Jurista Vārds, 13.12.2006

Allars JEkss (Allar Jõks),
Igaunijas tieslietu kanclers (ombudsmenis), intervijā “Jurista Vārdam”

Kaut arī Allars Jekss ir Igaunijas tieslietu kanclers (igauņu val. – öiguskantsler, angļu val. – chancellor of justice), viņa amatu varētu apzīmēt arī ar Latvijā jau vairākus gadus pazīstamajiem terminiem “ombudsmenis” jeb “tiesībsargs”. Funkcijas, kuras mūsu kaimiņvalstī pilda A.Jekss, diezgan krietni līdzinās tām, kuras noteiktas Tiesībsarga likuma projektā [1] (Saeimā 2.lasījumā izskatīts 2005.gada decembrī). Latvijā topošā likuma un jaunveidojamās ombudsmeņa institūcijas mērķis ir “veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai publiskā vara tiktu īstenota tiesiski un lietderīgi”. “Jurista Vārds” vēlējās noskaidrot, kādi ir Igaunijas ombudsmeņa uzdevumi un kā sokas to risināšanā.

Šķiet, ka sava amata būtību Igaunijas tieslietu kanclers trāpīgi raksturojis 2004. gada pārskatā parlamentam: “Igaunijas tieslietu kanclera uzdevums ir veidot savstarpējas uzticības sajūtu sabiedrībā, palielinot uzticēšanos starp valsti un pilsoņiem, nodrošinot taisnīgumu un stiprinot demokrātiju.”[2]

Taču līdz šo mērķu sasniegšanai vēl tālu, jo tieslietu kancleram iesniegto sūdzību skaits ar katru gadu pieaug, un tas, kā atzīst A. Jekss, pierāda, ka attiecības starp pilsoņiem un valsti Igaunijā joprojām nefunkcionē tā, kā tam vajadzētu būt. Jau minētajā ziņojumā viņš ar nožēlu konstatē, ka “valsts amatpersonas savus pienākumus cenšas pildīt ar pavēļu un aizliegumu palīdzību, kā arī pastiprinot sodus, ierobežojot pamatbrīvības un izmantojot striktus un kategoriskus līdzekļus. Tas viss nenāk par labu tiesiskajai paļāvībai, sociālās drošības sajūtai un nestiprina pilsoņu mīlestību un uzticību savai valstij. Patiesībā uzticības pilnam dialogam starp valsti un sabiedrību būtu jāveidojas gluži pretējā veidā – pilsoņi jūtas droši, kad sabiedrība funkcionē dabiski un nav vajadzības pēc pārmērīgiem ierobežojumiem un rīkojumiem”.

Igaunijas tieslietu kanclera institūcijas vēsture (tiesa, ne ar šābrīža funkcijām) aizsākās jau 1938. gadā, kad šāds amats tika izveidots saskaņā ar jaunpieņemto konstitūciju un ranga ziņā pielīdzināts ministram. Pirmais tieslietu kanclers bija Antons Palvadre (Anton Palvadre), kurš savus pienākumus– uzraudzīt valsts un citu publisko institūciju darbību tiesiskumu – pildīja līdz padomju okupācijai, kad tika represēts un mira Sibīrijā. Pēc kara, no 1949. līdz 1981. gadam, Igaunijas tieslietu kanclera pienākumus, neatzīstot nelikumīgo padomju režīmu, turpināja pildīt viens no 1938. gada konstitūcijas autoriem, trimdā dzīvojošais Arturs Megi (Artur Mägi). Savukārt Igaunijā tieslietu kanc­lera darbība, pārveidojot mandāta pilnvaras, tika atjaunota 1993. gadā, kad saskaņā ar 1992. gadā jaunpieņemto konstitūciju parlaments (Riigikogu) šajā amatā iecēla tiesību zinātnieku Ēriku Juhanu Trūveli (Eerik Juhan Truuväli). Kopš 2001. gada Igaunijas tieslietu kanclers ir Allars Jekss.

Tiesību kancleru pēc prezidenta ieteikuma uz septiņiem gadiem ieceļ Igaunijas parlaments. Šī amatpersona nav nedz likumdevēja, nedz tiesu vai izpildvaras sastāvā, līdz ar to tai ir nodrošināts ļoti augsts neatkarības līmenis. Reizi gadā tieslietu kanclers par savu darbu sniedz pārskatu parlamentam.

