Ilgas pēc nevainīgas politikas 10

Latvijas politiskā līdzdalība pakāpeniski pieaugs un politiskā kultūra pilnveidosies tikai tad, kad iedzīvotāji paši to vēlēsies ikdienā, nevis reizi četros gados.

Iesaki citiem:
Lapsa 255x203
Foto:LoopZilla

Latvijas iedzīvotāji ar tautu visbiežāk apzīmē noteiktā teritorijā dzīvojošu kopību nevis indivīdu kopu. Diskusiju kopās un televīzijas debatēs bieži izskan peļošs Latvijas vērtējums (sak, kas tā par demokrātiju?), lai arī diskusija norit nevis par valsts sakārtu, bet par ikdienišķām sociālās politikas peripetijām. Šodienas Latvijas salīdzinoša labklājības pieauguma apstākļos tradicionāli palielinās plaisa starp cilvēku paredzējumiem un reālajām iespējām. Pēdējie notikumi liek domāt, ka šāda plaisa nevar mūžīgi paplašināties un kombinācijā ar atmiņām par padomju režīma apstākļos piedzīvoto Latvijas sabiedrībā sāk pamazām norisināties vācu sociologa Makša Vēbera (Max Weber) aprakstītā pāreja no tradicionālās uz racionāli-tiesisku autoritāti. Šajā rakstā autori centīsies apskatīt Latvijas politisko kultūru no salīdzinošās politikas viedokļa. Analizējot Latvijas sabiedrībā notiekošo, autori centīsies analizēt to, kā ar iedzīvotāju un politikas ekspertu palīdzību tiek turpināta sagrozītas realitātes atražošana Latvijas publiskajā telpā, un šādi rast ieskatu Latvijas pilsoniskās kultūras trūkumos.


Sabiedrības realitāte

Redzot iedzīvotāju starpā valdošo negatīvismu, rodas loģisks jautājums — kur rodas šāds varas nihilisms?[1] Vēl pirms neilga laika cilvēki devās uz barikādēm, lai, kaut pastalās, bet tomēr dzīvotu brīvā Latvijā. Šodienas Latvijā joprojām pastāv ilgas pēc PSRS laikā eksistējušās sabiedrības vienlīdzības. Šādi Latvijas sabiedrība, no vienas puses, noraida individuālistisko Rietumu liberālo demokrātiju, taču vienlaikus Latvijas patēriņa drudzis liecina par to, ka sabiedrība vēlas sasniegt Rietumeiropas līmeņa labklājību. Šādai divdomīgai situācijai labākais piemērs ir tie iedzīvotāju tūkstoši, kuri, balsojot ar kājām, ir aizplūduši peļņā uz Īriju un citām Eiropas Savienības valstīm.

Ilze Ostrovska uzskata, ka iedzīvotāji Atmodas laikā bija noskaņoti pieņemt demokrātiskas sabiedrības spēles noteikumus, lai nodrošinātu dzīvi neatkarīgā valstī.[2] 1990. gadu sākumā nacionālais jautājums bija tautas vairākumam svarīgāks nekā sociālie un ekonomiskie jautājumi, jo PSRS ekonomika vēl bija spējīga nodrošināt pamata pakalpojumus. Tomēr dzīves apstākļi strauji pasliktinājās uzreiz pēc neatkarības atgūšanas un, sabrūkot PSRS rūpniecības mantojumam, sekoja bezdarbs un salīdzinoša labklājības samazināšanās.

Totalitārisma apstākļos dzīvojošie cilvēki nepārzināja tirgus ekonomikas darbības pamatprincipus un reālo dzīvi Rietumos, līdz ar to tika izplatīta virkne mītu par ekonomiskā sabrukuma iemesliem un t.s. automātiskajiem labklājības iemesliem Rietumos. Dīters Zegerts (Dieter Segert) atzīmē, ka tikpat vienkārši kā padomju pilsoņi ticēja komunisma solījumiem, viņi sāka ticēt arī demokrātijas un tirgus ekonomikas brīnumiem.[3] Piemēram, 1998.gadā šī raksta autoriem neskaitāmas reizes bija jāskaidro Latvijas iedzīvotājiem, kurus bija pārsteigusi Helmūta Kola (Helmut Kohl) vēlēšanu sakāve un kuri pārsprieda Vācijas vēlētāju „nepateicību” apvienošanas kancleram, ka, gan viņš pavadīja 16 gadus pie varas, katrās vēlēšanās vismaz 45% no Vācijas pilsoņiem par viņu netika balsojuši.

Austrumeiropas cilvēku uzvedību joprojām ietekmē komunistiskās diktatūras pieredze, kad, pirmkārt, pasivitāte publiskajā sfērā tika izmantota kā aizsardzība un protests pret totalitāro iekārtu, un, otrkārt, neoficiālā problēmu risināšana jeb „čomu būšana” ļāva izvairīties no oficiālās birokrātijas līkločiem.[4] Padomju režīms, lai arī ne tik efektīvi kā Rietumos, tomēr bija apņēmies godīgi nodrošināt savus pilsoņus ar darbu, bezmaksas izglītību, medicīnisko aprūpi un dzīvesvietu. Tāpēc visas dzīves sfēras uzurpējusi totalitārā padomju valsts radīja cilvēkos ilūziju, ka valsts ir kā auklīte, kas rūpējas par cilvēku no dzimšanas līdz pat pēdējai stundiņai.

Padomju režīma inerces vadīti, iedzīvotāji šodienas ekonomiskā liberālisma apstākļos joprojām no valdības sagaida solījumu izpildi.[5] Nerēķinoties ar padomju ekonomiskās sistēmas neefektivitātes sekām, iedzīvotāji joprojām vēlas ātras atbildes uz ilgtermiņa problēmu risinājumiem. Neredzot vēlamo rezultātu, proti, tūlītēju vispārējas labklājības celšanos, iedzīvotāji vaino politisko eliti nemākulībā. Latvijas uz līdztiesību tendētie iedzīvotāji nespēj pieņemt nepārtraukto sabiedrības noslāņošanos. Daļai Latvijas sabiedrības ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņi ir atkrituši kalpa, strādnieka vai „biroja žurkas” kārtā, tātad, atgriezušies realitātē, no kurienes viņus bija mākslīgi izcēlusi PSRS režīma sludinātā ilūzija par visu darbaļaužu vienlīdzību. Tāpēc, neskatoties uz demokrātiskā režīma panākumiem, līdzīgi, kā Krilova fabulas lapsa, kura, redzot, ka nespēj sasniegt augsti augošās vīnogas, nosauca tās par rūgtām, iedzīvotāji atsvešinās no politikas. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas vēlētāju[6] nespēj apzināties savu spēju varējumu tirgus ekonomikas apstākļos, veicina formālas politiskās kultūras fona atražošanu un kalpo par auglīgu augsni dažādajām „sazvērestības teorijām“.


Politiskā kultūra

Gebriels Almonds (Gabriel Almond) un Sidnijs Verba (Sydney Verba), raksturojot funkcionējošu mūsdienu Rietumu demokrātiju kā vienu no režīma raksturlielumiem, atzīmē iedzīvotāju vienošanos par demokrātiskiem spēles noteikumiem. Tāpēc par politisko kultūru tiek uzskatītas vēsturiski izveidojušās rakstītas un nerakstītas idejas un vērtības, kas ir par pamatu sabiedrības locekļu rīcībai.[7]

Latvijas demokrātiskās kultūras noteikumi turpina attīstīties un pagaidām pati demokrātiskā politika, kura arī Rietumos bieži neizraisa iedzīvotāju sajūsmu, savā būtībā netiek pilnībā izprasta. Latvijas iedzīvotāji, pēc inerces sekojot PSRS propagandai, bieži apzīmē Rietumu demokrātijas kā dekadentiskus režīmus. Tādēļ demokrātiskajam režīmam trūkst vispārīgas „leģitimācijas”, jo šodienas pārvaldes sistēma nespēj apmierināt visu iedzīvotāju vajadzības. Tas notiek galvenokārt tāpēc, ka zināšanas par pilsoņu tiesībām un pienākumiem demokrātijā ir nepilnīgas. Proti, šodienas demokrātiju lielākā nepilnība ir neefektīva cilvēku mērķu formulēšana uz kopēju rīcību.

No grieķu valodas nākušais jēdziens “demokrātija” (tautas valdīšana/līdzdalība) nav identiska tautas problēmu risināšanai ar elites lēmumu palīdzību. Parasti vēlētāju intereses nav viendabīgas, tāpēc arī, piemēram, „stiprā roka” nespētu ar burvju mājienu apvienot pretrunīgas cilvēku vajadzības ilgtermiņā. Rietumeiropas un Ziemeļamerikas zinātnieki jau Atmodas laikā pētot Baltijas valstu iedzīvotāju nostājas un demokrātisko izpratni konstatēja izpratnes trūkumu par daudzpartiju sistēmu, norādot, ka pēc pusgadsimtu piedzīvotas vienas partijas diktatūras iedzīvotāji nespēja atzīt vairāku partiju eksistences nepieciešamību.[8] Anatols Līvens (Anathol Lieven) pieminēja, ka arī opozīcijas loma un tās funkcijas Latvijā tika pārprastas.[9] Tāpēc nav pārsteigums, ka tauta joprojām uztver interešu aizstāvēšanu vai lobismu, kas Rietumeiropā tiek uzskatīta par normālu pārvaldes mehānisma daļu, par korupciju un, piemēram, Ilze Ostrovska un Pēteris Laķis savos pētījumos precīzi nedefinē korupcijas un lobisma atšķirības.

