Atslēgvārdi:

Filantropija Latvijā: kā ārstēt mazasinību? 0

Vai valsts lietotie instrumenti spēj efektīvi veicināt filantropiju Latvijā, vai nevalstiskais sektors ir pietiekami profesionāls, lai pārliecinātu uzņēmējus finansēt sabiedriskā labuma mērķus, un kādi akmeņi neļauj labdarības straumei mūsu valstī pieņemties spēkā? Par to debatē naudas devēji, tērētāji un uzraugi.

Iesaki citiem:

Diskusijā* piedalās: Paulis Barons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks, Krista Baumane, Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktores vietniece, Kārlis Caunītis, Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors, Rūta Dimanta, Fonda "Ziedot" valdes priekšsēdētāja, Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, Iveta Ķelpe, Latvijas Darba devēju konfederācijas Korporatīvās pārvaldes eksperte, Irita Lukšo no Finanšu ministrijas Nodokļu politikas departamenta, Sandra Mačivka no Valsts ieņēmumu dienesta galvenās nodokļu pārvaldes, Rasma Pīpiķe, Biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore, Ivars Raciņš, SIA "B&R Consulting" direktors, Mārīte Šperberga, Biedrības “Līdere” valdes priekšsēdētājas vietniece un žurnālisti Ligita Zandovska no Latvijas Radio un Ģirts Zvirbulis no „Latvijas Avīzes”.


Valsts var veicināt filantropiju ar instrumentiem, kas ir tās rīcībā – ar likumdošanu. Jautājums ir, vai vispār ir jēga un ir iespējams valstiskā līmenī sekmēt ziedošanu? Varbūt tas ir katra cilvēka individuālās ētikas jautājums, un liekam mierā uzņēmumu ienākumu nodokli vai kaut ko tam līdzīgu?

Paulis Barons, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks: Ziedošana, sponsorēšana, filantropija – tā ir akcija, kur cilvēks pats demokrātiskā veidā izvēlas pārdalīt savus nodokļus. Zināmā mērā tā ir neuzticēšanās Finanšu ministrijai un citām organizācijām, kas pārdala nodokļus. Es, teiksim, redzu, ka ir slikti bērniem ar īpašām vajadzībām, man ir vēlēšanās palīdzēt, un es par to saņemu nodokļu atlaides.

No Finanšu ministrijas vai ieņēmumu dienesta puses ir uzdevums šefot par to – tāpēc visi šie formālie uzdevumi un likumi sarakstīti. Un tas zināmā mērā slāpē vēlmi ziedot. Es zinu piemēru, kad ziedotājs ciema bērniem noliek 1000 latus aploksnītē un negrib zīmēties.

Es uzskatu, ka šī likumu formalizēšana ir domāta muļķiem un blēžiem, atvainojos, ka tā stipri izsakos. Muļķiem tāpēc, ka tie nesaprot, kā darbojas sabiedriskā sistēma, viņam vajag regulēšanu un sētas kā mazam bērnam: „Dari to! Nekāp peļķē! Neliec roku ugunī!”. Kas nav tik stulbs, tas nekāpj peļķē un neliek roku ugunī pats. Tad ir blēži, kas mēģina apiet Finanšu ministrijas radītos noteikumus, šīs te sētas utt. Ierobežojumi darbojas pretī cilvēka tieksmēm darīt labu.

Irita Lukšo, Finanšu ministrijas Nodokļu politikas departaments: Man ir komentārs! Likums par pašvaldībām nosaka pašvaldības atbildību – sociālie, kultūras, izglītības jautājumi utt. Ļoti bieži cilvēkam ir izdevīgāk atnākt pie mums, dibināt organizāciju un risināt traucēkļus, nevis aiziet pie pašvaldību vadītājiem un tur risināt problēmu. Es pati esmu ar likumu padusē gājusi pie pašvaldības vadītāja: „Vai jūs to pantu esat izlasījuši, kas jums ir par pienākumiem?”.