Tagadējais Igaunijas tieslietu kanclers A.Jekss ir beidzis Tartu universitātes Juridisko fakultāti, strādājis par tiesnesi pirmās instances tiesā un apelācijas instancē, pasniedzis administratīvā procesa tiesības Tiesību institūtā.

Jāatzīst, ka Igaunijas tiesību kanclera funkcijas ir plašākas nekā citās valstīs izveidotajām ombudsmeņa institūcijām. Būtiskākā atšķirība – papildus “klasiskajām” ombudsmeņa funkcijām šī amatpersona Igaunijā pilda arī konstitucionālās uzraudzības pienākumus (vēl šādas funkcijas ir Igaunijas Augstākās tiesas palātai, bet atsevišķas konstitucionālās tiesas mūsu kaimiņvalstī nav). Turklāt tieši šie pienākumi vēsturiski ir Igaunijas tiesību kanclera institūcijas pamatā. Tikai 1999. gadā, pieņemot likumu par tiesību kancleru, viņam tika noteiktas arī ombudsmeņa funkcijas. Likums vēlreiz būtiski tika grozīts 2004. gadā.

Sakarā ar Latvijā notiekošajām diskusijām par likuma projektu “Jurista Vārda” saruna ar A.Jeksu galvenokārt skāra to viņa darba pienākumu daļu, kas raksturīga ombudsmeņa institūcijai.

– Jums ir visai plašs pienākumu loks, taču daļu no tiem var saukt par ombudsmeņa funkcijām.

– Tieši tā– jebkurš Igaunijas iedzīvotājs var iesniegt tieslietu kanc­leram sūdzību, ja uzskata, ka kāds valsts varas pārstāvis aizskāris viņa tiesības. Sūdzība var tikt iesniegta par jebkuru “publisku” personu– ierēdni, politiķi, pašvaldības darbinieku vai privātpersonu, kurai uzticēta valsts varas īstenošana. Šajā ziņā Igaunijas tieslietu kanclers pilda klasiskas ombudsmeņa funkcijas.

Robeža starp ombudsmeni un administratīvo tiesu

– Kāpēc sūdzību iesniedzēji lai nedotos uz administratīvo tiesu? Tādas taču darbojas Igaunijā?

– Mēs nekādā ziņā nevaram aizstāt administratīvās tiesas– tām ir un būs savs darba lauks. Taču atsevišķos gadījumos cilvēkam var būt izvēles iespēja– vai administratīvā tiesa, vai tieslietu kanclers. Ja to atļauj termiņi, persona var paspēt izmantot abas iespējas– vispirms vērsties pie mums, pēc tam– administratīvajā tiesā. Bet, ja likumā noteiktais lietas pārsūdzēšanas termiņš administratīvajā tiesā jau ir beidzies, kamēr sūdzību izskata tieslietu kanclers, personai jāsamierinās tikai ar mūsu lēmumu. Tas nozīmē, ka gadījumos, ja lietas pārsūdzēšanas termiņš ir īss, piemēram, viens mēnesis, personai ir jāizvēlas, kam iesniegt sūdzību.

Jāatzīmē, ka netiek pieļauta iespēja sūdzēties abās institūcijās vienlaikus– gan tiesā, gan tieslietu kancleram. Mēs neizskatām lietas, kurās ir uzsākta izmeklēšana vai tiesvedība.

Arī gadījumos, ja lietā ir pieņemts un stājies spēkā spriedums, to vairs nevar pārsūdzēt tieslietu kancleram– mēs nepārbaudām tiesas nolēmumus, jo tiesas ir neatkarīgas un pakļautas tikai likumam.

Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ personai ir jāizvēlas, kur tā grib aizstāvēt savas tiesības– administratīvajās tiesās vai iesniedzot sūdzību tieslietu kancleram. Taču ir arī tādas lietu kategorijas, kas nepiekrīt tiesām, bet kuras mēs tomēr izskatām, tātad mūsu darbības lauks ir plašāks.

Gribu uzvērt– mūsu procedūrai ir arī ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar tiesām: tā ir vienkārša un ātra, nav jāmaksā valsts nodeva. Lai iesniegtu sūdzību tieslietu kanc­leram, personai nevajag speciālas zināšanas tieslietās, nav nepieciešams algot advokātu, pietiek ar pāris teikumiem (uz papīra vai pa elektronisko pastu), kuros iesniedzējs raksturo savu problēmu, turklāt sūdzību var neiesniegt pat rakstveidā, bet mutiski– atnākot uz pieņemšanu tieslietu kanclera birojā.

Savā ziņā tieslietu kanclers darbojas arī kā tiesu atslogotājs, jo ne katra valsts varas aizvainota vai kaut kādā veidā ierobežota pilsoņa sūdzība ir tāda, kas būtu jāskata tiesā un kas vispār ir piekritīga tiesai. Tādējādi mēs uzņemamies arī tādu kā bufera lomu starp sabiedrību un tiesām, jo mūsu vienkāršās procedūras ļauj ātri izskatīt un atteikt daudzas nepamatotas un pat bezjēdzīgas sūdzības, kuras Latvijas gadījumā, iespējams, nonāk tiesā, un tad ir jāpieņem noteikti procesuāli dokumenti, pat jārīko tiesas sēde, lai atteiktos pieņemt šādus iesniegumus. Tas tikai lieki noslogo tiesas un aizkavē citu lietu izskatīšanu.

Darbības pamatprincipi

– Kāds ir tieslietu kanclera lēmumu spēks? Vai tas ir pielīdzināms tiesas spriedumam?

– Mēs tās formāli saucam par rekomendācijām, bet faktiski rezultāts ir tāds pats kā, lietu izskatot tiesā,– mūsu lēmums tiek pildīts.

– Ko jūs darāt gadījumā, ja valsts amatpersona vai iestāde tomēr atsakās ņemt vērā jūsu rekomendāciju? Vai ir kādi piespiedu mehānismi?

– Tas notiek ārkārtīgi reti, faktiski gandrīz nekad. Tieslietu kanclera lēmuma spēks balstās uz šī amata autoritāti sabiedrības acīs, un šāda lēmuma nepildīšana attiecīgo valsts varas pārstāvi nostādītu ļoti nepopulārā situācijā. Man arī jāpiebilst, ka ombudsmeņa institūcijas jēga ir meklēt visām konfliktā iesaistītajām pusēm pieņemamus un draudzīgus risinājumus. Turklāt mēs nevēlamies nevienu sodīt, bet gan dot valsts varas pārstāvjiem padomu, rādīt ceļu, kā viņiem piešķirto varu realizēt pēc iespējas labāk. Mūsu darbības lauks ir ļoti plašs– likumu pareiza interpretācija, labas pārvaldības principi utt.

Šobrīd var droši apgalvot, ka Igaunijas politiskā un tiesību sistēma nav iedomājama bez tiesību kanclera institūcijas. Pie mums nav bijis diskusijas par to, ir vai nav nepieciešama amatpersona, kas pilda ombudsmeņa funkcijas, vai arī to var aizstāt efektīvas administratīvās tiesas. Tādēļ man nav saprotamai Latvijā notiekošie strīdi par to, vai jūsu valstī ir nepieciešams ombudsmenis vai nav. Mēs uzskatām, ka demokrātiskai sabiedrībai ir vajadzīgs gan ombudsmenis, gan administratīvās tiesas, un šīs institūcijas viena otru veiksmīgu papildina, nevis dublē.

– Vai ir kāds noteikts termiņš, kurā var iesniegt sūdzību jums pēc tam, kad noticis personas tiesību aizskārums?

– Parasti tas ir gads, kura laikā cilvēkam ir jāizlemj, vai viņš vēršas pie tieslietu kanclera. Taču, ja lieta ir ar īpašu sabiedrisku nozīmi vai arī tā ir konkrētās personas vienīgā iespēja atjaunot būtiskas ierobežotas tiesības, es varu pieņemt lēmumu par to, ka izskatīšanai tiek pieņemta arī sūdzība par trīs, četrus gadus vai vēl senāku lietu.

– Cik ilgu laiku prasa vienas lietas izskatīšana?

– Vidēji trīs līdz četrus mēnešus, sarežģītākas lietas izpēte var ieilgt arī gadu vai vairāk. Salīdzinājumam– administratīvajā tiesā lietas izskatīšana trijās instancēs Igaunijā ilgst vismaz gadu.

