Atslēgvārdi:

Ieguldījums labākai nākotnei 6

Latvija iesaistījusies palīdzības sniegšanā mazāk attīstītajām valstīm. Valsts uzņēmusies starptautiskas saistības šim mērķim atvēlēt ar katru gadu vairāk naudas. Kā panākt, lai palielinājums ir pakāpenisks, nevis lēcienveidīgs, kas varētu izraisīt būtiskas grūtības efektīvā līdzekļu apsaimniekošanā? Par to šajā diskusijā runā gan valdības, gan parlamenta, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Edgars Skuja, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns, Sorosa fonda Latvija komunikāciju vadītāja Līva Biseniece, Ārlietu ministrijas (ĀM) Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors Andris Sekacis, Latvijas Platformas attīstības sadarbībai (LAPAS) direktore Ingrīda Skuja, Eiropas kustības Latvijā prezidents un LAPAS padomes priekšsēdis Andris Gobiņš, FM valsts sekretāres vietniece Inta Vasaraudze, Finanšu ministrijas, ES un Starptautisko lietu departamenta Starptautisko finanšu organizāciju nodaļas vadītājs Jurijs Adamovičs, Latvijas pārstāvis Pasaules Bankā, Pasaules Bankas Ziemeļu-Baltijas valstu direktora padomnieks Gints Freimanis.



Nevalstiskās organizācijas (NVO) aizstāv viedokli par nepietiekamo finansējumu attīstības sadarbībai. Vai varat minēt piemērus, kā konkrēti izpaužas līdzekļu nepietiekamība?

Ingrīda Skuja, LAPAS direktore: Savā ziņā tas ir apburtais loks. No vienas puses, valsts gaida, ka mēs informēsim sabiedrību par attīstības sadarbības jautājumiem, savukārt sabiedrības pozitīvā attieksme veicinās budžeta palielinājumu, taču mums pietrūkst finansējuma no valsts puses, lai mēs īstenotu attīstības sadarbības projektus. Šo apburto loku var pārraut vienīgi ar reālu budžeta palielinājumu.

Andris Gobiņš, Eiropas kustības Latvijā prezidents un LAPAS padomes priekšsēdis: Pirmkārt, valstiskā līmenī ir būtiski saprast, ka attīstības sadarbība ir ieguldījums mūsu pašu labākā nākotnē.

Katrs lats, kas ieguldīts grantu shēmās, citos NVO projektos, nāk atpakaļ nodokļos un ilgtermiņa investīcijās, nemaz nerunājot par pozitīvo gaisotni, kas tiek stiprināta starp valstīm.

Otrkārt, Latvijai ir gan morāls, gan tiesisks pienākums sniegt ieguldījumu attīstības sadarbībā, jo mūsu valsts ir piedalījusies Eiropas Savienības (ES) līmeņa dokumentu izstrādē, kur ir apņēmusies zināmu daļu – 0.17 procentus - no sava budžeta ziedot attīstības sadarbībai, šo summu sasniedzot līdz 2010.gadam. Diemžēl jau šobrīd sastopamies ar situāciju, ka Latvija atkāpjas no starptautiski dotajiem solījumiem.

Treškārt, mums ir ļoti lielas priekšrocības attīstības sadarbībā tieši pieredzētā pārejas perioda dēļ, un NVO pieredze, kas ir uzkrāta neatkarības laikā, ir ļoti nozīmīga.

Šogad attīstības sadarbībai tika atvēlēti tikai 150 tūkstoši latu.

Andris Sekacis, ĀM Attīstības sadarbības politikas departamenta direktors: Jānošķir starptautiskās, deklarētās saistības, kam šogad atvēlēti 5,34 miljoni latu, no divpusējās palīdzības, kurai, savukārt, ir iedalīti 150 tūkstoši. Neviens nav teicis, ka Latvijai finansējums būtu jāpalielina tieši divpusējai palīdzībai. Attīstības sadarbība ir instruments ārlietu mērķu sasniegšanai. Politiskos mērķus var sasniegt dažādi: palīdzot divpusēji vai brīvprātīgi iemaksājot starptautiskās organizācijās.

