Foto: Paul
Skaidrs, ka tikko pārvēlētai Saeimai un valdībai vēl dažus mēnešus būs samērā augsta leģitimitāte, un tas, savukārt, ļaus pieņemt nepopulārus lēmumus. Tomēr šī popularitāte nebūs bezgalīga.
Ne vienam vien, kurš naktī no sestdienas uz svētdienu sekoja līdzi vēlēšanu rezultātu arvien precīzākajiem cipariem, gadījās sevi pieķert ticībā pārmaiņu iespējamībai Latvijas politikā. Vēl vairāk: 9. Saeimai parādījās izredzes „izgaist kā ļaunam murgam” — tā savulaik mēdza teikt Gunārs Astra. Rietumnieciski un demokrātiski orientētās Vienotības pamatīgā balsu trešdaļa apliecināja, ka Kalvīša kaislīgi gānītos „kvaukšķus” un „sorosītus” atbalsta krietni vairāk līdzpilsoņu, nekā visus šos „darītājus”, buldozerus un visu citu padomjlaika smago tehniku. Daudzgalvainais krupjē vārdā Latvijas tauta ir izdalījis jauno kāršu kavu, un progresīvas politikas aizstāvju rokās ir nonākušas tīri labas kārtis. Tālākais ir atkarīgs tikai no spēlētāju prasmēm.
Tomēr publicista smagais pienākums liek paraudzīties nākotnē mazliet skeptiskāku skatu. Lieta tā, ka 10. Saeimas sastāvs ietver sevī ne tikai iespējas, bet arī riskus, kuri būtu skaidri jāapzinās vēl pirms parlamenta sanākšanas. Daži no tiem ir acīmredzami. Citi — mazliet neskaidrāki. Pirmā pašsaprotamā lieta izriet no piecu apgabalu sistēmas, kuras sekas mēs pilnībā izbaudīsim šajā Saeimas sasaukumā. Lokomotīvju sistēma, kā redzams, nav pārstājusi eksistēt, taču tā ir transformējusies. Viena lokomotīvju komplekta vietā apvienībām ir vairāki, no kurām katrs velk mazāku skaitu vagoniņu. Sekas šai sistēmai, visdrīzāk, būs divējādas. Vispirms, tas paaugstinās kvalificētu un pazīstamu cilvēku skaitu parlamentā, kas pats par sevi ir labi. Tomēr jaunradītās apvienības, kuru veidošanu neizbēgami provocē pati jaunā vēlēšanu kārtība, ir tik raibas, ka to rīcībspēja šķiet apdraudēta jau no pašas pirmās dienas. Te nu ļoti daudz kas būs atkarīgs no apvienību vadības spējām līdzsvarot dažādās intereses starp visām spilgtajām personībām un ambīcijām. Mazās frakcijas opozīcijā veltīs daudz enerģijas mēģinājumos sašķelt lielās, lai tādā veidā tiktu pie savas iespējas „parullēt”.
Otra pašsaprotamā lieta ir saistīta ar neizbēgamu popularitātes kritumu, kurš sekos 2011. gada budžeta pieņemšanai, un līdz ar to dažnedažādus mēģinājumus šūpot pašlaik it kā stabilo koalīciju. Skaidrs, ka tikko pārvēlētai Saeimai un valdībai vēl dažus mēnešus būs samērā augsta leģitimitāte, un tas, savukārt, ļaus pieņemt nepopulārus lēmumus. Tomēr šī popularitāte nebūs bezgalīga, tādēļ jaunajai valdībai būtu vērts savlaicīgi domāt par savu pozīciju nostiprināšanu politiskajās aprindās.