Igaunijas statistika

– Lūdzu, raksturojiet saņemto sūdzību dinamiku un saturu!

– Kopš kanclera amata atjaunošanas 1993.gadā saņemto sūdzību skaits katru gadu pieaug, kopš 1999.gada to skaits pārsniedz tūkstoti, bet kopš 2004.gada– divus tūkstošus sūdzību gadā.

Aptuveni trīs ceturtdaļas iesniegumu tiek saņemtas no fiziskām personām, pārējās– no dažādām institūcijām un organizācijām. Ik gadus es pieņemšanās tiekos ar vairāk nekā tūkstoš cilvēkiem, kas ar savām sūdzībām personiski ierodas tieslietu kanclera birojā.

Saņemtās sūdzības var iedalīt četrās lielās grupās: sūdzības par kāda normatīva akta pretrunu ar konstitūciju; lūgumi pārbaudīt kādas valsts iestādes rīcības likumību; lūgumi izskaidrot likumus vai sniegt citu juridisku konsultāciju vai palīdzību; lūgumi pārbaudīt tiesnešu iespējamos disciplināros pārkāpumus.

Kurš var kļūt par ombudsmeni

– Jūsu pieņemto lēmumu spēks tātad balstās uz tieslietu kanclera autoritāti. Vai tā ir vairāk institūcijas, vai konkrētā tieslietu kanclera autoritāte sabiedrības acīs? Šobrīd Latvijā notiek diskusija par ombudsmeņa institūcijas izveidi, un viens no jautājumiem ir– kurš varētu būt pirmais Latvijas ombudsmenis? Kādam šim cilvēkam ir jābūt?

– Svarīga ir gan institūcijas, gan konkrētās personas autoritāte. Tieslietu kancleram Igaunijā jābūt ar nevainojamu publisko reputāciju, viņam noteikti jāpanāk situācija, ka viņu respektē valsts institūcijas un amatpersonas. Tā ir panākumu atslēga. Šobrīd sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka tieslietu kancleram Igaunijā uzticas 75 procenti iedzīvotāju, kad es stājos šajā amatā, kancleram uzticējās 47 procenti aptaujāto. Starp citu, sabiedrības uzticēšanās tiesām nav tik liela.

Tātad tendence ir pozitīva, un uzticības pieaugumu tieslietu kancleram rāda arī aizvien lielākais sūdzību skaits, ko saņem mūsu kanceleja. Tieši šie rādītāji ir pamats tam, ka amatpersonas pat izvairās no publiskām diskusijām, ja tieslietu kanclera lēmums ir viņām nelabvēlīgs, un pēc iespējas ātrāk cenšas to izpildīt. Gan sabiedrība, gan valsts vara zina, ka mēs savus lēmumus pieņemam pēc rūpīgas izpētes un savā darbībā esam neitrāli un neatkarīgi. Nepildīt šādus lēmumus nozīmētu iegūt tikai neslavu.

Taču pie šīs autoritātes noturēšanas un palielināšanas jāstrādā katru dienu, rūpīgi jāpēta katra lieta, kas pie mums nonāk. Pretējā gadījumā visa iegūtā uzticība ļoti ātri var pazust.

Arī formāli likums izvirza vairākas prasības kanclera amata kandidātam, piemēram, ir jābūt juridiskajai izglītībai. Uz laiku, kamēr persona darbojas šajā amatā, tai jāatsakās no aktīvas darbības biznesā un līdzdalības politiskajās partijās. Kaut gan likums to nenosaka, taču ir vēl labāk, ja kandidāts vispār nekad nav bijis saistīts ar kādu konkrētu politisko vai ekonomisko spēku. Kanclera amatam nav nekādu vecuma ierobežojumu vai minimālo sliekšņu. Citu valstu pieredze gan ir šādos amatos iecelt krietni vecākus kandidātus– kad es tiku apstiprināts par Igaunijas tieslietu kancleru, man bija tikai 35 gadi un es biju jaunākais ombudsmenis Eiropā.

– Kādēļ tieši jūs guvāt Igaunijas prezidenta uzticību un tikāt izvirzīts par tieslietu kanclera amata kandidātu parlamenta apstiprināšanai?

