Atslēgvārdi:

Gribam izcelties vai līdzināties citiem? 0

Jautājums par Latvijas specializāciju ir viens no maniem reālajiem filosofiskajiem jautājumiem saistībā ar NAP. Vai mums ir vērts sacensties ar Igauniju, Somiju, kuras izvēlējušās tādu pašu stratēģiju? Sanāk, ka mēs nevis gribam izcelties, bet būt tādi paši kā citi.

Iesaki citiem:

Jūs uzskatāt, ka Latvijai svarīgākais ir izglītot cilvēkus un tos pārdot, proti, pārdot tos kā izglītotus indivīdus. Tāds varētu būt valsts bizness. Vai Jūs varētu pastāstīt par to sīkāk?

Es nesaku, ka tā ir vislabākā stratēģija, bet iespējams labāka, nekā gatavot cilvēkus, kas pārdod savas zināšanas katrs individuāli. Izglītotiem, kvalificētiem cilvēkiem ir izdevīgāk strādāt ārpus Latvijas robežām, jo tur ir augstāka darba samaksa. Līdz ar to valstij praktiski atliek dažas iespējas – cilvēki strādā zem savas kvalifikācijas Latvijā, atkarībā no savas izmanības un vēlmēm dodas strādāt citviet vai arī valsts apzināti cilvēkus, vienkārši izsakoties, pārdod citām valstīm. Kvalificētu cilvēku pārdošana varētu ienest valstij lielāku labumu, jo to aizbraukšana nav novēršama. Man ir grūti pateikt, kā tieši tas varētu notikt, varbūt netiešā formā ar nodokļu palīdzību. Varbūt piemēram, dodoties mācīties, cilvēki saņem stipendiju, bet uz noteiktiem nosacījumiem. Viens no šādiem nosacījumiem varētu būt atgriešanās Latvijā, un ja cilvēks to nedara, tad atmaksā noteiktu summu. Aptuveni tādu es iedomājos to shēmu, kā valsts varētu pārdot izglītotus indivīdus.


Bet vai tiešām valsts mērķis – radīt izglītotus un radošus cilvēkus, kas paši spēj celt valsts labklājību – ir aplams?

Manuprāt, priekšstats par to, ka cilvēki paliks šeit vai būs mazāk mobili, pakļaujams ļoti lielām šaubām. Ir jārēķinās, ka cilvēki aizbrauc un aizbrauks. Mums jārēķinās, ka cilvēki, kurus gatavojam, kuros ieguldām naudu, pelnīs citur, un līdz ar to valstij no viņiem tieša labuma nebūs, jo nodokļus viņi maksās citur.

Turklāt jāatceras, ka arī viena no Eiropas Savienības (ES) interesēm ir ar samērā nelielu finansējumu ES ietvaros (dažiem miljardiem eiro, kas nav īpaši daudz, ilgtermiņā raugoties) zemu izmaksu vietā, kāda ir Latvija, sagatavot labi kvalificētus cilvēkus, kuri varētu aizpildīt vakances. ES ir arī tiesības kā naudas devējai norādīt, kur virzīt finansējumu. Tādējādi piedāvājums un pieprasījums sakrīt, un cilvēki dodas strādāt uz ES valstīm, kur par zemi kvalificētu darbu saņem pieklājīgu atalgojumu.

Ieguldot cilvēkos, jārēķinās, ka daudzi būs gatavi aizbraukt projām. Viņi aizbrauks ne jau tāpēc, ka šeit ir slikti, bet gan tāpēc, ka citur ir salīdzinoši labāk. Un tad ir jautājums, ko valsts šādā situācijā dara? Pieņem to kā nenovēršamu parādību vai arī cenšas būt noteicēja pār notiekošo. Patiesībā tas ir izglītības eksports – valsts eksportē izglītotus cilvēkus.


Vai mums ir pamats, lai nodarbotos ar izglītības eksportu? Vai mūsu augstākā izglītība ir pietiekami kvalitatīva, lai nodrošinātu kvalitatīvu preci – augstā līmenī izglītotus cilvēkus?

Tas ir interesants jautājums, kas skar vairākus būtiskus aspektus. Ja runājam par Latvijas izglītības sistēmas atzīšanu vai novērtēšanu no ārpuses, jāpadomā, vai tā nav tikai daļa no kaulēšanās. Kad kaulējaties, jūs apšaubāt pretējās puses vērtību, tādā veidā mēģinot panākt savas pozīcijas izdevīgāku stāvokli. Apšaubot izglītību, tiek piedāvāts zemāks atalgojums. Kāpēc gan to nedarīt, ja paši cilvēki uz to ir gatavi?

