kultūras pazušanu, jo izdzīvo un attīstās tādas kultūras, kas ir dzīvas un vajadzīga. Turklāt, Latvijas sabiedrības neizbēgamā novecošanās nozīmēs tikai to, ka Latvijai būs ļoti svarīgi piesaistīt ārvalstu imigrantus, lai mazinātu novecošanās sekas uz, piemēram, sociālo budžetu. Savukārt imigrācijas jautājums ir cieši saistīts ar latviešu kultūras ilgtermiņa pastāvēšanu. Kultūras dzīvo, ja tās iet līdzi laikam un vēlas sniegt pienesumu cilvēces kopējā attīstībā, ir pārliecinātas par savu vērtīgumu un konkrēto jautājumu - imigrāciju – uztver kā izaugsmi veicinošu potenciālu, nevis tikai draudu. Aktuālais dienas jautājums vairs nav „par” vai „pret” imigrantiem Latvijā. Tā vietā ir jārisina jautājums „kādu” imigrācijas stratēģiju Latvija vēlas.

Iesaki citiem:

Ja atskatamies pagātnē, tad varam secināt, ka cilvēks vienmēr ir bijis klejotājs. Arī tad, kad cilvēks sāka lauku apstrādi un pāreju uz dzīvošanu vienuviet, cilvēku migrācija kļuva retāka, taču neizzuda. Un atsevišķos laika periodos migrācija aptvēra veselas tautas - piemēram, mūsu ēras 5-9.gs. notika tā saucamā Lielā tautu staigāšana. Turklāt Eiropas hegemonijas, kas pasaulē ilga vairākus gadsimtus, deva koloniālajām impērijām iemeslus realizēt iekaroto apgabalu kolonizēšanu lielos apjomos un šī koloniālā migrācija daudzu gadsimtu gaitā padarīja vairākas pasaules daļas par Eiropas civilizācijas atzariem un atvasēm. Savukārt cilvēks, kurš 19.gs. bija devies prom no laukiem uz pilsētām un iesaistījies industrializācijas ievadītajā urbanizācijas procesā – un iespējams vispār zaudējis saikni ar konkrētu lauku apgabalu – kā izrādījās, daudz labprātāk ir gatavs mainīt savu dzīvesvietu – kaut vai pilsētas robežās. Tikmēr lauku iedzīvotāji varēja neskaitāmās paaudzēs palikt neliela reģiona robežās, pat vienā ciemā. Un pavisam nesen, migrācijas attīstības, 20.gadsimta komunikācij tehnoloģiju revolūcijas un starptautiskās politikas un ekonomikas globalizācijas rezultātā nu mums ir arī „globāla urbānā telpa”, kas daudzām profesijām ir vienota. Līdz ar to, atliek tikai pārlūkot pagātni, un var secināt, ka migrācija un dažādu, reizēm pavisam svešu kultūru cieša līdzāspastāvēšana nav jauna vai pati par sevi bīstama parādība – atkarībā protams no izvēlētās līdzāspastāvēšanas stratēģijas. Jautājums ir, vai migrācija ir tik plaša un līdzāspastāvēšanas stratēģija tik nepareiza, ka apdraud vietējās kultūras pastāvēšanu. Ja pievēršas konkrēti Latvijas situācijai, tad atbilde ir nē, latviešu kultūra ir pieredzējusi kolonizācijas un asimilācijas politiku no despotiska ārzemju hegemona puses vairākkārt pēdējo divsimt gadu laikā, un salīdzinājumā ar to, riski, kas saistās ar migrācijas jautājumiem mūsdienās, ir daudz pieticīgāki.