Latvija, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nebūt nav sliktāka attīstības sadarbībā. Cits jautājums ir par NVO kapacitāti. Slovākijā pieredze ir ilgāka nekā Latvijā, un tomēr viņi paši atzīst, ka ir četras līdz sešas NVO, kas spējīgas īstenot vērā ņemamus starptautiskos projektus. Šobrīd šķiet, ka interese no NVO Latvijā ir liela, bet es ceru, ka nākotnē izkristalizēsies, kuras ir spējīgas darbam, kuras – nē. Nedomāju, ka Latvijas NVO kapacitāte būs lielāka kā Slovākijā. Tāpēc, runājot par finansējuma palielināšanu, esam piesardzīgi. Kam mēs to novirzām un kādā formā?

Es piekrītu, ka arī ĀM pašlaik nav gatava apsaimniekot to, kas ir noteikts saistībās, bet es ticu, ka šāda kapacitāte būs līdz 2010.gadam.

A.Gobiņš: Diez vai būtu pareizi palielināt ieguldījumu brīvprātīgajās iemaksās starptautiskajās organizācijās, proti, sniegt palīdzību ar starpniekiem. ĀM koncepcija arī nosaka, ka līdzekļi galvenokārt būtu ieguldāmi divpusējā sadarbībā.

Līva Biseniece, Sorosa fonda Latvija komunikāciju vadītāja: Runājot par līdzekļiem attīstības sadarbībai, ir svarīgi apzināties galvenos kritērijus, kuriem šai palīdzībai jāatbilst. Starptautiskā sabiedrība vienojusies, ka ir jābūt vismaz trīs komponentiem: jāsamazinās ar dažādiem nosacījumiem un kontraktiem piesaistītajai palīdzība (tide aid – angļu val.), otrkārt, palīdzībai jābūt prognozējamai un, treškārt, tai jābūt ilglaicīgai.
Gints Freimanis, Pasaules Bankas Ziemeļu-Baltijas valstu direktora padomnieks: Iemaksas starptautiskajās organizācijās tiek iemaksātas nevis tādēļ, lai maksātu algas darbiniekiem, kas tur strādā. Šīs iemaksas aiziet tieši projektiem, palīdzības sniegšanai.

Attiecībā par brīvprātīgajām iemaksām starptautisko organizāciju projektos – tas ir solis multilaterālisma atbalstīšanai. Divpusējā sadarbība, kaimiņattiecību politika ir tikai neliela daļa visā attīstības sadarbības klāstā.

Kāds ir finansistu redzējums? Cik lielā mērā attīstības sadarbībā ieguldītā nauda noslogo valsts budžetu?

Inta Vasaraudze, FM valsts sekretāres vietniece: FM ar attīstības sadarbības jautājumiem saskaras tiešā veidā: par to regulāri diskutējam ES Ministru padomē. Konkrētajā Ministru padomes sēdē, kurā tika runāts par finansējuma palielinājumu attīstības sadarbībai, lielākā daļa teica, ka ES valstis nespēs piešķirt tik lielu finansējumu, tādēļ vienojās par saistībām 0.1 procenta apmērā no valsts budžeta. Tādēļ nav pamata teikt, ka mēs starptautiski izskatītos slikti. Arī tas ir ļoti liels finansējums, jo ļoti straujiem tempiem ir jārod papildu finansējums valsts budžetā.

Liels uzsvars jāliek arī uz sabiedrības informēšanu finansējuma kāpinājumam: kā mēs sabiedrībai pasniegsim faktu, ka, būdama visnabadzīgākā ES valsts, mēs naudu dodam citiem?

Nesen kopā ar ĀM Attīstības sadarbības padomē caurskatījām projektus. Pieprasītais finansējums ir daudz lielāks, nekā iespējamais, taču mēs redzam, ka daudzi projekti vispār neatbilst izvirzītajiem kritērijiem. Mums jābūt pārliecinātiem, ka visi resursi tiek izmantoti maksimāli racionāli un efektīvi.

Vai pastāv disonanse starp esošo un vēlamo finansējumu?

I.Vasaraudze: Summa divpusējai sadarbībai šobrīd ir tiešām tikai simboliska. Taču jau nākamajā gadā paredzēts piešķirt vairāk naudas – 770 tūkstošus latu. FM neiebilst šim palielinājuma plānam. Taču par budžetu lems jaunā valdība.

A.Gobiņš: Izpratnes trūkums, ka attīstības sadarbība ir Latvijas pašas interesēs, ir risks, ka nauda var netikt piešķirta.

I.Vasaraudze: Vēl ir ļoti būtiski pārliecināties, kā ĀM apsaimniekos tai piešķirto. Tā ir pārāk liela summa, ko viena pati ar savu kapacitāti varētu nespēt apsaimniekot.

A.Sekacis: Līdzekļu pareiza novirzīšana cieši sasaucas ar kapacitātes problēmu. Ja tuvāko divu trīs gadu laikā finansējumu palielina minimāli, bet īsi pirms 2010.gada ir liels lēciens, tas no ĀM kapacitātes viedokļa šķistu vissliktākais scenārijs.

Arī šobrīd mūsu galvenais ierobežojums ir finanšu prakse. Mums nauda ir jāizmanto katru gadu, proti, tajā gadā, kad tā atvēlēta.

Jūs sakāt – summas ir lielas. Ko var izdarīt ar 150 tūkstošiem latu Gruzijā, Moldovā? Ja vēl tiek plānots vairāk projektu īstenot ar Ukrainu un Baltkrieviju, šāda summa ir pavisam niecīga.

A.Sekacis: Tas tiešām praktiski nav nekas. Taču arī maza nauda ir jāapsaimnieko efektīvi, un atkal nonākam pie kapacitātes jautājuma. Igaunijā, piemēram, ir panākta vienošanās ar valdību, ka iepriekšējā gadā paredzēto naudu var izlietot arī nākamā. Līdz ar to ir iespējams divu gadu cikls projektu īstenošanai.

Vai ir iespējams īstenot elastīgākus mehānismus arī Latvijā?

I.Vasaraudze: Protams, ir, ikvienai problēmai jārod risinājumi. Es domāju, ka uzlabojumi gaidāmi jau drīz, kad pāriesim uz vidēja termiņa plānošanu.

Ja Ārlietu ministrijai nav kapacitātes apsaimniekot attīstības sadarbības līdzekļus, dodiet šo naudu uz ārpusi!

I.Skuja: Piemēram, Ungārija, Slovākija un Čehija ir izveidojušas aģentūras, kas veiksmīgi darbojas ar šiem jautājumiem.

G.Freimanis: Mūsu administrācija ir tik liela, cik ir. Jādomā par dažādiem modeļiem naudas apsaimniekošanai, ne tikai divpusējo sadarbību. Piemēram, starptautiskajā praksē plaši pazīstami tā dēvētie trasta fondi, kuros tiek iemaksāti līdzekļi konkrētu mērķu sasniegšanai. Ir jādomā vairāk par to, kā dažādot instrumentus, ar kuriem efektīvi apsaimniekot šo naudu.

A.Sekacis: Pilnīgi piekrītu. Šobrīd Eiropas Komisija strādā pie dokumenta, kurā ir paredzēti vismaz seši dažādi veidi, kā dalībvalstīm iesaistīties kopējos projektos. Jautājums drīzāk ir par to, kādēļ mēs uzsākām tieši divpusējo sadarbību? Tādēļ, lai attīstītu vietējās Latvijas organizācijas un mūsu konsultantu kapacitāti. Mums divpusējā sadarbība arī nākotnē būs galvenais instruments.

I. Skuja: Mēs iestājamies par divpusējo sadarbību, jo šādi visefektīvāk var attīstīt sadarbību starp valstīm.

Edgars Skuja, ĀM Valsts sekretāra vietnieks: Mums jābūt maksimāli gudriem, piešķirot naudu, lai paši arī redzam rezultātus. Var, piemēram, iemaksāt lielos fondos, Sarkanajā Krustā, kas tālāk sniedz palīdzību krīzes reģioniem, bet to pašu varam darīt ar mūsu krīzes centra palīdzību, lai strādā mūsu ārsti, lai tiek izmantoti mūsu medikamenti.

Oskars Kastēns, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs: Nevēloties noniecināt ĀM lomu, es tomēr saredzu, ka ministrijā tiešām var būt problēmas ar kapacitāti, tiklīdz pieaugs finansējums. Agrāk vai vēlāk šī nauda būs jādod ārpakalpojumu sniedzējiem. Un ceļi var būt dažādi. Piemēram, to var dod apsaimniekot NVO, var pasākt kopīgus projektus ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Šādi attīstītības sadarbība ietu roku rokā ar biznesa projektiem, kā tas redzams, piemēram, Čehijas projektos.

A.Sekacis: Viena no iespējām varētu būt, ka jau tuvākajā nākotnē ĀM noslēgtu ārpakalpojuma līgumu ar kādu organizāciju Latvijā, kas attīstītu pie sevis šādu nodaļu, kas vēlāk varētu pāriet ĀM pakļautībā kā aģentūra. Taču par šo ideju vēl ir pāragri diskutēt.

