Recenzija Ingas Lukašinskas pētījumam "Ielas bērni Latvijā: problēmas un risinājumi"
Ingas Lukašinskas pētījums Ielas bērni Latvijā: problēmas un risinājumi sniedz visaptverošu pārskatu par ielas bērnu problēmas komplicēto raksturu, parāda valsts un pašvaldību iestāžu un nevalstisko organizāciju (NVO) lomu šīs problēmas risināšanā, kā arī ieskicē iespējamos īstermiņa un ilgtermiņa risinājumus. Ielas bērnu problēma Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs ir kritiska, ņemot vērā pieaugošo bērnu skaitu, kas lielāko dienas daļu pavada uz ielas, neapmeklē skolu vai apmeklē to neregulāri un iesaistās ielas kriminālajā vidē. Šie bērni nāk no disfunkcionālām ģimenēm, kurās vecāki ir bezdarbnieki un cieš no atkarības. Viens no neatgriezeniskiem procesiem, ko arī autore uzsver, ir nepārraujamais cikls, kurā ielas bērni atražo sevi un veido patstāvīgu ielas kopienu ar saviem likumiem un ētiku. Pētījums norāda, ka situācijas uzlabošanu var panākt, ja atbildīgās institūcijas izveido veiksmīgas sadarbības plānu, kas ir reāls, izpildāms un ir mērķēts uz problēmas cēloņu, nevis tikai seku likvidēšanu. Ar šo pētījumu autore vēlreiz atgādina lasītājam par ielas bērna problēmas, pirmkārt, esamību, otrkārt, sarežģītību un, treškārt, nekavējoša risinājuma nepieciešamību.
Šajā pētījumā autore uzsver, ka ir neiespējami piekrist sabiedrībā dažkārt paustajam viedoklim par to, ka ielas bērni ir zudusī sabiedrības daļa. Šis pieņēmums, lielākoties, ir balstīts uz nesekmīgiem mēģinājumiem rast ātrus risinājumus komplicētai problēmai, kas pieprasa koordinētu dažāda līmeņa valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju darbību. Pēdējie valdības apstiprinātie likumprojekti un programmas ir vai nu pārāk vispārīgas un to ieviešana prasa ilgu saskaņošanas darbu, vai arī tās ir finansiāli nepamatotas.
Kā autore norāda, viens no pirmajiem soļiem ir ielas bērnu (un “bērni uz ielas”) termina definējums, kas diferencētu šo grupu no citam sociāli – ekonomisko problēmu grupām. Bez precīza definējuma nav iespējams noteikt jau tā dinamiski mainošās grupas apjomu. Līdz ar to ir grūti noteikt, cik apjomīgs ir nepieciešamais finansējums. Ja finansējums tiek saglabāts esošajos apmēros un piešķiršanas secībā, kā autore arī norāda, pat vislabākās idejas un īstenojamās programmas var ciest neveiksmi, galvenokārt, dēļ tā, ka palīdzība ir novēlota.
Diemžēl, viena no papildus problēmām, kas netiek pietiekami uzsvērta pētījumā – pēdējo gadu laikā krasi ir samazinājušās iespējas NVO piesaistīt papildus ārvalstu finansējumu, uz ko lielā mērā tika balstīta nevalstiskā sektora līdzdalība problēmu risināšanā. Kā autore atkārtoti min pētījumā, nepietiekams finansējums ir viens no lielākajiem šķēršļiem pieņemto valsts programmu īstenošanā.
Analizējot autores apkopoto informāciju, rodas sajūta, ka katra institūcija valstī spītīgi cenšas turēties pie savas nozares izstrādātajām programmām un prioritātēm, bet programmu mērķa grupa – tie, kas iegūtu no programmas ieviešanas, kļūst par pastarpināto, katrā ziņā, ne prioritāro auditoriju. Protams, Latvija šajā ziņā nav unikāla. Sadarbības, koordinācijas, informācijas apmaiņas trūkums ir valdības institūciju viena no galvenajam problēmām visā pasaulē, kas gan nav nekāds attaisnojums.
