Parlamentam nevajag draudēt, to ir jāiedvesmo! 5

Parlamenta atvērtība un caurskatāmība - vai to var izmērīt? Par pasaules praksi parlamentu „atvēršanā”.

Iesaki citiem:

Dienas vidus Meksikā, seši vakarā Marokā un astoņi – Latvijā. Iveta Kažoka, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece SKYPE sarunājas ar diviem cilvēkiem, kas visvairāk var pastāstīt par Parlamentārās atvērtības deklarāciju - dokumentu, ko šobrīd atbalsta nu jau 115 organizācijas 73 valstīs. Melisa Ortisa Maso (Melissa Ortiz Massó) ir no Meksikas: viņa strādā kā pētniece Fundar, kas ir parlamenta monitorēšanas organizācija. Endrjū Mandelbaums (Andrew Mandelbaum) pārstāv ASV Nacionālo Demokrātijas (NDI) institūtu un palīdz tajā koordinēt parlamentāros monitoringus.

Sāksim ar pavisam vienkāršu jautājumu: kas ir parlamenta monitorēšanas organizācija (PMO)?

[klusums]
Endrjū: To tu sauc par vienkāršu jautājumu?

Vai tad nav?
[Visi smejas]

Endrjū: Labi, tad sāksim no sākuma! Aptuveni 2007.gadā dažādas starptautiskas parlamentārās asociācijas sāka veidot kopīgus standartus, lai varētu noteikt – kāds parlaments būtu uzskatāms par demokrātisku. Es strādāju Nacionālajā Demokrātijas institūtā, un mēs bijām iesaistīti šo standartu veidošanas mēģinājumos. Paralēli mums notika arī citi, līdzīgi centieni, piemēram, Starpparlamentu Savienībā. Tie visi bija mēģinājumi izveidot atskaites punktus, kas palīdzētu katram parlamentam pašam novērtēt savu demokrātiskuma pakāpi. No visām šīm iniciatīvām izauga viens interesants jautājums, uz kuru mums nebija atbildes: proti, kā pilsoniskā sabiedrība uzrauga parlamentus, to uzticību demokrātijas vērtībām? Es NDI un Pasaules Bankas Institūta uzdevumā apkopojumu ziņas par dažādām sabiedriskajām organizācijām un uzrakstīju ziņojumu par parlamentāro monitoringu. Mani interesēja: kas veic šādus monitoringus? Vai monitoringu veicēji zina par starptautiskajiem standartiem? Mums par pārsteigumu šādu organizāciju bija milzum daudz – pētījuma veikšanas laikā vien ap 190!
Jā, termins, ko izmantojam, ir „parlamenta monitorēšanas organizācija”, bet patiesībā definīcija ir iekļaujošāka. Tā attiecas uz organizācijām, kas ir a) iesaistītas parlamentu darba uzraudzīšanā un vērtēšanā, b) palīdz pilsoņiem piedalīties likumdošanas procesā, vai c) atbalsta demokrātijas spēcināšanu parlamenta darbā.

Vai tas nozīmē, ka organizācijām, lai būtu par PMO, nav obligāti jābūt internetā? Tām nav vajadzīga, piemēram, sava monitoringa mājas lapa?

Endrjū: Tieši tā! Lai gan labāk zināmās PMO izmanto „parlamentāro informātiku”, palīdzot pilsoņiem saprast parlamentāro informāciju un iesaistot pilsoņus parlamenta darbā, daudzas pasaules organizācijas jaunās tehnoloģijas neizmanto. Aptuveni 40 procenti mūsu aptaujas respondenti, vai nu izmantoja jaunās tehnoloģijas, vai arī centās šo virzienu attīstīt. Bet tas nozīmē, ka 60 procentiem tā nav!

Melisa: Piemēram, pie mums, Meksikā, parlamentu monitorējam jau 12 gadus. Tomēr jaunās tehnoloģijas šim nolūkam izmantojam tikai 2 gadus. Jaunās tehnoloģijas agrāk nebija pieejamas - ne mums, ne citiem cilvēkiem! Tikai 33% no manas valsts iedzīvotājiem ir pieejams internets.

