Dažas domas par paralēlēm, kas vieno Skotijas kalnu ielejas, Latvijas purvus un kāpuru uzspiesto dzīves ritmu.
Visi saka, neliels tauriņa spārnu vēziens Amazones džungļos un, gan Skotijas kalnos, gan Ziemeļjūras krastā Dānijā vēja brāzmas pārsniedz 50 metrus sekundē. Sestdienas vakarā Rīgā un Pierīga reģistrēti pat vairāki zibens uzliesmojumi. Daudzi iedzīvotāji nebija raduši, ka sniegot sniegam ir arī iespējams novērot pērkona negaisu, tāpēc nodomājuši, ka pērkona grāviens ir sprādziens. Lūk ko spēj paveikt tāds kāpurs, ja ticam haosa teorijai. Šādā laikā normāls viduseiropietis pat briedi laukā nedzīs, bet Austrumeiropā kā vienmēr ir divas izvēles – vai nu briežu lejas dzēriena šļuka vai neliela paskraidīšana ar kompasu pa purviem un lejām, baudot Xaver. Var abus, bet ne reizē. Paskatoties logā un ainavā, izvēle krita uz pirmo variantu un rezultātā dzima viedoklis par tuvākā laika iecerēm politikas plānošanas jomā un mūsu izvēlēm. Kā noprotat, tad izvēles ir divas – turpinām iesākto vai mēģinām kaut ko mainīt. Glenfiddich vai arī Xaver.
Politikas plānošanas klasika saka, ik pēc laika ir jāpaskatās uz tām ”drupām”, kas paliek pēc tevis, jāmēģina tās izprast un piedāvāt risinājumu, kā labāk veidot “ainavu”. Citiem vārdiem sakot, mēs novērtējam konkrētas politikas ieviešanas gaitu, parasti, pasūtot vai pašiem veicot ex-post izvērtējumu. Pētījums (ex-post) ir veikts un ziņojums ir iesniegts. Tam visam ir tik garš nosaukums, ka turpmāk abas šīs sadaļas vienkārši sauksim par Novērtējumu. Pētījums – 268 lappuses, Ziņojums – 27 lappuses. Plānošanas klasika saka, ka balstoties uz ex-post esot jāpiedāvā risinājums un tas tiek darīts izstrādājot Plānu. Plāns – 13 lappuses. Tiktāl viss ir labi, “destilācijas” līmenis lielisks, tāpēc būtu jāpievēršas saturam. Par Novērtējuma problemātiku jau rakstīju šajās annālēs. Tas atvieglo argumentāciju un atļauj pievienot jaunus novērojumus.
Kādas ir Novērtējuma galvenās atziņas? Mums ir laba teorija, bet slikta prakse. Vajag vairāk pašu iedzimtās kvalitātes, bet tomēr jāizmanto citu zināšanas. Jāvienojas kāds būs lomu sadalījums. Jāpasaka citiem, ko tad īsti te mēs darām. Ļoti “vilkpaēdīgi” t.i. vilks paēdis, kaza dzīva un visi pieminēti, neviens nav aizmirsts. Es teiktu Glenfiddich.
Kāds tad ir Plāns? Taisīsim revīziju, prognozēsim un pētīsim horizontālās politikas. Vajadzētu stipru gribu pa vertikāli. Būs mazāks lappušu skaits dokumentā. Nebūs koncepcijas, bet konceptuāls ziņojums. Būs budžeta izdevumu audits (ko gan tagad darīs Valsts Kontrole) un mazāks rezultātu skaits, bet ikvienai programmai. Politiķiem būs jāīsteno politikas plānošanas dokumentos noteiktais. Būs līgumi par izvērtēšanas kapacitātes uzturēšanu. Kopā 24 uzdevumi. Ja pareizi sapratu, tad stipra griba iestāsies ne ātrāk par 2027.gadu, bet politikas rezultāti tiks noteikti arī budžeta apakšprogrammai, kuras vērtība ir kādi 300 eiro. Vairāk izskatās pēc Xaver.