Trešās Atmodas laikā cilvēki privātās diskusijās bieži diskutēja par politiku. Arī Katrīna Matuša (Katrin Mattusch) 1990. gados secināja, ka šāda interese par politiku liecinātu par Latvijas iedzīvotāju spēju politiski pilnveidoties un tātad mācīties demokrātiska režīma spēles noteikumus.[10] Tomēr šodienas Latvijas pilsoņu līdzdalība ir zema. Pat šodienas lielākajām partijām ir salīdzinoši maz biedru, piemēram, LSDSP aptuveni 2500, TB/LNNK 2028, TP aptuveni 2000, bet JL tikai 1160 biedri.[11] Tikmēr par Latviju mazākajā Igaunijā Centra Partija nesen uzņēma desmittūkstošo biedru. Ar savu pasivitāti iedzīvotāji atstāj atsevišķiem grupējumiem lielu rīcības laukumu politikas veidošanā un demokrātisko masu loģiku aizvieto ietekmes loģika.[12] Latvijas partiju sistēmu raksturo partijas bez saites ar sabiedrības vairākumu, pirmkārt, biedru mazā skaita dēļ un, otrkārt, dēļ viņu koncentrēšanās Rīgā. Daudzām partijām trūkst savas pārstāvniecības mazpilsētās.[13] Tāpēc nav brīnums, ka politikas eksperti konstatē partijās oligarhisku struktūru un tādējādi šīs partijas paliek par „savdabīgu un latentu lobisma institūciju“, kas, loģiski, veicina korupciju. [14]

Ierindas cilvēku ikdiena nerod šai situācijai tūlītēju risinājumu, jo vairākums ir aizņemts ar labklājības vairošanu, tāpēc tie nav ieinteresēti dalībā arodbiedrībās, NVO un cita veida pilsoniskā līdzdalībā.[15] Pilsoniska līdzdalība ir laikietilpīga, un ir taču daudzkārt vienkāršāk kritizēt varas turētājus neizdarībās! Ar šādu „mēs pret viņiem” mentalitāti ierindas cilvēki norobežojas no politiskās elites, uzskata, ka varu pārstāv korumpēti politiķi, un Latviju var glābt pareizais vadonis.[16] SKDS aptaujā 26,2% Latvijas iedzīvotāju pilnīgi atbalsta stingra līdera nepieciešamību un 28,1% tam drīzāk piekrīt. Neizlēmušo skaits ir tikai 8% no respondentiem. Šādi kļūst skaidrs, ka demokrātija kā valsts iekārta vairāk nekā pusei iedzīvotāju pagaidām nešķiet vislabākā, un pēc inerces ir parocīgi turpināt Ulmaņa režīma mitoloģizēšanu. Aivars Tabūns uzskata, ka ir izveidojusies demokrātiska režīma pastāvēšanai draudīga situācija, kad, trūkstot politiskās sistēmas leģitimitātei, tradicionālajai apātijai pievienojas latenta vai arī atklāta piekrišana autoritārismam.[17]


Salīdzinošā politika

Katrā valstī vēsturiskie notikumi iespaido politisko kultūru un partiju politisko sistēmu. Pēc 1920. gada satversmes atjaunošanas 1991. gadā Latvijas politisko interpretāciju laiks beidzās un aizsākās politiskās nostabilizēšanās laiks. Latvijas prezidentam ir Satversmē noteiktas tiesības nosaukt premjerministra kandidātu. Mācoties no 1930. gadu autoritārisma pieredzes Latvija ir parlamentāra republika un prezidentam pieder vairāk reprezentatīvas funkcijas, līdzīgi kā tas ir Vācijā, Itālijā vai Ungārijā. Latvijā parlamentam konstitucionāli ir noteikta augsta demokrātiskā leģitimitāte, jo, atšķirībā no prezidenta, Saeima ir ievēlēta tiešās vēlēšanās. Premjera nosaukšanas tiesības ir formālas, jo prezidents nevar ignorēt partiju vienošanos par iespējamo koalīciju un parlamenta vairākumu. Piemēram, Vācijas prezidentam pamatlikums līdzīgas tiesības neparedz. Protams, var diskutēt par tiešajām prezidenta vēlēšanām līdzīgi kā tas ir kaimiņu Lietuvā. Bet tikpat labi var diskutēt par to, kāpēc, atšķirībā no Vācijas pamatlikuma, Latvijas Satversme pieļauj neievēlēta kandidāta nosaukšanu premjera amatam, kā tas notika ar Andri Šķēli 1995.gadā.

Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara vēlētājos ir izveidojusies sapratne, ka politika ir pozitīva cīņa par interešu īstenošanu plurālistiskā sabiedrībā. Latvijas politiskajā diskusijā ir tieši pretēji — iedzīvotāju viedoklis par politiku tiek reducēts uz negatīvajiem aspektiem kā cīņu par ietekmes sfērām un varu, šādi pārmetot politikai tās būtību, veicinot atsvešinātību un neuzticību politiskajai elitei.[18] Piemēram, Linda Curika pārmet politikai tās būtību, apgalvojot: “ja partija grib iekļūt koalīcijā, tai jāmāk izmantot, šķiet, vienīgais, bet tik efektīvais ierocis — šantāža“. L.Curika turpina: „Bieži vien prezidentam jāgaida ilgstošs laika periods, kamēr partijas nodarbojas ar savstarpēju šantāžu, tikai pēc tam, kad partijas vienojas savā starpā par valdības vadītāju, prezidente sāk tikties arī ar citiem kandidātiem, lai gan jau sākotnēji ir skaidrs, ka izvēle kritīs par labu pirmajam. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka prezidenta izvēle jāpamato ar parlamenta izvēli, jo tieši Saeimas balsojumā parādās atbalsts kabineta sastāvam.”[19] Lai gan autore ar pēdējo teikumu atzīst Satversmē noteikto Saeimas primārumu, viņa neatsaucas uz politikas teorētiķiem, kuri būtu nosaukuši partiju savstarpējās cīņas par varu, proti, prasības, sarunas un kompromisus par šantāžu.

Ja uz sarunām ar prezidentu nāk savā starpā jau vienojušies politiskie spēki, tad tas liecina par stabilitāti. Latvijas vēsturē mēs varējām novērot, ka situācijā, kad partijas nebija nonākušas līdz kompromisam, arī Guntim Ulmanim neveicās ar Andreja Krastiņa, Māra Grīnblata un Ziedoņa Čevera nosaukšanu par premjera kandidātu. Iepriekš nosaukto politiķu partijas nebija ieguvušas skaidru parlamentāru vairākumu. Šādi turpinot L.Curikas domu gājienu par šantāžu, Latvijas prezidentam būtu tiesības ignorēt tiesiski notikušās vēlēšanās vairākumu ieguvušas partijas pārstāvi, jo tas būtu politiskās kaulēšanās procesā aiz prezidenta muguras izdarījis spiedienu uz prezidenta izvēli. Latvijā vienīgais suverēns ir tauta un ar vēlēšanu palīdzību leģitīmā vara parlamentārā republikā pieder Saeimai. Tādēļ prezidents ir spiests nosaukt vairākumu ieguvušās partijas vai vairākuma koalīcijas piedāvāto kandidātu, jo pretējā gadījumā iestātos konstitucionālā krīze.

Šāda netradicionāla domāšana izpaužas arī citu Latvijas kolēģu rakstos. Piemēram, Gatis Puriņš un Uģis Šulcs, runājot par „latviešu imunitāti pret kreisumu”, atzīst, ka patiesībā nekāda reāla kreisa alternatīva netiek piedāvāta.[20] Abi autori necenšas uzdot jautājumu, kā tad rodas partijas, bet uzskata, ka partiju politiskā spektra veidošana ir politiskās elites pienākums. Politikas zinātne ir jauna, un, piemēram, 1950. gados Moriss Diveržē (Maurice Duverger), raksturojot politiskos partiju dibināšanu, rakstīja, ka politiskās partijas elite neveido ne tikai „no augšas uz apakšu”, bet tās rodas arī „no apakšas uz augšu”.[21] Izņemot TB/LNNK, nevienu citu partiju Latvijā par “no apakšas uz augšu” radītu nosaukt nevar. Runājot par Latvijas “no augšas uz apakšu” partijām mēs varam drīzāk runāt par domubiedru klubiem, kuru biedri ir galvenokārt funkcionāri, nevis ierindas pilsoņi.[22] Viss iepriekš minētais liecina par zemo pilsonisku aktivitāti Latvijā, kura periodiski atspoguļojas Eurobarometer pētījumos.

Latvijas politiskajai elitei nevar pārmest to, ka neeksistē vai netiek nodibināta visus iedzīvotājus apmierinoša politiska partija. Roberts Dāls[23] (Robert Dahl) un citi politikas zinātnieki atzīst, ka iedzīvotāju socializācija jeb iesaistīšana partijas darbā ir viena no partijas funkcijām, bet Latvijas elektorāta pasivitāte ļauj politiskajiem funkcionāriem reprezentēt šauru interešu loku. „Proti, politikas ganiem ir daudz vienkāršāk vest aiz sevis t.s. „aitu baru”, nevis savas tiesības un pienākumus zinošus pilsoņus.”[24]


Secinājumi

Pēc PSRS sabrukuma vairākums Austrumeiropas valstu tautu no pārmaiņām gaidīja dzīves līmeņa uzlabošanos un morāli atjaunotu sabiedrību un taisnīgumu. Šāda ideālistisku vēlmju nesaskaņa ar reālo dzīvi ir radījusi vairumā post-sociālisma sabiedrību vilšanos.[25] Latvijā pastāv auglīga augsne tiesiskam un morālam nihilismam, kurš paredzamā nākotnē varētu draudēt ar to, ka autoritārismā ieaudzinātās pretenzijas pret politisko dzīvi sajauksies ar vispārēji valdošo frustrāciju par demokratizāciju elites līmenī. [26] Aivara un Ausmas Tabūnu aprakstītā frustrācija elites līmenī ir tieši tas, ko mēs visi kopā šodien piedzīvojam.

