Hammaršelds, pienākums un ierēdņi 10

Ziemassvētkos dāvanā dabūju Dāga Hammaršelda (Hammarskjöld) darbu „Ceļazīmes” („Vägmärken”). Pēctam kad ANO ģenerālsekretārs gāja bojā aviokatastrofā, viņa gribas izpildītāji nāca klajā ar pārsteidzošu atklāsmi, ka Hammaršelds vedis dienasgrāmatu. Brīvā pantā rakstīti dzejoļi mijās ar nopietniem reliģiskiem apcerējumiem, kuros atspoguļojās ne tikai zviedru aristokrāta iekšējais dialogs ar sevi un Dievu, bet arī viņa vērtības, dzīves uzskati un, jā, arī begmaniskas šaubas par savu statusu un lomu dzīvē.

Iesaki citiem:

„Smaids, atklāts, nepiekukuļojams –

Ķermenis apvaldīts un brīvs.

Vīrs, kurš kļuva par to, ko viņš varēja,

un bija tas, kas viņš bija –

pastāvīgi gatavs savākt visu

vienā vienkāršā upurī.”

Augstāk pārtulkotās rindas Hammaršelds rakstīja savu studiju laikā, kad visticamāk viņš izlēma, ka nodosies civildienestam. Lai nu ko mēs dzirdam par aristokrātiem mūsdienās, tomēr ne visai bieži tas ir tik lakonisks pienākuma apziņas apliecinājums. Franču kultūrā ir visai sens sakāmvārds „Noblesse oblige” jeb „[Augstais sociālais] stāvoklis uzliek pienākumu”. Viņa sākotnējā karjera arī atspoguļo zināmu pašuzupurēšanos, risinot svarīgas sabiedrības problēmas – piemēram, viņa dienests bezdarba jautājuma pētniecības komisijā vai pasniedzēja un pētnieka pienākumi Stokholmas ekonomikas augstskolā.

Šajā sakarā es nožēloju, ka Hammaršelda daiļdarbs nav pārtulkots latviešu valodā. Labprāt gribētu to uzdāvināt bijušajai kursabiedrenei Līgai*, ar kuru kopā bijām iemīļojuši Publiskās pārvaldes lekcijas pie jaunās un ambiciozās pasniedzējas Ingas Ulnicānes. Līga tūlīt pēc augstkolas studijām politikas zinātnē, kļuva par ierēdni ministrijā, kur pēc dažu gadu dienesta tika paaugstināta par nodaļas vadītāju. Ja es pazinu kādu ierēdni, kurai bija izteikta misijas un pienākuma apziņa, tā bija Līga. Tomēr pienākumu nasta bija smaga. Bieži dzirdēju no saviem draugiem, ka Līga neesot varējusi pievienoties mūsu mazajām atkalredzēšanās svinībām, jo viņa esot darbā un strādājot (pulkstenis bija 21!).

Un pirms dažām nedēļām satiekot savus draugus, dzirdēju, ka Līga esot aizgājusi no darba ministrijā. Ne jau zemās algas dēļ un ne jau tādēļ, ka kāds viņu pārvilinājis uz darbu privātajā sektorā. Bet tādēļ, ka izdegusi, jo ņēmusi savu darbu „pārāk” nopietni. Tas, ka motivācijas mehānismi Latvijas publiskajā dienestā ir visai dīvaini, biju jau sapratis studiju laikā, kad mani toreiz šokēja dati par to, ka ik gadus no valsts dienesta aiziet viena desmitā daļa ierēdņu. Manuprāt, tas norāda, ka Līgas gadījums nav unikāls. Valsts pārvaldē strādā desmitiem un simtiem pārliecināti un darbam nodevušies ierēdņi, tomēr es gribētu, lai viņu karjera netiktu pārtraukta pārstrādāšanās vai priekšniecības vienaldzības dēļ. Mums ir vajadzīgi pienākumam uzticīgi ierēdņi!

Priecīgus Otros Ziemassvētkus!