A.Gobiņš: Ātrāk šādas funkcijas atdodot Sabiedrības integrācijas fondam vai līdzīgai institūcijai, naudu varētu efektīvāk un profesionālāk izmantot.
Jurijs Adamovičs, FM, ES un Starptautisko lietu departamenta Starptautisko finanšu organizāciju nodaļas vadītājs: Nevaru piekrist, ka iemaksājot naudu, piemēram, Pasaules Bankas fondos, tā pazūd un nevar redzēt rezultātu. Pēdējo gadu laikā esam saņēmuši ļoti daudz aicinājumu gan no Pasaules Bankas, gan Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, gan citām institūcijām aicinājumu piedalīties. Valstīm ir arī iespējas izveidot savus fondus. Es domāju, ka arī šīs iespējas noteikti jāanalizē.

I.Vasaraudze: Pašreiz FM politika neatbalsta līdzekļu maksāšanu fondos ārpus Latvijas. Mēs gribam, lai nauda paliek šeit. Taču vienā brīdī iespējama pārsātinājuma sajūta, un mums jābūt gataviem šajā brīdī – ko un kā mēs darīsim. Un tad arī daudzpusējā sadarbība, paredzams, būs viena no iespējām.

G.Freimanis: Paskatīsimies uz Latvijas savstarpējām saistībām plašākā mērogā. Likumsakarīgi, ka nacionālās intereses tiek liktas pirmajā vietā un naudu vēlamies maksimāli atstāt šeit. Bet vajag domāt nākotnes perspektīvā: Pasaules Bankā vēl esam palīdzības saņēmēji, bet tas ilgs vēl tikai pāris gadus. Jau šobrīd esam iestājušies Starptautiskajā Attīstības asociācijā. Kādā brīdī mums būs oficiāli jāpāriet donorvalsts statusā. Kā atbildīgam starptautiskās sabiedrības loceklim mums būs jāiesaistās attīstības politikā globālā mērogā. Tā aptver cīņu ar nabadzību kopumā visā pasaulē, nevis kādā atsevišķā reģionā.

Runājot par efektīvu naudas izmantošanu, jārunā arī par līdzfinansējumu: no struktūrfondiem iespējams iegūt līdzekļus projektiem, bet, ja valsts nepalīdz ar līdzfinansējumu, šīs iespējas ir zaudētas.

I.Skuja: Pašlaik NVO attīstības sadarbības politikas īstenošanā var piedalīties caur ĀM izsludinātajiem konkursiem, piedaloties ES grantu konkursos, kā arī, ja grantu konkursi tiek izsludināti mūsu prioritārajās valstīs. Ja mēs esam atpazīstami, viņi paši mūs var uzmeklēt.

Ja gribam piedalīties ES konkursos, vajadzīgs līdzfinansējums. Kritēriji, lai varētu piedalīties, ir diezgan strikti. Mēs tikai varam būt kā partneri, jo citādi mums būtu nepieciešama vismaz trīs gadu pieredze. Bet tādas mums nevar būt, jo esam iestājušies ES tikai 2004.gadā. Pat, ja esam partneri, mums nepieciešama vismaz gada pieredze un līdzfinansējums. Šajā ziņā mēs redzam valsts lomu, ka tā mums varētu palīdzēt. Neattīstot savu projektu ieviešanas pieredzi, mēs tā arī nevarēsim piedalīties ES grantu konkursos. Dalība ES projektos mums arī palīdzētu piesaistīt privāto finansējumu, ar ko pašlaik ir ļoti grūti.

Kāda ir pašreizējā situācija ar līdzekļu paredzēšanu līdzfinansējumam?

A.Sekacis: Mēs apzināti neiekļāvām to nākamā gada plānā, jo budžeta gads nesakritīs ar laiku, kad nepieciešams līdzfinansējums kādiem ES projektiem, bet mēs esam ierobežoti viena gada ciklā.

Savukārt Sabiedrības integrācijas fondā būs grantu programma tieši ES projektu līdzfinansēšanai.

G.Freimanis: Mēs šobrīd pārsvarā skatāmies uz kaimiņvalstīm. Vai tās ir vienīgās attīstības sadarbībā? Es mudinu, ka ir nepieciešams paskatīties arī plašāk.

A.Gobiņš: Ne vienīgās, bet efektīvākās. Katram santīmam Gruzijā un Moldovā ir daudz lielāka atdeve, arī ārpolitikas mērķi sasniegšanai, nekā tas būtu kādā postkoloniālā Āfrikas valstī.