Atgriezīsimies pagājušajā gadā. Jūs Vašingtonā sasaucāt kopā visas pasaules PMO, lai parakstītu deklarāciju par parlamentāro atklātību. Vai šīs PMO tobrīd zināja viena par otras esamību un darbu?

Endrjū: Aptuveni 2012.gada maijā NDI, Sunlight Foundation un Latīņamerikas Likumdošanas Caurskatāmības tīkls (LALT Network) rīkoja konferenci, kurā piedalījās parlamenta monitorēšanas organizācijas no 38 dažādām valstīm. Vairums no tām zināja tikai par savu parlamentu. Ja neskaita Latīņamerikas tīklu un dažas tikšanās, kas sasauca kopā dažu valstu monitoringu tehniskās puses attīstītājus, katrs bija pats par sevi. Daudziem nebija ne jausmas par tām labajām praksēm un inovācijām, kas notikušas citur pasaulē.

Melisa: Man Vašingtona bija priecīgs pārsteigums. Es zināju par sava reģiona organizācijām, bet izrādījās, ka pasaulē ir vairāk nekā pieci traki cilvēki! Es biju jau astoņus gadus veikusi parlamenta monitorēšanu, tādēļ man bija neparasti un pārsteidzoši uzzināt, ka tik daudz cilvēku pasaulē dara kaut ko līdzīgu!

Vai uz to brīdi jums jau bija gatavs deklarācijas projekts?

Endrjū: Pirms konferences, rīkotāji internetā publicēja diskusijām paredzētu tekstu. Visiem bija iespēja to apspriest internetā vai uz vietas pasākumā. Tāpat tas tika prezentēts Francijas konferencē, ko organizēja Regards Citoyens un Science Po. Pēc tam, kad šis teksts tika ielikts internetā, tajā tika veiktas daudzas izmaiņas. Piemēram, to sākotnējo tekstu pat sākotnēji nesauca par „deklarāciju”! Dokumentu, ko šobrīd saucam par Parlamentārās atvērtības deklarāciju, ir saturiski veidojušas vairāk nekā 60 organizācijas.

Kā tika veidota deklarācija?

Endrjū: Tā bija balstīta tekstos par parlamentu atvērtību un caurskatāmību, ko bija veidojušas starptautiskās parlamentārās savienības, piemēram, demokrātisko parlamentu standartos un Pasaules e-parlamenta ziņojumos, parlamentu darbības noteikumos, atsevišķu parlamentu praksēs, – patiesībā tas bija milzīgs dokumentu apjoms! Vari apskatīt atsauces deklarācijas komentāros – deklarācija būvēta uz vairāk nekā 60 parlamentu prakses apkopojuma.

Deklarācijā ir 44 rekomendācijas. Vai apsvērāt iespēju tās sakārtot prioritārā secībā?

Melisa: Vašingtonas pasākumā par to diskutējām! Bet, tad sapratām, ka katram no mums ir citādāki apstākļi – piemēram, vieni dzīvo parlamentārās valstīs, citi darbojas prezidentālisma apstākļos; daži izmanto jaunās tehnoloģijas, citiem joprojām svarīgi tradicionālie mediji. Tādēļ būtu grūti pateikt, kuras lietas ir svarīgākas par citām. Tā arī, manuprāt, ir viena no lieliskajām lietām, ko var pateikt par šo dokumentu - ne tikai paši standarti, bet arī process, kā tas tapa! Šo dokumentu ietekmēja cilvēki no visas pasaules, kas dzīvo ļoti atšķirīgās realitātēs.

Vai PMO jau šobrīd izmanto deklarāciju savā ikdienas darbā? Piemēram, lai piespiestu savus parlamentus mainīties?

