Raksts

Hammaršelds, pienākums un ierēdņi


Datums:
26. decembris, 2007


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Ziemassvētkos dāvanā dabūju Dāga Hammaršelda (Hammarskjöld) darbu „Ceļazīmes” („Vägmärken”). Pēctam kad ANO ģenerālsekretārs gāja bojā aviokatastrofā, viņa gribas izpildītāji nāca klajā ar pārsteidzošu atklāsmi, ka Hammaršelds vedis dienasgrāmatu. Brīvā pantā rakstīti dzejoļi mijās ar nopietniem reliģiskiem apcerējumiem, kuros atspoguļojās ne tikai zviedru aristokrāta iekšējais dialogs ar sevi un Dievu, bet arī viņa vērtības, dzīves uzskati un, jā, arī begmaniskas šaubas par savu statusu un lomu dzīvē.

„Smaids, atklāts, nepiekukuļojams –

Ķermenis apvaldīts un brīvs.

Vīrs, kurš kļuva par to, ko viņš varēja,

un bija tas, kas viņš bija –

pastāvīgi gatavs savākt visu

vienā vienkāršā upurī.”

Augstāk pārtulkotās rindas Hammaršelds rakstīja savu studiju laikā, kad visticamāk viņš izlēma, ka nodosies civildienestam. Lai nu ko mēs dzirdam par aristokrātiem mūsdienās, tomēr ne visai bieži tas ir tik lakonisks pienākuma apziņas apliecinājums. Franču kultūrā ir visai sens sakāmvārds „Noblesse oblige” jeb „[Augstais sociālais] stāvoklis uzliek pienākumu”. Viņa sākotnējā karjera arī atspoguļo zināmu pašuzupurēšanos, risinot svarīgas sabiedrības problēmas – piemēram, viņa dienests bezdarba jautājuma pētniecības komisijā vai pasniedzēja un pētnieka pienākumi Stokholmas ekonomikas augstskolā.

Šajā sakarā es nožēloju, ka Hammaršelda daiļdarbs nav pārtulkots latviešu valodā. Labprāt gribētu to uzdāvināt bijušajai kursabiedrenei Līgai*, ar kuru kopā bijām iemīļojuši Publiskās pārvaldes lekcijas pie jaunās un ambiciozās pasniedzējas Ingas Ulnicānes. Līga tūlīt pēc augstkolas studijām politikas zinātnē, kļuva par ierēdni ministrijā, kur pēc dažu gadu dienesta tika paaugstināta par nodaļas vadītāju. Ja es pazinu kādu ierēdni, kurai bija izteikta misijas un pienākuma apziņa, tā bija Līga. Tomēr pienākumu nasta bija smaga. Bieži dzirdēju no saviem draugiem, ka Līga neesot varējusi pievienoties mūsu mazajām atkalredzēšanās svinībām, jo viņa esot darbā un strādājot (pulkstenis bija 21!).

Un pirms dažām nedēļām satiekot savus draugus, dzirdēju, ka Līga esot aizgājusi no darba ministrijā. Ne jau zemās algas dēļ un ne jau tādēļ, ka kāds viņu pārvilinājis uz darbu privātajā sektorā. Bet tādēļ, ka izdegusi, jo ņēmusi savu darbu „pārāk” nopietni. Tas, ka motivācijas mehānismi Latvijas publiskajā dienestā ir visai dīvaini, biju jau sapratis studiju laikā, kad mani toreiz šokēja dati par to, ka ik gadus no valsts dienesta aiziet viena desmitā daļa ierēdņu. Manuprāt, tas norāda, ka Līgas gadījums nav unikāls. Valsts pārvaldē strādā desmitiem un simtiem pārliecināti un darbam nodevušies ierēdņi, tomēr es gribētu, lai viņu karjera netiktu pārtraukta pārstrādāšanās vai priekšniecības vienaldzības dēļ. Mums ir vajadzīgi pienākumam uzticīgi ierēdņi!

Priecīgus Otros Ziemassvētkus!

*Līga nav manas kursabiedrenes īstais vārds.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!