Atslēgvārdi:

Holokausta un okupācijas noliegums un vārda brīvība 5

Ir apšaubāms, ka nolieguma aizlieguma ieviešana nacionālajās tiesībās veicinās okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā līmenī.

Iesaki citiem:

Vairākās Eiropas valstīs jau zināmu laiku pastāv normas, kas aizliedz Holokausta fakta un apjoma noliegumu vai apstrīdēšanu. Pie šādām valstīm ir pieskaitāmas Austrija, Beļģija, Čehija, Francija, Vācija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Spānija, Šveice. Lai gan šādas normas valstu likumos ir ieviestas atšķirīgos laika posmos, tieši pēdējā laikā sākušās aktīvas diskusijas par Holokausta nolieguma aizlieguma tēmu. Viens no svarīgiem notikumiem šajā kontekstā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 2007. gada 26. janvārī pieņemtā rezolūcija par Holokausta nolieguma aizliegumu[1], kas nosoda šī traģiskā notikuma noliegšanu vai apstrīdēšanu. Eiropas Savienības (ES) līmenī šim jautājumam īpaša uzmanība tiek pievērsta Vācijai kļūstot par ES prezidējošo valsti, kas ir saprotami, ņemot vērā Holokausta nolieguma aktualitāti Vācijā.

Arī Latvijā ir vērojams īpašas uzmanības pieaugums nolieguma aizlieguma normu iespējamai ieviešanai. Ņemot vērā vēsturisko attīstību un sabiedriskās norises, Latvijā aktuāls ir kļuvis jautājums par okupācijas fakta nolieguma aizliegumu.


Vai saskatāma līdzība?

Vērtējot nolieguma aizlieguma nepieciešamību nacionālajās tiesībās, rodas jautājums — vai būtu velkamas paralēles starp Holokausta un okupācijas fakta nolieguma aizlieguma likumiem? Abi šie notikumi ir uzskatāmi par vēsturiskiem faktiem, kuru interpretācija mēdz atšķirties gan vēsturnieku, gan politiķu, gan arī juristu vidū. Tāpat abas šīs normas paredz kāda notikuma noliegšanas aizliegumu. Var secināt, ka likumdevējam zināmā mērā pastāv arī līdzīgi mērķi, ieviešot šādu normu nacionālajās tiesībās.

Viens no argumentiem vēsturisku notikumu nolieguma aizliegšanas noteikšanā ir apstāklis, ka attiecīgais gadījums ir uzskatāms par pietiekami pierādītu vēsturisku faktu. Taču jāuzsver, ka būtu absurdi paredzēt jebkāda pietiekami pierādīta fakta noliegšanas aizliegumu un kriminālatbildību par šādām darbībām, kā tas ir Holokausta noliegšanas gadījumā. Citi argumenti nolieguma aizlieguma normas noteikšanai nacionālajās tiesībās ir gan vēlme pasargāt cilvēci no līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanās, gan cietušo personu piemiņas aizsargāšana. Protams, liela nozīme ir arī šo vēsturisko notikumu simboliskai atzīšanai.

Neapšaubāmi var apgalvot, ka vēsturisko notikumu postošajām sekām ir bijusi liela nozīme to nolieguma aizliegšanas paredzēšanā, taču diez vai kāds uzņemsies apgalvot, kurš no genocīdiem ir bijis traģiskāks, vai kuri vēsturiskie fakti ir bijuši nežēlīgāki par citiem un tādēļ būtu nosakāma to īpaša aizsardzība. Piemēram, Latvijā nepastāv Holokausta nolieguma aizlieguma normas, taču tiek diskutēts par okupācijas fakta nolieguma aizliegšanu. Vai šādas darbības liecina, ka Latvijā okupācija tiek atzīta par traģiskāku un pret noliegšanu vairāk aizsargājamu notikumu nekā Holokausts? Viennozīmīgi nē, taču no šiem apstākļiem var secināt, ka ne tikai notikumu traģiskās sekas ir pamats normas noteikšanai valsts likumos. Jāpastāv vairākiem savstarpēji saistītiem apstākļiem sabiedrībā (tai skaitā vēsturiskiem priekšnosacījumiem, sabiedriskajām norisēm un starptautiskai atzīšanai), lai paredzētu kāda notikuma noliegšanas aizliegumu nacionālajās tiesībās.


Vārda brīvības aspekti

Nolieguma aizlieguma normu ieviešanas ierosinājums gandrīz vienmēr ir saistīts ar asām politiķu un sabiedrības diskusijām un nevienprātību. Tam par iemeslu varētu būt tas, ka jebkāda vēsturiska fakta noliegšanas vai apstrīdēšanas aizliegums ir tieši saistīts gan ar notikuma simbolisku atzīšanu vai neatzīšanu, gan ar tiesībām uz vārda brīvību un to ierobežošanu. Vārda brīvība neapšaubāmi ir uzskatāma par demokrātijas stūrakmeni.[2] Taču tiesības uz vārda brīvību nav uzskatāmas par absolūtām tiesībām. Un te svarīgi ir uzsvērt, ka, lai gan likums īpaši izceļ atbildību par tiesību uz vārda brīvību izmantošanu, vārda brīvības ierobežošanai nevajadzētu būt valstu ikdienišķai praksei. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksi valstij būtu jātulko vārda brīvības ierobežojumus iespējami sašaurināti.

Vērtējot indivīdu tiesības izteikt viedokli par vēsturiski daudznozīmīgiem notikumiem, jāņem vērā ECT norādītais, ka vēsturiskās patiesības meklējumi ir neatņemama vārda brīvības sastāvdaļa un tas nav Tiesas uzdevums izšķirt strīdus par pagātnes notikumiem, kas ir vēsturnieku debašu pamatā.[3] Taču vienlaikus ECT ir arī norādījusi, ka Holokausts ir uzskatāms par pietiekami pierādītu vēsturisku faktu, tādēļ tā apstrīdēšana vai attaisnošana netiek aizsargāta, pamatojoties uz tiesībām uz vārda brīvību.[4]

Vai okupācijas fakta nolieguma aizliegums būtu nesamērīga vārda brīvības ierobežošana, tādēļ, ka šis fakts nav uzskatāms par pietiekami pierādītu, salīdzinot to ar Holokaustu? Uz šo jautājumu noteikti būtu jāatbild noliedzoši. Holokausta nolieguma normas eksistē, lai primāri aizsargātu Holokaustā cietušo personu (un to radinieku) godu un cieņu, nevis vēstures doktrīnas neaizskaramību. Te svarīgi ir norādīt, ka vēsturisko faktu apšaubīšana kā tāda nav tik nozīmīga, bet gan drīzāk sekas, ko šādi izteicieni rada sabiedrībā un atsevišķām personām. Tāpēc arī Holokausta nolieguma normas visos apstākļos un vienmēr nebūs uzskatāmas par attaisnojamu vārda brīvības ierobežošanu.


Jāizvērtē prioritātes

No iepriekšminētā izriet, ka katrā sabiedrībā pastāv atšķirīgas vajadzības un prioritātes noteiktā laika posmā. Šo prioritāšu izvērtēšana ir viens no nozīmīgākajiem kritērijiem, lai paredzētu kāda vēsturiska notikuma nolieguma aizliegumu, kas neapšaubāmi ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību un zinātnisko jaunradi. Eiropas valstu līmenī netiek apšaubīts fakts par Holokausta notikuma traģiskumu un pierādīšanas apjomu, taču ne visās šajās valstīs pastāv Holokausta nolieguma aizlieguma normas.

Okupācijas fakta atzīšana starptautiskā līmenī netiek vērtēta tik viennozīmīgi, kā, piemēram, Holokausta noliegums. Iespējams, ka okupācijas fakta noliegšanas aizliegšana būtu uzskatāma vairāk par politisku žestu, salīdzinot ar Holokausta nolieguma aizlieguma normām, kuru pamatmērķis tomēr ir cietušo personu aizsardzība. Taču, lai cik svarīga būtu okupācijas fakta atzīšana starpvalstu attiecībās, ir apšaubāmi, ka šāda ierobežojuma noteikšana nacionālajās tiesībās veicinās okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā līmenī.

Paredzot Latvijā okupācijas fakta nolieguma aizliegumu, likumdevējām būtu jāakcentē ne tikai šīs normas simboliskā nozīme, bet arī jāizvērtē likums tiesību uz vārda brīvību ierobežošanas kontekstā. Vai politiķu, vēsturnieku un atsevišķu sabiedrības grupu locekļu viedokļi attiecībā uz okupācijas fakta atzīšanu būtu jāierobežo ar likumu, vai nepietiek ar plašāku rasu vai nacionālo naidu, diskrimināciju un neiecietību kurinošas runas aizliegumu, kā arī, vai šāds ierobežojums sasniegtu savu mērķi nacionālā līmenī — šie ir tikai daži no jautājumiem, kas būtu rūpīgi jāizvērtē, nosakot Latvijā okupācijas fakta nolieguma aizliegumu.





____________________________

[1] ANO 2007. gada 26. janvāra rezolūcija Nr. A/RES/61/255.

[2] Skatīt, piemēram: Gomien D., Harris D., Zwaak L. Law and practice of the European Convention on Human Rights and the European Social Charter. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1996, p. 273, vai Callamand A. Freedom of speech and offence: why blasphemy laws are not the appropriate response. Equal Voices, European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2006, Issue 18, p. 7.

[3] Skatīt, piemēram, ECT spriedumu lietā Chauvy and others v. France. http://worldlii.org/eu/cases/ECHR/2004/295.html

[4] ECT spriedums lietā Lehideux and Isorni v. France. http://www.worldlii.org/eu/cases/ECHR/1998/90.html

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 08.02.2007 09:22
Holokausts kā pret ebrejiem vērsts genocīds ir noziegums pret cilvēci. Par to strīdu nav. Diskusijas pirms rezolūcijas pieņemšanas ANO Ģenerālajā Asamblejā skaidri parādīja, ka valstu pārstāvji, nenoliedzot ebreju tautas ciešanas, ir ieinteresēti, lai arī citiem genocīda gadījumiem tiktu pievērsta tikpat liela vērība.

Pieļauju, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir pamatīgi apnicis, ka visu laiku tiek cilāta šī viena tēma, kas izraisa pārdomas par mūsu (arī vēl nedzimušo) tautiešu kolektīvo vainu. Tomēr jāsaprot, ka genocīds pats par sevi ir drausmīgs, neatkarīgi , vai tas vērsts pret ebrejiem, ķīniešiem vai armēņiem. Un no tādas puses, sods par genocīda noliegšanu ir pirmais solis, lai iedvestu cieņu pret starptautiskajām tiesībām.

Stāsts par okupāciju ir sarežgītāks un strīdīgāks. Piemēram, man liekas, ka apgalvojums par 1940.gadā notikušo okupāciju ir aiz matiem pievilkts. Aneksijai es ticu viennozīmīgi, bet okupācijai .... . Tādēļ, arī manis dēļ, pāragri būtu paredzēt sodu par okupācijas noliegšanu. Liekas jau vilinoši, ka ar soda palīdzību varētu uztiept ievērojamai iedzīvotāju daļai savu priekšstatu par vēstures notikumu traktējumu, bet ir milzīga atšķirība, ko mēs saprotam ar okupāciju sadzīviskā līmenī un , ko starptautisko tiesību kontekstā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

vēsturnieks 07.02.2007 16:54
Esmu iepazinies ar revizionistu literatūru un jāatzīst, ka daudzi viņu argumenti ir vērā ņemami. Neviens nenoliedz, ka iznīcināšana ir notikusi, taču var strīdēties par detaļām. Noliegums vispār aptur vēsturiskās izpētes iespēju. Veidojas liberāltotalitārā sabiedrība, kura piespiež cilvēkus melot.Tas gan neattiecas uz holokaustu, bet spilgts piemērs ir Butiljone. Būtu melojis, sēdētu eirokomisāra krēslā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 07.02.2007 14:02 http://www.spiked-online.com/index.php?/article/2792/ (Frank Furedi "Really Bad Ideas").

Džordano Bruno arī sadedzināja par "noliegumu". Viņa gadījumā tas bija nevis okupācijas vai holokausta, bet gan Baznīcas kosmoloģiskās sistēmas un Vissvētās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas noliegums. Un pamatojums tāds pats kā allaž - viņš ar savu publisko noliegumu bija smagi aizskāris ticīgo cilvēku svētākās jūtas. Iestāsimies par inkvizīcijas atdzimšanu 21.gadsimtā!

Anete Erdmane: Iespējams, ka okupācijas fakta noliegšanas aizliegšana būtu uzskatāma vairāk par politisku žestu, salīdzinot ar Holokausta nolieguma aizlieguma normām, kuru pamatmērķis tomēr ir cietušo personu aizsardzība.

