Foto: Brian Zalewski
Pēdējo divu gadu laikā Igaunijā vairākkārt tika sacelta nopietna panika, kad pie valūtas apmaiņas punktiem stāvēja garas rindas, skaidrā nauda beidzās, bet tauta turpināja iepirkt jebkādu valūtu, pat mongoļu tugrikus.
Igaunija ļoti aktīvi gatavojas Jaunajam gadam. Bet ne jau tautā iemīļoto svētku dēļ. 1.janvārī valsts pāriet uz vienotu Eiropas valūtu. Par spīti tam, ka visas formalitātes ir nokārtotas un lēmumi ir pieņemti, Igaunijā turpinās drudzis, bet vārds “eiro” kļūst par vienu no visbiežāk lietotajiem medijos, politiķu runās un cilvēku sarunās.
Pat Briselē zina, ka igauņiem patīk runāt par sevi, ar ko valsts arvien vairāk sāk līdzināties vecām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Turklāt igauņi distancējas no pārējām Baltijas valstīm, it kā teikdami – mēs esam labāki, mēs esam veiksmīgāki. Un tas, ka Igaunija pirmā no Baltijas valstīm iestāsies eirozonā ir vēl viens ieguldījums valsts pašlepnuma un augstprātības krājkasītē. Šķiet, ka daudziem Igaunijā likās, ka latvieši kaut kur ļoti dziļi dvēselē vien sapņo par to, lai Igaunijai tomēr aizliegtu pāriet uz eiro, vai arī liktu devalvēt kronu.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka pēc vairākiem rādītājiem Igaunija tik tiešām turējās ļoti pārliecinoši. Piemēram, pēc pagājušā gada IKP krituma par vairāk nekā 15%, budžeta deficīts bija vien 1,7%. Bet šis ir viens no Māstrihtas kritērijiem: deficīts nevar pārsniegt 3%, ko krīzes situācijā sasniegt nebija viegli. Cits jautājums – kā un uz kā rēķina. Ne velti Eiropas Parlamenta deputāte Vilja Savisāre pateicās Igaunijas tautai, kam eiro dēļ bija daudz jāizcieš.
Informēts – tātad, apbruņots
13.jūlijā krievvalodīgajiem Igaunijas iedzīvotājiem parādījās kaut viens iemesls ticēt valdībai. Tieši krievvalodīgie visvairāk uztraucās par devalvācijas risku. Bet valdība savu solījumu turēja: Igauņu kronas apmaiņas kurss attiecībā pret eiro pēc 2011.gada 1.janvāra tiks fiksēts iepriekšējā līmenī – 15,6466 kronas par 1 eiro.
Protams, tagad ir daudz vieglāk prātot, ka savādāk nemaz nevarēja būt un ka lēmums par apmaiņas kursu bija formalitāte vien, jo Igaunija ir pirmā valsts, kas pāriet uz eiro, un kurai ir nevis mainīgs, bet fiksēts nacionālas valūtas kurss (sākumā krona tika piesaistīta vācu markai, vēlāk – automātiski eiro). Taču pēdējo divu gadu laikā Igaunijā vairākkārt tika sacelta nopietna panika, kad pie valūtas apmaiņas punktiem stāvēja garas rindas (un tie nebija tūristi), skaidrā nauda beidzās, bet tauta turpināja iepirkt jebkādu valūtu, pat mongoļu tugrikus.
Pēc pāris dienām visi atkal uzzināja, ka tā ir kārtēja “pīle,” un cilvēki mainīja naudu atpakaļ, turklāt zaudējot katru reizi kursu atšķirību dēļ. Presē pat ik pa laikam parādījās idejas, ka pašas firmas, kas specializējas valūtas apmaiņā, speciāli mēģināja izsaukt ažiotāžu, lai gūtu no tās labumu. Bet nekādi pierādījumi netika sniegti.
Neilgi pirms ES Valstu Finanšu Ministru Padomes (ECOFIN) gala lēmuma par Igaunijas pārēju uz eiro, tika veikta sabiedriskās domas aptauja, kas uzrādīja šokējošus rezultātus: 49,9% valsts iedzīvotāju ir pret vienotās Eiropas valūtas ieviešanu. Taču ministri uzreiz nokritizēja šo aptauju, norādot uz tā nereprezentativitāti, politisko pasūtījumu utt. Tajā pašā laikā nekādas jaunas aptaujas līdz šim nav veiktas.
Kā rāda citu valstu pieredze pārejā uz eiro (pirmkārt, runa ir par valstīm, kas ES pievienojās vēlāk: Slovēnija, Malta, Kipra un Slovākija), liela uzmanība jāvelta iedzīvotāju informēšanai. Igaunija, gatavojot iedzīvotājus pārējai uz eiro, kampaņā tērēs 1,4 miljonus eiro. Slovākijā, kur iedzīvotāju skaists ir tikai trīsreiz lielāks, līdzīgai kampaņai tika iztērēts apmēram piecreiz vairāk. Taču arī tur bija redzams, ka daudzi valsts iedzīvotāji bija nokļuvuši informācijas vākuumā: par spīti tam, ka vairākkārt tika uzsvērts, ka nauda, kas atrodas kontā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro, daudzi cilvēki izņēma naudu no saviem kontiem, mainīja to un lika atpakaļ kontā, veidojot bankās garas rindas.