Ja pašvaldības risinātu sociālos un izglītības jautājumus un nebūtu skolās tā, ka grīdā iebrūk caurums, tad arī nebūtu šī te sistēma jāizstrādā. Bet šī nav ziedošana klasiskā izpratnē; ziedošana šī likuma izpratnē ir atbildības uzņemšanās pārdalīt valsts naudu.

Lai cik paradoksāli tas būtu, mums, piemēram, vienreiz piezvanīja un uzprasīja, vai organizācijai ir atļauja? Uzņēmējam neinteresē atlaides, bet tas, vai šī organizācija legāli darbojas! Un lai viņi atskaitās par to, vai naudu izlieto plānotajam mērķim. Atlaides uzņēmējam ir diezgan sekundāras. Svarīgs ir noteiktas struktūrvienības atzinums, ka šī organizācija ir godīga, kārtīga un ka tai var uzticēties.

Iveta Ķelpe, Latvijas Darba devēju konfederācijas Korporatīvās pārvaldes eksperte: Protams, ja uzņēmējs ziedo naudu, viņš grib redzēt, ka to izlieto mērķim, kam tika prasīts. Un tad ir šis ekstra piemērs, ka NVO var pateikt: tas ir mūsu komercnoslēpums! Tādā gadījumā ir jēga definēt, ko mēs saprotam ar vārdu “filantropija”. Vai filantropija ir arī tad, kad pārdala šo nodokļu naudu? Vai par filantropiju mēs uzskatām ziedojumu, uz kuru neattiecas šī nodokļu pārdale? Par kuru gadījumu mēs runājam?

Kurš no tiem šobrīd Latvijas praksē ir izplatītāks?

Ivars Raciņš, SIA "B&R Consulting" direktors: Viennozīmīgi, ka tas ir uz nodokļu atlaižu pamata. Es domāju, ka tā nav filantropija. Šodien, kā reiz, apskatījos vārdnīcā, ko nozīmē vārds “filantropija”, un tur bija rakstīts, ka šis vārds ir cēlies no grieķu vārda, kas tulkojumā nozīmē “cilvēkmīlestība”, un nozīmē – labdarība, palīdzība trūcīgajiem un arī ziedošana. Manā personīgajā izpratnē filantropija ir tad, kad liels uzņēmums ziedo lielas summas.

Nepiekrītu, ka tas ir paradokss, ka cilvēki grib ziedot bez atlaidēm, un arī nepiekrītu, ka šie likumi ir uzlikti kā sēta, kas ierobežotu ziedot. Manuprāt, šie likumi ir veids, kā papildus dabūt naudu no tiem, kas nav gatavi ziedot savu ētisko apsvērumu dēļ, bet dara to aiz aprēķina.

Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore: Mēs šodien runājam par vienu mazu daļiņu no filantropijas, mecenātisma vai ziedošanas – par daļu no korporatīvās sociālās atbildības.

Korporatīvā sociālā atbildība ir ikviena uzņēmuma pārvaldības modelis, tā ir uzņēmuma kultūra, ētikas jautājumi. Pirmkārt, mums būtu jārunā par uzņēmumiem, kas vienkārši pilda likumus, jo tādu Latvijā nebūt nav daudz. Otrkārt, mēs runājam par uzņēmumiem, kas sponsorē gan dažādām sporta organizācijām, gan citām reklāmas aktivitātēm. Un trešā lieta – filantropija, kas atšķiras ar to, ka mēs nevēlamies, lai mums par to pateicas, lai par to publiski runā. NVO to var ielikt savās atskaitēs, bet mēs nevēlamies par to saņemt pretī nekādus pakalpojumus un pateicību.

I. Ķelpe: Man nesen bija iespēja piedalīties diskusijā Barselonā par globālā līguma attīstību, un tur bija ļoti līdzīga diskusija. Ja uzņēmumi pilda nosacījumus papildus likumā jau noteiktajiem, ja apņemas ievērot cilvēktiesību jautājumus, pretkorupcijas un caurspīdīguma ētiku – kopumā 10 pamatprincipus, tad viņi brīvprātīgi uzņemas sociālo atbildību. Diskusijā mēs nonācām pie secinājuma: jā, viņi parādās ANO mājas lapā, bet nekādas speciālas reklāmas un pasākumus ar fanfarām šiem uzņēmumiem nerīkos, jo viņi to dara pēc brīvprātības principa.

Ir sponsorēšana, kas ir mārketinga sastāvdaļa, bet tur, kur ir filantropija, tur darbojas brīvprātības princips: es to gribu darīt tādēļ, ka jūtu, ka tas man kā cilvēkam, kā darba devējam ir svarīgi.

I. Raciņš: Negribu piekrist, ka par filantropiju nevajag pateikt paldies. Amerikāņiem ir ļoti populāras “Thank you!” kartiņas. Tā ir elementāra paldies pateikšana. Ļoti bieži par to aizmirst, tas ir kultūras un audzināšanas jautājums.

B>Ligita Zandovska, Latvijas radio žurnāliste: Amerikāņu un Eiropas kultūras ir atšķirīgas. Mēs radio vienu gadu atbalstījām tā saucamo labdarību no CocaCola, bet pēc tam atteicām, jo tas bija absolūts PR pasākums. Mēs uzskatījām, ka tas ir neētiski izmantot CocaCola brendu, kas nebūt nav tas veselīgākais dzēriens, lai vāktu skolām mantiņas.

E. Egle: Atgriežoties pie uzņēmējiem, kā veicināt ziedošanu. Ir jau zināms laiks pagājis, kopš šī likumdošanas bāze un finanšu instrumenti darbojas, ir iespēja izvērtēt, cik tie ir efektīvi. Tik pat svarīgi ir skatīties, vai mediji atbalsta filantropijas aktivitātes, kurās arī paši iesaistās. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ko sabiedrība domā par filantropiju. Vai mainās sabiedrības locekļu attieksme pret sociāli atbildīgiem uzņēmumiem?

Kāda ir Jūsu pieredze?

E. Egle: Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, diemžēl iedzīvotāji ar maciņu nevar parādīt savu attieksmi. Cilvēks iegādājas nevis produktu, ko ražojis sociāli atbildīgs uzņēmums, bet lētāko. Nav nemaz jārunā par mecenātismu, mēs ļoti labi zinām uzņēmumus, kas slikti izturas pret saviem darbiniekiem, bet turpinām izmantot viņu pakalpojumus un preces.

Krista Baumane, Sabiedriskās politikas centra „Providus” direktores vietniece: Mana organizācija (un Latvijā ir arī citas tādas NVO) strādā ar politiski jūtīgām tēmām: partiju finansēšanu, pretkorupcijas jautājumiem. Ar prieku skatos, ka uzņēmumi un privātpersonas ziedo dažādiem sociāliem mērķiem, kultūras jomai, sportam, bet mans jautājums ir tāds – kāda ir uzņēmēju attieksme pret tādu netveramu, politiski jūtīgu, bet sabiedrības kvalitātei tik nozīmīgu lietu atbalstīšanu? Piemēram, atbalstīt NVO, kas darbojas pretkorupcijas jomā, aizstāv invalīdu tiesības vai runā par jauniešu veselību?

Rasma Pīpiķe, Biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktore: Ir servisa organizācijas, kas veido bērniem invalīdiem vasaras nometnes un tamlīdzīgi, un ir arī organizācijas, kas strādā interešu aizstāvības, demokrātisku principu un vērtību aizstāvības jomā, un to darbība nav izmērāma ar vasaras nometnes dalībnieku skaitu vai zupas virtuves porcijām. Vai šāda tipa organizāciju darbība finansētājus interesē?

I. Lukšo: Kāpēc tiek dots sportam un invalīdiem? Tāpēc, ka tie ir skaļāki un māk arī paprasīt. Jums ir jāstrādā ar uzņēmējiem, lai viņus par šo jomu ieinteresētu.