Gan ierindas pilsoņi, gan politiskā elite ir pārdzīvojuši padomju režīmu, un jaunās paaudzes ienākšana politiskajā elitē nav masveidīga. Iedzīvotāju vairumam ir viegli pieprasīt tūlītēju labklājību, aizmirstot, ka šīm summām būs jānāk no nodokļu maksātāju kabatām. Pateicoties tam, ka Latvijā nav iedibināta obligāta privātpersonu nodokļu un mantiskā stāvokļa deklarēšanas sistēma, valsts iespējamie ieņēmumi ir necaurskatāmi un saglabājas salīdzinoši zemi.

Šodienas emocionāli sakāpinātajā situācijā der atgādināt, ka Jūrmalgeita vai Lembergiāde Eiropas līmenī nav nekas unikāls, jo korupcija pastāv arī citās pasaules valstīs. Šeit lieti der Itālijas piemērs, kur gadiem ilgi nav bijušas šaubas par saistību starp organizēto noziedzību un politisko eliti, kas formāli beidzās 1992.g. pēc akcijas “mani pulite” (tīras rokas). Arī pēc šīs akcijas vēlētāju vairākums atkārtoti ievēlēja Silvio Berluskoni par premjerministru, kurš varu nemitīgi izmantoja savām vajadzībām. Latvija ir maza valsts, kurā viens otru pazīst no skolas gadiem, un tāpēc Latvijas politiskie skandāli šķiet daudz uzkrītošāki. Tomēr tas nenozīmē, ka šodienas notiekošā kontekstā Latvijas sabiedrībai vajadzētu līdzināties Itālijas piemēram, jo Latvijai daudz tuvāka ir līdztiesiskā/egalitārā Skandināvijas kultūra.

Pateicoties iedzīvotāju pasivitātei pagaidām Latvijā valda demokrātija bez demokrātiskās kultūras.[27] Latvijas demokrātiskais režīms ir formāls, lai arī pēc neatkarības atjaunošanas būs pagājuši teju 18 gadi. Kad palielināsies Latvijas iedzīvotāju līdzdalība sabiedrības pašpārvaldē, un kad tie samierināsies ar to, ka politika nav absolūti ētiska, un nevar nemaz tāda būt nedz pārstāvnieciskas demokrātijas, nedz arī cita režīma apstākļos? Atbildot uz šo jautājumu, varam teikt tikvien, ka Latvijas politiskā līdzdalība pakāpeniski pieaugs un politiskā kultūra pilnveidosies tikai tad, kad iedzīvotāji paši to vēlēsies ikdienā, nevis reizi četrgadē. Šodienas notikumu kontekstā Latvijas tradicionālā tauta ir pamodināta no pašapmierinātības miega. Lembergiāde ir aizsākusi pāreju no Makša Vēbera aprakstītā tradicionālā un tiesiski – racionālo autoritāti Latvijas sabiedrībā.[28] Tāpēc nedz prezidents, nedz arī izmaiņas Saeimas sastāvā tautai tūlītējus brīnumus nenesīs bez pilsoņu apzināšanās par savu sociālo stāvokli, tiesībām un pienākumiem. Kritiska pašnovērtējuma rezultātā Latvijas tautai ir visi priekšnoteikumi pakāpeniski kļūt par individuālu un atbildīgu pilsoņu kopumu, nevis amorfu masu, kura pastāvīgi atstāj savas pilnvaras pārstāvju rokās, cerot, ka tie viņu pienākumus "sakārtos".



________________________
[1] Šo jēdzienu izmanto, piemēram, I.Ostrovska un A.Tabuns raksturojot iedzīvotāju attieksmi. Ostrovska, Ilze / Odīte, Liene / Zītars, Valdis / Āboltiņa, Signe / Strode, Ieva / Indāns, Andris / Brants, Māris / Vanaga, Sanita: 6. Saeimas vēlēšanas gaidot; in: Socioloģijas un politoloģijas žurnāls Nr.6, 06.1995, lpp.18; Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged Europeans - Sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, lpp.27

[2] Ilze Ostrovska: Nationalism and democracy: The choice without choice; in: Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūts, Riga 2000, S.156 un Vēbers, Elmārs: Integrācija un etnopolitika, Riga 2000, lpp. 164 -184

[3] Dieter Segert: Aufstieg der (kommunistischen) Nachfolge-Parteien?; in: Wollmann, Helmut / Wiesenthal, Helmut / Bönker, Frank (Hrsg.): Transformationen sozialistischer Gesellschaften: Am Ende des Anfangs, Leviathan Sonderheft 15/1995, lpp.465

[4] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Intervija http://www.politika.lv/index.php?id=7814, 11.09.2001 un Lemke, Jakob: Zwölf Jahre, zwölf Regierungen. Akteure, Ereignisse, Spezifika der litauischen Politik; in: Osteuropa 9/10/2002, lpp.1243

[5] Christian Boulanger: „Politische Kultur“ und „Zivilgesellschaft“ in der Transformationsforschung: Versuch einer Annäherung und Kritik; in: Berliner Osteuropa Info 13/99, lpp.16

[6] Nedēļu pirms 9. Saeimas vēlēšanām, piemēram, 20% vēlētāju vēl nezināja par ko viņi balsos

[7] Christian Fenner, Politische Kultur, in: Dieter Nohlen (ed.), Lexikon der Politik. Band 3: Die westlichen Länder. München: Beck 1992

[8] David Arter: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lpp.205, 234

[9] Anatol Lieven: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, lpp.265f.

