Foto: N. Mežiņš
Latvija iesaistījusies palīdzības sniegšanā mazāk attīstītajām valstīm. Valsts uzņēmusies starptautiskas saistības šim mērķim atvēlēt ar katru gadu vairāk naudas. Kā panākt, lai palielinājums ir pakāpenisks, nevis lēcienveidīgs, kas varētu izraisīt būtiskas grūtības efektīvā līdzekļu apsaimniekošanā? Par to šajā diskusijā runā gan valdības, gan parlamenta, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Diskusijā piedalās Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Edgars Skuja, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns, Sorosa fonda Latvija komunikāciju vadītāja Līva Biseniece, Ārlietu ministrijas (ĀM) Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors Andris Sekacis, Latvijas Platformas attīstības sadarbībai (LAPAS) direktore Ingrīda Skuja, Eiropas kustības Latvijā prezidents un LAPAS padomes priekšsēdis Andris Gobiņš, FM valsts sekretāres vietniece Inta Vasaraudze, Finanšu ministrijas, ES un Starptautisko lietu departamenta Starptautisko finanšu organizāciju nodaļas vadītājs Jurijs Adamovičs, Latvijas pārstāvis Pasaules Bankā, Pasaules Bankas Ziemeļu-Baltijas valstu direktora padomnieks Gints Freimanis.
Nevalstiskās organizācijas (NVO) aizstāv viedokli par nepietiekamo finansējumu attīstības sadarbībai. Vai varat minēt piemērus, kā konkrēti izpaužas līdzekļu nepietiekamība?
Ingrīda Skuja, LAPAS direktore: Savā ziņā tas ir apburtais loks. No vienas puses, valsts gaida, ka mēs informēsim sabiedrību par attīstības sadarbības jautājumiem, savukārt sabiedrības pozitīvā attieksme veicinās budžeta palielinājumu, taču mums pietrūkst finansējuma no valsts puses, lai mēs īstenotu attīstības sadarbības projektus. Šo apburto loku var pārraut vienīgi ar reālu budžeta palielinājumu.
Andris Gobiņš, Eiropas kustības Latvijā prezidents un LAPAS padomes priekšsēdis: Pirmkārt, valstiskā līmenī ir būtiski saprast, ka attīstības sadarbība ir ieguldījums mūsu pašu labākā nākotnē.
Katrs lats, kas ieguldīts grantu shēmās, citos NVO projektos, nāk atpakaļ nodokļos un ilgtermiņa investīcijās, nemaz nerunājot par pozitīvo gaisotni, kas tiek stiprināta starp valstīm.
Otrkārt, Latvijai ir gan morāls, gan tiesisks pienākums sniegt ieguldījumu attīstības sadarbībā, jo mūsu valsts ir piedalījusies Eiropas Savienības (ES) līmeņa dokumentu izstrādē, kur ir apņēmusies zināmu daļu – 0.17 procentus – no sava budžeta ziedot attīstības sadarbībai, šo summu sasniedzot līdz 2010.gadam. Diemžēl jau šobrīd sastopamies ar situāciju, ka Latvija atkāpjas no starptautiski dotajiem solījumiem.
Treškārt, mums ir ļoti lielas priekšrocības attīstības sadarbībā tieši pieredzētā pārejas perioda dēļ, un NVO pieredze, kas ir uzkrāta neatkarības laikā, ir ļoti nozīmīga.
Šogad attīstības sadarbībai tika atvēlēti tikai 150 tūkstoši latu.
Andris Sekacis, ĀM Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors: Jānošķir starptautiskās, deklarētās saistības, kam šogad atvēlēti 5,34 miljoni latu, no divpusējās palīdzības, kurai, savukārt, ir iedalīti 150 tūkstoši. Neviens nav teicis, ka Latvijai finansējums būtu jāpalielina tieši divpusējai palīdzībai. Attīstības sadarbība ir instruments ārlietu mērķu sasniegšanai. Politiskos mērķus var sasniegt dažādi: palīdzot divpusēji vai brīvprātīgi iemaksājot starptautiskās organizācijās.
Latvija, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nebūt nav sliktāka attīstības sadarbībā. Cits jautājums ir par NVO kapacitāti. Slovākijā pieredze ir ilgāka nekā Latvijā, un tomēr viņi paši atzīst, ka ir četras līdz sešas NVO, kas spējīgas īstenot vērā ņemamus starptautiskos projektus. Šobrīd šķiet, ka interese no NVO Latvijā ir liela, bet es ceru, ka nākotnē izkristalizēsies, kuras ir spējīgas darbam, kuras – nē. Nedomāju, ka Latvijas NVO kapacitāte būs lielāka kā Slovākijā. Tāpēc, runājot par finansējuma palielināšanu, esam piesardzīgi. Kam mēs to novirzām un kādā formā?
Es piekrītu, ka arī ĀM pašlaik nav gatava apsaimniekot to, kas ir noteikts saistībās, bet es ticu, ka šāda kapacitāte būs līdz 2010.gadam.
A.Gobiņš: Diez vai būtu pareizi palielināt ieguldījumu brīvprātīgajās iemaksās starptautiskajās organizācijās, proti, sniegt palīdzību ar starpniekiem. ĀM koncepcija arī nosaka, ka līdzekļi galvenokārt būtu ieguldāmi divpusējā sadarbībā.
Līva Biseniece, Sorosa fonda Latvija komunikāciju vadītāja: Runājot par līdzekļiem attīstības sadarbībai, ir svarīgi apzināties galvenos kritērijus, kuriem šai palīdzībai jāatbilst. Starptautiskā sabiedrība vienojusies, ka ir jābūt vismaz trīs komponentiem: jāsamazinās ar dažādiem nosacījumiem un kontraktiem piesaistītajai palīdzība (tide aid – angļu val.), otrkārt, palīdzībai jābūt prognozējamai un, treškārt, tai jābūt ilglaicīgai.
Gints Freimanis, Pasaules Bankas Ziemeļu-Baltijas valstu direktora padomnieks: Iemaksas starptautiskajās organizācijās tiek iemaksātas nevis tādēļ, lai maksātu algas darbiniekiem, kas tur strādā. Šīs iemaksas aiziet tieši projektiem, palīdzības sniegšanai.
Attiecībā par brīvprātīgajām iemaksām starptautisko organizāciju projektos – tas ir solis multilaterālisma atbalstīšanai. Divpusējā sadarbība, kaimiņattiecību politika ir tikai neliela daļa visā attīstības sadarbības klāstā.
Kāds ir finansistu redzējums? Cik lielā mērā attīstības sadarbībā ieguldītā nauda noslogo valsts budžetu?
Inta Vasaraudze, FM valsts sekretāres vietniece: FM ar attīstības sadarbības jautājumiem saskaras tiešā veidā: par to regulāri diskutējam ES Ministru padomē. Konkrētajā Ministru padomes sēdē, kurā tika runāts par finansējuma palielinājumu attīstības sadarbībai, lielākā daļa teica, ka ES valstis nespēs piešķirt tik lielu finansējumu, tādēļ vienojās par saistībām 0.1 procenta apmērā no valsts budžeta. Tādēļ nav pamata teikt, ka mēs starptautiski izskatītos slikti. Arī tas ir ļoti liels finansējums, jo ļoti straujiem tempiem ir jārod papildu finansējums valsts budžetā.
Liels uzsvars jāliek arī uz sabiedrības informēšanu finansējuma kāpinājumam: kā mēs sabiedrībai pasniegsim faktu, ka, būdama visnabadzīgākā ES valsts, mēs naudu dodam citiem?
Nesen kopā ar ĀM Attīstības sadarbības padomē caurskatījām projektus. Pieprasītais finansējums ir daudz lielāks, nekā iespējamais, taču mēs redzam, ka daudzi projekti vispār neatbilst izvirzītajiem kritērijiem. Mums jābūt pārliecinātiem, ka visi resursi tiek izmantoti maksimāli racionāli un efektīvi.
Vai pastāv disonanse starp esošo un vēlamo finansējumu?
I.Vasaraudze: Summa divpusējai sadarbībai šobrīd ir tiešām tikai simboliska. Taču jau nākamajā gadā paredzēts piešķirt vairāk naudas – 770 tūkstošus latu. FM neiebilst šim palielinājuma plānam. Taču par budžetu lems jaunā valdība.
A.Gobiņš: Izpratnes trūkums, ka attīstības sadarbība ir Latvijas pašas interesēs, ir risks, ka nauda var netikt piešķirta.
I.Vasaraudze: Vēl ir ļoti būtiski pārliecināties, kā ĀM apsaimniekos tai piešķirto. Tā ir pārāk liela summa, ko viena pati ar savu kapacitāti varētu nespēt apsaimniekot.
A.Sekacis: Līdzekļu pareiza novirzīšana cieši sasaucas ar kapacitātes problēmu. Ja tuvāko divu trīs gadu laikā finansējumu palielina minimāli, bet īsi pirms 2010.gada ir liels lēciens, tas no ĀM kapacitātes viedokļa šķistu vissliktākais scenārijs.
Arī šobrīd mūsu galvenais ierobežojums ir finanšu prakse. Mums nauda ir jāizmanto katru gadu, proti, tajā gadā, kad tā atvēlēta.
Jūs sakāt – summas ir lielas. Ko var izdarīt ar 150 tūkstošiem latu Gruzijā, Moldovā? Ja vēl tiek plānots vairāk projektu īstenot ar Ukrainu un Baltkrieviju, šāda summa ir pavisam niecīga.
A.Sekacis: Tas tiešām praktiski nav nekas. Taču arī maza nauda ir jāapsaimnieko efektīvi, un atkal nonākam pie kapacitātes jautājuma. Igaunijā, piemēram, ir panākta vienošanās ar valdību, ka iepriekšējā gadā paredzēto naudu var izlietot arī nākamā. Līdz ar to ir iespējams divu gadu cikls projektu īstenošanai.
Vai ir iespējams īstenot elastīgākus mehānismus arī Latvijā?
I.Vasaraudze: Protams, ir, ikvienai problēmai jārod risinājumi. Es domāju, ka uzlabojumi gaidāmi jau drīz, kad pāriesim uz vidēja termiņa plānošanu.
Ja Ārlietu ministrijai nav kapacitātes apsaimniekot attīstības sadarbības līdzekļus, dodiet šo naudu uz ārpusi!
I.Skuja: Piemēram, Ungārija, Slovākija un Čehija ir izveidojušas aģentūras, kas veiksmīgi darbojas ar šiem jautājumiem.
G.Freimanis: Mūsu administrācija ir tik liela, cik ir. Jādomā par dažādiem modeļiem naudas apsaimniekošanai, ne tikai divpusējo sadarbību. Piemēram, starptautiskajā praksē plaši pazīstami tā dēvētie trasta fondi, kuros tiek iemaksāti līdzekļi konkrētu mērķu sasniegšanai. Ir jādomā vairāk par to, kā dažādot instrumentus, ar kuriem efektīvi apsaimniekot šo naudu.
A.Sekacis: Pilnīgi piekrītu. Šobrīd Eiropas Komisija strādā pie dokumenta, kurā ir paredzēti vismaz seši dažādi veidi, kā dalībvalstīm iesaistīties kopējos projektos. Jautājums drīzāk ir par to, kādēļ mēs uzsākām tieši divpusējo sadarbību? Tādēļ, lai attīstītu vietējās Latvijas organizācijas un mūsu konsultantu kapacitāti. Mums divpusējā sadarbība arī nākotnē būs galvenais instruments.
I. Skuja: Mēs iestājamies par divpusējo sadarbību, jo šādi visefektīvāk var attīstīt sadarbību starp valstīm.
Edgars Skuja, ĀM Valsts sekretāra vietnieks: Mums jābūt maksimāli gudriem, piešķirot naudu, lai paši arī redzam rezultātus. Var, piemēram, iemaksāt lielos fondos, Sarkanajā Krustā, kas tālāk sniedz palīdzību krīzes reģioniem, bet to pašu varam darīt ar mūsu krīzes centra palīdzību, lai strādā mūsu ārsti, lai tiek izmantoti mūsu medikamenti.
Oskars Kastēns, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs: Nevēloties noniecināt ĀM lomu, es tomēr saredzu, ka ministrijā tiešām var būt problēmas ar kapacitāti, tiklīdz pieaugs finansējums. Agrāk vai vēlāk šī nauda būs jādod ārpakalpojumu sniedzējiem. Un ceļi var būt dažādi. Piemēram, to var dod apsaimniekot NVO, var pasākt kopīgus projektus ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Šādi attīstītības sadarbība ietu roku rokā ar biznesa projektiem, kā tas redzams, piemēram, Čehijas projektos.
A.Sekacis: Viena no iespējām varētu būt, ka jau tuvākajā nākotnē ĀM noslēgtu ārpakalpojuma līgumu ar kādu organizāciju Latvijā, kas attīstītu pie sevis šādu nodaļu, kas vēlāk varētu pāriet ĀM pakļautībā kā aģentūra. Taču par šo ideju vēl ir pāragri diskutēt.
A.Gobiņš: Ātrāk šādas funkcijas atdodot Sabiedrības integrācijas fondam vai līdzīgai institūcijai, naudu varētu efektīvāk un profesionālāk izmantot.
Jurijs Adamovičs, FM, ES un Starptautisko lietu departamenta Starptautisko finanšu organizāciju nodaļas vadītājs: Nevaru piekrist, ka iemaksājot naudu, piemēram, Pasaules Bankas fondos, tā pazūd un nevar redzēt rezultātu. Pēdējo gadu laikā esam saņēmuši ļoti daudz aicinājumu gan no Pasaules Bankas, gan Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, gan citām institūcijām aicinājumu piedalīties. Valstīm ir arī iespējas izveidot savus fondus. Es domāju, ka arī šīs iespējas noteikti jāanalizē.
I.Vasaraudze: Pašreiz FM politika neatbalsta līdzekļu maksāšanu fondos ārpus Latvijas. Mēs gribam, lai nauda paliek šeit. Taču vienā brīdī iespējama pārsātinājuma sajūta, un mums jābūt gataviem šajā brīdī – ko un kā mēs darīsim. Un tad arī daudzpusējā sadarbība, paredzams, būs viena no iespējām.
G.Freimanis: Paskatīsimies uz Latvijas savstarpējām saistībām plašākā mērogā. Likumsakarīgi, ka nacionālās intereses tiek liktas pirmajā vietā un naudu vēlamies maksimāli atstāt šeit. Bet vajag domāt nākotnes perspektīvā: Pasaules Bankā vēl esam palīdzības saņēmēji, bet tas ilgs vēl tikai pāris gadus. Jau šobrīd esam iestājušies Starptautiskajā Attīstības asociācijā. Kādā brīdī mums būs oficiāli jāpāriet donorvalsts statusā. Kā atbildīgam starptautiskās sabiedrības loceklim mums būs jāiesaistās attīstības politikā globālā mērogā. Tā aptver cīņu ar nabadzību kopumā visā pasaulē, nevis kādā atsevišķā reģionā.
Runājot par efektīvu naudas izmantošanu, jārunā arī par līdzfinansējumu: no struktūrfondiem iespējams iegūt līdzekļus projektiem, bet, ja valsts nepalīdz ar līdzfinansējumu, šīs iespējas ir zaudētas.
I.Skuja: Pašlaik NVO attīstības sadarbības politikas īstenošanā var piedalīties caur ĀM izsludinātajiem konkursiem, piedaloties ES grantu konkursos, kā arī, ja grantu konkursi tiek izsludināti mūsu prioritārajās valstīs. Ja mēs esam atpazīstami, viņi paši mūs var uzmeklēt.
Ja gribam piedalīties ES konkursos, vajadzīgs līdzfinansējums. Kritēriji, lai varētu piedalīties, ir diezgan strikti. Mēs tikai varam būt kā partneri, jo citādi mums būtu nepieciešama vismaz trīs gadu pieredze. Bet tādas mums nevar būt, jo esam iestājušies ES tikai 2004.gadā. Pat, ja esam partneri, mums nepieciešama vismaz gada pieredze un līdzfinansējums. Šajā ziņā mēs redzam valsts lomu, ka tā mums varētu palīdzēt. Neattīstot savu projektu ieviešanas pieredzi, mēs tā arī nevarēsim piedalīties ES grantu konkursos. Dalība ES projektos mums arī palīdzētu piesaistīt privāto finansējumu, ar ko pašlaik ir ļoti grūti.
Kāda ir pašreizējā situācija ar līdzekļu paredzēšanu līdzfinansējumam?