Tautiet’s manim apsolīja
Vienā daļā pasaules demokrātisko valstu šāda pozīciju stiprināšana krīzes un nepopulāru reformu apstākļos notiek ar plaša atbalsta veidošanu politiskajās aprindās. Cik noprotams, Dombrovska jaunā valdība šo ceļu negrasās iet. Saskaņas Centra iespējamā dalība koalīcijā, protams, būs karsts kartupelis, kura mētāšana un viļāšana principā varētu apstāties 10. Saeimas sasaukuma laikā. Tomēr Dombrovskis un Vienotība, cik noprotams, vismaz šobrīd negrasās aicināt saskaņiešus valdībā. Daudz tiek runāts par Jaunā laika un Pilsoniskās savienības domstarpībām šajā jautājumā — sak’, jaunlaicēni jau gribētu, tikai Kristovskis neļauj. Taču patiesībā situācija nebūt nav tik vienkārša. Vispirms, zināma daļa Vienotības vēlētāju patiesi nebūtu īpaši priecīga par šādu risinājumu. Taču tas nav nekāds dižais arguments. Parlamenta deputāti patiesībā netiek ievēlēti, lai akli ļautos vēlētāju fobijām, bet gan pragmatisku lēmumu pieņemšanai šo vēlētāju ilgtermiņa intereses vārdā. Taču tas, vai Vienotības interesēs šobrīd ir sadarbība ar Saskaņas centru, ir diskutējams jautājums. Šās partijas lielais pluss ir vienlaikus tās lielākais mīnuss — tā nekad nav bijusi pie varas. Taču, ja Vienotība veidotu ar to koalīciju, Saskaņa iebrauktu valdībā ar otro lielāko frakciju 10. Saeimā — ar 29 deputātiem. Starp tiem bez daudzmaz pazīstamajiem biedriem būtu vesela virkne marginālu ļaužu ar diezgan šaubīgām biogrāfijām, kuri tādējādi kļūtu par valdošās koalīcijas deputātiem ar attiecīgiem pienākumiem un pretenzijām. Protams, ka etniskā dalījuma pārvarēšana būtu Latvijas nākotnes interesēs — tā atņemtu saskaņiešiem upura auru un beidzot liktu uzņemties atbildību par valsti vaimanāšanas vietā. Taču vai šā mērķa vārdā būtu vērts riskēt ar Dombrovska valdību kopumā, ir diezgan grūti izšķirams jautājums. Šķiet, ka patiesībā Saskaņas centra lielais mandātu skaits drīzāk ir traucēklis viņiem pašiem. Galu galā, kādēļ viņiem ar 29 mandātiem ajadzētu uzņemties kādu jaunākā brāļa lomu, ja viņu balsu īpatsvars koalīcijā ir krietni lielāks par ZZS, nemaz nerunājot par VL-TB/LNNK? Tieši lielais mandātu skaits krietni samazina SC manevra iespējas.
Kopumā šī situācija ir līdzīga situācijai ar Turcijas dalību Eiropas Savienībā. It kā jau viņus varētu uzņemt, katrā gadījumā tas būtu drošāk, nekā atstāt ārpusē. Taču viņi ir briesmīgi lieli un ar tādām, teiksim, mazliet orientālām manierēm. Viņiem varbūt varētu piedāvāt nevis pilnu dalību, bet kādu „asociētā locekļa” statusu (cik noprotams, koalīcija vēlas SC uzticēt Saeimas komisiju vadību). Taču Turcija jūtas pārāk liela un varena, lai piekristu šādai acīmredzamai diskriminācijai. Tādēļ reālā Turcija var nejauši sākt peldēt uz Irānas pusi un pakāpeniski pamest Eiropas civilizēto valstu orbītu. Arī mūsu parlamentārā „Turcija” var sākt tuvoties mūsu parlamentārajiem „ahmadinedžadiem” no PLL, un mūsu parlamentārās Eiropas pārliecīgā piesardzība vēl var sagādāt vienu otru nepatīkamu pārsteigumu nākotnē.
Kas attiecas uz Pilsoniskās savienības iespējamiem zaudējumiem līdz ar SC uzaicināšanu, tad šeit defekts varētu izrādīties par efektu. Ja reiz „krieviem” ir jābūt valdībā, tad varbūt labāk kopā ar PS, nevis ar PLL? Tāpat kā tikai konservatīvais Niksons reiz varēja braukt uz Ķīnu, neapdraudot ASV nacionālās intereses, tā arī tikai nacionālā PS var strādāt ar SC, pati nekļūstot prokrieviska. Nacionālisms, kā nekā, paredz atbildības uzņemšanos par valstī notiekošo — vai ne tā? Tad tieši ar to arī PS pozitīvi izcelsies iepretim VL-TB/LNNK, kuriem nacionālisms visbiežāk ir tikai prasta krievu nīšana. Citiem vārdiem, pretrunas šeit noteikti nav tādas, lai meistarīgi politiķi tās nespētu pārvarēt ar elegantu žestu. Jautājums tikai, kā pašiem ir ar to atbildību un spēju domāt ilgtermiņā.
No Logo
Ja Latvijā notiktu konkurss par dīvaināko parlamenta frakciju, tad uz pirmo vietu tajā bez pūlēm varētu pretendēt topošā PLL frakcija. Šis astoņnieks būs, kā saka, skats pa rubli: Šlesers ar sievu, Šķēle, ģimenes un bērnu Baštiks, bijusī Daugavpils birģermeistariene Strode, nemainīgi bargais Ulmanis un vēl kāds pārītis citu tikpat ieturētu personu. Protams, ka daži no viņiem jau laicīgi atkratīsies no mandāta un palaidīs citus atsēdēt savas aldziņas. Turklāt Šlesera klātbūtne liecina, ka bez pārpirkšanas mēģinājumiem 10. Saeima, visdrīzāk, neiztiks. Taču kopumā aina ir pamācoša — tā sacīt: nu reiz mēs esam izmīlējuši šo valsti.
Protams, ka no „kvaukšķu” aprindām nākušu vērotāju pārņem zināma Schadenfreude, vērojot PLL sliktos rezultātus. Tomēr nevajadzētu tai ļauties, ja ir iespēja no tā visa kaut ko mācīties. Atļaušos apgalvot, ka PLL varēja savākt krietni vairāk vēlētāju balsu, taču viņus pievīla aplama stratēģija. Lieta tā, ka PLL kampaņa sevī iemiesoja visu to, kas vidējā Latvijas iedzīvotāja apziņā saistās ar „oligarhiem” un „oligarhisku” politiku. Tā vietā, lai apkarotu šo plaši izplatīto stereotipu, PLL kampaņa to drīzāk apliecināja un apstiprināja: tie ir tādi bagāti tipi ar krieviski čekistiskām simpātijām, milzīgu naudu reklāmām un nenogurstošu vēlmi apjāt vēlētājus — līdz pat tādiem sīkumiem kā Sanda Ozoliņa 8. numura krekls no aģitācijas brīvajā piektdienā. Kampaņa liecināja: te jums ir darīšana ar ļautiņiem, kuri pēc definīcijas nespēj spēlēt pēc noteikumiem, neatzīst savas kļūdas un paļaujas tikai uz spēka paņēmieniem. Ja vēlētāju būtu biežāk uzrunājis nevis Šlesera nemitīgais blefs „kad es būšu premjers”, bet gan Šķēles nogurušās acis ar kaut cik konstruktīvām ekonomiskām prognozēm, rezultāts uz galvošanu būtu daudz labāks. Turklāt trikus, kurus LPP/LC tīri veiksmīgi izmantoja pagājušogad Rīgas domes vēlēšanās, diez vai vajadzēja izmantot vēlreiz — ja pirmoreiz tas bija atjautīgi, tad otrajā reizē tas ir garlaicīgi un banāli. To jau nu gan visi šie apvienību konsultējošie „reklāmas guru” varēja pastāstīt. Tādēļ jācer, ka tad, kad nākamgad sāksies debates par Valsts prezidenta vēlēšanām, mēs kā pirmo kandidātu tomēr neieraudzīsim Aināru Šleseru ar neiztrūkstošo: „kad es būšu prezidents”.
Dzīvo un uzvar
Ir lietas, kuras piešķir dzīvei garšu: nelielās devās tās ir baudāmas, bet lielās — šķebinošas. Tie, kas ciena pārmērības, varētu nožēlot, ka 10. Saeimā nebūs pārstāvēti iepriekšējo gadu lielākie balamutes — Juris Dobelis, Pēteris Tabūns, Jakovs Pliners un Vladimirs Buzajevs. Laikam šie mori, padarījuši savu darbu, nu var doties pelnītā pensijā un pievērsties nevalstiskai darbībai etniskā naida kurināšanas jomā. Uz drīzu redzēšanos DDD un Rakurs slejās, biedri!
Taču zārks, visdrīzāk, tukšs nepaliks. Tikai retajam būs jau agrāk pagājis secen, teiksim, Nikolaja Kabanova viedoklis par valsts valodu, pilsonību un okupāciju. Konkurences trūkuma dēļ nu viņš to varēs paust ar dubultu sparu. Grūtāk ir komentēt VL-TB/LNNK pienesumu šajā laukā. Šās apvienības premjera kandidāts, kā jau parasts, ir jau atstrādājis savu daļu un var pārvākties uz mērenākiem platuma grādiem Briselē, kur viss ir ļoti civilizēti un neviens dobeliski nelamājas. Taču jaunajā nacionālradikāļu frakcijā dominēs Visu Latvijai!, kas pagaidām ir tumšais zirdziņš mūsu parlamentārajā praksē. Krievu prese ir jau vislatvijiešus nodēvējusi par neofašistiem un aicina gatavoties ļaunākajam. Vienlaikus negribētos ticēt, ka enerģiskie jaunieši savu misiju saprot vecās TB/LNNK stratēģijas turpināšanā: ar kvēlām šovinistiskām runām apslēpt savu gulšanos apakšā jebkurai oligarhiskai interesei. Tas varētu būt kaut kas savādāks — tieši kas, to redzēsim. Kā Dombrovskis tiks galā, ja šie „koalīcijas partneri” nāks pie viņa ar priekšlikumu 1. janvārī pāriet uz pamatizglītību tikai latviešu valodā vai apturēt naturalizāciju, tas nebūt nav triviāls jautājums. Vienlaikus nacionālistu apvienībai ir tikai 8 mandāti, bez kuriem koalīcija varētu arī iztikt. Citiem vārdiem, parastais „fašistu” un „okupantu” cīniņš Jēkaba ielā nebūt nav galā, un arī turpmāk tas palīdzēs novērst mūsu uzmanību no skarbās, krīzes skartās, realitātes.
Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I