Lai arī latviešiem ir gandrīz traumatiskas bailes no imigrācijas, taču Eiropas – ieskaitot Latvijas – novecošanās nozīmē, ka arī Latvijai, agri vai vēlu, būs nepieciešami desmiti un simti tūkstošu viesstrādnieku. Pretējā gadījumā ir iespēja, ka tādas problēmas, kā pensiju sistēmas sabrukums, šķitīs ikdienišķa parādība tuvāko 30 gadu laikā. Bet arī pensiju sistēma, lai cik sāpīgs šis jautājums nebūtu, nav būtiskākais jautājums, kādēļ arī Latvijai jau tagad ir jāsāk kļūt par imigrācijai draudzīgu valsti. Būtiskākais ir globalizācijas, moderno tehnoloģiju un nevīžīgas politikas riski, kuru ietekmē virkne pasaules mazo kultūru un valodu ir līdz šim izmirušas, vai ir uz izmiršanas sliekšņa. Šie riski uz Latviju attiecas tikai netiešā veidā, taču tos ir jāņem vērā. Saskaņā ar UNESCO aplēsēm, 50% no šobrīd runātajām 7000 valodām 2100.gadā varētu būt izmirušas. Atsevišķi zinātnieki ir vēl skarbāki, un izsaka aplēses par 90% valodu izmiršanu līdz 2050.gadam – pateicoties internetam, kas veicina mazo valodu izmiršanu. Līdz ar valodu izmiršanu, zūd arī mazās kultūras. Mazās kultūras un mazās valodas pamatā izmirst situācijās, kad tām nav politiskās pašnoteikšanās, kad lielāka, hegemona grupa, aiz nevīžības pieļauj – vai pat veicina – mazāko valodu izzušanu. Un līdz ar valodu, zūd arī šīs kultūras mentalitāte, tikai šai kultūrai īpatnējā psiholoģija, garīgās vērtības, utt. – zūd reāls un neatkārtojams, vienreizējs cilvēces mantojums. Latviešiem labvēlīgu vēsturisko apstākļu un vairāku tautu kopējās aktivitātes rezultātā, kas ļāva atgūt neatkarību, latviešiem tas – vismaz pārredzamajā laikā – nedraud. Latvija ir neatkarīga valsts, ar savu kultūrpolitiku, ar spēju aizsargāt savu valodu pēc pašas ieskatiem, lai arī, tas nenozīmē, ka to nevarētu reizēm darīt labāk.
Paraugoties uz mazas valodas un kultūras jautājumu no pozitīvās puses ir vērts vienmēr atcerēties – Latvijai ir sava kultūra, sava identitāte, esam unikālas cilvēces kultūras mantojuma daļas turpinātāji, un cilvēcei ikviena kultūra ir ne tikai estētiska vērtība, bet katra kultūra ir arī, piemēram, ar potenciālu uz īpatnējiem problēmrisinājumiem un stratēģijām. Tādēļ ir vērts orientēties uz to, ka latviešu kultūra nav tikai latviešu „īpašums”, bet gan vērtība pati par sevi – katra zudusī valoda, katra zudusī kultūra (Latvijas ietvaros varam runāt par faktiski mirušo līvu valodu un lēnām dziestošo latgaliešu valodu) ir zaudējums visiem. Un latviešu kultūra ir pietiekoši liela vērtība, lai latvieši tajā vēlētos iekļaut ikvienu, kas to vēlas. Jāpiezīmē, ka tas nav tas pats, kas ir „labi” būt latvietim. Tas, ka indivīds ir uzaudzis konkrētā kultūrā, un indivīdam ir konkrēta etniskā izcelsme, nav vērtība un nav pamats lepnumam pats par sevi – to indivīds nav sasniedzis saviem spēkiem. Vērtība ir viņa un viņa laikabiedru sasniegumiem, kas konkrēto kultūru un sabiedrību bagātina – vai pretēji, noplicina.