Melisa: Jā! [Smejas] Šī ir bijusi lieliska platforma gan man, gan manam parlamentam. Tagad es varu mūsu parlamentāriešiem pateikt: tā nav tikai mana ideja! Aiz šīs atvērtības idejas stāv starptautiskā kopiena, kas visi vēlas pacelt atvērtības latiņu uz augšu – un ne tikai tādās valstīs kā Meksika, bet arī Vācijā vai Somijā. Mūsu deputāti atmaigst, kad šādi formulē mūsu ieceri! Pārsteidzoši, cik ļoti deputāti ir mainījuši attieksmi gan pret mums, gan pret visu parlamentārās atklātības jautājumu! Mēs šobrīd Meksikā strādājam, lai uzlabotu standartus – pētām deklarāciju punktu pēc punkta, lai saprastu, kādas izmaiņas vajadzīgas. Visticamāk, aprīlī mēs senatoriem prezentēsim mūsu darba rezultātus līdz ar rīcības plānu nepieciešamajiem uzlabojumiem. Un mēs neesam vienīgie! Ir arī citi labi piemēri, piemēram, Argentīna.

Tātad tagad PMO gan labāk zina, par ko vērts cīnīties, un turklāt parlaments vēl šīs vietējās PMO uztver nopietnāk?

Melisa: Precīzi!

Endrjū: Šobrīd aptuveni 40 organizācijas visā pasaulē izmanto šo deklarāciju interešu aizstāvībai. Turklāt tiek veidotas arī koalīcijas, organizācijas saliedējas ap šo deklarāciju – piemēram, tā notiek Libērijā, Vācijā, Argentīnā.

Un ar „interešu aizstāvību” jāsaprot: iet uz parlamentu, parāda deputātiem deklarāciju un cīnās par atbilstošām izmaiņām?

Endrjū, Melisa: tieši tā!

Lieliski! Bet vai jums ir ienākusi prātā doma salīdzināt dažādu valstu parlamentus? Piemēram, cik daudz no deklarācijas tie jau ir īstenojuši?

Endrjū: Jā, protams! Latīņamerikas tīkls jau ko tādu ir savā lokā mēģinājis– tātad, tam jābūt iespējamam arī attiecībā uz citiem parlamentiem. Daudzi parlamenti jau šobrīd atzīst šo deklarāciju, un mēs sagaidām, ka drīzumā deklarāciju publiski atbalstīs arī nozīmīgas starptautiskas organizācijas.
Parlamentu savstarpējai salīdzināšanai var būt divi mērķi: pirmais, protams, ir radīt sacensības garu. Otrais – mēs vēlētos apkopot to informāciju, ko vietējās PMO par saviem parlamentiem jau zina, - tā, lai šīs lokālās zināšanas kļūtu par visiem kopīgu globālu informāciju. Ja būtu šāda datu bāze, vietējā PMO savam parlamentam varētu pateikt: klau, jums ne sevišķi labi iet ar šo deklarācijas punkta izpildi! Taču tas nekas, jo, lūk, vairāki problēmas risinājumi – tie, piemēram, izrādījušies efektīvi šādās valstīs, un mēs labprāt palīdzēsim jums saprast, kā tos ieviest!

Varbūt jūs jau šobrīd zināt, kurš parlaments, visticamāk, kļūs par paraugu visiem citiem?

Endrjū: Tas ir tiešām grūti nosakāms! Visticamāk, pabeigtais izvērtējums rādītu, ka katram parlamentam ir kur piestrādāt. Dažkārt pat demokrātija ar vissenākajām tradīcijām var, piemēram, padarīt publiski nepieejamu kaut ko no saviem svarīgākajiem likumprojektiem.

Melisa: Nedomāju, ka mēs kādā valstī redzēsim pilnīgi atvērtu parlamentu, taču noteikti spēsim noteikt, vai parlaments progresē un vai tam kādā no jomām ir ļoti veiksmīgi savas prakses paraugi.

Tātad acīmredzamu līderu nav – varbūt tad ir sliktas parlamentārās atvērtības piemēri?

