Francija reformēsies pragmatiski

Vakar biju aizgājis uz Stokholmas Ekonomikas augstskolu, lai noklausītos Francijas premjerministra Fransuā Fijona uzrunu. Pasākums bija plaši apmeklēts. Bija ieradušies ne tikai diplomāti, žurnālisti, bet arī zviedru sabiedrības krējums. Kā kronis visam augstskolas aulā iesoļoja arī Markuss Valenbergs, zviedru finansistu dzimtas pārstāvis. Kā arī aristokrātiskā Belfragu ģimene kuplā skaitā.

Iesaki citiem:

Fijona uzrunā bija daudz retorisku nodevu tā saucamajam „zviedru modelim”. Tomēr nereti nevarēja īsti saprast, kas premjerministram liekas tik tipisks un īpašas uzmanības vērts Zviedrijas ekonomikā. Vai tā būtu augstā konkurētspēja, sociālā dimensija vai institucionalizētais sociālais dialogs, kurā iesaistīts noteikts skaits reprezentatīvāko arodbiedrību, darba devēju organizāciju un darba tirgus ministrija? Vai pasaules attīstītākais komunikāciju sektors? Aizkustinoši naivs man šķita premjera novērojums, ka zviedru publiskā sektora reformas esot bijis „ar partiju politiku nesaistīts pasākums”.

Šķiet, ka pats svarīgākais vēstījums premjera runā bija, ka Francija reformēsies. Pragmātiski. Tādēļ tie, kuri cerēja Francijā ieraudzīt Mārgarētas Tečeres avatāru, būs vīlušies, jo franču valdība netaisās burtiski ieviest Miltona Frīdmana receptes ekonomikas atveseļošanai. Tas nozīmē, ka „spēlējot brīvā kapitālisma spēli” francūži nekavēsies iejaukties ekonomikā, ja Francijas stratēģiskās intereses tiks apdraudētas. Tomēr ne vārds netika pateikts par to, kas būtu šis stratēģiskās intereses. Lielisks piemērs pragmatismam bija tā saucamo „atgriezenisko tirgu” metafora – piemēram, francūži atvērs publisko pasūtījumu tirgu japāņiem tikai tad, ja japāņi to atvērs arī francūžiem.

Arodbiedrības esot sociālās realitātes sastāvdaļa - kaut kas, ar ko šķiet neoliberālais premjers ir samierinājies. Tomēr, viņaprāt, Francijas arodbiedrību daudzveidība un fragmentārisms esot pie vainas, ka valdībai nevedas ar tām organizēt atbildīgu dialogu. Dažas arodbiedrības uzstājoties kā visu profesijas strādnieku pārstāvis, kamēr ar līdzīgu uzstādījumu sarunās gribot piedalīties arī vēl vesela rinda mazāku, toties radikālāku arodbiedrību. Tomēr streiki esot beigušies un premjers, šķita, iznācis no cīņas kā uzvarētājs, jo sabedriskās domas aptaujas liecinot, ka vairākums francūžu atbalstot valdības reformu priekšlikumus, nevis streikotājus.

Otra svarīgākā vēsts bija Francijas interese atgūt ievērojamu vietu Eiropas un pasaules politikā. ES Reformu līgums un ES nākotne ir īpaši dārga Francijas valdībai, kura, šķiet, mēģina izlabot to situaciju, ko radīja Francijas NĒ balsojot par ES Konstitūcijas līgumu. Tomēr Francijas ārpolitika neaprobežosies ar „satīrīšanu”, bet ar jaunām un pragmatiskām ārpolitikas iniciatīvām, tai skaitā arī kopējas aizsardzības un drošības dimensijas attīstībā.
Ārkārtīgi saistošu atbildi premjers deva kāda klausītāja jautājumam par Kopējo lauksaimniecības politiku (CAP). Tā tiks reformēta, tomēr netiks atmesta kā tāda. Reformu mērķis būšot vairot CAP efektivitāti un politikas pārskatam esot jānotiek ārkārtīgi drīz. Šis solījums izsauca zāles ovācijas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi