Foto: Brian Lewandowski

Man neizprotamā atsevišķu mediju histērija rāda vien ļoti zemo tolerances līmeni un mediju pieradumu kontrolēt viedokļus.

Šis varētu būt viens no svarīgiem „bērnu” stila jautājumiem — kā žurnālisti uzzina, par ko stāstīt? Savukārt viena no ikdienišķākajām un patiesākajām atbildēm ir — viņi to uzzina no ziņu aģentūrām.

Divas ziņu aģentūras BNS un LETA veido lielāko daļu no ikdienas ziņu slāņa, ko saņemam, kas tiek apspriests, kas uztur interneta portālu galvenās lappuses. Šī informācija palīdz plānot darbus redakcijām un atgādina par notikumiem vai procesiem, kam jāpievērš uzmanība.

Vienādi par visiem

Patiesībā abām ziņu aģentūrām pieder liela vara un ietekme. Tāpēc būtisks ir jautājums par to piedāvātās informācijas kvalitāti. Aģentūras nedrīkst būt ietekmētas vai strādāt kāda interesēs, jo to sniegtā informācija nonāk visos medijos.

BNS ir starptautiska mediju koncerna Alma Media daļa, un acīmredzami īpašnieka faktors definē informācijas kvalitātes rādītājus un profesionālos principus. Aģentūrai ir viens no detalizētākajiem ētikas kodeksiem Latvijas mediju vidē un tā kā normālu definējusi redakcionālās neatkarības principu. BNS piedāvātās ziņas ir veidotas pēc klasiskajiem anglosakšu žurnālistikas skolas principiem — tās ir ļoti precīzas, neitrālas un sabalansētas. Šie principi attiecas arī uz valodu un viedokļu atspoguļojumu, tāpēc BNS ziņas izskatās sausas, bet tās ir informatīvi piesātinātākas un cenšas balstīties vairāk uz faktiem, nevis viedokļiem vai pieņēmumiem. Šīm ziņām var uzticēties kā patiesas informācijas avotam. Savukārt jau daudzus gadus padziļinātu informāciju piedāvā BNS žurnālistu veidotie analītiskie raksti un intervijas ar viedokļa līderiem. Var apbrīnot aģentūras redaktoru iekopto rutīnu sekot notikumiem, atgādināt par iepriekš notikušo un atgriezties pie tā, lai to vērtētu un ieraudzītu kopsakarības. Ja gribat redzēt klasiskas rietumu žurnālistikas paraugus arī ziņu atlasē un to veidošanas struktūrā (izvēloties, kas ir svarīgākais), tad BNS ziņas ir viens no labākajiem paraugiem.

Savukārt otra aģentūra LETA piedāvā daudz vairāk ziņu, un to atlases kritēriji ir saistīti ar vēlmi sniegt lielu informācijas apjomu. Arī šai aģentūrai ir savs profesionālās ētikas kodekss un ziņu pasniegšanas principi. LETA ziņu klāstā lielāka ietekme ir sabiedrisko attiecību profesionāļu piedāvātājai informācijai. Tā arī piedāvā vairāk ziņu, kuru pamatā ir viedokļi. Atšķiras LETA skatījums uz to, kas vispār ir ziņa un kas ir galvenais katrā notikumā — tas nosaka arī informācijas pasniegšanas kārtību un akcentus ziņu saturā. Daļa no LETA ziņu lentas ir informatīvi paziņojumi, kādu organizāciju piegādāta informācija, un daļai ziņu ir īsāks sagatavošanas laiks. Bagāts informācijas avots ir LETA arhīvs un aģentūras biznesa portāls Nozare.lv ar visai interesantu profesionāļu blogu sadaļu.

Abas aģentūras ir konkurentes ne vien savstarpēji, bet arī nemitīgā skrējienā ar laiku — kura būs pirmā un informāciju piegādās ātrāk, kā arī atradīs ko nezināmu. Domāju, ka abām aģentūrām var uzticēties — tās ir pierādījušas, ka spēj piedāvāt svarīgu informāciju un ka uz to radītajām ziņām var paļauties. Aģentūru kvalitāti jebkurš var vērtēt pēc diviem kritērijiem: kur tās iegūst informāciju un ko no tās izvēlas kā ziņas. Tad arī ieraugāmas katras prioritātes notikumu atlasē. No šīs atlases savu veic katrs medijs pēc sev svarīgiem kritērijiem. Parasti mediji izvēlas līdzīgas aģentūru ziņas, bet reizēm tikai virsraksta nomaiņa var liecināt par katras redakcijas mērķiem un prioritātēm.

Tā kā šis teksts ir otrais stāstā par Latvijas mediju kvalitāti, pēc dažu lasītāju ierosinājuma jāatbild uz jautājumu,

kā tiek vērtēti mediji?

Manu vērtējumu pamatā ir mediju normatīvās teorijas, kas analizē mediju, sabiedrības un kultūras mijiedarbību, ieraugot tajā saistību un konfliktus. Šajā skatījumā būtiska ir mediju neatkarība un autonomija, jo tā var nodrošināt patiesas informācijas piegādi sabiedrībai. Vienlaikus realitātes atveidojumu un zināšanu izplatīšanu sabiedrībai ietekmē dažādi faktori: mediju materiālā situācija, kultūras tradīcijas un profesionālisma izpratne. Liberāli plurālistiskā perspektīva savukārt skata katru sabiedrības pārstāvi kā pilsoni, kam informācija nepieciešama svarīgu lēmumu pieņemšanai, un uzsver atbildību, kas saistīta ar mediju ietekmi. Savukārt ziņu socioloģija analizē, kā mediju profesionāļi pieņem lēmumus par saturu, kā viņus ietekmē īpašnieki, ziņas veidošanai atvēlētais laiks un nauda.

Šo procesu var izvērtēt, arī skatoties, kas kopumā tiek uzskatīts par vērtīgu un sabiedrības interesēm atbilstošu, kā arī pēc tā, kā profesionāļi mediju vidē paši nosaka savus uzdevumus, mērķus un misiju. Šīs teorētiskās pieejas piedāvā daudzus kritērijus, tās ir saistītas arī ar mediju funkcionālismu, kas gan no sociālā, gan indivīda viedokļa analizē tos mērķus, ko sabiedrībā piepilda mediji. Šajā kontekstā ļoti nozīmīga ir mediju īpašnieku un satura daudzveidība, mediju pieejamība, redakcionālā neatkarība.

Vairākas teorijas piedāvā plašu kritēriju un koncepciju sistēmu, savukārt atsevišķas ir vairāk sociāli centrētas, salīdzinot ar citām, un uzsver mediju efektus. Toties citas — vairāk saistītas ar žurnālistikas kvalitātes vērtējumiem, tāpēc mani ļoti izbrīnīja sasteigtā reakcija uz visai marginālu publikāciju. Lai arī pirms nedēļas publicētajā rakstā Neatkarīgs un uzticams. Kurš? bija gan solīts turpinājums, gan piebilde, ka slejas apjoma dēļ saraksts nav pilnīgs, mani pārsteidza vairāku mediju skaidrā pašidentifikācija: ja es neesmu šajā sarakstā, tātad esmu pretējs, slikts, neuzticams, tāpēc man karsti jācīnās pret šādu vērtējumu (lai gan šāds vērtējums nav dots).

Pārlasot savu tekstu, nekur neatradu šādas sevis veiktas norādes par tiem, kas netika pieminēti. Mana sleja pilnībā atspoguļoja tās mērķi — pārvarēt publiskajā diskusijā notverto vērtējumu, ka „visi mediji vienādi, neuzticami, pērkami”, ko raisījusi atsevišķu piemēru un kritisku izteikumu vispārināšana. Manis minētie piemēri kvalitātei un uzticamībai nebūt nenozīmē, ka nav citu piemēru. Slejas pirmais virsraksts, ar kādu tā tika iesniegta Politika.lv redakcijai, bija Labo mediju saraksts nr. 1.