Endrjū: Tādu arī ir daudz! Taču nedomāju, ka parlamentu atvērtības reitings būtu vērtīgākais rezultāts salīdzinošam izvērtējumam par deklarācijas izpildi. Deklarācijai ir četri pīlāri: 1) izveidot tādu gaisotni, kur tiek cienīta un iedrošināta atvērtība, cilvēku iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā; 2) padarīt vairāk informāciju brīvi pieejamu; 3) izmantot vairāk veidus, kā nodot tālāk parlamentāro informāciju; 4) atvērto datu standarti. Tieši parlamentu salīdzinājumi katrā no šīm četrām komponentēm var palīdzēt identificēt problēmas, un gan pašiem parlamentiem, gan vietējām PMO ļaut precīzāk saprast, kā problēmas risināt. Galu galā pasaulē jau vēl ir daži parlamenti, kur informācija par balsojumiem vai likumprojekti nav vispār pieejami!

Cik spēcīgs spiediena instruments vietējai PMOV būtu parlamentu reitings? Piemēram, ja izrādītos, ka mans parlaments ir pirmspēdējā vietā, varētu to nokaunināt tā, lai tas mainās!

Melisa: Latīņamerikas tīklā mēs mēģinājām šo pieeju, bet tā nestrādāja. Un tad mēs pagriezāmies pa 180 grādiem! Tā vietā, lai uzsvērtu negatīvo, sākām fokusēties uz pozitīvo. Piemēram, sakām saviem deputātiem: lūk, Brazīlijas Kongress dara šādu lietu, un tas ir lieliski! Darīsim tāpat kā Brazīlijā! Mūsu parlaments uz šādiem pozitīviem stimuliem reaģē labāk nekā uz negatīviem. Ja mēs salīdzinām mūsu parlamentu ar kādu no Eiropas parlamentiem, viņi vienkārši pateiks, ka tas ir par tālu un situācija ir pārāk atšķirīga. Tādēļ mēs nepievēršamies tam, ko darām nepareizi, bet gan tā vietā – ko citi dara pareizi, un kas mums arī būtu šādi jādara.

Kas notiks tālāk ar jauno PMO tīklu – piemēram, nākamajos divos gados?

Endrjū: Cerams, ka mums būs gatava metodoloģija tam, kā veikt deklarācijas izpildes monitorēšanu un savākt no visas pasaules parlamentiem viņu labās prakses piemērus. Tāpat ceru, ka gada laikā mūsu mājaslapā – būs atrodama informāciju par vairāk nekā 50 parlamentiem, ka deklarācija būs pārtulkota nu jau vairāk nekā 14 valodās, un dažādu valstu PMO vairāk savstarpēji sadarbosies kopīgajās cīņās par atvērtību. Savstarpējo sadarbību mēs mēģinām visādi veicināt savā blogā !

Melisa: Ļoti ceru, ka izdosies izveido praktiķu kopienu, kur vienām un tām pašām problēmām varētu tikt piedāvāti atšķirīgi risinājumi. Būtu lieliski, ja šie praktiķi savstarpēji dalītos ar jaunām idejām par to, kā šīs problēmas atrisināt!

Endrjū: Mēs arī ceram uz dziļāku sadarbību ar pašiem parlamentiem. Valdībām jau ir sava iniciatīva – Open Government Partnership. Tā apvieno 60 valstu valdības to sadarbībā ar pilsonisko sadarbību un apņēmībā izmantot jaunās tehnoloģijas tam, lai pašām kļūtu atvērtākām. Parlamenti nav daļa no šīs iniciatīvas – par spīti tam, ka tieši šim valsts varas atzaram būtu jāpārstāv pilsoņi. Mēs ceram, ka Parlamentārās atvērtības deklarācija iedvesmos arī parlamentus – gan savā darbā izmantot jaunās tehnoloģijas, gan vairāk iesaistīt lēmumu pieņemšanā savas valsts pilsoņus!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Alise > autorei

Ak, kā negribas piesieties, tomēr- jāatgādina, ka latviešu valodā vajadzības izteiksme biedrojas ar nominatīvu "Parlamentam... TAS(!) ir jāiedvesmo.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Lauris Štrobinders

Moska padancojam?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
puansons

Ko gan Meksikā varētu dot parlamenta uzraudzīšana,ja valstī kopš tās pastāvēšanas sākumiem notiek ļoti mainīgas intensitātes,bet būtībā nepārtraukts pilsoņu karš,gan vienkārši par varu valstī,gan ar indiāņiem,gan ar sarkanajiem,citreiz ar narkomafiju.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
m.