E. Egle: Mēs kopā visi strādājam ar šiem korupcijas jautājumiem, arī Kārlis Caunītis piedalās KNAB konsultatīvajā padomē. Sākums ir pašu uzņēmumu attieksme, vai izvēlas iet smago ceļu un neuzpirkt, lai saņemtu projektus un citas privilēģijas. Uzņēmēji bieži ir saskārušies ar šādiem aktuāliem jautājumiem un tos atbalsta, ja redz, ka darbs ir kvalitatīvs, mērķtiecīgs un ja ir rezultāts.

I. Ķelpe: Sociāli atbildīgie darba devēji paši apvienojas, un daudzas nozaru asociācijas saka: mums ir milzīga problēma, ēnu ekonomika! Kā mēs varam kopā ar valsti izveidot efektīvus mehānismus, lai mazinātu šo nelegālo jeb pelēko tirgu, jo tiek kropļota normāla konkurence.

Skaidrs, ka uzņēmēji veido savu interešu aizstāvību, bet kā viņi izturas pret iespējām šajā jautājumā sadarboties ar NVO, tai skaitā tās finansējot?

E. Egle: Uzņēmumi to dara. Bet pirms mēs runājam par demokrātiju un citiem skaistiem jēdzieniem, ir jāapzinās situācija, kurā esam. Pašreiz uzņēmums, kas nodarbojas ar labdarību, ir nekonkurētspējīgāks par tiem, kas nemaksā nodokļus, kas maksā aploksnēs.

Tad nonākam pie secinājuma: kamēr būs ēnu ekonomika, mums nebūs tik daudz uzņēmumu, kas labprāt ziedotu?

E. Egle: Noteikti, jo konkurence ir ļoti spraiga.

Mārīte Šperberga, uzņēmēja, biedrības “Līdere” valdes priekšsēdētājas vietniece: Tiesa, bet mazpilsētās, piemēram, Alūksnē un Balvos, mazie un vidējie uzņēmumi ziedo tāpat, arī bez atlaidēm, un viņi nelūdz, lai par viņiem raksta rajonu avīzēs.

Kārlis Caunītis, Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors: Mums šobrīd ir 26 biedri, no kuriem 20 ir lielākās ārvalstu kompānijas Latvijā, un 700 ārvalstu tirdzniecības palātas. Mēģinot strukturēt filantropijas jautājumus, es nonācu pie gluži līdzīga secinājuma, pie kāda šeit šobrīd nonācām. Te ir it kā divas daļas: institucionālā un dziļi privātā.

Būtībā uzņēmējs ir tāds pats cilvēks ar sirdi un dvēseli kā mēs visi pārējie, īpaši neliela uzņēmuma īpašniekam tā ir dziļi individuālā sajūta. Ir piemērs – pie mums bija atbraukusi uzņēmēja, Body Shop dibinātāja Anita Rodika. Viņas bizness sākumā bija viens mazs veikaliņš Anglijā. Viņa bija ceļojusi un tikusies ar visādām tautām, un šo savu identificēšanos ar cilvēkiem no visas pasaules viņa mēģināja ielikt savā biznesā. No otras puses, šobrīd viņa runā kā milzīgas pasaules korporācijas pārstāve, ir skaidri redzams, ka viņa ir spiesta institucionalizēt šo jautājumu, spiesta rēķināties ar citiem saviem līdzīpašniekiem, darbiniekiem. Organizācijai augot, tā agrāk vai vēlāk nonāk pie secinājuma, ka ir vajadzīgi kaut kādi strukturēti priekšraksti, kā šādu darbību veikt.

Mans secinājums ir tāds, ka valsts var maz izdarīt nesavtības veicināšanai. Sabiedrība kā indivīdu kopums ar dziļi personiskām sajūtām runā par to.

Rūta Dimanta, Fonda "Ziedot" valdes priekšsēdētāja: Ziedošana ir personisks akts, kas nāk no sirds. Bet te mēs runājam par uzņēmumiem, un uzņēmums nav cilvēks. Uzņēmuma mērķis ir peļņa, un mēs nevaram prasīt no uzņēmuma sirdi, domājot – kam tagad noziedot, lai būtu labāk. To mēs varam prasīt no maziem uzņēmumiem, kur īpašnieks pats ir tas ziedotājs, bet cilvēki, kas strādā lielos uzņēmumos, nerīkojas ar savu naudu. Tāpēc jādomā, kā varētu veicināt uzņēmumu ziedošanu, nerunājot par to, ka tagad uzņēmums būs pēkšņi atbildīgs ar sirdi.

I. Raciņš: Esam nonākuši līdz tam, ka uzņēmēju filantropijas kultūra – šis jēdziens jau kā tāds ir pretrunīgs, jo uzņēmējs nevar būt filantrops – kluss ziedotājs. Tā ir uzņēmuma ziedošanas kultūra, bet ne vairs filantropija.

I. Ķelpe: Man kā privātpersonai ir daudz vieglāk ziedot, jo man nav jāatskaitās grāmatvedībā vai vēl kaut kur. Jo lielāks uzņēmums, jo smagnējāk norit visa iekšējā procedūra.

Tikpat grūti kā uzņēmumam ziedot neformāli, tāpat arī NVO gandrīz nav iespējams paņemt naudu, ko kāds personiski izvelk no kabatas un uzliek uz galda. Kā lai NVO to iegrāmato?

I. Lukšo: Kā anonīmu ziedojumu. Tas parādās arī kolektīvos pasākumos, kur nauda tiek savākta kādam mērķim. Es eju garām, un kastītē satek līdzekļi no organizācijas biedriem. Un lielākā daļa organizāciju pārstāvju paši ir filantropi, jo viņi par savu darbu atalgojumu nesaņem.

Tā ir brīva izvēle man kā privātai personai, vai es izmantošu nodokļu atlaidi, vai es vienkārši šo naudu iedodu. Bet ir vēl cita lieta par legālo ziedošanu, tas ir akmentiņš nevalstiskajā sektorā. Ziedotāji nevēlas, lai viņu vārds kaut kur parādītos, jo tad sāk nākt strīpām vien lūdzēji pēc 50, 100 latiem. Vēstules pat bez paraksta un konkrēta adresāta tiek simtiem izsūtītas: „Lūdzu, ziedojiet!”. Viņi paskatās atskaitēs, piemēram, kas vairāk ziedo bāreņiem, un tādā veidā arī vēršas, kas parāda ziedojumu vācēju ne visai kulturālo rīcību.

I. Ķelpe: Man arī ir nācies strādāt gan ar lielākiem, gan mazākiem uzņēmumiem, kuri nevēlas nekādu papildus publicitāti, jo ilgstoši atbalsta kādu konkrētu sfēru vai projektu un nevēlas saņemt gūzmu ar vēstulēm. Viņi to parāda atskaitēs investoriem, sadarbības partneriem, bet tālāk nekāda publicitāte nenotiek.

L. Zandovska: Man ir jautājums, vai nodokļu atvieglojumi ir pietiekami spēcīga motivācija ziedošanai?

Sandra Mačivka, Valsts ieņēmumu dienesta galvenā nodokļu pārvalde: Daļēji, jā. Atlaides ir paredzētas peļņu nesošiem uzņēmumiem. Problēmas ir tiem citiem, kam ir nelegālie ienākumi. Piemēram, man zvana, ka gribot ziedot skolotāju algām. Saku, ir nodokļu atlaide ziedotājiem, bet viņš man: „Nē, man tie līdzekļi ir nelegāli, tad es to nevaru parādīt, tā kā nekas neiznāk.” Viņš tā arī pasaka!

