Skumji smeldzīgi. Un tās nav gaišas skumjas. Tā ir fikcijas un tukšuma sajūta. Tādi ir mani valsts svētki. Šogad.
Katru gadu 18.novembrī es vēl un vēlreiz pieķeru sevi pie vienas domas – cik tomēr labi, ka mums ir sava valsts! Lai arī kāda, bet tomēr – sava. Mūsu. Šogad es domāju tāpat. Nekas jau manā uztverē nav mainījies. Cik labi, ka ir Latvija. Bet šis ir pirmais gads, kad pat es sāku domāt par to, ka cita dzīve ir aiz šīs valsts robežām. „Ja pat tu sāc runāt par prombraukšanu, tad patiesi ir pavisam slikti,” secināja mans labākais draugs. Sāku. Jo es, cilvēks, kas sevi bez Latvijas nespēj iedomāties, vairs nejūtos labi valstī, par kuru saku – cik labi, Latvija, ka Tu mums esi!
Šī ir skumja dzimšanas diena. Ar fikcijas sajūtu. Laikam tā bija mana kļūda, ka ieskatījos dievkalpojumā un Saeimas svinīgajā sēdē. Kādas tukšas runas! Cik nebūtiskas! Mēs lūdzam par valsti, bet nerunājam par to, kas patiesi šajā valstī ir noticis. Mēs nesaucam lietas īstajos vārdos, bet izpildām ikgada rituālu. Tā, kā būtu izpildījuši pirms trim, pieciem un varbūt arī pirms desmit gadiem. Un pirmajās rindās baznīcā sēž cilvēki, kas ir tieši atbildīgi par šīs valsts izlaupīšanu. Un nekaunas. Un mani neatstāj doma, vai arī viņu alkatīgajos prātos 18.novembrī iezibas doma: „Latvija, cik labi, ka Tu mums esi!” Jā, ļoti iespējams. Ar piebildi: „Ja Tevis nebūtu, mēs būtu krietni trūcīgāki.”
Un parlamentā – gluži līdzīgi. Saeimas vadītāja runa. Tik „pareiza.” Tik fiktīva. Zemākais krīzes punkts mums jau aiz muguras. Mēs sadarbojamies ar NVO. Mēs esam atzinuši savas kļūdas. Mēs esam labi. Un nekādas paškritikas. Ja ir, tad – par šobrīd nebūtiskiem sīkumiem. Kādas kļūdas?! Tos dažus labotos likumus?! Bet vai jūs, tautas kalpi, esat atzinuši savu vislielāko, visnodevīgāko kļūdu – balsojumus savu partiju sponsoru un valsts apzadzēju labā? Vai esat atzinuši to, ka jūs esat tieši līdzvainīgi pie tā, ka Latvija šajā 18.novembrī ir tieši tāda, kāda tā ir – izdemolēta, izpostīta, izzagta un izlaupīta. Nē. To šie cilvēki nav spējīgi izdarīt. Jo tad viņiem zudīs viss – labs krēsls, ienesīgs amats. Bet tāda silta un droša vietiņa ir varen izdevīga. Un tā tāda būs vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Un vēl pēc tām, ja vien uzvarēs viņu partiju tēvi. Jo pretējā gadījumā šiem fiktīvajiem valsts vīriem un valsts sievām būtu jābauda tāda dzīve, kādu to bauda Latvijas tautas lielākā daļa. Šogad, šajā 18.novembrī un vēl nakamajos gados, kuros Latvijas cilvēkiem būs jāizvelk no bedres valsts, ko postā iegrūdusi dažu nekaunīgo nebeidzamā varaskāre un alkatība.
Jūs teiksit – šādām runām nav vietas valsts svētkos? Es saku – nē, nepiekrītu! Latvija reiz nu ir novesta tiktāl, ka arī svētkos ir jāsauc lietas īstajos vārdos. Bez „pareizas” vāvuļošanas. Ar atbildību. Kuras diemžēl nav.
Aizvakar mana meita kopā ar auklīti bija izveidojusi Latvijas karogu. Uz baltas papīras lapas salipinājusi sarkanas plastilīna piciņas. Tas ir mūsu šo svētku karogs. Tik radošs. Tik vienkāršs. Tik patiess.
Latvija, par spīti tam, ka esi izpostīta, es Tevi mīlu. Mēs Tevi mīlam. Bet ar to vien nepietiek. Mums ir jāatrod sevī saprāts, lai no tiem, kas tikai tēlo valsti, prasītu atbildību par notikušo. Lai atbilstoši novērtētu viņu darbus. Viņu vārdus. Un tikai tad nākošajā 18.novembrī mums varbūt būtu nevis vairs fiktīvi, bet patiesi svētki. Jā, varbūt skumji. Jā, varbūt trūcīgi. Bet – bez meliem. Ar atbildību. Un tikai tad mūžam dzīvos Latvija.