...a) iesaistītas parlamentu darba uzraudzīšanā un vērtēšanā, b) palīdz pilsoņiem piedalīties likumdošanas procesā, vai c) atbalsta demokrātijas spēcināšanu parlamenta darbā.
===

Raksts varbūt ir piemērots Latīņamerikai, bet tam nav nekādas jēgas priekš Latvijas, jo šeit jau ir tiesiskās un tehniskās iespējas piedalīties likumdošanas darbā, cita lieta - cik atvērta šiem procesiem ir vietējā nevalstisko organizāciju un mēdiju vide.

Minēsim dažus piemērus, kas apliecina, ka Latvijas nelaimēs ir vainojamas tieši NVO un labējie mēdijie un nevis pats parlaments.

Piemērs par mēdijiem. 2011. gada rudenī Saeimā bija interpelācija par Mālpils negadījumu, kas atklāja, ka Ministru Kabinets nav izpildījis Saeimas likumā noteikto uzdevumu par noteikumu izstrādi (un atbilstoši pozīcijas budžetēšanu) mājokļu negadījuma palīdzības sniegšanās. Valdošās labējās koalīcijas vārdā ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs no Saeimas tribīne atklāti pateica, ka labējā valdība pat nedomā pildīt likumu, jo naudas neesot. Par NA nespēja aizstāvēt Vienotību šajā jautājumā un nostājās vairāk SC pusē. Tas neapšaubāmi bija skandāls un norāva masku labējai valdībai, taču - vai to tā atspoguļoja Latvijas mediji? Varam iedomāties (kā to debatēs aicinājas arī NA), kas līdzīgā situācijā būtu bijis, ja valdību vadītu Kalvītis vai Urbanovičs un nevis Dombrovskis? Tas pierāda, ka Latvijas mēdiju selektīvā, dažkārt arī angažēta darbība kavē Latvijas iedzīvotāju informētību un atbilstoši arī aktivitāti.

Cits piemērs par Latvijas mēdijiem - 2009. gada sākumā, ka Latvija nostājās uz sarunu ceļa ar SVF un ES, paralēli Eiropas kuluāros gāja runas par eurobonds ieviešanu - visai Eiropai kopīgu parādzīmju izdošana, kas padarītu aizdevumus pieejamākus mazajām dalībvalstīm. Pie tam - diskusija bija arī par programmas attiecināšanu uz visām dalībvalstīm (ne tikai uz eirozonu) un atbilstoši to pārvaldīti Eiropas komisija un nevis kāda no eirozonas institūcijām. Arī mehānisms būtu vienkāršs un tūlīt ieviešams - programmu varētu īstenot kāda no ES bankām (attīstības banka, investīciju banka, pat ne centrālā banka). Šīs runas bija zināmas katram informētākam Briseles vai Frankfurtes žurnālistam. Un tas viss notika laikā, kad Latvija vēl bija Lisabonas līguma ratifikācijas procesā, t.i., Latvijai bija līdzeklis ar ko spiest uz ES, Latvijai bija arī iespējas solidarizēties ar Eiropas mazajām valstīm un kopā lobēt šo notikumu attīstību. Tā vietā Latvija izvēlējas troikas aizdevumu ceļu un konsolidācijas ceļu ar tam sekojošo emigrāciju, kritumu konkurētspējas reitingā un nabadzību. Latvijas mēdiji vienkārši par šo neziņoja, diskusijas par šādu iespēju publiskajā telpā nebija!