*Līga nav manas kursabiedrenes īstais vārds.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 16.01.2008 14:57
Atradu lielisku piemēru, kas ilustrē, kādēļ ierēdņu mainība ir kaitīga valsts pārvaldes pilnvērtīgai funkcionēšanai: http://www.vdiena.lv/lat/politics/hot/maiziitis_pasuutiijuma...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 28.12.2007 20:00
"Man maz rūp "augšu" taisnīgums, diskriminācijas novēršaai na darba vietā un citas smalkas lietas. Ja nepatīk viens darba devējs, tad eju pie cita."
---
Diemžēl vai varbūt - par laimi - ne visiem cilvēkiem ir tāda attieksme pret darbu kā Aleksim. Īpaši tiem, kurus es ar cieņu saucu par pienākumam uzticīgiem ierēdņiem.
---
"Ja valsts pārvaldes procesu izdošanās ir jābalsta uz ikdienas "darba varonību", tad tas mums ir taisns ceļš atpakaļ pie Staļina laikiem."
---
To es saucu par demagoģiju (retorikas paņēmiens à la nomelnosim visu, kas mums nepatīk!). Iedvesmojoši līderi, mēneša labākie ierēdņi un tamlīdzīgi apzīmējumi nudien nav "staļinistiski", jo tos var atrast piemēram Alekša pieminētajā Lielbritānijas civildienestā, kuru Mārgarēta Tečere un Džons Meidžors 1980tajos gados reformēja tā, lai atbilstu vairāk... privātajam sektoram! (Runa ir par tā saucamo New Public management reformu ciklu.) Vai tiešām Tečere būtu bijusi staļinistiska? Man likās, ka šis gods tika rezervēts Gordonam Braunam...

Par motivāciju un atzinību nudien nevajadzētu sprauslot kā kaut ko nevajadzīgu. Manuprāt menedžmenta literatūrā nepieciešamību motivēt lieliski savulaik aprakstīja Frederiks Hercbergers.
---
"Procesiem ne vien valsts pārvaldē, bet pat jebkurā programmētāju ūķī jābūt sakārtotiem tā, lai tie nebūtu atkarīgi no "zvaigžņu komandām", "varoņiem", "misijas apziņas" utml. T.i. lai tos varētu paveikt normāli kvalificēti cilvēki normālā darba laikā."
---
Pilnīgi piekrītu.
---
"Katrs, kurš piekopj "varonību" nevietā, vienkārši lāpa stulbu sistēmu un paildzina tās agoniju."
---
Pilnīgi nepiekrītu. To, cik nepareizs šāds nonšalantais pieņēmums ir, pierāda kaut vai Rūdolfa Džuliani piemērs. Viņš pārņemot gandrīz bezcerīgi noziedzības spirālē ierautās Ņujorkas menedžmentu lieliski pierādīja savā mandāta periodā, ka ir spējīgs atrisināt situāciju, kuru Aleksim līdzīgie jau bija nokristījuši par pilnīgi bezcerīgu.
---
"Ir dažas minimālās valsts funkcijas - aizsardzība, drošība un propaganda, bez kurām valsts nevar pastāvēt. Tur vēl varētu strādāt varonības un misijas apziņas dēļ. Bet, teiksim, ja IZM ierēdnis iedomātos, ka bez viņa/viņas pašaizliedzības skolas nevarētu strādāt un bērni paliktu nemācīti - tad man par šādu naivumu būtu liels brīnums."
---
Izrādās, ka mans oponents ir daudz ciniskāks nekā biju iedomājies. Man ir zināms, ka, piemēram, Bērnu un ģimenes lietu ministrijā (tāpat kā Valsts kancelejā) strādā vismaz daži šādi "naivi" ierēdņi, kuri tic, ka viņu darbs ir svarīgs valstij un sbaiedrībai, ka viņu nolaidības dēļ valsts un sabiedrība var ciest un ka viņi strādā pat pēc darba dienas beigām, lai tas nenotiktu. Ja Aleksis to sauc par naivumu... Visādā ziņā es to uzskatu par pilnīgi saprotamu un tanī pašā laikā arī apbrīnojamu uzticību savam pienākumam. Un pret šādiem ierēdņiem man ir visdziļākā cieņa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Klasifikators 28.12.2007 14:54
Manuprāt valsts iestādēs strādājošos nosacīti var iedalīt četrās kategorijās (nepretendējot uz izsmeļošu visu tipu aprakstu):

1) Veģetētāji.
Diemžēl visai izplatīta suga. Personas, kurām galvenais ir noturēties savās siltajās vietiņās un kuru lozungs ir noveģetēt savā iestādē ar cik iespējams lielāku komfortu, tādēļ valsts iestādēs mēdz strādāt ilgi un no tām aiziet vai nu iestājoties pensijai vai arī ja tiek „palūgtas” aiziet. Strādāt mēdz vien tik daudz lai formāli veiktu savus pienākumus. Nav ieinteresēti uzlabot valsts pārvaldi, ja tas neuzlabo viņu pašu situāciju un pret pārmaiņām izturas drīzāk negatīvi. Profesionālā kvalifikācija parasti nepaceļas virs viduvējības un nereti mēdz būt pat zema. Mēdz iet no darba precīzi 17.00, lai cik daudz darbu būtu sakrājies.

