Recenzija ziņojumam “Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Tiesu kapacitāte Latvijā” (Atvērtās sabiedrības institūta Pirmsiestāšanās ES monitoringa programma (EUMAP))

Šķiet pavisam nesen, 2001. gadā, tika publiskots un sabiedrībai, tai skaitā arī Latvijas, darīts pieejams EUMAP ziņojums par tiesu varas neatkarību desmit Centrālās un Austrumeiropas kandidātvalstīs, tai skaitā arī Latvijā. Tagad mums ir tā iespēja iepazīties ar nākamo šā paša institūta veikto pētījumu tiesu varas jomā. Tas atšķirībā no iepriekšminētā ziņojuma, kas aptvēra plašu ar tiesu varu saistītu jautājumu loku (normatīvais regulējums, finansēšana, administrēšana, tiesneša amats, attiecības tiesu sistēmas iekšienē u.tml.), šoreiz jau specifiskāk fokusējas uz tiesu kapacitātes jautājumiem. Proti, ziņojumā tiek apskatīti trīs pamatjautājumi: 1) notikumi, kas pašlaik ietekmē tiesu stāvokli un neatkarību; 2) tiesnešu profesionālā kompetence un 3) tiesu institucionālā neatkarība. Daļēji visi šie jautājumi tika skarti arī “Tiesu neatkarības ziņojumā”, izņemot pirmo, kas pretendē uz pēdējo Latvijas tiesiskās sistēmas notikumu analīzi tiesu kapacitātes aspektā. Tāpat ziņojumā ir izteikti arī ieteikumi gan Latvijas valdībai un likumdevēja varai, gan Eiropas Savienībai.

Tā kā ziņojumi saturiski savstarpēji ir cieši saistīti, tad interesanti bija salīdzināt gan ziņojumos paustos novērtējumus, gan attīstības tendences tiesu varas jomā. Pirmkārt, runājot par pirmā ziņojuma autoru novērtējumiem, uzkrīt pesimistiskais, skeptiskais un negatīvais kriticisms. Šeit gribētos uzsvērt to, ka ziņojums neattiecas tikai uz situācijas negatīvo aspektu uzrādīšanu, bet gan nozīmē pēc iespējas objektīvu novērtējumu – tātad paužot ne tikai negatīvo kritiku, bet arī pozitīvo. No šāda ziņojuma noteikti atšķiras, piemēram, pētījums, kura nosaukumā būtu lietoti tādi vārdi kā tiesu sistēmas (vai kapacitātes) trūkumu atklāšana. Šeit gribētos gan individuāli katram no mums un laikam jau arī visai Latvijas tautai kopumā atgādināt, ka kaut arī negatīva paškritika ir visumā apsveicama lieta un ne visu tautu pārstāvji ar tādu rakstura īpašību var lepoties, tomēr neviena galējība sevi nav attaisnojusi. Tā, piemēram, ziņojuma 51. lpp. vienlaikus ar norādi, ka pēdējā laikā iesniegti grozījumi likumos, kas regulē tiesu varu, tiek sniegts arī vērtējums, ka šajos grozījumos ir iekļauti elementi, kas “VISTICAMĀK (D.I. izcēlums) nekādi neuzlabos tiesu varas stāvokli”. Pārāk nenoteikti, tomēr skaidri negatīvi!

Ja runājam par attīstības tendenču izmaiņām, interesanta ir dinamika jautājumā par tiesu administrācijas pārveidošanas nepieciešamību. Iepriekšējā ziņojumā tika viennozīmīgi atzīts, ka “dalībvalstu praksē nepastāv konsenss par to, kādā veidā ir administrējama tiesu vara. Dažās dalībvalstīs tiesu varu administrē izpildvara; citās tā pati pilda šīs funkcijas caur speciālām institūcijām vai augstākajām tiesām. Starptautiskajos standartos arī nav vienprātības par ieteikto administrēšanas formu [..]”, tomēr vispāratzīts ir tas, ka “kā minimums, tiesu varai vajadzētu iesaistīties savā pārvaldē” (skat. 38. lpp. Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Tiesu varas neatkarība, OSI/EUMap 2001). Ziņojuma daļā “Tiesu kapacitāte Latvijā” ir norādīts, ka Tieslietu ministrijas izstrādātā koncepcija par tiesu varas administrēšanu paredz trīs iespējas: neatkarīgu tiesu aģentūru, daļēji autonomu iestādi ministrijas pārraudzībā vai struktūrvienību, kas darbotos Tieslietu ministrijā, un ziņojumā ir izdarīts viennozīmīgs konstatējums, ka “TIKAI (D.I. izcēlums) pirmais variants patiešām labos tiesu varas nepietiekamās neatkarības problēmu”(skat. 53. lpp.).

