Geju praida aizliegums Satversmes 110.panta gaismā

"Diena", 31.07.2006

Iesaki citiem:

Diskusija starp tiem, kas aizstāv homoseksuālistu tiesības rīkot savu dzīvesveidu popularizējošus gājienus pilsētas ielās, un tiem, kas viņiem šīs tiesības grib liegt, līdz šim ir norisinājusies galvenokārt divos savstarpēji paralēlos argumentācijas virzienos, kas lielā mērā iet viens otram garām. Vieni uzstāj, ka no pulcēšanās, vārda brīvības un tiesiskuma viedokļa nevarot būt iemesla, kādēļ šādu savdabīgu piketu vai demonstrāciju aizliegt. Otra puse, turpretim, bieži vien vispār neuztraucas par demokrātiju un tiesiskumu — sak, ka tikai neļaut gājienam notikt.

Kā ticīgu cilvēku, kurš savu dzīvi cenšas dzīvot saskaņā ar Bībeli, un reizē arī pārliecinātu demokrātu mani satrauc veids, kā līdz šim šī diskusija ir notikusi. Teikšu uzreiz: esmu pārliecināts, ka tādi pasākumi kā geju praids Latvijā nav jāatļauj un ka šo uzskatu ir iespējams aizstāvēt no demokrātiskā tiesiskuma viedokļa.

Latvijas valsts augstākais likums ir Satversme. Visiem pārējiem valsts likumiem, valdības noteikumiem un pat valsts un pašvaldību administratīvajiem lēmumiem jābūt saskaņā ar šo pamatlikumu. Satversmes 110.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izpētīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Piedevām 103.pants skan šādi: "Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību." Taču Satversmes 116.pantā ir noteikti šo divu, kā arī citu pamattiesību iespējamo ierobežojumu iemesli: "Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu."

Viens no gadījumiem, kuros saskaņā gan ar Latvijas, gan citu demokrātisku valstu konstitūcijām ir pieļaujams sapulču un gājienu brīvības ierobežojums, ir, lai aizsargātu sabiedrības tikumību. To, kas ir tikumība, savukārt palīdz izprast Satversmes 110.pants: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības."

Tas, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, būtībā bija skaidrs jau pirms nesenajiem Satversmes grozījumiem. Eiropeiskajā civilizācijā, pie kuras pieder arī Latvija, neapšaubāmi tieši kristīgā baznīca ir tā, kas ir noteikusi laulības un ģimenes jēdziena tradicionālo izpratni. Ne šo jēdzienu padziļināta juridiski gramatiska, ne vēsturiski juridiska interpretācija nav iedomājama bez atsaukšanās uz kristīgo baznīcu un tās mācību. Lai kuru likumdošanas normu tulkošanas metodi mēs izvēlamies — faktiski visas liek nonākt pie rezultāta, ka likumdevējs, izpildvara un tiesas nevar atstāt bez satura šo valsts pamatlikuma pavēli aizsargāt un atbalstīt laulību. Jautājums ir tikai tāds, kā to īstenot.

Manuprāt, tikumības un ģimenes vērtību aizsardzībai būtu jāietver sevī gan pozitīvi veicinošas, gan arī aizsargājošas dabas pasākumi. Atbalstošo pasākumu jomā būtu minama, piemēram, tāda veida nodokļu likumdošanas ieviešana, kas vairāk nekā līdz šim atbalstītu bērnu audzināšanu ģimenēs. Pašreizējais, idejiski no padomju laikiem pārmantotais modelis joprojām veicina tādas negatīvas parādības kā nelabvēlīgo vecāku "iedzīvošanās uz pabalstiem", no vienas puses, un bērnu atgrūšana valsts gādībā (nedēļas bērnudārzos u.c.), no otras puses. Tendence atkratīties no atbildības par bērnu audzināšanu ir vērojama pat pārtikušās ģimenēs. Nodokļu atvieglojumi ģimenēm ir vienkārši pārāk niecīgi, lai veicinātu tradicionālo ģimenes modeli, kas paredz, ka viens no vecākiem paliek mājās, lai audzinātu bērnus, kamēr otrs dodas strādāt.

Iespējams aizsargājošs pasākums varētu būt, piemēram, homoseksuāla dzīvesveida popularizēšanas aizliegums — vismaz, ja tas notiek klaji izaicinošā vai uzbāzīgā veidā. Te nu taisnības labad jāatzīst, ka šī mana pārliecība nesakrīt ar daudzu citu Eiropas konstitucionālo un cilvēktiesību ekspertu viedokli. Iespējams, tas šobrīd jau būtu uzskatāms par izteikti konservatīvas minoritātes viedokli. Un tomēr: vai tāpēc šis viedoklis ir nepareizs? Kā geju praida un citu tamlīdzīgu pasākumu pretinieks es gribu teikt — mums jābūt drosmei atklāti un argumentēti pamatot savu opozīciju pret šādām aktivitātēm. Nav jābaidās no diskusijas par šo tematu konstitucionāli tiesiskā līmenī. Protams, ja vien mēs paši ar savu rīcību nedarīsim kaunu vārdam "kristieši", t.i., būsim tādi, kas seko Kristus piemēram, cenšas viņam līdzināties. Svētie raksti par Jēzu liecina, ka viņš bija "pilns žēlastības un patiesības" (Jāņa ev. 1:14). Manuprāt, šis fakts uzliek par pienākumu katram, kurš valkā Kristus vārdu, pret ikvienu grēcinieku izturēties tā, kā to darīja mūsu Kungs. Nekad nevajag baidīties nosaukt lietas īstajos vārdos, tajā skaitā grēku par grēku. Tajā pašā laikā mūsu pienākums ir vienmēr saglabāt cieņu un mīlestību pret visiem līdzcilvēkiem, arī pret homoseksuālistiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi