Domu par floristikas kursiem manī iesēja kādā bezdarbnieku psihoterapijas seminārā sastaptā bijusī kolēģe Līga. Viņa rādīja man savu bezdarbnieces dosjē (tādu lapu ar tā saukto bezdarbnieka izglītošanas plānu izsniedz NVA, sarakstot visus seminārus un kursus, uz kuriem bezdarbnieks pieteicies) un teica, ka ar vēl vienu kolēģi pierakstītas floristikas kursos. To gan pagaidām NVA piedāvājumā neesot. „Bet, ja savāksies grupa, varbūt līdz Ziemassvētkiem iemācīsimies dāvanas skaisti sasaiņot, un tas jau allaž noder dzīvē,” teica Līga, mudinot arī mani pieteikties.
Nospriedu, ka tiešām šīs gudrības noderēs, un pēc semināra meklēju ceļu atkal uz Jēzusbaznīcas ielas kantori.
Iepriekšējās pieredzes mācīta, pieteiktos kursiem, uzreiz devos pirmā, nevis ceturtā stāva kabinetā. Laipni smaidošā darbiniece vispirms apvaicājās, kāpēc nekāpju uz 4.stāvu. Kad paskaidroju, ka, divas reizes izstāvot stundu garu rindu, galu galā abas reizes nonācu šeit pirmajā stāvā, šodien nācu uzreiz pie viņas. Darbiniece negribīgi, tomēr laipni atsēdās savā krēslā un gaidīja, ko tad es vēlēšos iemācīties. Izteicu savu vēlmi mācīties floristiku. Darbiniece man laipni, bet noteikti norādīja, ka šie kursi patlaban nav pieejami. Teicu, ka zinu, un izstāstīju visu Līgas stāstu. NVA aģentei par to nekas nebija zināms, bet, tā kā izrādīju lielu neatlaidību, viņa man ieteica uzkāpt līdz piektajam stāvam un attiecīgā kabinetā pie darba speciālistiem apvaicāties, ko darīt.
Labi. Esmu piektā stāva kabinetā. Acīm redzami ar datora problēmām aizņemta aģente beidzot pievēršas arī man – tobrīd vienīgajai apmeklētājai. „Floristiku? Patlaban nav tāda kursa,” jau dzirdēto atkārto aģente. Kad neatlaižos, lai tomēr man šo vēlmi ieraksta „bezdarbnieka dosjē”, viņa teic, ka tas nav viņas pienākums, bet mana likumīga prasība gan tā esot, kas jāreģistrē, un vēl brīnījās, kāpēc iepriekšējā darbiniece to nav darījusi.
Tiktāl esmu noskaidrojusi, bet laikam mūsu saruna bijusi gana saspringta un es piektā stāva aģentei likusies neatlaidīga, tāpēc viņa mani pēkšņi pārsteidz ar ierosinājumu: „Redzu, ka jūs esat tāda aktīva. Vai zināt uzņēmumu Grindex? Viņi patlaban komplektē kursus, lai apmācītu darbiniekus. Stipendiju arī maksā, tikai mācību laikā jābrauc uz Olaini. Vai jums vismaz vidējā izglītība ir?” vaicā aģente.
Apmulstu, jo kļūt par farmaceitiskās rūpniecības darbinieci man nebija ienācis prātā. Apstiprinu, ka man ir gan vidējā un pat augstākā izglītība, bet ar ķīmijas mācību pēdējoreiz saskāros vidusskolā. Tad uzklausu aģentes kādreiz slavenā hipnotizētāja Kašpirovska balss tonalitātē ieturēto skaidrojumu par divām profesijām, kas vajadzīgas Grindex, kāda ir sagaidāmā alga un cik izdevīgs ir šis piedāvājums. „Jūs jau varat gribēt floristikas kursus, bet es jums silti ieteiktu padomāt par Grindex piedāvājumu,” saka NVA darbiniece.
Ātri pārlieku prātā un nolemju neatlaisties no floristiem. „Kur es tomēr varu reģistrēt šo vēlmi?” „407.kabinetā.” „Bet ja to atkal nereģistrē?” „Reģistrēs,” saka aģente un novēl padomāt ceļā uz un no ceturtā stāva kabineta par Grindex piedāvājumu. „Domājiet ātri! Kursi tūlīt sāksies,” teic laipnā aģente.
Kad esmu ceļā uz 407.kabinetu, aizdomājos – kā vispār es varēju zināt, ka ir šādi Grindex kursi, kuros tagad steidzami komplektē klausītājus? Piedāvājumu tajos mācīties nekur mēneša laikā NVA kantorī neesmu redzējusi. Interesanti, nogrozīju galvu un vēru jau trešā kabineta durvis.
Aģente, kuru acīm redzami ārpus darba telpām gaidīja daudz interesantāka nodarbe, garlaikoti mani patiešām reģistrēja, kad atsaucos uz piektā stāva aģenti. Viņai bija vienalga, tikai – lai kļūtu par floristi, man bija jāiztur profesionālās piemērotības tests. Arī tam mani reģistrēja. Nu ko – uz priekšu! Uz testu!
P.S. Grindex tā arī nepieteicos.