– Domāju, ka mana juridiskā izglītība un iepriekšējā desmit gadu darba pieredze tiesā bija svarīgs arguments, taču vēl būtiskāk bija tas, ka neesmu iesaistījies politikā un līdz ar to bija pārliecība par manu neitralitāti, lemjot lietas, kurās varētu būt iesaistīti politiķi.

Taču šobrīd, kad man nākas pieņemt lēmumus un kritizēt publisku personu darbu, ir politiķi, kuri uzskata, ka es faktiski jau esmu kļuvis par politisku figūru, jo tiesību kanclera vērtējums vienai vai otrai publiskās varas izpausmei neapšaubāmi rada rezonansi sabiedrībā un zināmā mērā veido sabiedrisko domu. Ar to ir jāuzmanās– lai ombudsmenis neiesaistītos politiskos procesos.

Vai Latvijai nepietiek ar cilvēktiesību biroju?

– Latvijā jau vairākus gadus darbojas Valsts cilvēktiesību birojs. Pastāv uzskats, ka ombudsmeņa institūciju pie mums varētu arī neveidot, ja paplašinātu šī biroja funkcijas. Kāds ir jūsu viedoklis, vērtējot Latvijas situāciju no malas?

– Mums ir laba sadarbība ar Latvijas cilvēktiesību biroju. Igaunijā nav šādas iestādes un, tā kā mūsu darba tēmas zināmā mērā pārklājas, mēs bieži kontaktējamies ar jūsu cilvēktiesību biroju. Taču mūsu statuss un pilnvaras nav salīdzināmas. Igaunijas tieslietu kanclera darbs pamatots uz konstitūcijas normām un speciālu likumu, mēs varam kontrolēt visu publiskā sektora darbu Igaunijā bez jebkādiem izņēmumiem.

Konstitucionālā uzraudzība un citas atšķirīgas funkcijas

– Jūs pildāt arī zināmas konstitucionālās kontroles funkcijas, kas Latvijā uzticētas Satversmes tiesai. Vai šīs funkcijas kaut kādā veidā saistās ar ombudsmeņa funkcijām?

– Konstitucionālā kontrole Igaunijā notiek citādi nekā Latvijā un ir sadalīta starp tiesību kancleru un Augstākās tiesas palātu. Es varu izvērtēt likumus vai citus normatīvos aktus un sniegt to izdevējam– parlamentam, valdībai vai pašvaldībai– priekšlikumus tos grozīt, taču šie mani priekšlikumi atšķirībā no Augstākās tiesas Konstitucionālās palātas spriedumiem nav saistoši un tāpat kā rekomendācijas, ko sniedzu, atbildot uz pilsoņu sūdzībām, balstās uz tiesību kanclera autoritāti.

Jāteic, ka bieži vien šie likumu grozījumu priekšlikumi rodas, tieši izskatot sūdzības, ko saņemu kā ombudsmenis. Ja mēs redzam, ka konkrētais ierēdnis, par kuru saņemta sūdzība, ir rīkojies pilnīgā saskaņā ar likumu, taču pilsoņa tiesības ir aizskartas, ir skaidrs, ka problēma ir likumā– tas ir antikonstitucionāls. Un mēs vienlaikus ar atbildi sūdzības iesniedzējam un rekomendācijām, kā būtu jārīkojas attiecīgajam ierēdnim, lai labotu situāciju, iesniedzam parlamentā priekšlikumu grozīt likumu, lai šādas situācijas turpmāk vairs neatkārtotos attiecībā uz citiem pilsoņiem.

Ja attiecīgā institūcija turpina uzskatīt, ka tās izdotais normatīvais akts atbilst Igaunijas konstitūcijai, man ir tiesības ierosināt šo konkrēto gadījumu pārbaudīt Augstākās tiesas Konstitucionālajai palātai. Taču jāatzīmē, ka, līdzīgi kā ar rekomendācijām par saņemtajām sūdzībām, arī konstitucionālās uzraudzības darbā mūsu ieteikumi tiek īstenoti gandrīz simtprocentīgi, un atkal tas notiek, pateicoties tieslietu kanclera institūcijas augstajai autoritātei Igaunijā.

