Raksts

Gads pēc 11.septembra: ASV nevajadzētu rīkoties vienpusēji


Datums:
10. septembris, 2002


Autori

Jānis Kapustāns


Foto: A. Jansons

Ir jāpiekrīt, ka “globālā pasaule nav mainījusi faktu, ka pasaulē neko nav iespējams veikt bez ASV. Un jaunu aktieru daudzpusība nozīmē, ka ir ļoti maz tā, ko ASV var izdarīt vienas pašas.”

Pagājušā gada 11.septembra teroristu uzbrukumi Pasaules Tirdzniecības centram un Pentagonam parādīja, ka Ameriku var ietekmēt ne tikai ārēji satricinājumi un neapmierinātība ar to vairākās pasaules daļās, bet arī ASV nespēju ietekmēt globālās lietas pasaulē tik lielā mērā, kā līdz šim tika uzskatīts.

Vai notiek ASV vienpusējas hegemonijas mazināšanās pasaulē un kā Amerikai labāk atbildēt uz jaunajiem izaicinājumiem pasaules kārtībā – ar vienpusēju rīcību (kā hegemonam) vai tomēr daudzpusēju rīcību (kopā ar sabiedrotajiem)?

Pēc Otrā pasaules kara ASV izvirzījās kā pārliecinošs hegemons jeb līderis (ar pārliecinošu varu, spēju to pielietot un vadīt pārējos) Rietumu pasaulē, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma Amerika palika vienīgā lielvara pasaulē.

Pastāv viedoklis[1], ka ASV loma pasaulē relatīvi mazinās, kā piemērus minot ASV ekonomikas īpatsvara pakāpenisku samazināšanos pasaulē un citu hegemonu uzplaukumu un tam sekojošo norietu. Atšķirīgs viedoklis[2] tam nepiekrīt, uzskatot, ka ASV joprojām ir milzīgi resursi, to vidū ietekmīga spēja mobilizēt savus draugus un sodīt ienaidniekus. ASV atšķirībā no Eiropas Savienības (ES), Japānas un Krievijas, ir svarīgs varas instruments – nepieciešamais militārais spēks, ar kuru var atbaidīt ienaidniekus, kontrolēt sabiedrotos, saglabāt ietekmi un ja nepieciešams – uzvarēt karos. Labs piemērs tam ir reģionālie konflikti 90.-ajos gados, īpaši Bosnijā, kur ES nespēja konfliktu atrisināt un tikai Amerikas iejaukšanās panāca miera līgumu, kas tika noslēgts Deitonā, ASV un nevis Berlīnē, Parīzē vai Briselē.

Tomēr 11.septembris parādīja, ka tradicionālie draudi un draudu uztvere atvirzās otrajā plāksnē un pasaulei, īpaši Amerikai kā hegemonam, ir jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem, kur ar līdzšinējiem līdzekļiem vien vairs nepietiek. Starptautiskais terorisms nav bīstams tādā nozīmē, ka tas varētu uzvarēt Ameriku karā, bet gan drīzāk tādā veidā, ka šodien teroristi var izmantot bezprecedenta iznīcinošus līdzekļus, kas faktiski grauj valsts integritāti, jo valsts nespēj aizsargāt savus pilsoņus no tiešiem teroristu uzbrukumiem.

Ir skaidrs, ka tuvākajā laikā ASV hegemonija pasaulē saglabāsies. Turklāt Amerika tagad ir noskaņojusies aktīvi iesaistīties pasaules notikumos, nevis stāvēt malā un neiesaistīties daudzos pasākumos, kā tas bija raksturīgs 90.-ajos gados. Jautājums tagad ir par to, kādu politiku ASV izvēlēsies – vienpusēju vai daudzpusēju? Šo viedokļu sadursmi var labi redzēt pašreizējā ASV vadībā jautājumos par režīma maiņu jeb iebrukumu Irākā un attiecībā uz palestīniešu – izraēliešu konfliktu.[3] ASV Valsts departaments un tā vadītājs Kolins Pauels (Colin Powell) iestājas par mērenāku nostāju, plaši izmantojot daudzpusēju rīcību, t.i. Amerikai rīkoties kopā ar pārējiem sabiedrotajiem. Savukārt radikālais spārns – aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds (Donald Rumsfeld) un viceprezidents Diks Čeinijs (Dick Cheney) atbalsta radikālu rīcību – vajadzības gadījumā Amerikai strauji rīkoties vienai pašai. Izskatās, ka Irākas un palestīniešu jautājumā radikālais virziens ir guvis pārsvaru un Amerika ir gatava jau tuvākajā laikā uzbrukt Irākai bez sabiedroto (izņemot Lielbritāniju) plaša atbalsta. No amerikāņu redzes punkta, var izprast ASV motīvus beigt “muļļāties” un tikt beidzot galā ar ieilgušo Irākas jautājumu, bet vai pasaule sapratīs ASV rīcību?!

Hegemonija dod ne tikai priekšrocības pašam hegemonam, bet uzliek arī pienākumus un atbildību. Jā, hegemons ne vienmēr jautā atļauju un reizēm var veikt nepopulāras lietas. Piemēram, ASV iebildumi pret starptautiskās tiesas izveidi, protekcionisma politika tērauda un lauksaimniecības jomā. Tomēr hegemonija nozīmē vadīties ne tikai no pašas Amerikas nacionālajām interesēm, bet iekļaut tās arī globālajās interesēs. Tāpēc ir nepieciešams ieklausīties arī savu partneru viedoklī, nevis aizrauties ar vienpusēju rīcību. Īpaši Irākas jautājumā, kur, atšķirībā no 1991.gada Persijas līča kara tagad pilnīgi visas arābu valstis iebilst pret ASV iebrukumu, baidoties no plašiem musulmaņu iedzīvotāju nemieriem reģionā.

11.septembra notikumiem ir būtiska nozīme, kas piespieda Ameriku ne vien atbildēt pret terorismu ar izšķirīgu rīcību, bet arī atzīt nepieciešamību pēc kolektīvas daudzpusējas rīcības pasaulē, kurā strauji palielinās globalizācija un savstarpējā atkarība. Vispārīgi ņemot, ir jāpiekrīt tēlainam salīdzinājumam, ka “globālā pasaule nav mainījusi faktu, ka pasaulē neko nav iespējams veikt bez ASV. Un jaunu aktieru daudzpusība nozīmē, ka ir ļoti maz tā, ko ASV var izdarīt vienas pašas.”[4]

________________________

[1] Robert Keohane “After Hegemony”, 1984; Paul Kennedy “The Rise and Fall of the Great Powers”, 1988.

[2] Michael Cox. September 11th and U.S. Hegemony – Or Will the 21st Century Be American Too?// International Studies Perspectives, No.3, 2002.

[3] The Economist, 29 June 2002.

[4] Joseph Nye “The Paradox of American Power”, 2002.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!