Trauslā kāpu zemsedze tiek neatgriezeniski izbraukāta. Valsts nav spējusi sakārtot likumus tādā līmenī, lai vides dienestu kontrole būtu efektīva, sodi adekvāti un tūrisma infrastruktūra — sakārtota.
Latvija ir vienīgā no Eiropas valstīm, kas var lepoties ar gandrīz 500 kilometru garu piekrastes smilšu kāpu joslu kopā ar unikālo piekrastes meža floru un faunu. Neskatoties uz vairākkārtējiem mēģinājumiem pārvērst kāpas apbūves gabalos un viesnīcu kompleksos, tas nav noticis — lielā mērā pateicoties aktīvai sabiedrības rīcībai. Tomēr jau kopš 90. gadu sākuma nemainīgi aktuālas ir vienas un tās pašas problēmas, kuras vairākkārt, mainot likumus, ir mēģināts risināt. Diemžēl līdz šim ne visai veiksmīgi. Joprojām aktuāla ir kāpu apbūve. Gan likumīgiem, gan nelikumīgiem līdzekļiem iegūstot zemesgabalus vai aizvēsturiskus pamatus, tiek urbanizēta kāpu josla, vienlaicīgi arī samazinot sabiedrības pieejas iespējas tikt pie jūras. Mūsu sabiedrībā privātīpašums nozīmē kārtīgi nožogotu teritoriju ar plāksnīti “Privātīpašums”. Gluži citādas kultūras un tiesību tradīcijas ir mūsu ziemeļu kaimiņiem. Skandināvijā pastāv tā sauktās allemansrett jeb sabiedrības tiesības piekļūt pie ūdens, šķērsojot privātu zemi, vai lasot sēnes un ogas privātā mežā.
Latvijā joprojām izplatīts maldīgs viedoklis, ka privātais īpašnieks labāk aprūpēs savu teritoriju, nekā pašvaldība, kurai parasti nepietiekot līdzekļu atkritumu savākšanai vai kādas teritorijas labiekārtošanai. Tādēļ daļa piekrastes pašvaldību cenšas atbrīvoties no zemes īpašumiem, tos iznomājot vai pārdodot. Daļēji tas ir izskaidrojams arī ar to, ka valsts nepārtraukti maina spēles noteikumus. Te atļaujot, te aizliedzot apbūvi kāpu joslā, nereti par ķīlniekiem tiek atstāti vietējie iedzīvotāji, kuriem neļauj pārbūvēt pat malkas šķūni. Risinājums te būtu vienkāršs. Būvniecība ar likumīgu plānojumu apstiprinātu ciemu teritorijās (ārpus dabas liegumiem un pamatnēm) būtu atļaujama tādos apjomos, kas līdzsvaroti regulētu privātīpašuma un sabiedrības attiecības. Tomēr piekrastē ir vērojama tendence iekarot arvien jaunas kāpu teritorijas apbūvei. Publiskajā telpā nereti parādās ziņas par apšaubāmiem zemes darījumiem, kuru vienīgais mērķis — panākt atļauju celt jaunbūvi.
Pastāv arī citas aktuālas piekrastes problēmas, par kurām atbildība jāuzņemas valsts institūcijām. 90. gadu sākumā, kad tikko bijām atguvuši neatkarību, aizturētie kāpu izbraukātāji jutās teju aizvainoti, ka brīvā Latvijā viņiem liedz piebraukt pie jūras. Pēc gandrīz 20 gadiem nākas dzirdēt to pašu. Gan sabiedrības neinformētība par piekrastes unikālo dabu, gan elementāras atpūtnieku infrastruktūras trūkums ir novedis pie situācijas, ka trauslā kāpu zemsedze neatgriezeniski tiek izbraukāta (nu jau ar vēl nopietnākiem transporta līdzekļiem — kvadricikliem, krosa motocikliem un jaudīgiem apvidus automobiļiem). Valsts visu šo gadu garumā nav spējusi sakārtot likumus tādā līmenī, lai vides dienestu kontrole būtu efektīva, sodi adekvāti un tūrisma infrastruktūra — sakārtota.