Latvija var veidot imigrācijas plānus, balstoties uz aprēķinu, ka ieradīsies (un šeit nerunāju par Latvijas pilsoņiem, kas ir šobrīd paši viesstrādnieki, un kuru iespējamā atgriešanās ir cits jautājums) un šeit atradīsies tikai īslaicīgie viesstrādnieki. Taču viesstrādnieki, kā izrādās, faktiski nekad nav „īslaicīgi” – ne Vācijā, ne ASV, ne arī citās valstīs, kas realizējušas īslaicīgo viesstrādnieku programmas. Viesstrādnieki parasti paliek daudz, daudz ilgāk, nekā to paredzējusi konkrētā valsts. Vairumā gadījumu no „īslaicīgiem”, viņi kļūst par pastāvīgiem iedzīvotājiem. Tādēļ daudz reālistiskāk būtu jau laicīgi veidot ilgtermiņa attīstības vīziju, kas balstītos uz ilgtspējīgu nākotnes imigrantu integrāciju un iekļaušanu. Ar to savukārt šeit tiek saprasta integrācija, kas balstās uz latviešu kultūru, veselīgu nacionālo pašapziņu un politisko lojalitāti kā galveno kritēriju tiesiskā integrācijā. Vērts gan atcerēties, ka imigranti vieni paši nebūt nav sabiedrības novecošanās problēmas risinājums. Tas īslaicīgi risina problēmu, mazina to, taču ja sabiedrības vairākumam un drīz arī integrētajiem imigrantiem bērnu skaits ir mazāks par vajadzīgo minimumu, tad problēma turpina eksistēt.
Atsevišķs jautājums ir par migrantiem, kas Latvijā ieradās un palika uz dzīvi 20.gs. 50-60.gados, jo ieskats viņu integrācijā un naturalizācijā sniedz provizorisku ieskatu tajā, kādas tendences varētu būt novērojamas saistībā ar citiem imigrantiem un kāda ir birokrātiskā un sabiedrības pieeja integrācijas jautājumiem. Par to jau ir pieejami pētījumi un analīzes, tādēļ tajā neiedziļināšos, taču, valdošais secinājums ir, ka stratēģijas dažādu kopienu integrācijai pamatā strādā, taču ar lieliem robiem. Sliktāk ir ar politiskās naturalizācijas politiku – lai arī valsts nepilsoņiem sniedz pilnu sociālo un tiesisko aizsardzību un pati valsts nebūt nav vainojama pie tā, ka šāda cilvēku grupa radās, tomēr ir apkaunojoši, ka 20 gadus pēc neatkarības un pilsoņu kopuma atjaunošanas eksistē situācija, kad 15% valsts iedzīvotāju ir bez „pilnas” pilsonības.
Ņemot vērā, to, ka migrācijas apjomi pasaulē aug, Eiropai arī turpmāk būs nepieciešamas papildus darba rokas un to, ka arī Latviju šie procesi un apstākļi noteikti skars, ir vērts pieminēt Vācijas kancleres Angelas Merkeles 2010.gada 16.oktobrī izteikto skarbo runu par to, ka „multikulturālisms ir miris”. Ja šeit aicinu Latvijai mērķtiecīgi plānot pozitīvu un iekļaujošu attieksmi pret imigrantiem, tad Merkeles vārdi kalpo kā brīdinājums no valsts, kas jau ir pieredzējusi speciālistu imigrāciju, kas pārauga plašā turku migrācijā. Taču, savā runā Merkele skaidri paskaidro, ka iet runa par tādu multikulturālismu, kad valsts no savas puses dara ļoti maz ko, lai veicinātu dažādu kopienu integrāciju. Tātad, „nevadītais”, „nekontrolētais” multikulturālisms ir izgāzies. Viņa uzsver, ka ir sperti pārāk maz mērķtiecīgi soļi, lai integrācija reāli notiktu un multikulturālisms būtu par īstenību. Viņas aicinājumā var pamanīt paralēles ar Keinsiānisma ekonomikas skolas principiem, kas postulē, ka ja valsts atsevišķos aspektos ietekmē, stabilizē, uzrauga un veicina ekonomiku, tad ekonomikas kopējais stāvoklis būs labāks un krīzes retākas, nekā valstij neiejaucoties ekonomikā gandrīz nemaz. Šķiet, šo viņas runas aspektu ir palaiduši garām radikālāk noskaņotie vērotāji.

Rezumējot, vēlos teikt, ka latviešu kultūras ilgtermiņa pastāvēšana nebalstās uz izolāciju, stagnāciju un iekonservēšanos. Tāda rīcība ir novilcinošs, taču diezgan drošs ceļš uz kultūras pazušanu, jo galu galā, izdzīvo un attīstās tikai tāda kultūra, kas ir dzīva, vitāla un vajadzīga. Pat ja tas nozīmē pārskatīt un aiziet projām no „tautas zelta laikmeta” kultūras standartiem, kas Latvijas gadījumā ir pirmās brīvvalsts laiks 20.gs. 20.-30.gados. Kultūras neizdzīvo, ja to vienīgais mērķis ir izdzīvot. Kultūras dzīvo, ja tās iet līdzi laikam un vēlas sniegt pienesumu cilvēces kopējā attīstībā, ir pārliecinātas par savu vērtīgumu un konkrēto jautājumu - migrāciju - uztver kā izaugsmi veicinošu potenciālu, nevis tikai draudu. Un, kā liecina Skotijas, Islandes, Dānijas, Īrijas, Singapūras, Jaunzēlandes, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas piemēri – kultūras un valsts lielumam nav nozīmes, ja vien valstij un kultūrai ir pozitīvas ambīcijas un sabiedrība, kas tās gatavas atbalstīt. Tādēļ, ir prieks, ka jau ir daudzi latvieši, kas ir aizvien atvērtāki pret ideju, ka latviešu kultūras nesējs var būt gan cilvēks ar krievu izcelsmi, gan tumšādains iedzīvotājs, gan cilvēks, kura vecāki nākuši no, piemēram, Turcijas. Un vienīgais veids, kā dažādu izcelsmju cilvēki var kļūt par latviešu kultūras nesējiem un tam līdztekus ejošo arī – kļūt politiski lojāli Latvijai, ir, ja pašiem latviešiem ir veselīga uz āru vērsta kultūras pašapziņa. Aktuālais dienas jautājums vairs nav „par” vai „pret” imigrantiem Latvijā – „pret” pozīcijas iemņemšana nozīmētu ignorēt to, ka kaut kādi imigranti būs tik un tā un soļi to iekļaušanai un viņu lojalitātes iegūšanai netiek sperti. Tā vietā ir jārisina jautājums „kādu” imigrācijas stratēģiju Latvija vēlas. Šai stratēģijai ir jābalstās gan uz latviešu kultūras ilgtspējīgu attīstību, gan uz imigrantu iekļaušanu.
Latviešu kultūrai 21.gs. ir gan potenciāls attīstībai, gan arī potenciāls stagnācijai un ar to saistītam pakāpeniskam kultūras norietam. Turklāt, ja izvēle būs par labu otrajai, konservatīvajai stratēģijai, tad imigrantu iekļaušana būs grūti realizējams uzdevums, lai arī imigrācijas nepieciešamību Latvijā jau diktē ekonomiskie apsvērumi, un kā zināms, tuvākajās dekādēs migrācijas apjomi pasaulē turpinās pieaugt, piemēram, klimata pārmaiņu rezultātā. Cerams, izvēle tomēr būs par labu pirmajai pieejai un latviešu kultūra līdzekus citām mazajām kultūrām, būs viena no daudzajām un dzīvelīgajām Rietumu kultūrām.

Šis raksts ir tapis balstoties uz pārdomām, kas radās semināra „From Borders to European Integration” ietvaros, kurš notika Berlīnē, 18.-21. oktobrī, 2012.gadā.
Seminārs notika sadarbībā ar biedrību Humana People to People in Latvia. http://hppinlatvia.wordpress.com/pictures-point-of-view/
http://www.european-borders.com/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!