Man ir grūti piekrist vienam no pētījumā minētajiem “pamatpostulātiem”, ka ielas bērniem ir tiesības atrasties uz ielas (27. lpp). Bērnu nonākšana ielas vidē ir pētījumā minēto seku rezultāts – bērni izvēlas “drošāku vidi”, kurā viņi var patstāvīgi pieņemt lēmumus. Viens no autores piedāvātajiem nepieciešamajiem uzlabojumiem lielo pilsētu pašvaldībās ir speciālas apakšprogrammas izveidošana ielas bērnu problēmu risināšanai. Autore piedāvā vienu no apakšprogrammas vadlīnijām – drošākas un draudzīgākas ielas vides izveidošana. Tā ir nepieciešamība pati par sevi, nevis lai iedrošinātu bērnus pavadīt pēc iespējas vairāk laika uz ielas vai sagādātu ielas bērniem drošu un atbalstošu vidi uz ielas. Problēma nav tik daudz ielas vides uzlabošanā, kā nepieciešamībā uzlabot vidi ģimenē, kura ir atbildīga par bērna attīstību. Iela, lai arī cik draudzīga, nevar būt bērna attīstības, uzvedības normu un vērtību izveides vieta.
Domāju, ka nepietiekama uzmanība pētījumā ir veltīta skolām un skolotāju atbildībai par skolu neregulāri apmeklējošiem bērniem. Bērni, kuri apmeklē skolu neregulāri, cieš pazemojumus ne tikai no klases biedriem, bet arī no skolotājiem. Tāpēc, tā vietā, lai akcentētu drošu ielas vidi, skolas kā sistēmas, kurā bērni uzturas pietiekami lielu dienas daļu, uzlabošana būtu daudz svarīgāka un produktīvāka.
Šī tēma, neapšaubāmi, ir ļoti aktuāla. Ielas bērni ir viena no akūtām problēmām, kuras risināšana nav atliekama līdz mirklim, kad Latvijas IKP pieaugs līdz Eiropas Savienības ekonomiski attīstīto valstu līmenim un kad problēma varētu izzust, jo pieaugtu vispārējā labklājība ģimenēs. Ekonomikas ministrijai ir programma, lai samazinātu nabadzīgo iedzīvotāju skaitu no 20% uz 10% no kopējā iedzīvotāju skaita līdz 2015. gadam. Jautājums ir, vai mēs gaidīsim tik ilgi un kādas palīdzības programmas būs tiem 10% nabadzīgo iedzīvotāju, kuriem, iespējams, būs bērni? Ar to gribu vēlreiz akcentēt un piekrist autorei, ka pat līdz ar labklājības pieaugumu valstī, problēma neizzudīs. Ir nepieciešams vienoties, un finansiāli nodrošināt koordinējošā mehānisma darbību (vai nu to izpilda Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, vai kāda no ministrijām). Vai bērnu un ģimenes atbalsta padomju izveidošana lielo pilsētu pašvaldībās ir vienīgais un pareizais risinājums, varētu būt vēl cita analītiskā darba tēma.
Vispārējs ieteikums, kas neattiecas tieši uz šo pētījumu, bet ir saistīts ar to, ir valsts un pašvaldību programmu izvērtēšana. Ir grūti analizēt esošās valsts vai citu institūciju programmas, ja valstī nav tradīcijas vai/un pieprasījuma izvērtēt programmu vai stratēģiju veiksmīgumu, kas dotu kvalitatīvu informāciju tālākās darbības izstrādei.
Viens no ieteikumiem tālākās izpētes veikšanai ir daudz plašāka palīdzības izpēte citās valstīs – ieteicams Austrumeiropā, pieņemot, ka pieredze būtu vieglāk transformējama un piemērojama, ja tā ir atzīta par veiksmīgu. Valsts un NVO sadarbības programmas, kuras ir tādās attīstītās labklājības valstīs kā ASV, Lielbritānijā vai citās Eiropas valstīs, ir lielākajā daļā mērķētas uz šauras, specifiskas grupas vajadzību apmierināšanu, kas tikai papildina valsts sociālās palīdzības politiku.
Domāju, ka ielas bērni būs viena no acīmredzamām, grūti risināmām un patlaban ar pārejas tirgus ekonomiku saistītām problēmām valstī, kamēr tā netiks uzskatīta par ģimenes problēmu un secīgi risināti ar ģimeni saistītie jautājumi, pirmkārt, nodarbinātība. Lai arī pētījumam ir zināmi trūkumi, kā minēju iepriekš, ne pilnībā izstrādāta analītiskā daļa, kas izskaidrotu iespējamās alternatīvas un parādītu autores izvēli īstermiņa un ilgtermiņa ieteikumiem, pētījums neapšaubāmi ir vēl viens mēģinājums uzsvērt problēmas aktualitāti un nopietnību.