Otrs aspekts, ko aizskarat, raisījis manī pārdomas, lasot Latvijas Nacionālo attīstības plānu (NAP). Proti, ir vairākas šķietami ļoti apsveicamas darbības, virzieni vai mērķi, kuru pamatā nav audits par to, kas tad mums tagad ir. Nav skaidrs, kāda īsti mums ir izglītības kvalitāte, kādas mums ir zinātnes iespējas, un līdz ar to arī nav skaidrs, vai vispār mums šeit ir vērts kaut ko darīt. NAP balstās uz zināmiem priekšstatiem, kuri nav pamatoti ar audita palīdzību. Līdz ar to nav skaidrs, kāda ir mūsu kapacitāte. Tāpēc arī man ir grūti atbildēt, kāda mums īsti ir izglītības sistēma.


Viens no svarīgākajiem jautājumiem NAP kontekstā ir tā realizācija, proti, tas, kas aprakstīts sadaļā NAP ieviešana un uzraudzība. Kā Jums šķiet, vai, izlasot šo sadaļu, rodas priekšstats, kā NAP paredzētās lietas tiks īstenotas dzīvē?

Protams, jautājums par to, kā dokuments tiks īstenots, ir ārkārtīgi būtisks. Tāpēc, ka jebkuras stratēģijas viens no būtiskākajiem jautājumiem ir nolikt korekcijas punktus. Citādi septiņus gadus dragāsim tā, kā rakstīts dokumentā, lai gan visi jau sen saka, ka tas ir garām. No šāda viedokļa raugoties, ir lieliski, ka tas plānā ir paredzēts.

Cits jautājums ir par dokumentā minēto Nacionālo attīstības padomi, proti, struktūru, kurai nepieciešams pietiekami daudz ietekmes un pilnvaras, lai koriģētu un brēktu virsū atbildīgajām institūcijām, kas īsteno tādu vai citu tematisko virzienu vai uzdevumu. Protams, šāda institūcija ir nepieciešama. Tai jābūt pietiekami neatkarīgai, vismaz no valdības maiņām. Vienošanās par to jāpanāk jo ātrāk, jo labāk, jābūt definētam, kā notiks dokumenta ieviešana un kas par to uzņemsies šefību.

Vēl jāņem vērā, ka šis dokuments ir gana nozīmīgs un būtisks, lai par tā apstiprināšanu lemtu tauta. Tā ir mana pārliecība, ka šis ir tiešām būtisks dokuments un to vajadzētu tautai apstiprināt referendumā. Protams, vienmēr var izmantot argumentu, ka tas ir sarežģīts dokuments. Arī Latvijas pievienošanās līgums Eiropas Savienībai bija garš un sarežģīts dokuments, kuru Latvijā bija izlasījuši vien pāris cilvēki, bet par to mēs balsojām. NAP varētu būt līdzīgs statuss. Tas tomēr paredz būtisku investīciju Latvijas ekonomikā, kas varētu būt lielākais ieguldījums Latvijas ekonomikas transformācijā. Iespējams, šādam procesam salīdzinājums atrodams vien padomju industrializācijas laikā 20. gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, kad ar milzīgu investīciju palīdzību tika izveidota tautsaimniecības struktūra, kāda pirms tam nebija. Toreiz jau nevienam neprasīja atļauju. Tagad tomēr esam demokrātiska valsts un nebūtu slikti, ja tiktu panākta vienošanās ar sabiedrību.


Vai plānā rakstītais saskan ar Jūsu priekšstatu par to, kā valstij vajadzētu attīstīties tuvākajos septiņos gados?

Atzīšos, ka mani uztrauc absolūtā fokusēšanās uz zinātņietilpīgu ekonomiku un fundamentālās zinātnes atbalstīšanu. Izskaidrošu kāpēc. Es nenoliedzu, ka Latvijā ir izcili zinātnieki, bet vai tas ir masu līmenī, šaubos. Jo izcilāki zinātnieki, jo lielāka iespējamība, ka viņi strādā starptautiskos zinātnes aprites tīklos. Tas ir neizbēgami. Citām valstīm, kas iespējams ir daudz turīgākas, ir lielākas iespējas šos gaišos prātus pārkontraktēt. Ar to jārēķinās. Zinātniskās zināšanas nav teritoriāli piesaistītas, tas vairāk ir globālais, varbūt reģionālais tīkls. Un vai varam garantēt, ka Latvija būs tā centrs? Pat tad, ja mēs kaut ko ģenerēsim, tas aizplūdīs pa tīkliem, kuriem nav robežu. Tāpēc man ir šaubas, vai uz zinātni liktais uzsvars nenonāk pretrunā ar to, ka zinātne un tās sasniegumi nav piesaistīti vienai valstij. Kā mēs varēsim piesaistīt zināšanu kopumu tieši Latvijai? Iespējams, to var panākt, padarot Latviju par vietu, kurā ir daži zināšanu koncentrācijas centri, kur tiek piesaistīti cilvēki no citām valstīm. Proti, veidot orientāciju nevis uz Latvijas zinātniekiem kā auditoriju, bet uz centru dibināšanu, kur strādā zinātnieki no dažādām valstīm.

Man ir vēl otrs apsvērums, kas ir vēl radikālāks. Ja mēs investējam inovācijās, augstajās tehnoloģijās, paies laiks, kamēr mēs panāksim tos, kas mums ir priekšā. Vai mums ir vērts sacensties ar Igauniju, Somiju, kuras izvēlējušās tādu pašu stratēģiju? Vai spēsim šīs valstis apsteigt? Mana atbilde būtu “nē”. Mums vajadzētu attīstīt informācijas tehnoloģijas tik daudz, cik tas ir vidējā pieciešamā līmenī. Tā, lai mēs nebūtu galīgi atpalikuši.


Varbūt, ka cēlais mērķis nosprausts, lai mēs sasniegtu vidējo rādītāju?

Jā, bet tā ir lūzeru stratēģija. Es drusku ironizēju, bet tā tas ir. Tad sanāk, ka mēs nevis gribam izcelties, bet būt tādi paši kā citi. Protams, tajā virzienā ir jāstrādā, lai neatkristu, bet jautājums ir par to, kas ir galvenā prioritāte. Tas, ko mēs pašreiz darām, ir imitācija.

Manuprāt, valstij vajadzētu skatīties uz radošo potenciālu, kas prasa mazākas investīcijas. Kultūra manā skatījumā ir tā joma, kur Latvija patiešām ir globāli izcila. Cilvēki pārdzīvo par hokeju, kur Latvija ir knapi pirmajā desmitniekā, bet Mariss Jansons ir gada cilvēks. Mums ir izcili operdziedātāji, baletdejotāji, gleznotāji, mūziķi utt. Ja man jānosauc lietas, ko par Latviju varētu zināt, pirmās lietas varētu būt šīs. Ja tas tā ir, tad acīmredzot mums ir potenciāls.


Daudzi iebildīs, vai kultūra nes tādu naudu kā sports.

Tas ir jautājums par mērķauditoriju līdzīgi kā valsts nostāja tūrisma jautājumā. Jāizšķiras, vai mums vajag tūrismu vispār, vai gribam piesaistīt noteiktu auditoriju. Ja izšķiršanās ir par pirmo jautājumu, tad nav nekādu problēmu, ka Rīga ir sekstūrisma galvaspilsēta. Galvenais, lai tūristi brauc un atstāj naudu. Savukārt, ja mūsu izvēle ir kultūrtūrisms, tad pašreizējā ievirze ir slikta.

Tieši jautājums par Latvijas specializāciju ir viens no maniem reālajiem filosofiskajiem jautājumiem saistībā ar NAP. Vai tā ir imitāciju stratēģija? Tas arī nav pilnīgi garām, jo Latvija imitē sekmīgākos, un līdz ar to neaizšaus pilnīgi garām. Viņiem ir sanācis, tātad arī mums kaut kas varētu sanākt. Tā nav riska pilna stratēģija, bet reizē ir arī mazāk cerību iegūt. Varbūt ir vērts meklēt citu, alternatīvu stratēģiju, saprotot, ka jātur līdzi arī tādos jautājumos kā augstās tehnoloģijas. Mans piedāvājums ir izglītotu prātu bizness vai radošās industrijas attīstība. Tie ir jautājumi, kurus nav skārušas mums tuvējās valstis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi
Olesen 255x203

Silta zaļa istabiņa 4 Autors:Ilze Sedliņa