Atslēgvārdi:

Garlaicīgā piecgade

Brisele ir vieta, kur tiek pieņemti arī Latvijai nozīmīgi lēmumi un kuru pieņemšanā piedalās arī pārstāvji no Latvijas, taču kopumā Brisele vēl joprojām ir kā patiesība, kas vienmēr atrodas kaut kur ārā un ar ko ir grūti identificēties.

Iesaki citiem:
Highheels 255x203
Foto:Markus Ram

Pavisam nemanot ir piezagusies jubileja — Latvija nu jau piecus gadus ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Bet ko lai mēs atzīmējam? Kādi ir bijuši Latvijas pirmie pieci gadi ES? Šajā rakstā vispirms tiks izdarīti daži secinājumi par pēdējos piecos gados notikušo 12 jauno dalībvalstu uzņemšanu kopumā, bet pēc tam tiks piedāvātas dažas pārdomas saistībā ar Latvijas pieredzi ES. Notikušās pārmaiņas ir tik visaptverošas, ka to detalizēta aplūkošana nešķiet iespējama, tāpēc centīšos ieskicēt tikai dažas, manuprāt, nozīmīgas tendences.


Kas var būt labāks par šo?!

Ar šo pavāra Mārtiņa Rītiņa bieži uzdoto retorisko jautājumu, kas parasti tiek attiecināts uz gastronomiskām baudām, var raksturot arī ES paplašināšanos. Pēdējos gados tikpat kā nav dzirdēts, ka ES paplašināšanās tiktu novērtēta kā izgāšanās vai kļūda. Jaunās dalībvalstis nav tik turīgas kā vecās, tās vēlas lielāku pīrāga daļu no ES budžeta un reizēm ir kašķīgas, kad runa ir par ES ārējām attiecībām, tomēr kopumā tās ir pierādījušas sevi kā „labus Eiropiešus”. Ne jau jauno dalībvalstu dēļ pajuka Konstitucionālā līguma parakstīšana, un arī Lisabonas līgums ir iestrēdzis tāpēc, ka Īrijas valdība nespēja atspēkot vairākus pilnīgi absurdus līguma pretinieku apgalvojumus. Būtu gan arī kļūdaini apgalvot, ka jaunajām dalībvalstīm ir sākuši augt spārni un ka drīzumā tās pārtaps par eņģeļiem, jo, piemēram, Polija un Lietuva ir vairākkārt pārbaudījušas pārējo dalībvalstu pacietību, tomēr to var uzskatīt arī par daļu no normāla ES politikas procesa. Diskusijas raisīja arī Rumānijas un Bulgārijas gatavība iestāties ES (un daļēji bažas ir apstiprinājušās), tomēr kopumā paplašināšanās ir bijusi veiksmīga.

Ja palūkojamies uz paplašināšanās ekonomiskajiem aspektiem, tad secinājumi ir līdzīgi, un to apliecina šī gada sākumā publiskotais Eiropas Komisijas ziņojums. Ja 1999. gadā tagadējo jauno dalībvalstu (tolaik vēl, protams, kandidātvalstu) IKP sastādīja tikai 40% no veco dalībvalstu vidējā IKP, tad 2008. gadā tie jau bija 52%.[1] Paplašināšanās komisārs Olli Rēns (Olli Rehn) ir izteicies, ka pirms 10 gadiem tirdzniecība starp vecajām un topošajām dalībvalstīm veidoja aptuveni 175 miljardus eiro, bet 2007. gadā tā jau bija sasniegusi 500 miljardu eiro atzīmi. Jaunās dalībvalstis ir ne tikai vairāk sākušas tirgoties ar vecajām dalībvalstīm, bet ir pieaudzis arī tirdzniecības apgrozījums starp jaunajām dalībvalstīm.[2] Paplašināšanās nav bijusi nulles summas spēle, un ieguvējas ir gan jaunās, gan vecās dalībvalstis. Ekonomiskā krīze, protams, šajos skaitļos ievieš korekcijas, tomēr nav dzirdēts, ka pie tās izcelšanās kāds vainotu jaunās dalībvalstis. ES paplašināšanās medus mucā var atrast gan darvu, gan dažas beigtas mušas, tomēr kopumā jaunu dalībvalstu uzņemšana ir bijusi veiksmīga.