A.Sekacis: Mēs apzināti neiekļāvām to nākamā gada plānā, jo budžeta gads nesakritīs ar laiku, kad nepieciešams līdzfinansējums kādiem ES projektiem, bet mēs esam ierobežoti viena gada ciklā.
Savukārt Sabiedrības integrācijas fondā būs grantu programma tieši ES projektu līdzfinansēšanai.
G.Freimanis: Mēs šobrīd pārsvarā skatāmies uz kaimiņvalstīm. Vai tās ir vienīgās attīstības sadarbībā? Es mudinu, ka ir nepieciešams paskatīties arī plašāk.
A.Gobiņš: Ne vienīgās, bet efektīvākās. Katram santīmam Gruzijā un Moldovā ir daudz lielāka atdeve, arī ārpolitikas mērķi sasniegšanai, nekā tas būtu kādā postkoloniālā Āfrikas valstī.
E.Skuja: Šī ir ārpolitikas plānošanas tēma nākotnei. Mēs mēģinām spert pirmo soļus arī Āzijas, Vidusjūras valstu, Latīņamerikas virzienā, uzmanīgi skatāmies, kā klājas mūsu partneriem. Tomēr pamatu nosaka ekonomiskās intereses. Bet es neizslēdzu, ka pēc pāris gadiem mēs varētu ietvert arī kādu Vidusjūras valsti.
I.Skuja: NVO jau darbojas daudz plašākā mērogā, ne tikai prioritārajās valstīs. Piemēram, GLEN Latvija strādā Šrilankā, Latvijas NVO strādā arī Vidusāzijā.
O.Kastēns: Un pašvaldību savienība ir konsultējusi projektus Ugandā.
A.Sekacis: Vēl, runājot no saistību viedokļa, līdz 2010.gadam pusi no attīstības sadarbības līdzekļiem būtu jānovirza Āfrikai. Iespējams, ka slēptā veidā, caur starptautiskām organizācijām, mēs to arī jau darām.
Latvijas iedzīvotāju sabiedriskās domas aptaujā pirmajā vietā, kam būtu jāsniedz palīdzība, min NVS valstis, tad Āfriku un tad – Balkānu valstis.
Kādas ir Jūsu prognozes, vai izdosies nākamā gada budžetā īstenot iecerēto palielinājumu attīstības sadarbībai un tiešām tiks piešķirti 770 tūkstoši latu?
I.Vasaraudze: FM jau ir atbalstījusi ĀM plānu attīstības sadarbībai. Tālākais ir Ministru kabineta kompetencē lemt par kopējo finansējumu. Mēs gaidām, lai ĀM tuvākajā laikā izstrādātu koncepciju, kā šī nauda tiks apsaimniekota. Tas ir priekšnoteikums, lai nauda tiktu piešķirta. Tā ir liela summa – vairāk nekā miljons eiro.
Turklāt, neaizmirsīsim, ka mums ir saistības ne tikai attīstības sadarbības jomā, tādas ir arī daudzās citās jomās, kaut vai budžeta deficīta samazināšanā. Budžeta veidošanā ir jāņem vērā ļoti daudz saistību un faktoru. Tieši tāpēc ir jābūt ļoti spēcīgam pamatojumam naudas pieprasījumā.
O.Kastēns: Ja nākamā gada budžetā būs šie 770 tūkstoši, domāju, parlaments arī nobalsos. Taču, domāju, ka tas prasīs no ĀM papildu darbu, lai frakcijās izskaidrotu deputātiem, kādēļ šī nauda attīstības sadarbībai vajadzīga, lai neveidotos situācija vēlēšanu gadā, ka sākas populistiski iebildumi, ka šī nauda vajadzīga mūsu pensionāriem vai vēl kādām grupām.
Es esmu gatavs atbalstīt līdzekļu piešķīrumu un uzņemties politisku atbildību par šo lēmumu. Es balsošu par.
I.Skuja: Domāju mēs visi saprotam, ka, ja nākamajā gadā finansējuma palielinājums nebūs, problēmas var rasties vēl lielākas tālākajos gados, jo saskaņā ar Latvijas dotajiem solījumiem tas ir jānodrošina tik un tā.
Apaļā galda diskusiju organizēja Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) sadarbībā ar sabiedriskās politikas centru PROVIDUS Prezidentūras fonda (Presidency fund) finansēta projekta ietvaros.