Vēl vairāk, ziņojuma 60. lpp. ir teikts: “Organizatoriskā atkarība un tiesu sistēmas pakļautība ministrijai savukārt rada apstākļus, lai izpildvara varētu nepieļaujami ietekmēt tiesnešus, īpaši tiesu priekšsēdētājus un nepieļautu neatkarīgas vadības attīstību.” Nav izslēgts, ka tas ir iespējams, tomēr, vai tā patiešām ir noticis un kādi fakti par to liecina? Vai tiesnešu un pat varbūt visas sabiedrības tiesiskās kultūras līmenis Latvijā to pieļautu? Šie ir jautājumi, kas rodas pēc izlasītā, lai gūtu objektīvu priekšstatu.

Prasības, kas izvirzāmas tiesneša amata kandidātam, ir bijušas Latvijas juridiskās sabiedrības ilgu diskusiju problēmjautājums. Arī ziņojumā tam pievērsta uzmanība – ir apskatīti gan likumos noteiktie kritēriji, gan reālā procedūra, kādā personas tiek izvēlētas amatam, kurā darbojoties varēs izlemt savu līdzcilvēku likteņus. Interesanta ir ziņojumā izteiktā piezīme – kaut arī likums nosaka, ka kandidātiem jābūt “godīgiem juristiem”, šī jēdziena nozīme nav izskaidrota (skat. 53. lpp.). Tiesību teorijā šādus jēdzienus apzīmē ar terminu “jēdziens ar nenoteiktu saturu”, un šādus jēdzienus likumdevējs likumos neatstāj “aiz pārskatīšanās vai neuzmanības”. Tieši pretēji, šie jēdzieni kalpo, lai tiesību sistēma būtu atvērta, ļaujot tiesību normu piemērotājam pašam katru reizi piepildīt šo jēdzienu ar saturu, izvērtējot konkrētās lietas faktiskos apstākļus. Tas garantē, ka likumdevējs nekļūdīsies, dodot izskaidrojumu, kādi gadījumi iekļaujas nenoteiktā jēdziena saturā, jo dzīves gadījumu skaits ir tik daudzveidīgs, ka visu paredzēt nav iespējams un tā tiek izvērtēta katra individuālā gadījuma atbilstība nenoteiktajam jēdzienam, protams, ņemot vērā vienlīdzības principu. Bez tam, kandidātu izvēles procedūra un arī tiesnešu darbības novērtēšana ziņojumā tiek kritizēta: “ŠĶIET (D.I. izcēlums), ka nepastāv arī nekādi novērtēšanas kritēriji vai procedūras.” (Skat. 54. lpp. vai 56. lpp.) Varbūt, ka ir vērts, dodot negatīvu atsauksmi, nešaubīgi pārliecināties par šaubīgajiem faktiem!

Ziņojuma pēdējā daļa ir veltīta ieteikumiem gan Latvijas valdībai un likumdevēja varai, gan ES. Jāatzīst, ka šie ieteikumi ir tas, ko, juristu saime, tiesnešu korpuss un Latvijas sabiedrība kopumā ir gaidījusi un vēlējusies jau ilgus gadus. Tas, ka nevienai no Latvijas valdībām tiesu vara nav bijusi prioritāte, ir fakts, kas licis ar rūgtumu noraudzīties uz tiesu namu bēdīgo izskatu un tehnisko iekārtojumu un tiesnešu neveiksmīgajiem saucieniem pēc palīdzības darba apstākļu uzlabošanā. Šis ziņojums atkārtoti norāda uz tiesu kapacitātes negācijām un liek aizdomāties, ka bez reālas politiskās gribas diemžēl sasniegt redzamus uzlabojumus būs ļoti grūti un pat neiespējami. Un šim nolūkam rādīt negatīvos aspektus ir pat ļoti apsveicami, tomēr jāatceras, ka ziņojumu lasīs ne tikai Latvijas valdība, bet arī plaša sabiedrība (arī starptautiska), kas, neiedziļinoties procesu detaļās, varētu izveidot vai pastiprināt jau esošo negatīvo iespaidu par Latvijas tiesu tēlu. Tā novēlējumam gribētos teikt, ka centīsimies atrast mūsu darbā arī pozitīvos momentus un progresīvās tendences!