Latvijas vīzdegunības beigas

Ja palūkojamies uz pēdējiem pieciem gadiem, tad to laikā mūsu plašsaziņas telpā priekšplānā ir izvirzījušies nacionālā mēroga notikumi. Pietiek tikai atcerēties „Lemberga stipendiātus”, Jūrmalgeitu, ap KNAB sacelto jezgu, pozitīvisma kampaņu pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām un daudzus citus notikumus, lai apjaustu nacionālās politikas dominēšanu pār ES norisēm. Latvija nav unikāla, un tā tas ir lielākajā daļā ES dalībvalstu. Varbūt tas kādam šķitīs pārsteidzoši, tomēr ES Latvijā tiek uzlūkota salīdzinoši neitrāli. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka turpat vai pusei Latvijas iedzīvotāju (45,9%) ES nešķiet ne laba, ne slikta, savukārt 20% ES šķiet laba lieta, bet 28,8% iedzīvotāju Latvijas dalību ES vērtē negatīvi.[3] Īsāk sakot, ES ir garlaicīga un nav ideāla. ES ir daļa no „normālās” politikas, kas ir strikti reglamentēta, attālināta un neapšaubāmi vajadzīga, tomēr ne visai interesanta. Es šeit nemēģinu apgalvot, ka ES ir apriori garlaicīga. Tieši otrādi — jo vairāk cilvēks iedziļinās ES darbībā, jo interesantākas lietas atklāj, tomēr mums pat ir grūti atrast kādu, kurš vidusmēra pingvīnam varētu saprotamā valodā un interesantā veidā pastāstīt par ES, jo Latvijas žurnālistu pārstāvniecība Briselē ir, maigi izsakoties, mikroskopiska. Līdz ar to pirmais secinājums par aizvadītajiem pieciem gadiem ir tāds, ka ES loma publiskajās diskusijās nav palielinājusies un ka nacionālā līmeņa jautājumu dominēšana nav izaicināta. Es šeit nevēlētos izplūst diskusijās, vai tas ir labi vai slikti, un vienkārši pieņemšu to kā daļu no Latvijas iedzīvotāju kolektīvās realitātes.

Vai ir vēl kādi citi secinājumi saistībā ar Latvijas pirmo piecgadi ES? Jā, es vēlētos piedāvāt vēl trīs secinājumus. Pirmkārt, pašreizējā krīze varētu iezīmēt Latvijas iedzīvotāju vīzdegunības beigas. Latvijas ekonomiskā attīstība pēc iestāšanās ES bija ļoti strauja, un ko lai pingvīns ar augošiem ienākumiem domā, ja viņa labklājība ar katru gadu palielinās? Straujais IKP pieaugums cilvēkiem radīja maldīgu iespaidu, ka tas tā turpināsies mūžīgi un ka laikam jau Latvijas iedzīvotāji ir ārkārtīgi gudri un apsviedīgi, ja reiz ekonomika aug tik strauji. Protams, nacionālās politiskās dzīves īpatnības dažus varēja darīt uzmanīgus, tomēr virsroku guva uzskats, ka ekonomika var turpināt augt pat tad, ja valsts politiskā vadība regulāri demonstrē nekompetenci visā, kas saistīts ar valsts pārvaldi.

Vecās dalībvalstis vēl joprojām bija daudz pārtikušākas, tomēr Latvijas iedzīvotāji uz zemajiem Rietumeiropas valstu ekonomiskās izaugsmes rādītājiem varēja skatīties gandrīz vai ar līdzjūtību, jo ekonomiskās attīstības dinamiskuma ziņā Eiropas centrs vismaz uz brīdi atradās Austrumeiropā. Jaunās dalībvalstis varēja uzskatīt, ka to ekonomiskās attīstības modelis varētu kalpot kā piemērs vecajām dalībvalstīm un ka vecajai Eiropai būtu ko mācīties no jaunās Eiropas. Pirmsiestāšanās periodā kandidātvalstīm bija jāpārņem ES likumdošana, un pirmie gadi pēc paplašināšanās tika uztverti kā savdabīgs revanšs, jo bija radies iespaids, ka patiesībā vecajām dalībvalstīm pašām būtu daudz ko mācīties. Diemžēl (vai par laimi) pašpārliecinātības un vīzdegunības laiks ir beidzies. Latvijai ir jāpieņem realitāte, kuru tā kādu laiku bija izvēlējusies ignorēt, un mierīgā garā jāizvērtē gan ekonomiskā uzplaukuma, gan sabrukuma iemesli.

Otrkārt, dalījums jaunajā un vecajā Eiropā vēl pastāv, un Latvija ir daļa no jaunās Eiropas. Cilvēki apzinās, ka politiskajā ziņā Latvija atšķiras no vecajām ES dalībvalstīm, un vietējās politiskās dzīves izprašana ir sagādājusi lielas grūtības ne vienam vien ārzemju ekspertam. Citiem vārdiem sakot, Latvija ir piederīga gan Eiropai, gan ES, tomēr tā ir atšķirīga no vecās Eiropas. Kādu brīdi šis atšķirīgums pat tika interpretēts kā kaut kas pozitīvs, jo jaunā Eiropa bija dinamiska un strauji attīstījās, taču tagad ir iestājusies skaudra savas ekonomiskās nestabilitātes apzināšanās (kaut kā nav dzirdēts, ka Somijā, Zviedrijā vai Vācijā notiktu sarunas par budžeta samazināšanu par 40%). Neatkarīgi no tā, vai runa ir par politiskajām vai ekonomiskajām norisēm, Latvijas iedzīvotāji sevi īsti nespēj identificēt kā daļu no vecās Eiropas. Reizēm šīs atšķirības apzināti pastiprina ārēji un iekšēji aktieri. Piemēram, attiecībā uz ārējiem faktoriem var minēt bijušā ASV aizsardzības ministra Donalda Ramsfelda pielabināšanos Centrālās un Austrumeiropas valstīm, savukārt iekšēji ir periodiski parādījušās atklāsmes, ka Latvijas uzņēmējiem ir ļoti ērti strādāt Austrumos, jo viņi it kā labāk saprot NVS valstis. Iemesli minētajam ir dažādi, tomēr dalījuma līnija ir pietiekami skaidra. Brisele ir vieta, kur tiek pieņemti arī Latvijai nozīmīgi lēmumi un kuru pieņemšanā piedalās arī pārstāvji no Latvijas, taču kopumā Brisele vēl joprojām ir kā patiesība, kas vienmēr atrodas kaut kur ārā un ar ko ir grūti identificēties.

Treškārt, dalība ES daudziem cilvēkiem ir apstiprinājusies kā ļoti praktisks ieguvums. Runa šeit ir gan par tiem cilvēkiem, kuriem brīvība braukt strādāt uz Īriju ir devusi cerību uz pārtikušāku dzīvi (lai arī tālu prom no mājām), gan par Latvijas ierēdņiem, kuri strādā ES institūcijās. Šiem cilvēkiem Latvijas dalība ES ir devusi taustāmus labumus, kas nebūtu iespējami, ja Latvija nebūtu kļuvusi par vienu no 27 ES dalībvalstīm. Pat krīzes laika karātavu humora piemēri par uzraksta izlikšanu lidostā, kur pēdējam aizlidojošajam Latvijas iedzīvotājam tiek uzlikts par pienākumu izslēgt gaismu, ir apliecinājums tam, ka ES ir spējusi piedāvāt cilvēkiem vēl nebijušas izvēles iespējas, jo aizbraukt nebūtu tik vienkārši, ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts. Taustāmie labumi kā ceļi un ES fondu nauda, lai arī tos ir visvieglāk pamanīt, nav paši nozīmīgākie, jo daudz svarīgākas ir iespējas, kuras cilvēkiem ir radījusi dalība ES. Cilvēki šīs iespējas var izmantot (vai arī neizmantot) pēc saviem ieskatiem, tomēr tās pastāv, un man šķiet, ka Latvija būs tik veiksmīga, cik veiksmīgi būs tās iedzīvotāji, izmantojot ES sniegtās brīvības.