Kur gan teikts, ka nevar veidot citus sarakstus? Kas teicis, ka vienu piemēru minēšana automātiski izslēdz citus? Man neizprotamā atsevišķu mediju, piemēram, Dienas un Radio 101, histērija rāda vien ļoti zemo tolerances līmeni un mediju pieradumu kontrolēt viedokļus. Es to uztvēru kā vēlmi pakļaut manis izteiktās domas. Vienlaikus man liekas pieņemami, ka kolēģi kaismīgi interpretē manis teikto, bet nevaru uzņemties atbildību par visām interpretācijām un to patiesajiem cēloņiem. Nevienam nav aizliegts izvirzīt saturā neesošu apgalvojumu par manu tekstu un to kaismīgi apkarot!

Tomēr daudz skumjāks ir domāšanas modelis, ko demonstrēja cīņa pret it kā negatīvo vērtējumu, kura tekstā gan nebija. Svarīgas šajā domāšanas līmenī bija skaidri definētās aizdomas par manu it kā apmaksāto, izdevīguma vadīto, kaut kā ietekmēto viedokli. No vienas puses katrs var spriest pēc sevis vai savas pieredzes. No otras — šāda pārliecība nozīmē, ka cilvēki netic, ka var būt indivīda brīvi paustas domas, jo jebkuru viedokli vada kaut kādas savtīgas intereses. Tas parāda, kā tiek iegūti un atlasīti publiski redzamie viedokļi. Šāds domāšanas modelis ekspertus un citus viedokļu paudējus automātiski sadala labajos un sliktajos, savējos un svešajos, pareizajos un nepareizajos.

Šāda pieeja bija raksturīga avotu atlasei, piemēram, laikrakstā Diena pirms tā pārdošanas un pirms Anitas Braunas kā redaktores perioda. „Mūsējo”, „pareizo” viedokļu paudēju izlases veidošana izveidojas gan nejaušības dēļ, jo žurnālisti izvēlas parocīgākus, ērtāk pieejamus, pārbaudītus avotus, gan tāpēc, ka ceļā uz patiesības noskaidrošanu atsevišķi mediji cenšas nevis meklēt atbildes, bet mērķtiecīgi piemeklēt apstiprinošus viedokļus jau iepriekšpieņemtai pārliecībai. Tas samazina viedokļu daudzveidību, jo „izvēlētie” eksperti tiek izmantoti vienveidīgi, savukārt citiem viedokļiem pieeja publiskajā diskusijā ir ierobežota. Diena pēdējā laikā bija pārvarējusi šo avotu izvēles

principu. To vēl senāk ir pārvarējusi arī Latvijas Avīze, kas dažādus viedokļu paudējus konfrontē ar savu stingro pārliecību, taču pieļauj to parādīšanos un cenšas uzklausīt sev nepieņemamu uzskatu argumentāciju. Savukārt atsevišķos jautājumos Neatkarīgās un arī telekompānijas LNT ziņu avotu izvēle raksturo pasauli, kurā cilvēki ir sadalīti grupās, kad it kā piederība pie vienas grupas nodrošina medija labvēlību, bet piederība pie citas grupas — automātisku izslēgšanu, kritizēšanu, neatkarīgi no paustajām domām, patiesās rīcības un reālas piederības kaut kādām kādu citu definētām grupām.

Tas ir stāsts, ko gadiem ilgi stāsta politoloģe Vita Matīsa. Stāsts par kliķēm. Arī viņas reiz pieminētajām redakciju kliķēm. Tas ir stāsts par mediju brīvību, redakcionālo neatkarību un tās avotiem. Šādā domāšanas modelī patiess, neitrāls un objektīvs tiek aizstāts ar patiess „mūsu” vajadzībām, neitrāls no „mūsu” viedokļa, objektīvs, ko „mēs” par tādu nosaucam. Gribu uzsvērt, ka šāda profesionālā prakse visbiežāk ir neapzināta, tā pieder pie redakciju kultūras, ko savukārt nosaka profesionālisma raksturlielumi un mediju profesionāļu pasaules uztveres modeļi.

Lai nu kā — arī šādā praksē ir gan uzticami mediji, gan patiess un neietekmēts saturs tajos medijos, par kuru satura veidošanās brīvības pakāpi var diskutēt gan īpašnieku struktūras, gan definēto mērķu un citu satura daļu analīzes rezultātā.