Atslēgvārdi:

Iegriezt Eiropu 1

To valstu prezidentūras, kas neizmanto kopīgo valūtu, ir tikai ES lēmumu pieņemšanas nomalē.

Iesaki citiem:

Lisabonas līgums ir pārdefinējis Eiropas Savienības (ES) Padomes rotējošo prezidentūru nozīmi. Daudzi gan turpina runāt par “ES prezidentūrām”, kaut arī faktiski vienīgais, kas no tām palicis pāri, ir vienas ES institūcijas vadība un administratīvā procesa virzīšana. Rotējošā prezidentūra vairs nevada vissvarīgākās politiskās tikšanās — ES Padomes samitus[1] vai Eirogrupas tikšanās — un koncentrējas uz sekošanu līdzi likumdošanas procesam ES Padomē un
Eiropas Parlamentā. Taču kopumā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Padomes darba vadīšana ir ļoti svarīgs uzdevums, pat ja ietekme ir samazināta.


Spīdošs ierēdņu darbs

Padomes rotējošai prezidentūrai ir kopīgs ģenerālsekretariāts ar Eiropadomi. Pat uz Padomes Justus Lipsius ēkas Briselē kopš 2011. gada sākuma tiek izvietoti abu institūciju logo. Pašlaik, lai paveiktu prezidentūras darbu labi, ir jākoncentrējas uz diviem elementiem. Pirmkārt, ļoti svarīga ir nacionālās administrācijas sagatavošana, bet otrkārt — tikpat svarīga ir politiskās vadības apņemšanās, jo politiskās ziņas trūkums var izsist no sliedēm jebkuru prezidentūru.

Politiskās ziņas trūkums var izsist no sliedēm jebkuru prezidentūru.
Ja abi šie elementi tiks nodrošināti, prezidentūrai, visticamāk, būs arī politiska loma. Ja tas tā nebūs, prezidentūra, visticamāk, aprobežosies tikai ar administratīvu un likumdošanas funkciju. Tā tas bija gan attiecībā uz Ungārijas, gan Beļģijas prezidentūrām. Abas bija zema profila un bez politiskās ietekmes. Abas saskārās ar problēmām mājās. Beļģiem tieši pirms prezidentūras bija vēlēšanas, kas beidzās ar bezizejas situāciju, kas nav atrisināta vēl līdz šim brīdim. Un tas nozīmēja, ka nebija valdības, kas varētu vadīt prezidentūru, un tā bija jāvada valdībai, kas bija uzņēmusies vadību šajā periodā premjera Leterma (Yves Leterme) vadībā. Viņi darīja savu darbu labi, taču nevarēja kontrolēt publiskajā telpā skanošo ziņu, ka Beļģijai nav valdības.

Pretēji beļģiem Ungārijas valdība bija ļoti stabila, kad 2011. gada janvārī Budapešta pārņēma ES prezidentūru. Taču arī šajā gadījumā iekšpolitiskās problēmas traucēja valdībai nākt klajā ar pozitīvu ziņu. Tas, ko pasaule ieraudzīja janvārī, bija valsts ar ekonomiskām problēmām un ar ekstrēmi labēju partiju parlamentā, kas izaicināja reizēm populistisko premjera Orbana (Viktor Orbán) vadīto valdību. Īpaša uzmanība tika pievērsta Ungārijas mediju likumam, kas ierobežoja mediju brīvību. Tas neatstāja nekādu vietu pozitīvai ziņai no Budapeštas.

