Raksts

Gudrs padoms labdarības veicināšanai


Datums:
24. oktobris, 2006


Autori

Aija Lulle


Foto: Inese Danga; Foto no personīgā arhīva

Filantropijas jēdziens ir samērā jauns. Taču tās sinonīms – labdarība – gan nē. Latvijā labdarība ir izplatīta, notiek daudz labu lietu – privātpersonas un uzņēmēji palīdz gan ar naudu, gan ar citiem līdzekļiem.

Pirmo reizi Latvijā izdota rokasgrāmata kopienu filantropijā, kas sniedz praktisku un noderīgu informāciju ikvienam aktīvam iedzīvotājam, kas vēlas darboties savas kopienas, pagasta, pilsētas un, līdz ar to, visas valsts attīstības veicināšanā. Rokasgrāmatas „No iedzīvotāju foruma līdz kopienu filantropijai: iespējas un pieredze Latvijā”* autore ir Inese Danga.

Kam rokasgrāmata paredzēta?

Rokasgrāmata gan teorētiski, gan praktiski pirmo reizi tik plašā apjomā aplūko labdarības un kopienu filantropijas jautājumus Latvijā un arī labas prakses piemērus no citām pasaules valstīm. No vienas puses tas ir apkopojums par līdz šim padarīto, kopš Baltijas – Amerikas partnerattiecību programma atbalsta kopienu filantropiju Latvijā, no otras – tas ir padomu krājums tiem, kas vēlas aktivizēt vietējo sabiedrību, veidot iedzīvotāju forumus, paši vēlas uzņemties lielāku atbildību par darbiem, kas darāmi konkrētā pašvaldībā, kopienā utt.

Grāmatas mērķauditorija ir plaša: pašvaldības, kas vēlas iesaistīt iedzīvotājus vietējā attīstībā, nevalstiskās organizācijas – jaunās un esošās labdarības organizācijas, kā arī esošie un jaunveidojamie kopienu fondi. Īsāk sakot visi, kas vien vēlas kopīgi darboties un veicināt attīstību, izaugsmi caur labdarību.

Vai, Jūsuprāt, filantropija ir svešs jēdziens vienkāršam Latvijas iedzīvotājam?

Filantropijas jēdziens ir samērā jauns. Taču tās sinonīms – labdarība – gan nē. Latvijā labdarība ir izplatīta, notiek daudz labu lietu – privātpersonas un uzņēmēji palīdz gan ar naudu, gan ar citiem līdzekļiem. Protams, vienmēr varam attīstīties, un tas arī jādara: jāmācas no citu valstu labās pieredzes, mācīties no atraktīviem, veiksmīgiem piemēriem, veidot jaunus fondus, jo uzņēmēji Latvijā kļūst turīgāki un var atļauties dot arī labdarībai, veidot savus privātos labdarības fondus. Piemēram, korporatīvā sociālā atbildība lielā mērā saistīta ar sabiedrisko labumu – arī šis ir lielisks veids labdarībai. Ir labi, ja kopienas fonds var darboties kā vietējais eksperts un palīdzēt, parādīt uzņēmējiem, kur tieši visvairāk pietrūkst atbalsta, jo varbūt tie, kam visvairāk vajag, nemāk sevi pasniegt.

Ziedošana ir abpusējs process: ir ziedojuma saņēmējs un devējs. Tāpēc ir ļoti svarīgi, cik abas puses ir atsaucīgas, kā prot par sevi pastāstīt.

Vai vēlaties Latvijā redzēt aizvien vairāk kopienu fondu?

Noteikti! Latvijā pašlaik ir pieci kopienu fondi: Talsos, Lielvārdē, Alūksnē, Valmierā un Madonā.

Ir jālūko, kas katrā vietā ir visvairāk vajadzīgs. Nav par katru cenu jāveido fonds, ja var strādāt arī citās formās un nodarboties ar labdarību, veicināt iedzīvotāju iesaistīšanos, palīdzēt tiem, kas paši sev nevar sagādāt palīdzību.

Vai bijuši aizmetņi kopienu filantropijas fondu veidošanai arī Rīgā, tās priekšpilsētās?

Neskatoties uz to, ka galvaspilsētās parasti koncentrējas vislielākie finanšu līdzekļi, kopienu fondu izveide lielpilsētās ir diezgan sāpīgs process un reti kad ir izdevies. Tas ir diezgan sāpīgs jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē.

Lielās pilsētās parasti kopienas vienotības, kopā darbošanās principi nedarbojas tik veiksmīgi kā mazākās pilsētās, novados, reģionos. Taču galvaspilsētās ir iespējamas citādas darbības formas, piemēram, korporatīvie, privātie fondi.

Kas ir kopienu filantropijas veiksmes atslēga?

Cieša sadarbība ar ziedotājiem, caurskatāma darbība, atskaites par ziedojumiem, jaunas, interesantas, nebijušas lietas, projektu konkursi.

Kopienu filantropijas fondos redzam, ka iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi ziedotāji. Tie nav bagāti ļaudis, tie ir vienkārši aktīvi cilvēki – skolotāji, pašvaldību darbinieki, mazie uzņēmēji, – kam rūp, kas notiek viņu apkārtnē. Šie cilvēki tādējādi kļūst par lēmumu pieņēmējiem, piedalās balsošanā par projektiem, kuri tiks īstenoti par ziedojumiem.

Kāds ir tipisks labdaris Latvijā?

Attiecībā uz kopienu fondiem – tie ir skolotāji, pašvaldību darbinieki, pensionāri, vietējie sabiedriski aktīvie cilvēki, uzņēmumu pārstāvji ar stabiliem, vidējiem ienākumiem. Nereti kopienu fondi viņiem ir bijusi pirmā pieredze labdarībā.

Kopienu fonds ir labs padomdevējs uzņēmējiem. Tie nelūdz naudu, bet piedāvā sadarbību. Piemēram, uzņēmums Valmieras Stikla šķiedra jau tradicionāli atbalsta sociālās jomas projektus. Šajā rudenī uzņēmums sadarbībā ar Valmieras novada fondu šai tēmai sniedza atbalstu izraugot labākos un interesantākos piedāvājumus projektu konkursa kārtībā. Līdzīga bijusi sadarbība ar bankām. Ir arī tādi piemēri, kad uzņēmējs nodod fondam izvērtēt ziedojumu lūgumus, fonds tos izpēta, pārbauda, jo uzņēmums parasti nevar zināt, cik profesionālas ir organizācijas, kas lūdz atbalstu, savukārt fondam ir zināšanas, tādējādi fonds var sniegt šādu pakalpojumu.

Kā labdaris tiek atalgots, kādu gandarījumu gūst?

Galvenais, manuprāt, ir gandarījuma sajūta. Turklāt, ziedotāji var piedalīties projektu konkursos, ar savu līdzdalību ietekmēt, balsojot, kurš projekts tieši tiks atbalstīts. Kopienu fondi domā arī par atraktīvām formām, kā pateikties labdariem. Piemēram, Lielvārdē tiek rīkotas ikgadējās balles, Talsos notiek koncerti, teatralizēti pasākumi, tāpat citviet tiek aktīvi domāts, kā pateikties filantropiem, veidojot ko neikdienišķu. Cilvēki, kas iesaistās kopienu filantropijas fondos iegūst tādu pieredzi, kādu nekur citur nebūtu varējuši gūt.

Ir patīkami, ka labdariem tiek pateikts publisks paldies, viņu vārdi un pateicība tiek publicēta gada pārskatos.

Un praktiskākā nozīmē?

Fondiem ir sabiedriskā labuma statuss, tādējādi uzņēmumi var saņemt 85 procentu nodokļu atlaidi par ziedoto summu. Savukārt, privātpersonas – 25 procentus.

Ja salīdzināt Latvijas pieredzi ar kaimiņvalstīm, citām valstīm Austrumeiropā – cik tālu esam tikuši kopienu filantropijas jomā?

Mūsu pieredze ir salīdzinoši neliela – tie ir pieci gadi, kopš uzzinājām par kopienu filantropijas jēdzienu. Vecākajam fondam ir trīs ar pusi gadu.

Esam pētījuši Polijas, Čehijas, Slovākijas un citu valstu pieredzi, kuru vēsture jau ir desmit un vairāk gadu. Tiesa, viņi bieži vien ir uzkrājuši lielākas naudas summas, taču mums nostiprinājusies pārliecība, ka Latvijā attīstāmies ļoti straujiem soļiem.

Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju un vērtējot pēc fondu daudzuma, tad, gluži tāpat kā ģeogrāfiski un iedzīvotāju skaita ziņā, atrodamies pa vidu: Igaunijā ir 3 fondi, Latvijā 5, bet Lietuvā – 6. Taču mērķis nav radīt iespējami vairāk fondu, bet raudzīties, lai tie darbotos kvalitatīvi.

Citās Austrumeiropas valstīs gan bijusi iespēja saņemt daudz lielāku finansējumu no ārvalstu donoriem, līdz ar to viņiem ir izdevies veidot neaizskaramo kapitālu, kuru fondi var ieguldīt finanšu tirgos un no peļņas procentiem var finansēt projektus un nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti. Šos līdzekļus, var izmantot arī tādām jomām, kas sabiedrībā nav populāras un ziedotājiem nešķiet tik nozīmīgas, piemēram, neiecietības mazināšana vai interešu aizstāvība.

Kā nodrošināt fondu ilgtspēju Latvijā?

Viens no veidiem ir jau minētais – neaizskaramo kapitālu veidošana, lai arī mūsu finanšu apjomi ir nelieli. Otrs veids – pakalpojumu sniegšanas jomās, kurās fonds to var profesionāli darīt – galvenokārt, pakalpojumi uzņēmumiem labdarības jomā, pētījumu veikšana.

Kurās jomās Latvijā, jūsuprāt, visvairāk trūkst izpratnes par atbalsta nepieciešamību?

Sāpīgākā, šķiet, ir interešu aizstāvība, kas ir tik nepieciešama sabiedrībai un demokrātijas procesiem kopumā. Tāpat, ziedotājiem joprojām ir grūti pieņemt, ka daļa līdzekļu tiek novirzīti organizāciju administratīvajiem resursiem, kurus līdz šim bija iespēja finansēt no ārvalstu fondu projektu budžetiem. Uzņēmumi, kas ziedo, ne vienmēr to izprot, taču laika gaitā veidosies izpratne, ka tas dod labumu visiem.

Kā ir ar vislielāko vērtību – cilvēkiem – kopienu filantropijas fondos? Vai pietiek cilvēku, kas vēlas tajos darboties?

Interese ir un vēlēšanās darboties arī. Mums ir lielisks piemērs Lielvārdē, kur cilvēki ikdienā strādā algotu darbu, bet brīvo laiku var atļauties veltīt fondam.

Tas būtu ideāli, ja fonds varētu būt stabila darba vieta un tajā strādājošie varētu veltīt visus spēkus tā attīstīšanai un labdarības vairošanai kopienā.

Grāmatā ir aplūkoti arī ārvalstu piemēri. Ko būtu vērts mācīties no citu pieredzes?

Varbūt daudziem būs pārsteigums, bet esam daudz mācījušies no Krievijas. Salīdzinot ar Latvijas labvēlīgo likumdošanu, Krievijā nav nodokļu atlaides ziedotājiem. Tur gan uzņēmēji, gan turīgas personas ziedo fondiem, un to budžetu gandrīz pilnībā veido vietējo ziedojumi. Protams, vietējās naudas apjoms tur ir daudz lielāks. Nereti uzņēmējiem atsevišķās pilsētās pieder lielākā daļa resursu, un tad arī viņi sniedz atbalstu bērniem, slimnīcām, veciem cilvēkiem utt.

No Krievijas, var mācīties, kā rīkot labdarības pasākumus, teiksim, uzņēmēja vai uzņēmuma dzimšanas dienas svinībās. Talsos arī bija līdzīgi: Talsu fonda valdes priekšsēdētāja vārda dienā ziedu un dāvanu vietā aicinājām ziedot akcijai Skolas soma, kurā tika vākti līdzekļi bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Atsaucība patiesi bija liela. Atslēgas vārdi ir radoša un individuāla pieeja.

Kā redzat tālāko kopienu fondu attīstību Latvijā?

Kopienu fondi šobrīd strādā pie apvienošanās Kopienu fondu kustībā. Tādējādi fondiem būs platforma sadarbībai, iespēja īstenot kopīgas aktivitātes, uzturēt savu darbības standartu, celt pašiem savu kapacitāti, kopīgi mācīties, apgūt citam cita pieredzi. Tas būs nacionālais kompetenču centrs kopienu filantropijas attīstīšanai.

Sākot domāt par kopienu fondu veidošanu citur Latvijā, noteikti vajadzētu izmantot bagātīgo pieredzi, kas apkopota līdz šim, un rēķināties, ka tas ir nozīmīgs un ļoti atbildīgs darbs.

Katrs fonds ir ar savu rozīnīti, taču pamatprincipi ir ļoti līdzīgi. Pašlaik jaunākā iniciatīva kopienu fonda veidošanā ir Liepājā.

Kur grāmata pieejama?

Tā pieejama Talsu novada fondā, fondā Ziedot, kur darbību uzsāka Kopienu fondu kustība. Tā arī ir pieejama elektroniskā veidā.

____________________

* Grāmatas pasūtītājs ir Talsu novada fonds, to finansējusi Hansabanka, Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma, Eiropas Savienība un Sabiedrības integrācijas fonds.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!