Slovākijas pieredze rāda, ka īpaša uzmanība jāvelta etnisko minoritāšu informēšanai. Par to pašu, starp citu, runāja arī Igaunijas Banka, nonākot pie secinājuma, ka krievvalodīgie ir sliktāk informēti par pārēju uz eiro, nekā igauņi. Tajā pašā laikā, kad finanšu ministram Jurgenam Ligi igauņu žurnālisti pajautāja, vai nevajadzētu veidot atsevišķas kampaņas, īpaši orientētas uz krievvalodīgajiem, ministrs gan drīz apvainojās, piebilstot, ka krievu mediji pēdējā laikā viņu tikpat kā nav intervējuši.
No kā baidīties tālāk
Joprojām pats aktuālākais jautājums ir cenu veidošana jaunajā valūtā. Uz kritiku par to, ka neviens eiro atnākšanu negaidīs, ka cenas paaugstinās (un paaugstina arī) vēl pirms eiro ieviešanas, lai nedarītu to pēc tam un tādējādi neizraisītu runas, Briseles ierēdņi atbild, ka tas tā nevar būt, un tādos gadījumos ir jāvēršas pie patērētāju tiesību aizstāvjiem. Protams, ka pierādīt faktu, ka cenas tiek paaugstinātas tikai tāpēc, ka tiks ieviests eiro, ir tikpat kā neiespējami. Brīvajā Igaunijas tirgū viss ir iespējams, un benzīna cenu lēcieni tam ir spilgts pierādījums.
Slovēnijā, kas eirozonai pievienojās 2005.gadā, notika arī citi brīnumi: cenas palika iepriekšējā līmenī, taču iepakojums kļuva mazāks. Tas pats cenu paaugstinājums, tikai mazāk pamanāms. Pēc likuma, pārdevējiem ir jānorāda arī cena par kilogramu vai litru. Taču neviens šis cenas neievēro. Arī cenu “noapaļošanu” Briselē sauc par mītu. Saka, ka tieši tāpēc arī eksistē sīknauda: 1 un 2 euroccentu monētas. Tikai Vācija un Holande no tā atteicās, nolemjot visas cenas noapaļot līdz nullēm. Igaunija aizgāja citu ceļu. Un jāatzīst, ka pagaidām šī politika arī tiek monitorēta. Pavisam nesen, kāda avīze saņēma rīkojumu nomainīt cenu uz vāka: avīze maksā 17 kronas – tas ir 1,09 eiro, bet avīzes īpašnieki cenu noapaļoja līdz 1,10 eiro. It kā starpība tikai viens cents, bet uzreiz sekoja aizrādījums.
Turklāt, jebkāds cenu paaugstinājums — tā ir inflācija. Bet inflācijas kāpumu šobrīd pieļaut nedrīkst. Martā inflācija Igaunijā bija 0,7%. Ziņojumā par konverģenci, uz kuras pamata Igauniju ielaida eirozonā, prognozē inflāciju 1,3% līmenī šogad un 2% nākamgad. Salīdzinājumam: 2002.gadā, kad uz eiro pārgāja 12 valstis, inflācija šajās valstīs bija 2,3%, bet no 2007. līdz 2009.gadam, kad eirozonā ienāca vēl trīs valstis, tā bija tikai 0,3%.
Tajā pašā ziņojumā ir minēts, ka 2008.gadā patērētāju cenas Igaunijā bija 75% līmenī no vidējām ES cenām. Bet tālāk seko šāda frāze: “Ir potenciāls cenu līmeņa konverģencei.” Tātad, potenciāls cenu kāpumam vēl ir.
Un tomēr, pieredze rāda, ka visticamāk jāgaida kas cits: cenas ikdienas patēriņa precēm paliks iepriekšējā līmenī. Visvairāk pieaugs cenas precēm un pakalpojumiem, kas nav “pirmās vajadzības” kategorijā: frizētavu pakalpojumi, ceļojumi, mašīnas.
Jo nemanāmāk, jo labāk
Šādu frāzi nereti var dzirdēt Igaunijā: būtu labi, ja pārēju uz eiro neviens it kā nepamanītu. Tas nozīmētu, ka visi priekšdarbi paveikti labi.
Pagaidām Igaunija tiešām ļoti klusi iet eirozonas virzienā. Runā, ka 2008.gadā, kad tika pieņemts lēmums par pāriešanu uz eiro Slovākijā, Brisele dziedāja un dancoja no prieka. Taču Igaunijas sasniegumu atzīmēja vien ar pieticīgu furšetu Eiropas Komisijā un pieņemšanu Igaunijas vēstniecībā.
Un visbeidzot pārliecināties par šī notikuma rutinizēto dabu man nācās 14.jūlijā lidmašīnā pa ceļam no Briseles uz Tallinu. Šķirstot Financial Times jaunāko numuru, es cerēju autoritatīvajā finanšu izdevumā atrast informāciju un viedokļus par vakardienas “Igaunijas iedzīvotājiem vēsturisko lēmumu.” Taču par eiro ieviešanu Igaunijā tur nebija ne vārda.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.