ES prezidentūras




Spānija 2010. gada janvāris — jūnijs

Beļģija 2010. gada jūlijs — decembris

Ungārija 2011. gada janvāris — jūnijs

Polija 2011. gada jūlijs — decembris

Dānija 2012. gada janvāris — jūnijs

Kipra 2012. gada jūlijs — decembris

Īrija 2013. gada janvāris — jūnijs

Lietuva 2013. gada jūlijs — decembris

Grieķija 2014. gada janvāris — jūnijs

Itālija 2014. gada jūlijs — decembris

Latvija 2015. gada janvāris — jūnijs

Luksemburga 2015. gada jūlijs — decembris


Abos gadījumos palīdzēja tas, ka gan Beļģijas, gan Ungārijas prezidentūras bija likumdošanas nevis politikas pusē. Ungārijas pusgada laikā daudzi jautājumi tika noslēgti, pateicoties aptuveni 700 ierēdņu, kuri nenogurstošiem pūliņiem strādāja savā, savas valsts un visas ES labā. Tieši prezidentūras administratīvā puse spīdēja par spīti nelielajām uz to liktajām cerībām. Tās bija tik mazas, ka nebija izaicinājuma tās pārspēt, un arī sākotnējā Eiropas preses kritika par Ungārijas iekšpolitiskajām problēmām nepadarīja dzīvi vieglāku. Tajā pašā laikā šī kritika neatspoguļo tikai uzskatus par Ungārijas iekšpolitiku, bet arī norāda uz divām lietām. Pirmkārt, par spīti ierēdņu centieniem valsts tēls neuzlabojās arī pēdējos prezidentūras mēnešos. Otrkārt, Ungārijai bija zema profila prezidentūra, kur politiķi neizaicināja birokrātu centienus, taču arī neko daudz viņiem nepalīdzēja.


Publiskais imidžs — pašas valsts rokās

Problēma, ar ko bija jāsaskaras visām rotējošajām prezidentūrām — Spānijai un Beļģijai 2010. gadā un Ungārijai un Polijai 2011. gadā — ir saistīta ar mediju uzmanību. Ja prezidentūrai ir politiski mērķi, piemēram, veicināt valsts atpazīstamību vai arī kāda īpaša prioritāte, tai jāsaprot, ka sabiedrības uzmanība ir tikai pirms prezidentūras sākuma un pāris nedēļas pēc tam. Februārī vai jūlija vidū politiskais tvaiks ir izgaisis un koncentrējas uz citiem jautājumiem, piemēram, uz Eiropadomes tikšanos. Tajā pašā laikā prezidentūras rezultāti ir redzami mandāta beigās — maija beigās un jūnijā vai arī decembrī, kad sabiedrības uzmanība jau ir pievērsta nākamajai prezidentūrai. Ko darīt šādā situācijā? Līdz šim labāko piemēru ir rādījuši poļi, kas savu prezidentūru izmanto, lai parādītu savu valsti kā ekonomiski veiksmīgu un politiski dzīvotspējīgu. „Eiropeiskais optimisms” ir ziņa, ko viņi ir veicinājuši.

Lai ilustrētu, cik frustrējoša var būt situācija, var pievērsties Budapeštas pieredzei. Pēc sešiem gariem mēnešiem Ungārijas prezidentūra beidzās ar sasniegumiem 2011. gada jūnijā. Horvātijas iestāšanās sarunas ar ES bija oficiāli noslēgtas, un nākamais uzdevums ir pievienošanās līguma izstrādāšana, kam sekos tautas nobalsošana Horvātijā un līguma ratifikācija 27 nacionālajos parlamentos un Eiropas Parlamentā. Tad, cerams, 2013. gada janvārī Horvātija kļūs par ES 28. dalībvalsti. Šis noteikti ir lielākais Ungārijas prezidentūras mantojums. Horvātijas sasniegums ir redzamākais, bet ir arī daudzi citi — Ungārijas prezidentūras laikā ir noslēgts vairāk nekā 100 likumu kopumu. Svarīgākais no tiem — tā dēvētā ekonomiskās pārvaldības sešpaka (six-pack) ir gandrīz pabeigta, un nākamā prezidentūra var turpināt procesu, kuram Ungārija ir devusi būtisku grūdienu. Taču šis nozīmīgais sasniegums ir bijis redzams tikai dažiem Briselē, savukārt ārpus Briseles koridoriem esošie ir daudz kritiskāki par Ungārijas periodu, norādot uz valsts problēmām. Ungārijas imidžs par spīti pūliņiem un publiskās administrācijas labajam darbam tomēr neuzlabojās.

Nozīmīgākās Padomes prezidentūras darbības jomas



Administratīvā funkcija - Padomes darba vadība visplašākajā nozīmē, t.i., Padomes, COREPER, darba grupu sanāksmju darba kārtības izstrāde, to atbilstības nodrošināšana Padomes reglamentam u.c.;

Iniciatīvas funkcija - iespēja uzņemties iniciatīvu pārrunās pirms lēmuma pieņemšanas;

Koordinācijas funkcija - koordinējoša darbība gan Padomē, gan starp Padomi, Komisiju, Parlamentu sadarbībā ar Eiropadomes priekšsēdētāju;

Starpnieka funkcija - pārrunu vešanas procesā var uzņemties samierinātāja lomu;

Reprezentatīvā funkcija - pārstāv Padomi attiecībās ar Komisiju, kā arī pārstāv Padomi ārpus ES sadarbībā ar Eiropadomes priekšsēdētāju.[2]


Ungāriju var salīdzināt ar Poliju, kas jau ir ieguvusi pozitīvu vērtējumu — Polijas publiskais imidžs jau ir uzlabojies. Tagad poļiem ir jākoncentrējas arī uz Briseles iekšējo loku pārliecināšanu, un tā viņi varētu atstāt pozitīvu iespaidu gan plašākā sabiedrībā, gan ES iekšienē. Šīs ambīcijas ir arī izmērāmas — Polijai ir 1200 cilvēku, kas strādā prezidentūrai, un tajā skaitā 200 cilvēku, kas strādā pastāvīgajā pārstāvniecībā Briselē, un poļu prezidentūras budžets tiek lēsts uz 120 miljoniem eiro jeb 84 miljoniem latu. Salīdzinājumam — Ungārijai bija 700 darbinieku, no kuriem 200 strādāja pastāvīgajā pārstāvniecībā, un prezidentūras budžets — 90 miljoni eiro jeb 63 miljoniem latu.

Latvijas prezidentūrai ES Padomē 2015. gadā var sniegt dažas sākotnējās rekomendācijas. Pirmkārt, dažiem administratīvajiem sagatavošanās darbiem, piemēram, ierēdņu valodu kursiem ir jāsākas pēc iespējas ātrāk. Otrkārt, ārējie — citu dalībvalstu, ģenerālsekretariāta — padomi ir nenovērtējami svarīgi un īpaši nozīmīgi valstīm, kas vada prezidentūru pirmo reizi. Un, treškārt, ja Latvija pievienotos eirozonai 2015. gadā vai pat ātrāk, tai būtu vadošā loma arī jautājumos attiecībā uz eiro, jo to valstu prezidentūras, kas neizmanto kopīgo valūtu, ir tikai ES lēmumu pieņemšanas nomalē.

__________________________

[1] Rotējošā prezidentūra vada visas ES Padomes konfigurāciju sanāksmes, izņemot Ārpolitikas padomi.

[2] Rokasgrāmata praktiskam darbam ar Eiropas Savienības jautājumiem. Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, 2010.gads http://rokasgramata.am.gov.lv

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Uwix (uwix@inbox.lv) - Autoram 19.08.2011 17:10
Nesaprotu šīs prezidentūras gatavošanās jēgu, sevišķi tagad, kad Merkele ar Sarkozī jau nolēmuši ka iecels RomasImpērijas2 valdinieku (centralizēta budžeta plānošana+nodokļi+bankas+ārpolitika + vienota nauda).

Bez tam vēl nav zināms vai līdz 2015 gadam faktiski eiropa tādā izskatā kā viņa ir tagad vēl pastāvēs. Izbeigsies nauda "barotavām" un visa politiskā gribēšana dziļāk integrēties pazudīs... to jau tagad var novērot.

Ierēdņiem pat pie visas labākās gribēšanas nav iespējams novērst to parāda burbuļa sprāgšanas blakusefektus, drīzāk jau pirms tam ir jādomā kā Eiropa no tās virtuālās ekonomikas sabrukuma spētu relatīvi ātri atkopties un kā šai krīzes posmā pārņemt starpvalstu resursu apmaiņu. Jādomā būs jau laicīgi - kā subsidēšanas naudas plūsmas no komercbankām/biržām palaist pa alternatīviem kanāliem, ja ar viņiem šo esošo kolīziju laikā kas ļauns notiek (visas tāpat ir sistēmiskas bankasm bez izglābt ta viņas tāpat neviens nevar [vai vajag?]).

Bez tam ko gan ierēdniecība var pateikt par valūtu-ticību krīzi. Tikko iepīkstēsies - no amata lidos ārā, par mussināšanu un panikas radīšana.

Ko gan ierēdnis var pateikt par gatavību resursu un ietekmes pārdales konfliktiem, kad amerika "izstāsies" no pasaules policista lomas? Kā viņa taisās reaģēt uz gaidāmo Krievijas-Ķīņas-Amerikas attiecību pasliktināšanos?

Saistītie raksti

ES padome europa.eu

Citi autora darbi