Nezinu kā Jums, bet izlasot šos “trīsvienību” ir tāda sajūta, ka kaut kas netiek pateikts līdz galam, no kaut kā mēs baidāmies, gribam būt “mīksti un pūkaini”. Mēs lēni, lēni ieviešam hierarhiju plānošanā, mums svēts un neaizskarams ir ik “pīkstiens”, kas nāk no lobijiem jeb sadarbības partneriem. Tā kā gribam, tā kā negribam. Atbildība perfekti sadalīta, tā ka neviens nav galvenais “čiekurs”. Ar ko tas beidzas mēs tagad jau zinām! Tāpēc vēlreiz atkārtošu Latvijas attīstības politikas plānošanas klasiķa vārdus, – “Nekas nav labāks par mazu, skaistu, patīkamu policejisku valsti”. Tas nav tikai tāds teiciens, bet tagad jau praksē pierādīts, ka Austrumeiropai labāk ir sākt ar neovēberisku valsts pārvaldes praksi, bet ne ar rietumnieku izauklējumu – jauno publisko pārvaldi. Neovēberisms paredz, ka iesākumā ir jāiemācās elementāri pārvaldes uzdevumi, tādi kā uzdevuma un instrukcijas došana, izpildes un pienākumu kontrole, uzraudzība, procesu administrācija, apmācība. Un tikai pēc tam var iestāties kaut kas cits. Strauji mainot valsts pārvaldi šādām elementārām lietām netika pievērsta pietiekama uzmanība, jo uzreiz mēs “noārdījām visu veco un cēlām jaunu dzīvi”. Arī politikas plānošanas kontekstā, tas lēnām tiek apzināts un lēnām ir redzama kustība pareizā virzienā, bet tik lēna, ka 2027.gadu varbūt pat nesagaidīšu. Xaver un pērkona grāviens ir, bet liekas ka neviens nesadzirdēja.
Pirmā tēze: Nu varbūt tomēr saņemamies un to vertikāli iezīmējām stingrāk un ātrāk? Varbūt pasakām, ka politikas izstrāde (līdzīgi būvniecībai) ir “reglamentējama” profesija? Varbūt ieviešam tagad un uzreiz vienkāršāku pieeju, gan saturā, gan izmaiņās, gan intervences izstrādes procesā? Varbūt paredzam ne tikai metodikas, bet ļoti konkrētas vadošās institūcijas instrukcijas un norādes, kas, kam un ko ir jādara? Varbūt ir laiks valdības centram uzņemties atbildību par visu politikas plānošanas jomu?
Otrs, ne mazāk svarīgs aspekts, ir palūkoties uz politikas plānošanas procesu no augšas, t.i. “no helikoptera”. Tā kā ārā ir Xaver, tad necelsimies augstāk par Mildas zvaigznēm. Ko mēs te varam ieraudzīt? Pirmkārt jau valdības duālo centru, kas sastāv (2013 gadā) no Valsts Kancelejas un Pārresoru koordinācijas centra. Valsts kanceleja attīsta sabiedrības līdzdalības un valsts pārvaldes komunikācijas procesus, radot diskusiju dokumentu intervences loģiku citiem vārdiem sakot – te sākas attīstības politikas plānošanas process. Iespējams, ka šis process nākošā gada laikā rezultēsies kādā visaptverošā portālā, kurā būs viss. Tad mēs redzam Finanšu ministriju, mazliet tālāk Saeimu un skaisto Melngalvju namu. Finanšu ministrijā (cerams no nākošā gada) būs Fiskālās disciplīnas padome, kas, pēc visiem likumiem un loģikas būs viens no stingrākajiem politikas plānošanas un izpētes centriem (iespējams kopā ar Latvijas Banku, kuras funkcijas arī mainās līdz ar nākamo gadu). Saeimā tiek attīstīta ideja par politiku izvērtēšanas kapacitātes palielināšanu, paredzot ex-post procesa atbalstu, kas pēc visa spriežot – atsevišķā struktūrvienībā. Melngalvju namā pastāv tāds politikas plānošanas process kā Valsts prezidenta vēstules un likumdošanas iniciatīvas, kas arī ietver būtiskas izmaiņas valsts pārvaldes uzbūvē un attīstības politikas formulēšanas mehānismā. Jā, pavisam aizmirsu, no Mildas redzama arī Augstākās izglītības padome, kurai dievs augstumos ir devis tiesības izstrādāt attīstības politikas. Cerams ka ainava ir pilnīga, lai uzdotu jautājumu ko tad īsti Novērtējums un Plāns aptver? Rodas sajūta, ka nelielu daļu. Īsts Glenfiddich.
Otrā tēze: Varbūt ir pienācis laiks paskatīties uz visiem procesiem un norisēm kopā, bet ne atrauti uz vienu nelielu jomu? Varbūt (ja citādi nevar) izveidojam vienu kārtību un secību, kā politikas tiek izstrādātas, kā tās tiek komunicētas, kā tām tiek piešķirtas finanses, kā tās tiek novērtētas un kā tās tiek iniciētas? Varbūt laiks ir beigt eksperimentu ar duālo valdības centru? Varbūt izstrādājot jaunu Plānu vajadzētu izprasts visu “ainavu”?
P.S. Šis raksts nav Glenfiddich reklāma, bet par Latvijas purviem. Un mežā vakar bija pasakaini skaisti, mīksti un pūkaini.