2) Jaunie censoņi.
Arī visai izplatīta suga. Parasti jauni cilvēki, kuriem valsts iestāde kalpo kā tramplīns turpmākajai karjeras attīstībai, lai ar uzkrāto pieredzi varētu pretendēt uz labāk apmaksātām vietām privātajā sektorā. Var pārņemt atsevišķas veģetētāju iezīmes (piem. formāla attieksme pret veicamajiem darba pienākumiem)
Profesionālā kvalifikācija sākotnēji nekāda, bet ar laiku mēdz vairāk vai mazāk uzlaboties. Diemžēl uzlabojoties kvalifikācijai viņi ātri vien pāriet uz privāto sektoru un viņu vietā nāk citi zaļi gurķi.

3) Karjeristi
Ne pārāk bieži sastopami indivīdi, kuri veido savu karjeru valsts sektorā. Profesionālā kvalifikācija parasti mēdz būt vismaz viduvēja. Sava mērķa - karjeras vārdā var nebūt izvēlīgi līdzekļu izvēlē, lai gan ņemot vērā ambīcijas un biežo kadru mainību nemēdz būt pārāk daudz šķēršļu izvirzīties. Veic darbu apzinīgi ciktāl tas sekmē viņu karjeras attīstībai.

4) Ideālisti
Savu darbu cenšas veikt cik iespējams labi, tādēļ ir ieinteresēti papildināt savas zināšanas, kā rezultātā profesionālā kvalifikācija mēdz būt virs vidējā. Nemēdz sevi saudzēt un var būt darbaholiķi, kā rezultātā var darbā „sadegt” un neredzot jēgu sdavā darbā var aiziet uz privāto sektoru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis, ZoRRo 28.12.2007 12:32
Darba tirgus elastība ir reāls ieguvums - nezinu vai zviedriem lielo prieku par relatīvi augsto darba samaksu neapēno apziņa, ka citu līdzvērtīgu darbu atrast nepavisam nebūs viegli. Savukārt Latvijā (un arī Īrijā u.c.) daudzās nozarēs jau vairāk nekā 10 gadus sakarīgie speciālisti ir "uz izķeršanu". Tādēļ arī mēs varam uz daudzām lietām raudzīties daudz vieglāk. Man maz rūp "augšu" taisnīgums, diskriminācijas novēršana darba vietā un citas smalkas lietas. Ja nepatīk viens darba devējs, tad eju pie cita.

Kas attiecas uz valsts iestādēm, tad cilvēki ar misijas apziņu jeb "'stulbeņi', kuriem 'kalpošana savai valstij' nozīmē kautko īpašu" tur ir gan svētība, gan posts. Sakārtotā vidē motivēts cilvēks ar aicinājumu uz darāmo darbu var izdarīt ļoti daudz un gūt gandarījumu. Savukārt, ja darba procesi ir izveidoti haotiski, tad nonākam pie CMM (Capability Maturity Model 1.līmeņa) - sk. http://www-static.cc.gatech.edu/classes/AY2004/cs4320_fall/C... . Citēju: "Level 1 Initial. Chaotic; May still deliver quality software; Dependent on 'hero'; Processes are ad hoc; 'Just get it done' mentality; Minimal data collected."

Ja valsts pārvaldes procesu izdošanās ir jābalsta uz ikdienas "darba varonību", tad tas mums ir taisns ceļš atpakaļ pie Staļina laikiem. Procesiem ne vien valsts pārvaldē, bet pat jebkurā programmētāju ūķī jābūt sakārtotiem tā, lai tie nebūtu atkarīgi no "zvaigžņu komandām", "varoņiem", "misijas apziņas" utml. T.i. lai tos varētu paveikt normāli kvalificēti cilvēki normālā darba laikā. Latvijā vairums IT uzņēmu jau sen spēj strādāt CMM 3.līmeņa (jeb ISO-9001 sertifikāta līmenī) - bez šāda sertifikāta nevar saņemt solīdus pasūtījumus. Katrs, kurš piekopj "varonību" nevietā, vienkārši lāpa stulbu sistēmu un paildzina tās agoniju.