Un piemērs par NVO neizdarību. 2009. gada vasarā MK uz Saeimu nosūtīja daudzus likumus, ar kuriem tika īstenota t.s. Valda Dombrovska ekonomiskā programma. Vairākos no likumiem ierēdņi bija devuši slēdzienu (tas bija likumu anotācijās), ka šie likumi neatbilst Satversmei, t. sk. Satversmes kodola pantam, kas Latviju nosaka kā neatkarīgu un demokrātisku republiku. Saeimas labējā pozīcija šos likumus pieņēma un vēlāk Satversmes tiesa tos atzina par antikonstitucionāliem un noteiktās daļās atcēla. Apstulbinoši ir tas, ka Saeimas labējais vairākums var pieņemt likumus, par kuriem ir skaidri zināms, ka tie neatbilst Satversmei. Apstulbinoši ir tas, ka labējais vairākums pat īsti necentās meklēt alternatīvas antikonstitucionālu likumu pieņemšanai (piem., progresīvais ienākumu nodoklis vai pauaugstināta PVN luksus precēm un restorāniem būtu bijusi laba alternatīva). Apstulbinoši ir tas, ka NVO pārsvarā uz šo noraudzījās ar klusējošu piekrišanu. Un arī tagad - spilgtāko NVO uzrunu kanonā joprojām ir saglabājušās leģendas par korupciju Rīgas Domē (tam nav pierādījumu, bet šim NVO ļoti gribētos, lai tas viss būtu saistīts ar Ušakova vārdu), par A. Lemberga briesmu darbiem, par Lindermana referendumu par daudz ko citu. Bet šīs NVO itkā ir aizmirsušas, ka labējās koalīcija pilnīgi apzināti Saeimā balsoja par likumu, par kuru valdības anotācija bija rakstīts, ka tas ir pret Satversmes pantu pat Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Un arī Satversme tiesa to atzina.

Kā deputāti drīkst balsot pret valsts neatkarību un demokrātisku un kā mēdiji drīkst to neredzēt un kā NVO drīkst to nenosodīt? Šeit ir Latvijas demokrātijas problēmas - ārpus parlamenta.

Tie, kas seko līdzi Saeimas darbībai (piem., lasa stenogrammas, izpēta likumu anotācijas un izmaiņu salīdzinājumus), tie jau labi redz, ka parlaments Latvijā ir pietiekoši nobriedis. Ir izveidojusies monolīta labēja kustība ar Vienotību priekšgalā un arī SC ir ievērojami audzis - SC ir kļuvis par sociāldemokrātisku partiju, kas to apliecina gan ar debatēm, gan ar likumdošanas priekšlikumiem, gan ar balsojumiem. Un šāda normāla partiju politika ir arī pats labākais. Vienkāršie iedzīvotāji vienkārši nespēj izsekot katram politiskajam notikumam un katram balsojumam, bet ja politikā darbojas partijas, kuru uzskati un vērtības (piem., brīvais tirgus vs. sociālo atbildīgs tirgus; mežonīgais kapitālisms vs. Ziemeļvalstu labklājības valsts) ir zināmi un kurām var uzticēties, ka tās šīs vērtības aizstāvēs arī balsojumos, tad vēlētājs ar mierīgu sirdi var neveltīt katru laiku politikai, bet atstāt šos jautājumus normālam procesam. Partijas Latvija ir noformējušās, bet vai savu uzdevumu augstos ir eksperti un mēdiji? Vai viņi ir gatavi atzīt labējo-kreiso duālismu, kas no Rietumiem beidzot ir atnācis arī šeit.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
m.

Rezumējot - Latvijā parlaments ir tieši tāds, kā to ievēl iedzīvotāji. Iemesls, kāpēc Latvijas parlaments dažkārt liekas neatvērts un ne-atbildīgs (non-responsive) vēlētāju prasībām (piem., par sociāli taisnīgu, labklājības valsts ekonomikas modeli) ir tas, ka daudzi balso etnisku motīvu vadīti par labējām partijām, bet vēlāk cer sagaidīt kreisu ekonomiku. Balsojiet par partijām pēc ekonomiskiem uzskatiem un būs Latvijai atvērts un atbildīgs parlaments, pat bez visām sabiedrisko organizāciju māņu kustībām. Ļoti vienkārši - pirms vēlēšanām padomāt un ar to arī pietiek.

Saistītie raksti
Providus sbr small 7 01

Parlaments vai mafija? 5 Autors:Iveta Kažoka

Citi autora darbi