Foto: B.Kolesnikovs © AFI
Acīmredzot gan Latvijai, gan Eiropas Komisijai liekas svarīgi pēc iespējas ātrāk sākt ES fondu naudas tērēšanu, vides intereses atstājot otrajā plānā. Šāda prakse neveicina tiesiskā nihilisma izskaušanu Latvijā.
2004. gada vidū Eiropas Savienībā (ES) stājās spēkā direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu prasībām, kas paredz nepieciešamību politikas plānošanas dokumentu izstrādes gaitā veikt novērtējumu par sagaidāmo ietekmi uz vidi un laicīgi novērst nevēlamās ietekmes. Latvija ir pārņēmusi ES direktīvas 2001/42/EK prasības tās iestrādājot likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un pieņemot MK noteikumus Nr. 157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”. Lai gan no likumdošanas viedokļa viss izdarīts korekti, tomēr Latvijā praksē ar stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma (SIVN) piemērošanu pagaidām neveicas pārāk labi. Aizbildinājumam tiek lietots arguments — pieredze pakāpeniski tiek uzkrāta, tādēļ jāpiecieš, ka novērtējumi nav veikti pietiekamā kvalitātē.
Pavirša attieksme
SIVN ir pielīdzināms demokrātijas eksāmenam, jo novērtējuma rezultātiem ir ieteikuma raksturs, ja vien netiek konstatēti pasākumi, kas ir pretrunā ar īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanas interesēm. To, cik lielā mērā ņemt vērā SIVN rezultātus un mainīt paredzētos pasākumus, ir plānošanas dokumenta izstrādātāju ziņā. Diemžēl Latvijā vērojama visai pavirša attieksme pret šo prasību piemērošanu praksē, jo nozaru ministrijas un pat Ministru kabinets savā nepatikā pret nepieciešamību politikas plānošanas dokumentiem veikt stratēģisko ietekmes uz vidi izvērtējumu ir gājuši tik tālu, ka ir atļāvušās šādus stratēģiskos dokumentus gan izstrādāt, gan arī apstiprināt gala redakciju bez šāda novērtējuma.
Šādi piemēri ir gan Transporta attīstības pamatnostādnes 2007.— 2013. gadam, gan arī Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.— 2016. gadam, kuras, neņemot vērā vides NVO kritiku, valdība bez novērtējuma apstiprināja 2006. gada jūnijā. Novērtējumi abiem plānošanas dokumentiem tika izstrādāti jau pēc tam, kad tos bija apstiprinājis Ministru kabinets, taču to saturā mainīts nekas netika, tādejādi apšaubot šāda novērtējuma jēgu. Tas uzskatāmi demonstrē, ka pieeja likumdošanas prasību ievērošanai ir ne tikai ārkārtīgi formāla, bet nereti ir pat pretrunā ar likumdošanu.
Līdzīgs scenārijs piemeklēja arī ES fondu programmēšanas dokumentus 2007.— 2013. gadiem, kuru izstrādi koordinēja LR Finanšu ministrija. Vairākas vides NVO ES fondu plānos saskatīja nepilnības, norādot — atvēlētais finansējums vides infrastruktūrai ir tik zems, ka tas Latvijai neļaus izpildīt ES direktīvu prasības vides jomā, ka energoefektivitātei paredzētais atbalsts ir nepietiekams, bet atspaids atjaunojamo energoresursu attīstībai vispār nav paredzēts. Taču SIVN procesa uzsākšana tika atlikta un sākās tikai pēc tam, kad Darbības programmas jau bija apstiprinājis Ministru kabinets un tādēļ plānos bija sarežģīti ieviest jebkādas izmaiņas. Steidzoties būt pirmajai, Latvija ES fondu programmas iesniedza Eiropas Komisijai 2006. gada 6. oktobrī, taču vides pārskata sabiedriskā apspriešana par šiem dokumentiem norisinājās līdz 2006. gada 14. decembrim.
Vairākas vides nevalstiskās organizācijas — Latvijas Zaļā kustība, Pasaules dabas fonds un Zaļā brīvība informēja Eiropas Komisiju, norādot, ka procedūras ir pārkāptas — sanāk, ka sabiedrības viedoklis ir tikai formalitāte, ja jau Briseles amatpersonas vērtēja Latvijas iesniegtos dokumentus, kamēr sabiedriskā apspriešana vēl nebija beigusies. Minētās vides NVO vairāk nekā gadu bija rūpīgi sekojušas ES fondu plānošanas dokumentu izstrādes gaitai un uzskatīja, ka novērtējumam ir būtiska nozīme, jo tas parāda ES fondu tērēšanas vides aspektus. Finanšu ministrija gan domā, ka direktīvas prasības ir ievērotas, jo ES fondu plāni galīgajā redakcijās tiks apstiprināti pēc tam, kad Latvija un EK būs vienojušās gan par to, kādi tad pasākumi un kādā finansiālā apjomā ir atbalstāmi, gan arī par to, kādi ir atbalsta nosacījumi.
Pretrunas arī Eiropā
No vides NVO un Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta neoficiālās komunikācijas izriet, ka arī EK ietvaros starp direktorātiem novērojamas līdzīgas cīņas tām, kādas risinās starp nozaru ministrijām Latvijā, un vides intereses netiek uzskatītas par pietiekami būtiskām. Ja sākotnēji EK Vides ģenerāldirektorāts stingri norādīja, ka Latvija ir pārkāpusi direktīvas 2001/42/EK prasības un piedraudēja uzsākt pārkāpumu procedūru pret Latviju, tad pēc „pārrunām” ar Lauksaimniecības, Reģionālās attīstības un Nodarbinātības ģenerāldirektorātu Eiropas Komisijas atzina, ka tas nav pietiekams iemesls, lai Latvijas iesniegtos dokumentus pārstātu izvērtēt.
Acīmredzot ātrāk uzsākt ES fondu naudas tērēšanu ir svarīgi ne tikai Latvijai, bet arī Eiropas Komisijai. Diemžēl EK attieksme un pretrunas starp oficiālo politiku un praksi nebūt neveicina tiesiskā nihilisma izskaušanu Latvijā un neveicina arī Latvijas apņemšanos savlaicīgi ieviest arī citu ES direktīvu prasības, piemēram, notekūdeņu attīrīšanas, atkritumu apsaimniekošanas vai atjaunojamo energoresursu izmantošanas palielināšanas jomā.