Raugoties Latvijas mērogā, jāsaka atzinīgi vārdi par ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, sabiedrības iespējām paust savu viedokli, par dažādu lēmumu publicēšanu, kā arī lēmumu apstrīdēšanas iespējām. Taču iespējas nu ir tik plašas un daudzveidīgas, ka to izmantošana kļūst apgrūtinoša un, analizējot visus pieņemtos lēmumus, prasa birokrātiska pedantisma pieeju. Turklāt nav viegli saprast, kurā brīdī sabiedrības viedoklim tiešām var būt ietekme un kur tas ir tikai protokolam nepieciešamā formalitāte. Situācijās, kad līdzdalība izpaužas kā vēršanās pret kādu priekšlikumu, iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām ir grūti pieņemt, ka sabiedrības viedoklim ir tikai ieteikuma raksturs. Sabiedrības pateiktais „nē” reti ir bijis izšķirošs, jo lielāku nozīmi svaru kausos ieņem procedūras nevis pats viedoklis.

Rodas iespaids, ka palielinoties procedūru skaitam, palielinās arī iespējas tās apiet. Aizbildinoties ar formalitātēm, attiecīgās institūcijas novilcina rīcību, argumentējot, ka no nevalstiskajām organizācijām saņemtais iesniegums nav noformēts kā nākas vai nav norādīts, kas tieši tiek pārsūdzēts. Īpaši raksturīgi tas ir situācijā, kad lēmums politisku vai citu interešu dēļ jau ir pieņemts, bet tas nesaskan ar sabiedrības viedokli. Tādēļ līdzdalības iespējas vēl negarantē labāku vai citādu rezultātu, jo nevalstisko organizāciju hobijs nav visu iespējamo institūciju mājaslapu pārbaudīšana katru dienu, mēģinot identificēt kādi lēmumi pieņemti, un izvērtēt to apstrīdēšanas nepieciešamību.

Tāds piemērs ir Krievu sala, kas atrodas Rīgas brīvostas teritorijā, kurā pēc vides ekspertu atzinuma un arī tuvējā mikrorajona iedzīvotāju viedokļa būtu veidojams ornitoloģiskais mikroliegums. Rīgas brīvostas vadība tomēr ir pretējās domās un līdz šim nav bijusi atvērta sabiedrības viedokļa uzklausīšanai, uzskatot, ka ostas darbības stratēģija nebūtu publiski diskutējams jautājums. Tādēļ vides intereses aizstāvošās organizācijas pavadījušas ne mazums laika pētot gan Rīgas attīstības plānu, gan Rīgas brīvostas attīstības plānu un analizējot normatīvos aktus, lai rastu atbildi uz it kā vienkāršu jautājumu – vai tiešām iedzīvotājiem nav iespēju panākt, ka viņu viedoklis tiek uzklausīts? Aktīvā līdzdalība gan nav palīdzējusi savlaicīgi uzzināt par ieceri lagūnu aizbērt, jo, kamēr vides organizācijas gatavoja iesniegumu par mikrolieguma izveidi, tikmēr izsniegta atļauja lagūnas aizbēršanai. Par tādas atļaujas esamību vides aktīvisti gan uzzināja tikai vairākus mēnešus vēlāk, kad Krievu salā darbu sāka grunts smēlējs, un atļaujas izsniegšanu apstrīdēt bija praktiski neiespējami.

Sabiedrības viedokļa veidošanas māksla

Rīgas Domes Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns diskusijas laikā norādīja, ka sabiedrība mūsdienās, pretstatā atmodas laika sākumam, ir grūtāk iekustināma. Iespējams tas ir tādēļ, ka daudz laika pavadīts personīgās labklājības celšanā maz laika atvēlot ar sabiedrību saistītu jautājumu risināšanai. Turklāt, neskatoties uz informācijas aizvien pieaugošo apjomu, tās pieejamība nav tik vienkārša kā varētu šķist. Dzīvojot globālajā ciematā un aizvien pieaugot dzīves tempam, savu viedokli un personisko attieksmi iedzīvotāji lielākoties formulē caur pastarpinātu informāciju, kas jau tikusi modificēta atkarībā no informācijas sniedzēja nolūkiem.