E. Egle: Atlaižu sistēma, vienalga, vai mēs runājam par sponsorēšanu vai ziedojumu, ļoti palīdz uzņēmuma akcionāriem pieņemt lēmumu veikt nozīmīgas investīcijas labdarības sektorā. Gan izpilddirektori, gan direktori saka, ka radīt valsts atbalstu – tas ir svarīgi, un īpaši svarīgi tas ir ārvalstu akcionāriem, kuriem ir korporatīvās sociālās atbildības prakse. Tā kā Latvijā aizvien mazāk paliek nozīmīgu nacionālu uzņēmumu, tad šie valsts instrumenti ir svarīgi.

Ģirts Zvirbulis, „Latvijas Avīze”: Vai tiek pievērsta kāda pastiprināta uzmanība uzņēmumam, tiklīdz viņš parādās sarakstos kā ziedotājs? Man ir cilvēki teikuši: jā, es ziedoju no legālās naudas, bet nepretendēju uz atlaidēm, jo negribu pievērst sev uzmanību, citādi ir sajūta, ka tikko es kaut kur parādos, tā man nāk virsū visādas revīzijas, kas tikai traucē strādāt.

E. Egle: Nekādas represijas manā un kolēģu praksē šiem uzņēmumiem un grāmatvežiem nav bijušas.

Nācu uz diskusiju ar sajūtu, ka uzņēmumu ziedošana Latvijā ir vēl tālu no labklājības, bet, jūs klausoties, liekas, ka gluži vai visi uzņēmumi ziedo NVO. Te man rodas emocionāla pretruna. Kā tad Jūs raksturotu situāciju šobrīd Latvijā ar ziedošanu no uzņēmēju puses?

I. Raciņš: Šeit šobrīd tiek pārstāvēti lieli uzņēmumi konfederācijā vai ārzemju investori...

I. Ķelpe: Tas ir stereotips!

I. Raciņš: Secinu no tā, kas tiek stāstīts, bet ir vēl ļoti daudzi uzņēmumi, kuriem ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc viņi neziedo. Te būtu vairāk jārunā par tiem, kas vēl nav šajā pulciņā!

E. Egle: Ir vēl viena ļoti svarīga lieta, par ko jārunā, pirms veicinām uzņēmējus ziedot. Kāda mūsu valstī ir attieksme pret uzņēmējiem? Vai uzņēmējam būt ir gods? Vai arī uzņēmējs tiek uzskatīts par tādu, kas 90-to gadu sākumā ir kaut ko ļoti veiksmīgi apgājis, izkrāpis, privatizējis?

L. Zandovska: Te ir dilemma, ar ko mēs saskaramies arī masu medijos. Tiešām, jaunbagātnieku slānim, kas veidojās 90-to gadu sākumā, nav sevišķi labs prestižs. Lai šī situācija uzlabotos un attieksme kļūtu veselīgāka, medijos būtu jāparādās arī normāliem, foršiem uzņēmējiem, bet, kā likums, viņi negrib “zīmēties” – mēs jau runājām par tiem klusajiem, kas negrib publicitāti. Mums ir mūžīgās problēmas atrast uzņēmējus, lai parādītu labos stāstus par ziedošanu, par attieksmi pret dzīvi, sociālo atbildību. Viņi nerunā. Un tad nāk otrais vilnis, PR firmas bāžas virsū ar skaistajām kampaņām, kurām netic ne žurnālisti, ne sabiedrība!

E. Egle: Un līdz ar to sabiedrībā veidojas attieksme, ka uzņēmēji, kas ziedo – atpērkas.

Mans jautājums joprojām ir par situāciju Latvijā. Kādus Jūs redzat šos problēmu akmeņus, lai mēs varam sistematizēt lietas, kas varētu palīdzēt citādi sākt domāt?

R. Pīpiķe: Mans diskusijas kopsavilkums ir tāds, ka nav izskanējusi neviena ideja, kā uzlabot ziedošanas vai filantropijas kultūru no uzņēmēju puses. NVO pārstāvji ir teikuši: labāk neņemos ar šo uzņēmumu, jo divus mēnešus mani sūta šurpu – turpu 1000 latu dēļ, es labāk uzrakstu projektu, kur varu skaidri aprakstīt savu ideju un šādi piesaistīt naudu. Process ir apgrūtinošs. Man ir bijusi arī runāšana ar vienu kārtīgu biznesmeni, kuram vienkārši ir princips neziedot neko no sava uzņēmuma sabiedrības labā.

Kāds tam ir pamatojums?


R. Pīpiķe: Mums nav vidusslāņa Latvijā. Es redzu, ka viņš ir turīgs, jā, un skops, un viņam absolūti neinteresē tie pārējie...

E. Egle: Mēs ļoti skaidri pateicām, ka esam gatavi izvērtēt pašreizējo likumdošanu – cik lielā mērā tā ir vai nav veicinājusi filantropijas procesu Latvijā. Mēs skaidri pateicām, ka vēlamies no NVO saņem kvalitatīvus priekšlikumus ar reāli uzrādītiem sasniedzamajiem mērķiem. Un vēl viens jautājums – cik lielā mērā varam informēt sabiedrību par šīm filantropijas aktivitātēm un kā uzņēmēji, NVO un valsts šajā jautājumā var sadarboties ar masu medijiem.

Vai tad tiešām var teikt, ka prasītāju – NVO nepareizas rīcības rezultātā mums ir tik mazs uzņēmumu skaits, kas ziedo? Nu tā gandrīz ir sanācis...

R. Pīpiķe: Es ļoti atvainojos, tas ir šausmīgi, ko Tu tikko pateici... Domāju, ka uzņēmumiem nevajadzētu būt problēmām ar NVO pēc būtības. Es nesaku, ka visas NVO 100% atskaitās par līdzekļu izlietojumu.

Vai Jūs zināt vēl kādus iemeslus, kāpēc uzņēmumi nav ļoti azartiski ziedotāji, izņemot tos, ko mēs jau dzirdējām?

I. Lukšo: Tas ir arī tāpēc, ka krāpniecība pieaug šajā jomā. Kriminālpolicija tur nesaskata nozieguma sastāvu, viņi nevar novērtēt naudas izteiksmē zaudējumu valstij. Ir gadījumi, kad vilto ziedojumu atļaujas. Ļoti spekulē ar slimiem bērniem, ar jaunajām vai vientuļajām māmiņām, invalīdiem. Sākotnēji tās ir organizācijas, kaut kad viņām šī atļauja ir bijusi, un tālāk viņi tiražē tos pašus zīmogus un parakstus.

Vislabāk būtu uzņēmumiem izveidot programmu vairākiem gadiem ar konkrētu mērķi, kuru jomu atbalstīs. Mūsu mājas lapā ir reģistrs, kur ir sabiedriskā labuma organizāciju saraksts – nosaukums, biedrība, adrese un konkrētā joma. Gribat investēt tajā jomā? – Lūdzu!

I. Raciņš: Ja neesmu pārliecināts, ka nauda nonāks paredzētajam mērķim, tad es neziedošu. Tāpēc ļoti svarīgs ir sabiedrisko organizāciju caurspīdīgums, atskaitīšanās. Piemēram, es šobrīd apsveru iespēju ziedot vienu stipendiju Vītolu fondā studentam veselam gadam mācībām, jo viņi strādā ļoti atklāti, sniedz skaidru pārskatu par to, ko, kā un kāpēc dara.

Runājot par kultūras veicināšanu, tas nav vienas dienas jautājums, bet gan ilgtermiņa. No 2005. gada pamatskolās ir priekšmets sociālās zinības. Domāju, ka jau skolās bērniem ir jāieaudzina izpratne par labdarību. Visā sabiedrībā būtu jāveicina ziedošana un filantropija.

I. Ķelpe: Aizvien vairāk augstskolas ievieš priekšmetus par globālo līgumu, korporatīvo sociālo atbildību. Taisnība, ka šī paaudze vienkārši ir jāizglīto.

S. Mačivka: Tieši lauku rajoni parāda, kāpēc ziedo – viņi grib redzēt, kur tā nauda “aiziet”. Tur, kur es dzīvoju, pārsvarā ir mazie uzņēmumi, kas tikko velk dzīvību. Viņi gandrīz visi ziedo bērniem, deju svētkiem, autobusam u.tml., jo redz, kur tie līdzekļi paliek.

