Ierēdnis un uzticības zaudēšana 2

Kāpēc daļu no atbrīvotajiem ierēdņiem tiesa atjauno amatā? Vai viens no iemesliem nav tas, ka ierēdnis ir traucējis “kārtot lietas”, zaudējis uzticību un tāpēc lieta ir “baltiem diegiem šūta”? Pirms realizēt reformas, jāizanalizē šie iemesli.

Iesaki citiem:

Jaunās valdības veidotāji ir aktualizējuši jautājumu par reformām attieksmē pret ierēdņiem, izsakot viedokli, ka ierēdni, kas zaudējis premjera uzticību, varētu atbrīvot, nedodot viņam pārsūdzības iespējas.

Varbūt pat saprotot, ko ar šādām idejām tās autori vēlas panākt, vēlos norādīt uz iespējamām problēmām, kas ar šādām reformām varētu rasties. Darīšu to ar abstrakta piemēra palīdzību.

Pieņemam, ka normas par uzticību zaudējuša ierēdņa bezierunu atlaišanu tiek iestrādātas normatīvā aktā, tādējādi padarot šādu rīcību likumīgu (NB! Likumīgs ne vienmēr nozīmē tiesisks, ja ar likumu tiek pārkāpti vispārējie tiesību principi).

Pieņemsim, ka par premjeru kļūst persona Iksis. Premjeram Iksim ir draugs Igreks, kuram ir liela interese par jauku vietiņu galvaspilsētas tuvumā - Mēness parku. Igreks ir arī ziedojis Ikša pārstāvētajai partijai pieklājīgu naudas summu. Par Mēness parka apsaimniekošanu atbildīgā ir Dārzu un parku ministrija, kuras valsts sekretārs ir ierēdnis Lauvassirds. Premjers Iksis, neko ļaunu nedomājot (bet varbūt arī domājot), lūdz Lauvassirdi nodrošināt, lai Igreks tiek pie kārotā kumosa. Lauvassirds būtu gatavs palīdzēt, taču redz, ka šādā veidā tiktu nelietderīgi izmantots valstij piederošais īpašums, un argumentēti atsakās Ikša norādījumu izpildīt. Iksis paziņo, ka Lauvassirds ir zaudējis viņa uzticību un atbrīvo Lauvassirdi, liedzot viņam iespēju lēmumu pārsūdzēt. Viņa vietā ieceļ Trusi. Kaut arī Trusis saprot, ka darījums nebūs valstij un sabiedrībai izdevīgs, viņš baidās no uzticības zaudēšanas un atrod iespēju, kā panākt prasīto.

Žēl Lauvassirds! Bet vēl vairāk žēl valsts interešu, kas šādā veidā tiek ignorētas.

Pat, ja Iksis rīkojas cēlas idejas, nevis merkantilu aprēķinu vadīts, viņš var kļūdīties un izteikt neuzticību personai, kas patiesībā darbojas valsts interesēs. Prātā neviļus nāk padomju laiki – biju zaudējusi uzticību fakultātes acīs, jo 80.-to gadu sākumā nepiedalījos PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās. Nevaru lielīties, ka darīju to tāpēc, lai sabotētu padomju varu. Taču tā tas tika interpretēts, un man ieteica izņemt no augstskolas dokumentus, pretējā gadījumā draudot izmest par padomju studenta necienīgu rīcību. Neviens manī neklausījās, ka neesmu pret padomju varu. Uzticību biju zaudējusi! Pārsūdzības iespēju nekādu!

Augstākas institūcijas un tiesas kontrole ir paredzēta tikai un vienīgi tādēļ, lai objektīvs vērtētājs no malas pateiktu, kas ir vai nav sodāms pārkāpums. Ja ir sodāms, vai uzliktais sods nav par bargu. Vai bija iespējams no ierēdņa prasīt to, par kā neizdarīšanu viņš ir sodīts. Piemēram, ja es pasniedzu ierēdņiem administratīvo procesu, vai mani var sodīt par to, ka kāds ierēdnis, kas ir noklausījies manu lasīto kursu, administratīvā procesa normas tomēr nav ievērojis?

Ierēdnim ir jābūt atbildīgam par savu darbu. Augstāka amatpersona var prasīt no ierēdņa atskaitīties par savas darbības tiesiskumu un lietderību (efektivitāti). Tiesiskā un demokrātiskā valstī, pirmām kārtām, par tiesiskumu. Kā teikts kādā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization for Economic Co-operation and Development – OECD) izdevumā, pārvaldes vadītāji tiesiskās procedūras bieži uzskata par šķērsli efektivitātes sasniegšanai. Tomēr tiesiskā valstī tās ir jāievēro. Un, ja ierēdnis nestrādā kā nākas, jābūt mehānismam, kā viņu sodīt, tai skaitā, atbrīvojot arī no amata. Un dodot iespēju šo lēmumu pārsūdzēt.

Rodas pamatots jautājums, kāpēc daļa no ierēdņiem, kas tika sodīti ar atbrīvošanu no amata, tiesas ceļā tiek atjaunoti amatā. Šis jautājums interesē arī mani. Vai viens no iemesliem nav tāds, ka ierēdnis ir traucējis “kārtot lietas”, zaudējis uzticību un tāpēc lieta ir „baltiem diegiem šūta”? Tāpēc, pirms realizēt raksta sākumā minētās reformas, vajadzētu izpētīt, kādi iemesli bijuši tiesas spriedumiem, ar kuriem ierēdņi atjaunoti amatā. Nākošais solis – novērst šos iemeslus, bet atļaut ierēdnim aizsargāties no uzticības zaudēšanas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hilarija 01.11.2002 17:33
Piekrītu raksta autorei, un domāju, ka vainas prezumpcija attiecībā pret visiem ierēdņiem ir populistisks gājiens. Turklāt vienpersoniska atlaišana gadījumā, kad ierēdnis "zaudējis premjera uzticību" ir nedemokrātiska un divdomīga rīcība, turklāt tā nav savienojama ar tiesiskuma būtību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Spečuks 01.11.2002 15:23
Varbūt tas nav par tēmu, bet man kā vēlētājam zuda vismaz 50% uzticēšanās Jaunajam laikam īsi pēc vēlēšanām - kad izrādījās, ka neviens nevēlas Tieslietu ministra krēslu. Īstenībā "oligarhi" vai vienalga, kā sauktu šo iesakņojušos valsts varas un privāto interešu saaugšanu, atkal ņēma virsroku tajā politiskajā situācijā. Mēs taču vēlam deputātus, un Saeima ir tieši tā vieta, kur izdod un labo likumus, tad kāpēc par tiesisko mehānismu ir tik maza interese? Tāpēc ka kāds nodomājis to "sakārtot", balstoties uz vienpersoniskas varas principiem?

Saistītie raksti