E.Skuja: Šī ir ārpolitikas plānošanas tēma nākotnei. Mēs mēģinām spert pirmo soļus arī Āzijas, Vidusjūras valstu, Latīņamerikas virzienā, uzmanīgi skatāmies, kā klājas mūsu partneriem. Tomēr pamatu nosaka ekonomiskās intereses. Bet es neizslēdzu, ka pēc pāris gadiem mēs varētu ietvert arī kādu Vidusjūras valsti.

I.Skuja: NVO jau darbojas daudz plašākā mērogā, ne tikai prioritārajās valstīs. Piemēram, GLEN Latvija strādā Šrilankā, Latvijas NVO strādā arī Vidusāzijā.

O.Kastēns: Un pašvaldību savienība ir konsultējusi projektus Ugandā.

A.Sekacis: Vēl, runājot no saistību viedokļa, līdz 2010.gadam pusi no attīstības sadarbības līdzekļiem būtu jānovirza Āfrikai. Iespējams, ka slēptā veidā, caur starptautiskām organizācijām, mēs to arī jau darām.

Latvijas iedzīvotāju sabiedriskās domas aptaujā pirmajā vietā, kam būtu jāsniedz palīdzība, min NVS valstis, tad Āfriku un tad – Balkānu valstis.

Kādas ir Jūsu prognozes, vai izdosies nākamā gada budžetā īstenot iecerēto palielinājumu attīstības sadarbībai un tiešām tiks piešķirti 770 tūkstoši latu?

I.Vasaraudze: FM jau ir atbalstījusi ĀM plānu attīstības sadarbībai. Tālākais ir Ministru kabineta kompetencē lemt par kopējo finansējumu. Mēs gaidām, lai ĀM tuvākajā laikā izstrādātu koncepciju, kā šī nauda tiks apsaimniekota. Tas ir priekšnoteikums, lai nauda tiktu piešķirta. Tā ir liela summa – vairāk nekā miljons eiro.

Turklāt, neaizmirsīsim, ka mums ir saistības ne tikai attīstības sadarbības jomā, tādas ir arī daudzās citās jomās, kaut vai budžeta deficīta samazināšanā. Budžeta veidošanā ir jāņem vērā ļoti daudz saistību un faktoru. Tieši tāpēc ir jābūt ļoti spēcīgam pamatojumam naudas pieprasījumā.

O.Kastēns: Ja nākamā gada budžetā būs šie 770 tūkstoši, domāju, parlaments arī nobalsos. Taču, domāju, ka tas prasīs no ĀM papildu darbu, lai frakcijās izskaidrotu deputātiem, kādēļ šī nauda attīstības sadarbībai vajadzīga, lai neveidotos situācija vēlēšanu gadā, ka sākas populistiski iebildumi, ka šī nauda vajadzīga mūsu pensionāriem vai vēl kādām grupām.

Es esmu gatavs atbalstīt līdzekļu piešķīrumu un uzņemties politisku atbildību par šo lēmumu. Es balsošu par.

I.Skuja: Domāju mēs visi saprotam, ka, ja nākamajā gadā finansējuma palielinājums nebūs, problēmas var rasties vēl lielākas tālākajos gados, jo saskaņā ar Latvijas dotajiem solījumiem tas ir jānodrošina tik un tā.



Apaļā galda diskusiju organizēja Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) sadarbībā ar sabiedriskās politikas centru PROVIDUS Prezidentūras fonda (Presidency fund) finansēta projekta ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gilberts knobss - to Aleksis 18.07.2006 22:35
Man atkal ir cita problēma - es vispār Latvijas veikalos neredzu Āfrikā ražotu l/s produkciju. Vienīgie izņēmumi varētu būt kafija no Austrumāfrikas valstīm un dažreiz Ēgiptes vai Marokas apelsīni vai augļu sulas.

------------

nu tas ir Latvijas veikalos. Amerikas un Eiropas supermārketos eksotisko Āfrikas preču ir krietni vairāk, nekā Latvijā, bet ne par to stāsts. Āfrikā arī darba ražīgums krietni atpaliek no citu kontinentu rādītājiem. un tieši tas ir tas, kas padara nekonkurētspējīgus Āfrikas ražotājus, ar vai bez subsīdijām. Lai celtu darba ražīgumu, ir jāinvestē. Savukārt investīciju klimats, pateicoties augstajam korupcijas līmenim un nesakārtotajai uzņēmējdarbības videi, ir investīcijām naidīgs. Ja gribat iepazīties ar cipariem, te ir interesants saits
http://www.doingbusiness.org/

Nu par tām ES subsīdijām un l/s politiku, pat angļi desmitiem gadu laikā nav spējuši panākt kaut cik manāmus rezultātus šajā jautājumā, kur nu vēl Latvijai spirināties. Bez tam, neiedomājos situāciju, kad kāds zemkopības ministrs paziņotu, ka Latvija principiāli atsakās no subsīdijām. Šajā populistu karaļvalstī tas nenotiks nekad, jo politikā ļauži iet lai taisītu naudu, nevis krāmētos ar kaut kādiem principiem. tā kā morālais aspekts šajā diskusijā, kā jēdziens, nav aktuāls attiecībā uz l/s politiku. bet ir aktuāls attiecībā uz attīstības politiku un tās pamatojumu. diskusija diemžēl tā arī neskāra jautājumu, kas tā par politiku vispār. vienīgais, kas interesējatās dalībniekus, bija 700.000 latu, kas būs pieejami nākamgad un kā NVO pie tiem tikt klāt. izskatās, ka šos NVO īpaši pati attīstības politika, kā tāda, nemaz neinteresē.

Visbeidzot, attiecībā uz bijušajām metropolēm, tās ne vienmēr ir gatavas dot tik, cik nepieciešams, lai sakarīgi risinātu samilzušās problēmas, bez tam, ne visur bijušās metropoles ir laipni gaidītas. īpaši tas attiecas uz atsevišķām bijušajām Francijas kolonijām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 18.07.2006 14:06


Gilberts Knobss: es domāju, ka šodien nevienam nav noslēpums, kas notiek ar Āfrikā sarožoto l/s produkciju. tā nonāk Eiropas supermārketu plauktos un peļņa no tās nonāk lielsaimniecību īpašnieku kabatās.

Man atkal ir cita problēma - es vispār Latvijas veikalos neredzu Āfrikā ražotu l/s produkciju. Vienīgie izņēmumi varētu būt kafija no Austrumāfrikas valstīm un dažreiz Ēgiptes vai Marokas apelsīni vai augļu sulas. Savukārt no Spānijas un Francijas importētu ēdamlietu ir papilnam. Protams šo to nosaka arī gjeogrāfija un attālumi, bet noteikti liela loma ir arī Eiropā īstenotajām lauksaimnieku subsīdijām - Āfrikā lauksaimnieka darbs ir krietni lētāks, tādēļ arī viņu produkcijai, manuprāt, būtu jābūt konkurētspējīgai (vismaz godīgas konkurences apstākļos). Savukārt, ja gribas drusku vairāk parūpēties par pašu jaunattīstības valstu lauksaimniecības ražotāju, dažās Eiropas zemēs patērētājam ir izvēle pirkt arī t.s. "fair trade" produkciju.

Bet mana doma bija ne tik daudz par "fair trade", cik par subsīdiju neizkropļotu tirgu un normālu starptautisku darba dalīšanu - katru lietu ražo tur, kur to var izdarīt vislētāk - protams, ņemot vērā arī politiskos un ekologjiskos riskus, kas savukārt rastos, ja mēs pārāk paļautos uz Āfrikas produktiem. Tad kaut vai šie Āfrikas lielsaimniecību īpašnieki varēs rūpēties par to, lai visa zeme tur nepārvēršas par tuksnesi un lai viņu valstīs ir kaut vai minimāla politiskā stabilitāte. T.i. varbūt samazināsies afrikāņu izcelsmes nelegālo imigrantu pieplūdums Eiropā.

Gilberts Knobss: No morāles aspekta redzu ļoti minimālu saikni, ņemot vērā to, ka Latvija gūst vairāk labuma no subsīdijām, nekā piedalās pašā subsidēšanā.

Ja mēs kā ES dalībvalsts piekrītam pašam ES-līmeņa subsīdiju principam, nevis cīnāmies par lauksaimniecības subsīdiju pakāpenisku likvidēšanu, tad morāles aspekts pastāv neatkarīgi no tā, cik kurā gadā bija katras konkrētās dalībvalsts ieguldījums subsidēšanā. Ja mani nodokļi aiziet ES "kopējā katlā" un tiek iedalīti vienas vai citas valsts lauksaimniecības subsidēšanai, tad tas vienkārši nozīmē manu līdzdalību ES lauksaimniecības pārprodukcijas veicināšanā, kas savukārt noved pie dempinga cenām un afrikāņu lauksaimnieku izputināšanas.