Ir dažas minimālās valsts funkcijas - aizsardzība, drošība un propaganda, bez kurām valsts nevar pastāvēt. Tur vēl varētu strādāt varonības un misijas apziņas dēļ. Bet, teiksim, ja IZM ierēdnis iedomātos, ka bez viņa/viņas pašaizliedzības skolas nevarētu strādāt un bērni paliktu nemācīti - tad man par šādu naivumu būtu liels brīnums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ZoRRo 28.12.2007 10:13
"Toties katra atsevišķā darbinieka politisko un finansiālo neatkarību labāk nostiprina pavisam cita veida drošība - ja ierēdnis zin, ka viņu privātā sektorā gaida vēl labāk atalgots darbs, turklāt ne viens vien. Šajā nodarbinātības elastības ziņā Latvija (kā arī ASV, Anglija, Īrija, u.c.) ir jūtami priekšā Zviedrijai."

=========

shitas ir lielisks sofisma paraugs. Aleksis secina, ka LV elastibas zinaa ieredni ir prieksaa Zveidrijai, vienlaicigi liekot vienlidzibas zimi starp LV un ASV, Irijas utt. ierednu elastibas limeni. Lidz ar to jasecina, ka patiess un ari uz LV ierednjiem attiecinams ir teikuma sakuma izteiktais apgalvojums - ka LV ierednji jutas politiski un finansiali neatkarigi, jo vinus gaida "droshiba" - lielais brivo darba vietu skaits privataja sektoraa.

Vai tas nozime, ka liksim vienlidzibas zimi ari starp publiskas parvaldes procesa kvalitati Anglija un LV?? Diez vai.

Bez tam , patiesham, IT joma, manuprat, nav salidzinama ar specifiku, kas piemit publiskajai parvaldei un kas nosaka to, ka institucionala atminja ir LOTI svariga, vienlaicigi pat pilnigakaa procesu piefikseshana rakstveidaa, nelaus iegut klatbutnes procesa sajutu (piemeram, starpministriju protokoli, pat visdetalizetakie, neatsver to "dzivo" ieredni, kurs bijis klat sanaksme, dzirdejis argumentus un vispar - zina konkretas idejas aizsakumu un visparejo attistibu).

Plus, Aleksi, nerote jau valsts iestades tie cilveki ik pa 5-7 gadiem, rota pa pusgadiem, paris gadiem (OK, varnut pedeja gada laika situacija stabilizejusies). Ka vertesiet faktu, ka piemeram, 3 gadu laikaa PILNIBA nomainaas, piemeram, 2 nodalu (katra 4-6 cilveki) sastavs?? ka ierednju elastibu, parejot uz privato sektoru. Iespejams, daleji japiekrit. Diemzel dalai sho cilveku motivacija ir bijusi identiska ka Petera pieminetajaa Ligas gadijumaa - meneshiem ilgs darbs ar izdegshanas sindroma pazimem, kas pamazam parvershas ikdienas riebumaa pret nesakartoto sistemu, pret "augshaam", kuras pat nav ieinteresetas k-ko sakartot u.c. klasiskajaam izdegshanas pazimem. Un nav normali, ka cilveks, kurs citos apstaklos ar prieku daritu sho darbu -jo vinam tas vienkarsi patik, vins to ir izvelejies par savu profesiju (ir tomer ari tadi "stulbeni", kuriem vel termins "kalposhana savai valstij" nozime k-ko ipashu) - ka shis cilveks atjedzas, ka katru ritu sak ar jautajumu, vai patieshaam man tas viss ir vajadzigs un kapec?
Jo runa nav jau pat par to, ka darbs publiskajaa parvalde ir labaks vai sliktaks neka privataja sektora - vienkarsi katram savs, vienam patik planot uznemuma attistibu, citam vairak patik planot noteiktas politikas attistibu. Un tas normali, ka taa, jo abu tipu cilveki valstij ir vajadzigi. Vienkarsi stulbi, ka tie, kas teoretiski jut aicinajumu pieversties publiskajai sferai (es seit gan nerunaju par tiem, kas to dara patiesham tadel, ka domaa, ka atradushi "siltu vietinju"" , kur daudz gan nemaksaa, bet ari neko daudz neprasa, jaatzist diemzel, ka ir ari tadi, protams), nereti areju un faktisk jau pasam neietekmejamu sistemas "ipatnibu" del agrak vai velak nonak pie secinajuma, ka tomeer nav iespejams apvienot nopietnu un atbildigu attieksmi pret darbu ar velmi justies novertetam, ar zinamu brivo laiku un ar zinamu naudas summu kabataa, ko sajaa brivajaa laikaa izteret atputas, sevis izglitoshanas vai vienkarshi dzivoshanas nolukaa.
Un gala rezultata - valstij zaudets vertigs profesionalis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 27.12.2007 16:50
Es ļoti cienu Jūhanna Nūrberga viedokli, jo viņš ir viens no retajiem drosmīgajiem Zviedrijas sociāldemokrātiskā modeļa kritiķiem. Tomēr Jūsu uzskaitītie avoti nav visai svaigi - viens no Nūrberga linkiem ir datēts ar 2002. gadu (!), jaunākais ir datēts 2006. gada rudenī, tieši pirms Riksdāga vēlēšanām. Ja Jūs vēlaties runāt par darbavietu izaugsmi (tai skaitā arī privātajā sektorā) un salīdzinat tos Zviedrijā ar Franciju, varbūt, ka ir nepieciešami jaunāki dati?