Lai izprastu šo Igaunijai raksturīgo savdabīgo un vēsturiski veidojušos “dubulto” konstitucionālās kontroles mehānismu (tieslietu kanclers un Augstākās tiesas palāta), ir jāņem vērā, ka pie mums nav iespēju kādai personai iesniegt individuālu konstitucionālo sūdzību, kā tas jau vairākus gadus ir Latvijā. Tādēļ tieslietu kanclers darbojas kā savdabīgs starpnieks un vienlaikus arī filtrs starp pilsoņiem un Augstākās tiesas Konstitucionālo palātu, jo mūsu kancelejā sūdzību var iesniegt jebkurš.

Var teikt, ka šis tikai Igaunijai unikālais funkciju apvienojums– konstitucionālā uzraudzība savienojumā ar ombudsmeņa pienākumiem– dažkārt ir pat ļoti vērtīgs: no saņemtajām sūdzībām mēs uzzinām par normatīvo aktu neatbilstību konstitūcijai, kuras paši varam censties novērst, ierosinot institūcijai, kas tos izdevusi, izdarīt attiecīgus grozījumus. Citu valstu ombudsmeņi līdzīgos gadījumos būtu bezspēcīgi– viņiem būtu jāatzīst, ka konkrētā publiskā amatpersona ir rīkojusies saskaņā ar likumu.

– Jums ir vēl vairākas specifiskas funkcijas.

– Jā, Igaunijas tieslietu kanclers veic arī likumu skaidrošanas darbu, atbildot uz konkrētiem jautājumiem par pareizu interpretāciju un sniedz padomus tiesisku problēmu risināšanai.

Tieslietu kanclers ir tiesīgs iejaukties arī gadījumos, kad kāda persona sūdzas par diskriminējošu attieksmi, ko tā privāttiesiskās attiecībās (ne no valsts puses) izjutusi dzimuma piederības, rases, reliģijas, nacionalitātes u.c. personisku iemeslu dēļ. Šādos gadījumos tieslietu kanclers darbojas samierinātāja lomā.

Vēl viens politiski ļoti atbildīgs kanclera uzdevums ir atļaut ierosināt kriminālprocesu un sākt tiesvedību pret tām valsts amatpersonām, kuras saskaņā ar valsts konstitūciju tiek aizsargātas ar īpašu imunitāti: parlamenta locekļiem, ministriem, valsts prezidentu un Augstākās tiesas tiesnešiem. Jūsu valstī līdzīgas funkcijas ir pašam parlamentam, turklāt, cik man zināms, deputāti bauda imunitāti pat administratīvo pārkāpumu lietās. Igaunijā šādās lietās amatpersonām imunitātes nav, un attiecīgās tiesību aizsardzības iestādes brīvi var pieņemt lēmumu attiecībā uz jebkuru valsts pilsoni, kas man šķiet ļoti godīgi un arī efektīvi gan laika, gan naudas ziņā.

Cik daudz cilvēku to var izdarīt

– Kā praktiski tiek organizēts Igaunijas tieslietu kanclera biroja darbs?

– Biroju veido vadība (kanclers, divi vietnieki un biroja direktors), kā arī četri departamenti, katrs ar nodalītu atbildības sfēru. Pirmais departaments skata sūdzības saistībā ar valsts iestādēm, kas darbojas izglītības, sociālajās un kultūras lietās. Otrā departamenta kompetence ir ekonomika, finanses un nodokļi, zemkopība, dabas aizsardzība. Trešais departaments skata lietas par ārlietu, iekšlietu, aizsardzības un tieslietu iestāžu un amatpersonu rīcību. Ceturtais jeb ģenerālais departaments praktiski organizē biroja darbu, atbild par apmeklētāju pieņemšanu, budžeta izstrādi un pildīšanu un veic citus tehniskus uzdevumus. Kopumā Igaunijas tieslietu kanclera birojā strādā vairāk nekā 40 darbinieki.

Autore pateicas Tieslietu ministrijas valsts sekretāra padomniecei Ievai Miezei par atbalstu intervijas tapšanā.

________________________

[1] Par Tiesībsarga likuma projektu plašāk skat.: Sandra Kukule. Vai Latvijai nepieciešams tautas tiesībsargs // Jurista Vārds, Nr.44, 16.11.2004.

[2] Pilnu ziņojuma tekstu un citu informāciju par Igaunijas tiesību kancleru sk.: www.oiguskantsler.ee