Gilberts Knobss: Āfrikas valstu problēma nr.1 ir korumpētas valdības, kas nespēj nodrošināt normālu tirgus ekonomiku darbību šajās valstīs. manuprāt Latvijai būtu jāiegulda nauda korupcijas apkarošanas programmās, varbūt pašiem arī būs labums, jo pašmājās neviens no politiķiem tā īsti negrib cīnīties ar korupciju

Es nedomāju, ka vispār kāds zina, kas ir Āfrikas valstu problēma nr. 1, jo pēdējos 40 gados daudzas lietas ir gājušas uz slikto pusi. Jūsu ironija par korupciju te laikam ir vietā - latviešiem apkarot korupciju citās valstīs būtu uzvesties kā sakāmvārdā "akls aklam ceļu rāda". Turklāt, kā jau mēs visi atzīstam, nav taču šeit nekādas kapacitātes. Palīdzēt Āfrikas valstim logiskāk būtu bijušajām koloniju metropolēm - Anglijai, Francijai, Nīderlande un Portugālei, kam ir visas attiecīgās iemaņas un prasmes un parasti arī pietiekami daudz imigrantu no šīm valstīm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gilberts knobss - to Aleksis 18.07.2006 00:03
Latvija piedalās ES un tās lauksaimnieciskās ražošanas subsidēšanā. Tātad Latvijai, pat ja tā nav liela lauksaimniecības eksportētāja, ir vērā ņemams "ieguldījums" lauksaimniecības preču cenu dempingā, kas postoši iespaido Āfrikas tautsaimniecību.

----------------

es domāju, ka šõdien nevienam nav noslēpums, kas notiek ar Āfrikā sarožoto l/s produkciju. tā nonāk Eiropas supermārketu plauktos un peļņa no tās nonāk lielsaimniecību īpašnieku kabatās. Vairāk lauksaimnieciskās ražošanas nenozīmē mazāk nabadzības Āfrikā. No morāles aspekta redzu ļoti minimālu saikni, ņemot vērā to, ka Latvija gūst vairāk labuma no subsīdijām, nekā piedalās pašā subsidēšanā. Āfrikas valstu problēma nr.1 ir korumpētas valdības, kas nespēj nodrošināt normālu tirgus ekonomiku darbību šajās valstīs. manuprāt Latvijai būtu jāiegulda nauda korupcijas apkarošanas programmās, varbūt pašiem arī būs labums, jo pašmājās neviens no politiķiem tā īsti negrib cīnīties ar korupciju:))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juris Bogdanovs - izmaksu atbalstiitaajiem 13.07.2006 12:17
Neticami!!!

Latvija ir nabadzīgākaa ES valsts, un mums ir milziigi daudz vajadziibu pashiem, ar kuraam mees netiekam galaa nedz naudas truukuma, nedz praata truukuma deelj, tomeer esam izdomaajushi palielinaat savus paraadus un savas tautas vaajumu atbalstot visdus citus.

Vienkaarshi neticami !!!

Kaa gan vajag miileet savu tautu un neswaprast visu lietu kaartiibu, lai to vispaar pat domaas pieljautu. Varb kaadamvienkaarshi vajag spodrinaat savu mundieri, jo pashu maajaas ir aciimredzams, ka vinjsh neko nespeej panaakt savas tautas labaa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es 12.07.2006 10:43
Protams, Latvijas attistibas sadarbibas lidzeklus nevar ieguldit latviesu kulturas klatbutnes stiprinasanai Irija!! Sis ir labs piemers tam, kaa it ka izglitots un kritiski domajoss Latvijas iedzivotajs (bravo par moralo aspektu) nesaprot attistibas sadarbiba butibu pienemot tikai vienu no tas aspektiem - pasu intereses. Moralais aspekts - dot makskeri tiem kuriem nav ko est - ir svarigaks attistibas sadarbibas pamatojums! Latvija tiesam ir loti partikusi valsts, kas var palidzet citiem!