Ir visai netaisnīgi atsaukties uz Sarkozī reformu mēģinājumiem, kamēr Rainfelda valdība Zviedrijā jau ir radījusi zināmas pārmaiņas, tai skaitā arī jaunas darbavietas. Un ticiet man, Rainfelds nepaplašina zviedru publisko sektoru ar jaunām darbavietām, bet gan samazina nodokļus privātajiem pakalpojuma sektora uzņēmumiem.

Šeit ielieku linku uz 9. novembra rakstu Dagens Nyheter, kur tiek aprakstīts, ka oktobrī jaunu darbavietu skaits ir sasniedzis jau 70 tūkstošus, kas ir par 17 tūkstošiem vairāk nekā pagājušajā gadā šinī periodā: http://www.dn.se/DNet/jsp/polopoly.jsp?a=713892

Oficiālie Darba tirgus pārvaldes dati savukārt liecina, ka līdz 2007. gada novembrim vairāk kā 300 tūkstoši iedzīvotāju ir pārvietojušies no bezdarba (vai tā saucamajām speciālajām bezdarba apkarošanas programmām) uz nodarbinātības kategoriju (skatīt tabulu nr. 2): http://www.arbetsformedlingen.se/Go.aspx?a=76636

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.12.2007 01:38
>>> Ko viņš ir pilnīgi aizmirsis ir, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī ierēdņiem pēc definīcijas ir jābūt politiski neitrāliem, bet to savukārt var nodrošināt ar zināmu drošību attiecībā pret politisko priekšnieku, proti, ka ierēdnim nav jābaidās atsaukties uz likuma normām, lai viņš netiktu atlaists no darba.
=====
Man nav īpašu iebildumu pret pašreiz Latvijā un daudzās citās valstīs pastāvošo ierēdniecības politisko neatkarību un īpašo statusu, lai kārtējā ministra maiņa nenozīmē kompetentu darbinieku aiziešanu no darba vienkārši politiskas "labumu dalīšanas" dēļ. Var saprast, kādēļ valstij tas ir būtiski.

Toties katra atsevišķā darbinieka politisko un finansiālo neatkarību labāk nostiprina pavisam cita veida drošība - ja ierēdnis zin, ka viņu privātā sektorā gaida vēl labāk atalgots darbs, turklāt ne viens vien. Šajā nodarbinātības elastības ziņā Latvija (kā arī ASV, Anglija, Īrija, u.c.) ir jūtami priekšā Zviedrijai

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.12.2007 01:13
Esmu pārsteigts dzirdēt Zviedrijas privātajā sektorā darbavietu daudzums neesot "audzis jau gadiem ilgi". Tas ir pilnīgs jaunums man.
=======
Par to, ka Zviedrijā kopš 1950.gada praktiski nav audzis privātā sektorā nodarbināto skaits, no 50 lielākajiem zviedru uzņēmumiem tikai viens esot dibināts pēc 1970.gada, utml. - vairāki avoti šajā sakarībā citē "Magnus Henrekson of the Research Institute of Industrial Economics". Protams, uz šiem datiem atsaucas arī Johans Norbergs (In Defense of Global Capitalism) - http://en.wikipedia.org/wiki/Johan_Norberg .

Zemāk minētas dažas atsauces uz šo apgalvojumu (par privātā sektora stagnāciju Zviedrijā) - lūdzu palabojiet, ja šāds apgalvojums ir neprecīzs vai arī zviedru statistikas īpatnību dēļ lietas ir jāskata kaut kādā citā kontekstā.
(1) http://www.discovery.org/a/2013 .
(2) http://mislataman.blogcindario.com/2007/11/00326-sweden.html .
(3) http://www.johannorberg.net/?page=articles&articleid=45 .
(4) http://www.csmonitor.com/2006/0920/p08s02-comv.html .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 26.12.2007 17:14
Aleksi, es nudien nezinu, kā tas ir IT sfērā, bet 10% ikgadēja ierēdņu mainība nav normāla parādība nevienas valsts civildienestā. Turklāt institucionālā atmiņa cieš no pārlieku biežas kadru mainības un es patiešām nedomāju, ka visas zināšanas var nodot rakstiskā veidā. Galu galā ierēdņa rekrutācija, apmācība, kvalifikācijas celšana izmaksā visai dārgi. Ja publiskais sektors nespēj noturēt šos cilvēkus, tad tā ir problēma ne tikai valsts aparāta kompetencei, bet arī man kā nodokļu maksātājam.

Turklāt statistikā, par kuru es runāju, bija ierēķināti, tikai ierēdņi, tādēļ mainību Valsts Civilienesta pārvalde toreiz aplēsa vēl lielāku, jo pastāv arī tā saucamie "darbinieki" (konsultanti, etc.).

Par "kastām" Latvijas civildienestā gan es dzirdu pirmo reizi. Ja cilvēki ir kompetenti, izglītoti un motivēti, turklāt ja viņiem ir attiecīga misijas, mērķa un pienākuma apziņa, tad, manuprāt, mēs varam runāt par "labu materiālu" valsts civildienestam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 26.12.2007 16:54
>>> Tas, ka motivācijas mehānismi Latvijas publiskajā dienestā ir visai dīvaini, biju jau sapratis studiju laikā, kad mani toreiz šokēja dati par to, ka ik gadus no valsts dienesta aiziet viena desmitā daļa ierēdņu.
===
Varbūt kādam konkrētam cilvēkam aiziešana no darba valsts sektorā tiešām ir personiska nelaime, bet kopumā nekā šokējoša kadru mainībā nav. Ja caurmērā cilvēks maina nodarbošanos vidēji 5-7 gados vai pat biežāk (un saskaņā ar normālu karjeras plānošanu tieši tā arī vajag darīt), tad ik gadus varētu rotēt līdz pat 20% ierēdņu un, protams, arī citās jomās strādājošo.

Kā liecina IT uzņēmumu pieredze visā pasaulē, iestādes darba pēctecību var nodrošināt arī salīdzinoši neliels "ilgdzīvotāju" pulciņš. Vienīgais nosacījums - iestādē nedrīkst būt daudz "folkloras" - t.i. nekur nedokumentētu zināšanu. Ir vajadzīga profesionāli nostādīta informācijas pārvaldība; caurspīdīgi jādokumentē visi procesi, darbplūsmas, kontakti, tehnoloģiskie risinājumi un citas lietas, kas vajadzīgas sekmīgam darbam. Bīstami no personāla vadības viedokļa ir t.s. "neaizstājamie" cilvēki, kuri neprot vai negrib nodot zināšanas kolēģiem.

Dažu likuma īpatnību dēļ ierēdņi Latvijā un citās valstīs joprojām ir sava veida "kasta", kam profesionālā karjera attīstās pēc citām likumsakarībām. Bet tā tam nevajadzētu būt - tieši tādēļ, ka nepietiek kadru DIVPUSĒJAS rotācijas starp valsts un privāto sektoru, ierēdņiem ir risks attālināties no realitātes.

Citi autora darbi