Ja vides institūcijas sniedz informāciju par gaisa kvalitātes mērījumiem Rīgā, sabiedrība uzzina tikai to, vai gaisa kvalitātes normatīvi pārkāpti, vai nē. Taču nav informācijas, vai likumos noteiktie normatīvi ir tādi, kas garantē nekaitīgumu. Piemēram, Pasaules Veselības organizācija paudusi viedokli, ka valstu likumos un ES direktīvās iestrādātie normatīvi ir pārāk augsti un var radīt negatīvu ietekmi, it īpaši jūtīgākām sabiedrības grupām – bērniem, astmas slimniekiem u.tml.

Iespējas manipulācijai ar informāciju varēja novērot arī semināra laikā. Kārlis Leiškalns, pārstāvot Rīgas brīvostas pārvaldi, savā prezentācijā par Krievu salu rādīja tās nepievilcīgo daļu – piegružotas teritorijas, kurās uzturēties nerodas ne mazākā vēlēšanās. Šīs ainas visai izteikti kontrastēja ar vides aktīvistu nofilmēto par Krievu salas lagūnā ligzdojošo putnu simtiem pavasarī. Kam ticēt, ir skatītāja ziņā, tomēr ikdienā visai reti mums ir iespēja dzirdēt abu pušu viedokļus vienlaicīgi.

Sūdzēties vai lepnībā klusēt?

Sabiedrības līdzdalībai kļūstot niansētākai, nevalstiskās organizācijas Latvijā ir veiksmīgi sākušas izmantot lēmumu pārsūdzības iespējas administratīvā un konstitucionālā procesa ietvaros, lai nepieļautu vides kvalitātes degradēšanu un veicinātu vides un sabiedrības kopējo interešu aizstāvību. Tāpat vides nevalstiskās organizācijas (NVO) ne vienu reizi vien jau paudušas apņēmību vērsties Eiropas Komisijā vai citās starptautiskās institūcijās, jo Latvija nenodrošina direktīvu vai starptautisko konvenciju prasību ieviešanu. Pārkāpumi konstatēti gan attiecībā uz gaisa kvalitātes vai pieļaujamā trokšņa normatīvu pārsniegšanu, projektu un plānošanas dokumentu ietekmes uz vidi izvērtēšanu vai nepietiekamu aizsardzības nodrošināšanu aizsargājamiem biotopiem.

Savukārt, valsts institūciju pārstāvji un politiķi līdz šim ir mēģinājuši NVO pārliecināt, ka viss ir kārtībā, un neatbilstības ir tikai formāla Eiropas ierēdņu „piekasīšanās”. Tāpat politiķi ir arī netieši apelējuši pie nacionālā pašlepnuma norādot, ka sūdzēties ārvalstu institūcijām par Latvijas it kā iekšējām lietām nodarītu nepamatoti lielu kaitējumu valsts tēlam. Tomēr situācijā, kad nacionālās likumdošanas un ES direktīvu, kā arī starptautisko konvenciju prasību ievērošana joprojām tiek pakārtota politiskām vai īstermiņa ekonomiskām interesēm, NVO ir gatavas izmantot arī starptautisko institūciju sniegtās sūdzību iesniegšanas iespējas.

Skatoties „ierakumu” pretējā pusē

Normatīvo aktu prasības vai instrukcijas vēl pašas par sevi negarantē līdzdalību. Līdzdalība tas ir abpusējs process, kurā jāiesaistās un jābūt vēlmei iesaistīties abām pusēm. Viedokli par to, ka līdzdalībai var būt konstruktīva nozīme un ka dažādi priekšlikumi un risinājumi ir jāapspriež iesaistot pēc iespējas plašākas interešu grupas, pauda gan Sieviešu resursu centra „Marta” eksperte Aivita Putniņa, gan Andis Kublačovs, kas tajā laikā kā Rīgas domes darbinieks bija iesaistīts Rīgas attīstības plāna 2006.-2018.gadam sabiedriskās apspriešanas procesā. Lai gan viedokļi nereti ir pretrunīgi, tomēr ir vērts tos apspriest. Līdzdalības pievienotā vērtība izpaužas tieši diskusiju procesā. Neapšaubāmi daudz vieglāk ir paust viedokli pret kaut ko, nevis cīnīties par kādu ideju. Tādēļ līdzdalības kultūra ir jāmācās abām pusēm – lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai, kas izsaka savu viedokli.

___________________________

[i] Pieņemta 1998.gadā un stājās spēkā 2002.gadā