Foto: A. Jansons © AFI
Nakts no sestdienas uz svētdienu ir pagājusi. Balsis ir saskaitītas un rezultāti – zināmi. Partiju plakāti drīz tiks aizstāti ar alus un ziepju reklāmām, prezidente izvēlēsies premjera kandidātu, bet daudzi 7. Saeimas deputāti varēs meklēt sev citu nodarbošanos.
Pašreiz nav labāka brīža, lai izvērtētu satraukumu par to, ka vēlēšanas, kurām pēc būtības ir jābūt tautas brīvās gribas izpausmei, tiek pārvērstas par “masveida smadzeņu skalošanu”. Vai reklāmas kampaņas patiesi ir nozīmīgi iespaidojušas vēlēšanu rezultātus? Vai tiešām kampaņām tērētās naudas summas ir sniegušas gaidīto rezultātu?
Vai Jūs zināt, kas ir suši? Auksta un beigta zivs. Bet tas nav veids kā suši tiek pozicionēts tirgū, un, pērkot suši, cilvēks nemaksā par to kā par aukstu, beigtu zivi. Kampaņas uzdevums ir radīt nepieciešamās izmaiņas sabiedrības attieksmē un rīcībā, piešķirot produktam (vēlēšanu gadījumā partijai) dvēseles vibrācijas, emocijas, saistošas vērtības. Kaut ko tādu, kas cilvēkam liktos pietiekoši svarīgs un nozīmīgs, lai viņš nobalsotu tieši par to un ne citu partiju. Cik daudzas partijas ar kampaņas palīdzību pierādīja, ka tās ir uzticības vērtas – ka tās nav auksta un beigta zivs?
Gribētu uzdot jautājumu. Cik daudz vēlētājs zina par Latvijas Pirmo partiju (LPP)? Šis gadījums, kad partijas projekts ir pat ļoti līdzīgs Jaunās partijas dizainam uz 7. Saeimu un partijas reitings īsi pirms vēlēšanām ir sevišķi zems, bet pēkšņi tiek pacelts ar reklāmas kampaņas palīdzību, ir vislabākais pierādījums, ka tieši pareizi pozicionēta kampaņa spēj radīt mazu brīnumu. Un Jūs noteikti ievērojāt – šoreiz Šleseram nebija Raimonda Paula. Kampaņas pamatā bija gudra saruna ar vēlētāju, saruna par aktuālām lietām – un pats svarīgākais – adekvāts situācijas novērtējums.
Taču, kopumā vērtējot, šīs vēlēšanas vairāk izcēlās ar pierādījumiem par sliktu kampaņu graujošo efektu. Apbrīnojami veiksmīgi plānotā neveiksmju sērija vajāja gan Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP), gan Latvijas ceļu (LC). Sociāldemokrātu šķelšanās, neizprotamā kampaņas stratēģija un Rīgas domē notiekošais noveda Bojāra vadīto partiju pie loģiska 4% rezultāta. Lielākā LC problēma bija katastrofāli greizā kampaņa, bet punktu uz “i” uzlika skrejlapu skandāls.
Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) vājais sniegums (17 vietas Saeimā tagad nomainītas pret 7) lielā mērā balstās gan neadekvātā pašreklāmā, gan objektīvajos vides apstākļos. Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) kļūšana par biteniekiem (bite taču nav nekas slikts, bet gan čakls un vēlams radījums) atņēma tēvzemiešiem nozīmīgo argumentu “pret tiem krieviem”. Zuda līdzsvars. PCTVL ieguva, bet TB/LNNK – zaudēja vēlētāju. Piedevām līdz galam neizprastā vai neprasmīgi komunicētā pamatvērtība “cilvēks” bija pārlieku abstrakta un neuzrunājoša, pretstatā LPP konkrētajiem piemēriem par narkomāniju.
Attiecībā uz PCTVL panākumiem droši var apgalvot, ka nozīmīga loma šeit bija arī sociāldemokrātu neveiksmei – pētījumi liecina, ka šie abi bloki cīnījās par vienu un to pašu elektorātu. Nenobalsoja par LSDSP, nobalsoja par PCTVL.