Lai veicinātu sadarbību un kopīgu rīcību, kā arī koordinētu kopīgas projektu aktivitātes Latvijas piekrastes kāpu saglabāšanā un aizsardzībā, Latvijas Zaļā kustība, Latvijas Koalīcija par tīru Baltiju un Vides izglītības fonds “Par sakoptu Latviju” uzsāka kampaņu “Saglabāsim Latvijas kāpas”. Iniciatīvas mērķis ir informēt un izglītot sabiedrību par kāpu joslas saglabāšanas nepieciešamību, vienlaikus veicot arī Vides aizsardzības likumā paredzēto sabiedrisko kontroli (tika izveidotas “piekrastes patruļas”, kuras fiksē pārkāpumus un nosūta tos atbildīgajiem vides dienestiem).
Ko esam panākuši un kas vēl būtu jādara, lai kāpu joslas degradāciju apturētu? Par pagājušā gada kampaņas sasniegumiem uzskatām labojumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas dod tiesības pašvaldību pilnvarotām personām un pašvaldību policistiem piemērot sodus par kāpu izbraukāšanu. Iepriekš tā bija ekskluzīva Valsts Vides dienesta inspektoru privilēģija. Pēc vairāku vides NVO aktīvas prasības, Valsts Vides dienests ieviesis arī sabiedrisko vides inspektoru institūtu. Kopumā vērtējot, tas ir solis uz priekšu kontroles mehānismu pilnveidošanā. Viens no galvenajiem šīs sezonas izaicinājumiem cīņā ar valsts birokrātisko aparātu ir jautājums par kvadriciklu reģistrēšanu CSDD un tā saucamo zvejnieku ceļu normatīvās bāzes sakārtošanu. Milzīgu postu kāpām nodara visu veidu kvadricikli. Taču tā saucamie mazjaudīgie kvadricikli nav pat vizuāli notverami, jo uz tiem nav valsts reģistrācijas numuru. To, dīvainā kārtā, pieļauj mūsu likumdošana. Savukārt gluži likumīgi ar savu džipu pa kāpām un liedagu var pārvietoties ikviens, kurš saņēmis savā pašvaldībā zvejnieka atļauju. Nereti šādi “zvejnieki” kāpās sastopami, pie ūdens pievedot ūdensmotociklu. Arī šis jautājums ir palicis ārpus visādā ziņā stingrā Aizsargjoslu likuma regulējuma. Diemžēl arī jaunās sodu sistēmas projekts, kas paredz bargākus sodus — līdz pat 1000 latiem, visticamāk, netiks pieņemts šīs sezonas laikā.
Vides ministrija šogad ir nākusi klajā ar vairākām iniciatīvām kāpu saglabāšanas sakarā. Piemēram, kāpu aizsardzības pasākumi, kas ierakstīti valdības uzdevumu prioritātēs, — nopietns signāls, ka valsts pievērsīs lielāku uzmanību kāpu problēmām. Apsveicama ir arī konkursa rīkošana vienotu piekrastes informatīvo zīmju izgatavošanai. Vides ministrs Raimonds Vējonis ir iesaistījies arī “kvadriciklu jautājuma” risināšanā ar CSDD, kas būtu reāls solis kāpu kontroles un līdz ar to arī aizsardzības tiesisko jautājumu sakārtošanā.
Sabiedrība prasa valdības konkrētu rīcību kompleksai piekrastes kāpu problēmu risināšanai. Domāju, ka mūsu viesi un pašmāju tūristi būtu daudz disciplinētāki, ja valsts piedāvātu atbilstošu, kāpu vidi saudzējošu piekrastes infrastruktūru, informāciju (ne tikai latviski) un vides inspektoru, kurš ne tikai izraksta soda kvīti, bet arī pasniedz informatīvu bukletu par kāpām vai uzlīmi ar piktogrammām, ko kāpās nedrīkst darīt.
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.