I. Lukšo: Reģionos uzņēmēji ir atbildīgāki par to sabiedrības daļu, kurā viņi dzīvo.

L. Zandovska: Kāpēc tas tā notiek? Vietējais uzņēmums negrib redzēt pusaudžus, kas viņam izdemolēs veikalu. Viņš labāk dalās. Tas nav tikai humāns jautājums. Ziedot liberālā sabiedrībā ir izdevīgi tāpēc, lai neveidojas tāds dīvains slānis, kas beigās iznīcinās mani.

Domāju, ka jāveicina arī masu mediju atbildība. Tas ir viens no žurnālistu pienākumiem parādīt, ka jautājums ir nevis par valsti, bet gan par konkrētiem cilvēkiem un konkrētu sabiedrību.

Vai var teikt, ka tiem uzņēmumiem, kuri jau sen vairs nav maziņi un kuriem varbūt vajadzētu ziedot lielākas summas globālākiem mērķiem, trūkst iemaņu šos globālākos mērķus saskatīt? Saredzēt, kā veidojas demokrātiska sabiedrība.

E. Egle: Kāpēc domāt, ka esam gudrāki par tiem, kas ir uzņēmumos? Uzņēmumos cilvēki ir tikpat izglītoti kā mēs un tikpat ļoti grib palīdzēt.

I. Ķelpe: Domāju, ka tieši pozitīvās prakses popularizēšana ir vajadzīga, jo Latvijā ir tāda tendence “iecentrēties” uz negācijām.

E. Egle: Par uzņēmējiem, kas ir iesaistījušies Globālā līguma kustībā, pati prezidente teica, ka šos “baltos bruņiniekus” mums vajag rādīt. Diemžēl negatīvā domāšana, tendence rādīt skandālus medijiem ir ekonomiski daudz izdevīgāka.

L. Zandovska: Liela nozīme ir pašu uzņēmumu PR, kā biznesa spice parādās medijos – kādas automašīnas viņi ir nopirkuši, kādas summas tērē, kā pavada brīvo laiku. Un kad tas bagātais cilvēks ir izdarījis kādu labu lietu, tas nekur neparādās! Iedomājieties, kāds priekšstats vienkāršam lauku cilvēkam, kas nevar lāgā paēst un kas visu to lasa, veidojas par sabiedrības “krējumu”?

Ģ. Zvirbulis: Man nesen bija saruna ar Jāni Dāvi, kurš labprāt stāstīja par to, kādā nakts klubā ir bijis, bet ne tik labprāt, ka viņš katru gadu ziedo daudzus tūkstošus, ja nemaldos 40, bērnu slimnīcai. Jājautā: “Vai būt filantropam ir gods?”

S. Mačivka: Mēs prasām, kāpēc neziedo, bet kāpēc neskatāmies no otras puses – uz tiem, kas ir prasījuši ziedojumu? NVO ir jāprasa, kāpēc ir atteikts ziedot, un tas jāanalizē. Es kā uzņēmums neinteresēšos, kam ziedot, bet, ja man nāk un pastāsta, kādiem mērķiem šos līdzekļus vajag, es to izvērtēju.

I. Lukšo: Tai dzirkstelei ir jānāk arī no NVO – ir jāmāk ieinteresēt uzņēmējus. Ja NVO piedāvā ilgstošu sadarbības programmu, tad tā lieta “aiziet”, ja uzņēmēju joma interesē. Jebkurā gadījumā svarīgi ir arī personīgie sakari un subjektīvie iemesli. Jāmēģina atrast sadarbības partneri.



*Diskusiju 2005.gada 30.septembrī rīkoja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, lai apspriestu, kā sekmēt filantropiju Latvijā, īstenojot valsts programmu “Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005.- 2009. gads.” Diskusija portālā publicēta ar īsinājumiem.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733