Pozitīva rezultāta piemērs ir Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) sasniegumi. Kā zināms, tēls ir iztēlē radīts priekšstats. Tas arī redzams ZZS gadījumā – labi un veiksmīgi veidots godīgas partijas tēls. Profesionālie manipulatori savu darbu izdarīja gods godam.
Pats interesantākais jautājums ir Repše – kā Jaunais Laiks (JL) ieguva tik lielu balsu skaitu? Šeit var runāt par mesijas sindromu, līdzīgi kā iepriekš tika runāts par tēva arhetipu attiecībā uz Šķēli. Bet viens ir skaidrs – Latvijā personībām ir liela nozīme. Vēl viens faktors – jebkura politiskā kampaņa eksistē atkarīgi no citām kampaņām. Manuprāt, tikai ļoti tukšais piedāvājums (lasi – nemākulīgi veidotas kampaņas) radīja vidi, kurā Repšes stratēģija sevi attaisnoja pilnībā. Ne velti pirmsvēlēšanu reitingi JL solīja par 10% mazāk vēlētāju atbalsta – daudziem cilvēkiem šis bija pēdējā brīža lēmums. Ja nav kampaņu, vēl paliek personības. Uzskatu, ka gadījumā, ja Repše būtu izmantojis kaut nedaudz reklāmas, vēlēšanu rezultāti būtu viņam labvēlīgāki.
Šķiet, ka Tautas Partija (TP) var justies apmierināta. Gandrīz 17% balsu ir labs rezultāts. Nelielās aizdomas par to, ka Šķēle, aplīmējot visus pakšus ar oranžām lapiņām, ir izkropļojis reklāmas vidi, tā arī nav materializējušās. Empīrika ļoti skaidri liecina par pretējo. Tomēr, analizējot dziļāk, TP lielākais zaudējums ir tieši Rīga. Pilsēta, kurā netrūka plakātu ar komandu, pilsēta, kurā visas radiostacijas vēstīja “Kā lemsiet, tā būs”. Kādēļ Rīga nobalsoja par Repši un PCTVL (25,9% + 30,1%)? Es nezinu. Bet pavisam skaidrs ir tas, ka neviens pētījums iepriekš neliecināja, ka vēlētāji balsos par komandu. Un nenobalsoja arī.
Vai šīs vēlēšanas ir radījušas priekšstatu par kādām latviešu vēlētāja nacionālajām īpatnībam? Diezgan droši, ka jā. Latviešus var aizraut, bet ilgstošas un nemitīgas “presingošanas” gadījumā rezultāts kļūst līdzīgs Šķēles piedzīvojumiem Rīgā. Gan LPP, gan ZZS kampaņu uzsāka pēdējā brīdī un veiksmīgi paguva neapnikt, turpretī bildes ar komandu atnāca par agru.
Atbildot uz raksta sākumā uzdoto jautājumu – vai kampaņas patiešām ir būtiski iespaidojušas 8. Saeimas vēlēšanu rezultātus, viennozīmīgi jāsaka – jā! Jo tāpat kā brīdis, kurā nekas nemainās, tikai tuvina mūs pārmaiņām, tā arī slikta kampaņa dod iespējas – rada vidi un atmosfēru citu partiju manipulācijām. Kampaņa var ietekmēt pozitīvi vai negatīvi, bet var arī atstāt vienaldzīgu. Pēdējā gadījumā iespēja iegūt rodas kādam citam.
Sociālie zinātnieki runā, ka iedzīvotājiem ir gluži vai neiespējami ietekmēt politisko procesu vēlēšanu starplaikos. Tiem, kuri tika ievēlēti 5.oktobrī, būs lielāka vai mazāka vara pār mūsu likteņiem visas nākamās 1461 gaidīšanas naktis, līdz tauta atkal dosies pie urnām, un atkal mēs sajutīsim, kuram ir patiesā vara – vara pār prātiem. Cerēsim, ka Latvijas vājā vieta – nevalstiskās organizācijas un pilsoniskā sabiedrība – būs pietiekami aktīva un attīstīta, lai spētu apturēt politiskās manipulācijas, ja nu pēkšņi tās kļūtu daudz gudrākas nekā līdz šīm.