Interesanti ari redzet kaa augsta ranga ieredni un deputati it ka saprot, ka finansejums japalielina, kapacitate jastiprina, un vispar - jalec udeni, lai varetu sakt peldet - tagad, bet ta ja pasa laika kratas vala no atbildibas. Piem:

I.Vasaraudze: […] FM neiebilst šim palielinājuma plānam. Taču par budžetu lems jaunā valdība. Taja pasa laika: "Mēs gaidām, lai ĀM tuvākajā laikā izstrādātu koncepciju, kā šī nauda tiks apsaimniekota. Tas ir priekšnoteikums, lai nauda tiktu piešķirta. Tā ir liela summa – vairāk nekā miljons eiro."

bet Arlietu Ministrija: "A.Sekacis: Līdzekļu pareiza novirzīšana cieši sasaucas ar kapacitātes problēmu. Ja tuvāko divu trīs gadu laikā finansējumu palielina minimāli, bet īsi pirms 2010.gada ir liels lēciens, tas no ĀM kapacitātes viedokļa šķistu vissliktākais scenārijs. Arī šobrīd mūsu galvenais ierobežojums ir finanšu prakse. Mums nauda ir jāizmanto katru gadu, proti, tajā gadā, kad tā atvēlēta.

un seit savukart FM zino, ka tas bus vel pec paris gadiem, kad jau bus par velu.... "I.Vasaraudze: uzlabojumi gaidāmi jau drīz, kad pāriesim uz vidēja termiņa plānošanu."

Interesanti ari redzet, ka O. Kastens balsos "par" pirms vel ir ievelets. "Es balsošu par." Un vispar populisti drosi vien nems visroku un sausas atlikums … nekads. Miers un visiem labi. Ta vien dzivojam nost....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 11.07.2006 20:34
A.Sekacis: Vēl, runājot no saistību viedokļa, līdz 2010.gadam pusi no attīstības sadarbības līdzekļiem būtu jānovirza Āfrikai. Iespējams, ka slēptā veidā, caur starptautiskām organizācijām, mēs to arī jau darām.

Man šis uzstādījums nav skaidrs no vairākiem aspektiem:

Kapacitātes aspekts: Latvijā ir ļoti maz Āfrikas jautājumu speciālistu, valodu pratēju, cilvēku, kuriem ir ikdienas kontakti ar Āfrikas valstu iedzīvotājiem. Ja vien nav domāts naudu vienkārši atdot atsevišķiem fondiem vai starptautiskām organizācijām, kas jau darbojas Āfrikā un spēj apgūt jebkāda apjoma līdzekļus, tad galīgi nav skaidrs, kādi Latvijas cilvēki un kādā veidā grib un var sniegt palīdzību Āfrikas valstīm.

Prioritāšu aspekts: Ja ir runa par pusi no attīstības sadarbības līdzekļiem (t.i. potenciāli par dažiem miljoniem latu), tad nav saprotams, kāpēc prioritāte ir tieši Āfrika. Šādos projektos ieguldīto līdzekļu atdeve no mūsu valsts viedokļa būs apšaubāma - lielākā daļa Āfrikas (izņemot, varbūt Ēgiptes vai Tunisijas kūrortus) ir ļoti tālu no Latvijas iedzivotāju rūpju loka, mums ir niecīgs tirdzniecības apgrozījums un ļoti maz iedzīvotāju kustības ar šo pasaules daļu. Kā var pamatot līdzekļu sniegšanu Āfrikas projektiem, ja ievērojama daļa Latvijas pilsoņu uzturas, nevis Āfrikas valstīs, bet gan Īrijā vai Lielbritānijā un nesaņem no Latvijas valsts gandrīz nekādu atbalstu. Vai attīstības sadarbības līdzekļus nevar ieguldīt vispirms latviešu kultūras klātbūtnes stiprināšanai tieši tajās zemēs, kur tas visvairāk ir nepieciešams. T.i. vispirms darīt to, kas ir jādara un ko mēs spējam izdarīt labi un pēc tam ķerties pie tā, ko mēs nemākam un nesaprotam.

Morālais aspekts: Latvija piedalās ES un tās lauksaimnieciskās ražošanas subsidēšanā. Tātad Latvijai, pat ja tā nav liela lauksaimniecības eksportētāja, ir vērā ņemams "ieguldījums" lauksaimniecības preču cenu dempingā, kas postoši iespaido Āfrikas tautsaimniecību. Mūsu iekšzemes banānu tirgus joprojām ir saregulēts ar ES kvotām, arī Latvijas subsidētie un ES valstīs saražotie lauksaimniecības produkti tiek eksportēti uz Āfriku un izputina turienes zemniekus. Nenovērst šo ekonomisko netaisnību, bet tās vietā uzdāvināt simboliskas naudas summas milzīga kontinenta palīdzības programmām, man šķiet nelogjiski un ciniski.