Paradoksāli, tomēr brīvības tēma ES kontekstā reizēm nav pietiekami spēcīgi akcentēta. Tā ir aizvietota ar kļūdainu priekšstatu, ka ES cenšas panākt straujāku Latvijas attīstību. Nav brīnums, ka cilvēki īsti nespēj noticēt šādam altruismam, jo tā nav taisnība. ES mērķis ir izlīdzināt spēles noteikumus visā tās teritorijā, nevis īpaši atbalstīt kādu valsti. Vairumā gadījumu spēles noteikumu izlīdzināšana stimulē attīstību, taču to nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu. ES atbalsta saņemšana vēl nenozīmē garantētu uzplaukumu, un Latvijas lauksaimniecība, kas atrodas nepārejošas krīzes stāvoklī, tam ir apliecinājums. Dalība ES nepasargā ne dalībvalstis, ne to iedzīvotājus no kļūdainu lēmumu pieņemšanas un nekompetences. Pārmērīga atsaukšanās uz ES sniegtajiem taustāmajiem labumiem veicina atkarību, tātad — nebrīvību, bet brīvības apzināšanās ļauj pieņemt neatkarīgus lēmumus.


Jau pieci gadi vai tikai pieci gadi?

Cenšoties saprast, kā Latvijai ir veicies pirmajos piecos gados pēc iestāšanās ES, gribot negribot iznāk skatīties uz citām dalībvalstīm. Neatkarīgi no tā, vai izvēlamies skatīties uz Īriju, Portugāli vai Grieķiju — nelielām valstīm, kuras ES ir iestājušās atšķirīgos laikos, nākas secināt, ka pieci gadi ir pārāk īss laiks, lai izdarītu tālejošus secinājumus. Īrijas ekonomiskā izaugsme pa īstam aizsākās tikai krietnu laiku pēc iestāšanās ES. Portugāle un Grieķija vēl joprojām ir pieskaitāmas pie relatīvi trūcīgām dalībvalstīm, neraugoties uz to, ka tās jau ilgāk nekā divdesmit gadus ir ES dalībvalstis. Tas nozīmē, ka pirmie pieci gadi neļauj izdarīt secinājumus par valstu ilgtermiņa attīstību.

Minētie piemēri mudina domāt, ka attīstības trajektorijas pēc iestāšanās ES var būt ļoti atšķirīgas un ka tās galvenokārt ir atkarīgas no pašām dalībvalstīm. To būtu vēlams ielāgot arī Latvijai, jo ir sagaidāms, ka nākamajos piecos gados jauno dalībvalstu grupā notiks noslāņošanās. Kurā valstu grupā mēs atradīsimies 2014. gadā? Man gribētos domāt, ka Latvija būs viena no valstīm, kas pakāpeniski tuvināsies vecajām dalībvalstīm, taču diemžēl esmu politologs nevis optimists, tāpēc ne tuvu neesmu par to pārliecināts.
_________________________

[1] Five years of an enlarged EU: economic achievements and challenges. Communication from the Commission. 20.02.2009. http://ec.europa.eu/enlargement/5years/... (Pēdējoreiz aplūkots 30.04.2009)

[2] Rehn, O. EU enlargement – five years on. European Policy Centre, 01.04.2009. http://www.epc.eu/en/er.asp?... (Pēdējoreiz aplūkots 30.04.2009)

[3] Eiropas Savienības Informācijas Aģentūras mājas lapā atrodamie dati. Aptauja veikta 2009. gada martā. http://www.esia.gov.lv/lat/sdp/ (Pēdējoreiz aplūkots 02.05.2009)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Klausisanas 255x203

Runā ar mums, Eiropa! Autors:Dace Akule

Kral david 255x203

Eiropa sevis meklējumos 2 Autors:Rita Ruduša

Citi autora darbi
Es karogi

Bez mazuma piegaršas* 4 Autors:Toms Rostoks

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.