[10] Katrin Mattusch: Demokratisierung im Baltikum? Frankfurt 1996

[11] Elmārs Barkāns: Partijas: spēcīgas organizācijas vai interešu klubi?, 12.06.2006, Žurnāls "Nedēļa"

[12] Widmaier, Ulrich / Gawrich, Andrea / Becker, Ute: Regierungssysteme Zentral- und Osteuropas, Opladen 1999

[13] Jānis Škapars: Jūrmalgeita un daudzpartiju problēma, Kultūras Diena 9.2.2007

[14] Broks, Jānis / Ozoliņš, Uldis / Ozolzīle, Gunārs / Tabuns, Aivars / Tīsenkopfs, Tālis: Demokrātijas stabilitāte. Latvijā: priekšnoteikumi un izredzes; in: Tabuns, Aivars (Idv.): Sabiedrības pārmaiņas Latvijā, Riga 1998, lpp.168

[15] Ostrovska, Ilze: The State and it’s civil society: Priorities in a period of transition; in: Humanities and Social Sciences 4(13)/96 1(14)/97, lpp.78

[16] Yves Mény: The people, the elites and the populist challange, Key note adress to the German political science association meeting, Bamberg October 1997, S.9 Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, lpp.26ff.

[17] Meyer, Gerd: Die politischen Kulturen Ostmitteleuropas im Umbruch; in: Aus Politik und Zeitgeschichte, 10/1993, lpp.10

[18] Zepa, Brigita: Līdzdalība kā politiskās nācijas veidošanās nosacījums; in: Pilsoniskā apziņa, Riga 1998, lpp.234

[19] Curika, Linda: Koalīciju veidošanas labirinti, http://www.politika.lv/index.php?id=11905, 10.10.2006

[20] Gatis Puriņš / Uģis Šulcs: 9.Saeima: Labējā nestabilitāte, http://www.politika.lv/index.php?id=11917, 10.10.2006

[21] Duverger, Maurice: Die politischen Parteien, Tübingen 1959

[22] Aprakstīts topošajā Bertelsmann Transformation Index 2008

[23] Robert Dahl, Democracy and ist Critics, New Haven; Yale University Press, 1989, lpp. 15-20

[24] Aksels Rēcs / Veiko Spolītis:Vēlētājs Aizspogulijā, www.politika.lv , 3.10.2006

[25] Citāts vācu valodā: „Die Erwartungen richteten sich dabei auf eine Verbesserung der Wirtschaftslage, aber auch auf die Bildung demokratischer Verhältnisse, auf eine gerechte moralisch erneuerte Gesellschaft schlechthin. Heute herrscht in den postsozialistischen Staaten Osteuropas Ernüchterung vor.“ Juchler, Jakob: Der wirtschaftliche und politische Transformationsprozess Osteuropas in komparativer Perspektive, Zürich 03.2000, lpp.5

[26] Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff. Citāts vācu valodā: „Die erworbene Abneigung gegen die vorangegangene autoritäre Form der Politik mischt sich in bedenklicher Weise mit Frustration gegenüber den Resultaten einer Demokratisierung, die fast ausschließlich durch die Parteieliten getragen wird “ Segert, Dieter: Die Entwicklung der Parteienlandschaft im ostmitteleuropäischen Transformationsprozeß; in: Hans Süssmuth (Hrsg): Transformationsprozesse in den Staaten Ostmitteleuropas 1989-1995, lpp.108

[27] Citāts vācu valodā: „es herrscht Demokratie ohne demokratische Kultur.“ Wolff-Poweska, Anna: Politische Kultur in den postkommunistischen Gesellschaften; in: Weidenfeld, Werner (Hrsg.): Demokratie und Marktwirtschaft in Osteuropa. Strategien für Europa, Gütersloh 1995, lpp.49

[28] Max Weber, Basic Concepts of Sociology, Greenwood Press: London,1952, p. 25

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veiko spolitis - maija 04.04.2007 22:35
Lūdzu paskaidro tuvāk, jo man nav skaidrs, ko Tu saproti ar nevainīgu Francijas politiku, un ja lasīji mūsu rakstu, tad tur ir skaidri pateikts, kāpēc mums nav politique domestic a'la France:) Bet pārzinot Francijas politiku, tomēr kā skaidrosi Jacques Chirac korupcijas skandālus Parīzes mēra amatā, Edith Cresson, Alain Juppe un citus gadījumus???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Maija 04.04.2007 11:57
Nevainiga politika ir iespejama: Francija nav talu no si ideala.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veiko spolitis - kris 03.04.2007 16:38
Ja esi veeriigi skatijies atsauces, tad ne jau graamatu vecumaa ir taa saals, bet gan argumentaa par liidzdaliibu reprezentatiivaa demokraatijaa. Tas ka post-padomju valstu politologija vai transitologija ir jaunas politikas zinaatnes apakshnozares veel nenoziimee, ka to nevar peetiit veesturiskaa rakursaa:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veiko spolitis - Aita 02.04.2007 19:53
Jus apvaino apgalvojums muusu apgalvojums,un Juus neuzdriikstaties atziit savu personiibu sleepjoties zem nika, vai arii neesat paarliecinaata par sava viedoklja pareiziibu? Leeni un pamazaam arii Juus tiekat apgaismota, un zinaashanas naak suuri un gruuti straadaajot, ar to arii apsveicu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

veiko spolitis - Svetlanai 02.04.2007 19:48
Laba pieziime! Lai arii seezhot uz chemodaaniem Bruxelles centiishos aatri atbildeet uz buutiskaako. Proti, nenolidzami politkas filozofijaa mees varam runaat par meta teoreetisku politikas pozitivu vai negatiivu buutiibas debati. BET, neatkariigi no taa vai skatam to kritiski a la Habermas vai pozitiivi a la Dahl POLITISKAA LIIDZDALIIBA DEMOKRAATIJAA ir tas aspekts kas Rietumeiropas, ASV un citaam industrializeetas valstim liek BUUT PARTICIPAARAAM demokraatijaam, un shaadi piedaavaa empiirisku materiaalu diskusijaam par politikas pozitiivu vai negatiivu buutiibu.

Demokraatijaa politiskaa liidzdaliiba ir A un Z jautaajums, ja taas nav, tad arii nav pamats runaat par tautvaldiibu- demokaartiju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valda - Aija 02.04.2007 16:38
Politika nav un nekad nebūs tīra. Tas nav iespējams!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aita 02.04.2007 11:49
Mani gluži vienkārši aizvaino apgalvojums : ''Daļai Latvijas sabiedrības ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņi ir atkrituši kalpa, strādnieka vai „biroja žurkas” kārtā (...) Tāpēc, neskatoties uz demokrātiskā režīma panākumiem (...), iedzīvotāji atsvešinās no politikas. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas vēlētāju nespēj apzināties savu spēju varējumu tirgus ekonomikas apstākļos, veicina formālas politiskās kultūras fona atražošanu un kalpo par auglīgu augsni dažādajām „sazvērestības teorijām“.'

Tātad, ja mani neapmierina politiskās elites nespēja saprast tādus jēdzienus kā 'kolektīvā atbildība', 'politiskā atbildība', 'ētika', u.t.t., es esmu vien biroja žurka, kas nevar samierināties ar savu pozīciju?! Tātad, lai kļūtu par autoru cienīgu līdzpilsoni mans uzdevums ir iekļauties aitu barā un blēt par to, cik politika ir pozitīva ?!

Nav jāvaino cilvēki tajā, ka viņi atsvešinās no politikas. Un, ja sazvērestības teorijas rodas, tas nozīmē, ka kāds domā un runā par politikas procesiem, tātad nemaz nav tik ļoti atsvešinājies no politikas. Cik šīs teorijas pamatotas- cits jautājums.

Ar to, ka politika ir netīra, nav jāsamierinās. Un jo vairāk mēs par to runāsim, jo lielākas cerības ir uz to, ka saglabāsim pašcieņu vismaz savās acīs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvietis 01.04.2007 18:39
Ja valsti paarstaav taads integraacijas lietu ministrs, kaa Kasteens, tad par normaalu valsti nav ko sapnjot. Fakts, bet taa ir taisniiba. Vareetu pat teikt beernudaarzs. To es apjautu, kad Iirijas vieteejaa laikrakstaa ''sveiks'' izlasiiju intervijas atrefereejumu. Ja tik augstam valsts iereednim uzdod jautaajumu par atshkjiriibaam latvijas (ar mazo burtu taadeelj, ka latvija tikai teoreetiski ir valsts), & Iirijas nodoklju sisteemaa, tad normaalas atbildes vietaa naakas uzklausiit slima eezelja murgus (atvainojiet mani par lakonismu).

Taatad... Iirijaa, Kasteenpraat, algas izmaksaa reizi nedeeljaa. Pie tam algas lapinjaas skaidri ir uzraadiits, kaada summa tiek samaksaata no darba deveeja, & kaada no darba njeemeeja puses. Un taa esot juutama kaut kaada stabilitaate. Jaa, cik saprotat es arii esmu no tiem, kursh straadaa Iirijaa. & arii kaa daudzi citi nemaz nebuutu beediigs, ja man darba algu samaksaatu kaut vai X-i divos gados.

Labi, tas buutu par samaksas sisteemu. bet kaadeelj kasteena jaunskungs neatbildeeja uz vinjam uzdoto jautaajumu??? Vai arii vinjsh buutu skolojies partijas funkcionaaru skolaa??? Kaa saciit jaasaka- runaatprasmi. Runaat daudz, taa arii neko sakariigu nepasakot.