Nez vai ir kāda starpība - no Latvijas okupācijas gluži tāpat cieta cilvēki. Varam nešaubīties arī par to, ka neskaitāmi teologi un ticīgie 16.gadsimtā jutās personiski apdraudēti jautājumā par bezvainīgo ieņemšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 07.02.2007 13:14
Gan holokausts gan okupācija ir noteikta veida koncepcija/modelis/prizma, caur kuru tiek vērtēti objektīvi notikuši un dokumentāli pierādāmi vēstures fakti. Šīs koncepcijas ir cilvēka domāšanas produkts - tādēļ tās nav jēgas uzskatīt par "neapgāžami pierādītām" vai pielīdzināt faktiem. Koncepcijas cilvēkiem var prasīt zināt tad, kad viņi kārto kādu eksāmenu vai pārbaudījumu - bet nevar pastāvīgi draudēt ar sodu tiem cilvēkiem, kuri piedāvā citas koncepcijas, lieto citus apzīmējumus un skatās uz tiem pašiem faktiem citādāk. Citādi varētu pat piespriest kriminālsodu tiem, kuri noliedz trešo termodinamikas likumu - tikai tādēļ, ka tas pamatos sakrīt ar mūsdienu zinātnes atziņām.

Tātad, okupācijas argumentu pārzināšana (vai arī izpratne par holokausta interpretācijām vai termodinamikas likumiem) var būt labs materiāls naturalizācijas pārbaudījumiem vai vēstures centralizētajiem eksāmeniem, bet ar to nevajag tramdīt visus cilvēkus pēc kārtas. Cits piemērs: Ja 7.klases algebras kontroldarbā skolnieks nezinās, ka A*B ir allaž vienāds ar B*A, tad viņam par to var ielikt nesekmīgu atzīmi. Savukārt, augstskolā matricu algebras kursā tiek mācīts, ka A*B parasti NAV vienāds ar B*A - t.i. viena abstrakta modeļa vietā tiek piedāvāts cits. Gluži tāpat arī uz holokaustu no cita teorētiska modeļa pozīcijām var skatīties nevis kā uz nacistu režīma plānotu genocīdu, bet gan kā uz Dieva sodu, kas piemeklējis ebreju tautu (gluži tāpat kā pirms tam Bībeles praviešu pareģotie asīriešu iebrukumi un Babilonas gūsts).

Latvijā ir vajadzīgs kaut kāds analogs amerikāņu "First Amendment rights", lai mums būtu normāla vārda brīvība. Lai Latvijā nekad nerastos tādas nejēdzības kā Austrijā ar britu vēsturnieku David Irving, kuru ieslodzīja cietumā par viņa neortodoksālajām interpretācijām 2.pasaules kara ebreju slepkavību sakarā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iskariots 07.02.2007 10:40
Vai tiešām tas ir tik pašsaprotami, ka demokrātiskai sabiedrībai ir jābalstās uz aizlegumiem? Un vai izpētes objektam būtu jābūt kādam noteiktam apgalvojumam (vienalga, pietiekami vai nepietiekami pierāditam)?

Piedodiet man patosu, taču, manuprāt, "nolieguma aizliegums" jau skan tik perversi jebkura daudzmaz brīva cilvēka ausīm, kā aizliegums šaubīties vispār. Jebkurai varai jēbkādās tās izpausmēs vienmēr ir izdevīgi operēt nevis ar teorijām bet aksiomām. Tad jau tikpat labi mēs ar likumdošanas aktu varētu pasludināt Jēzu par cilvēces glābēju, un visus kas tā nedomā sēdināt aiz restēm! Vai, cienījamiem aizliedzējiem tas kaut ko neatgādina no "vispārzināmiem" vēstures notikumiem?

Un varbūt diskutēt vajadzētu nevis par to - ko tad aizliegt, bet gan par aizlieguma, kā brīvību ierobežojoša faktora būtību. Un ja vēl katrā reizē kad sākas šāda tipa diskusija par kaut kā aizliegšanu papētītu - kam tad, lielos vilcienos, tas ir tā īsti izdevīgi....

Citi autora darbi
Soks 255x203

NRTP — ar cenzūru 4 Autors:Anete Erdmane