Kaadeelj Kasteenjaunskungs nepastaastiija par to, cik (%-uaali) no darba algas aiziet nodokljos katra darba njeemeeja naudinjas??? ko... Slabo bija pateikt, ka latvijaa taa ir puse no darba algas?????? ......Ka Iirijaa tie ir kaut kaadi 10...15%??????? Jebshu nedriiksteeja to teikt??? Ta' mieriigi var nebaidiities.Tas tachu tik & taa ir zinaams, vai ne taa???... & kameer valsti vadiis oligarhi, izmantojot valsts amtpersonu varas iespeejas, nekaadas pozitiivas paarmainjas latvijas ekonomiskajaa izugsmee nav gaidaamas. Skumji iisteniibaa ir, bet pret naudasmaisiem ir gruuti karot. Vareetu pat teikt- neiespeejami.

Taadeelj arii es miilu sho valsti, nafffig..............

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

voldis - Svetlanai 28.03.2007 22:03
Tu tā esi sapinusies savos teorētiskajos prātojumos, ka pati vairs nesaproti, kur gals, kur sākums...

Pēc profesijas kultūras darbinieks, ar praktisko politiku nodarbojos kopš Atmodas (LTF,LNNK,TB/LNNK, tagad brīvpilsonis), strādāju arī pašvaldībā un valsts struktūrās, un ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka parakstos zem katra šīs publikācijas vārda. Esmu pilnīgi satriekts, ka ik vēlēšanās tauta iekrīt atkal un atkal tais pašās lamatās, jeb kārtējo reizi uzkāpj uz grābekļa, noticot banānu solītājiem un noslīkstot reklāmu jūrās !!!

Kādreiz biju pārliecināts, ka vēlētāji taču mācās no savām kļūdām, tāpēc ar katru vēlēšanu tūri demokrātija augs un attīstīsies, bet nekā. Šajā publikācijā populāri izskaidrots, kāpēc tā nenotiek. Nāvīgas skumjas pārņem, noskatoties "aitu bara" kultūrā, kur gani kļūst arvien ciniskāki. Starp citu, TB/LNNK jau gadiem, kopš zudusi LNNK bijusī demokrātija. Nu tā absolūti ne ar ko neatšķiras no citām oligarhu mafijām, tik vien, kā "vecie buki" pa reizej pablēj tradicionālos saukļus. Par to realizāciju viņiem sen jau nesāp sirds, jo "mēs esam mazākumā, bet partneri mūs neatbalsta". Paradoksāli, bet paanalizējot praktiskos rezultātus, vai tik neiznāks, ka TP un JL ir vairāk izdarījuši LNNK programmas realizācijā, kā pati TB/LNNK ?!

Tas varētu būt tāpēc, ka partiju biedriem partijās maz varas, un tā ir formāla (bēdīgā PSKP pieredze). Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā demokrātija tuvākā laikā neattīstīsies, jo, ja nav demokrātijas partiju iekšienē, tad kur gan tā radīsies šo partiju veidotajās valsts struktūrās ?

Ir pamats zvanīt trauksmes zvanus, jo tikai vēlētāju masveidīga dalība partijās var situāciju mainīt, atņemot varu oligarhiem. Bet kā to panākt ??? Kā ieborēt katram konkrētam vēlētājam, ka viņa svēts pilsoņa pienākums ir piedalīties politikā (vismaz tajā orientēties, lai pēc kārtējām vēlēšanām nekostu atkal pirkstā) ???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Svetlana 28.03.2007 13:17
Zinātnisks raksts. Bet rodas vairākie jautājumi raksta autoriem. Šķiet, ka raksta autori aizskara ļoti būtisko politikas filozofijas problēmu, proti, politikas būtību. Kritizējot citus autorus par "negatīvu" politikas būtības "pārmetumu", raksta autori nevar arī apgalvot, ka politikas būtība ir tik pozitīva parādība, ka viņi to iztēlojas vai vēlētos iztēloties. Jautājums paliek atklāts, kāda ir politikas būtība. Vai kāds zin atbildi uz šo jautājumu? Man liekas politikas filzofijā pastāv vairākie virzieni, kā tiek skatīts šīs jautājums. Apgalvojumi par to, ka politikas būtība ir pozitīva cīņa par interešu īstenošanu plurālistiskajā sabiedrībā (atgādina R.Dālu?) vai cīņa par ietekmes sfēru un varu (laikam Kritiskās teorijas pieeja) ir vienlīdzīgi savā starpā, jo abiem ir teorētisks (iztēlots) skatījums. Izraisās tad jautājums, kāpēc tad skatījumam uz sabiedrību un politiku sabiedrībai un ekspertiem ir jābūt pozitīvam, ja politikas būtība tik un tā nav izzināma, kas tad notiks ar kritisko pieeju, kritisko domāšanu politikas procesu analīzei?

Citi autora darbi
Senie gudrie 255x203

Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs