"Failed state" hronika 14

Tie, kam pieder vara, bieži vien izvēlas savu "svītu", lielu vērību pievēršot lojalitātei un gandrīz neņemot vērā kompetenci. Tas ir normāli. Taču, kad kompetence tiek pavisam pamesta novārtā, iznākums var būt postošs. Tieši tādēļ šī krīze Latvijā ir tik dziļa.

Iesaki citiem:
Failed state hronika
Foto:Mike Kline

Raksts angļu valodā

Šī ir bijusi traka nedēļa. Plašas spekulācijas par devalvāciju, “pēkšņais” 500 miljonu LVL budžeta samazinājums, tad tā atcelšana nepilnas dienas laikā un cits budžeta samazinājums. Varbūt mums jācenšas distancēties no emocijām, ko raisījusi pagājusī nedēļa, un jāmēģina paskatīties uz visu “no malas”. Tas ir šī raksta mērķis.


"Lielā Bilde"

Iespējams, jāsāk ar 2004. gadu, kad pētījumā[ 1 ], ko pasūtīja Ekonomikas ministrija, mēs brīdinājām par ārkārtīgi slikto stāvokli attiecībā uz šīs valsts analītiskajām spējām ekonomikā. Mēs norādījām, ka universitātēs ir ļoti daudz padomju laikā skolotu ekonomistu, par kuru darba kvalitāti nebija iespējams pārliecināties, jo viņi nevarēja vai nevēlējās publicēties starptautiski atzītos (peer reviewed) žurnālos. Mēs sacījām, ka ir ļoti svarīgi nodibināt neatkarīgu ekonomikas izpētes institūtu, lai sāktu attīstīt tik ļoti nepieciešamās spējas ekonomikas analīzē. Diemžēl mēs netikām ņemti vērā, un mūsu ieteikums tika ignorēts.

Turpmākais jau ir vēsture. Sprādziens privāto kredītu jomā un darba migrācija izraisīja ekonomikas pārkaršanu un spieda palielināt algas un cenas līdz līmenim, ko nav iespējams saglabāt ilgtermiņā. Tas bija klasisks pārkaršanas gadījums. Tomēr valdība to nesaskatīja un izdarīja sliktāko no iespējamā - pielēja ugunij eļļu. Valsts sektorā strādājošo algas tika krasi paaugstinātas, sociālās programmas paplašinātas un tika pasūtīti dārgi būvniecības projekti, tādi kā vienu miljardu eiro vērtais Dienvidu tilts. Parādoties pirmajām globālās likviditātes trūkuma pazīmēm, valdība atkal nesaprata tās radītos riskus. Toties tā neatlaidīgi uzstāja, ka saglabāsies straujš ekonomikas izaugsmes temps. Kad globālā finanšu krīze saasināja pašmāju problēmas, Latvijas valdība ātri vien saprata, kā jutās Pelnrušķīte, kad pusnaktī viņas greznā kariete pārvērtās par ķirbi, bet zirgi - par pelēm.

Nepārprotami, problēmas būtība bija tā, ka ekonomikas pārkaršanas rezultātā darba algas un cenas bija kļuvušas pārlieku augstas. Ierastais risinājums šādos gadījumos būtu valūtas devalvācija, lai atjaunotu konkurētspēju ārējos tirgos, un pieprasījuma aizstāšana iekšzemē ar vietēji ražotām precēm. Taču nē – savos centienos noturēt vienīgo atlikušo nacionālo lepnumu – lata stabilitāti - valdība izvērsa šo ārkārtīgi vērienīgo eksperimentu ar deflāciju. Vairāki neatkarīgie ekonomisti (it sevišķi no Rietumiem) brīdināja par daudzajiem deflācijas riskiem: ka tā negadās ļoti bieži, ar to domājot, ka tikai dažiem ir atbilstošs priekšstats par to, kā tā tiešām darbojas, ka tā darbojas, iznīcinot darba vietas, ka tā nozīmē stingru fiskālās taupības ievērošanu un ka tai, ļoti iespējams, vajadzīgs diezgan daudz laika. Bet, protams, arī šie brīdinājumi netika ņemti vērā. Valdība atkal norādīja uz to, ka Latvija ir īpaša; ka ekonomikas likumi šeit nedarbojas. Bet valdībai paveicās, jo tā atrada spēcīgus sabiedrotos - Zviedrijas valdību, kas bija nobažījusies par ietekmi uz savām bankām, un Eiropas Komisiju, kas baidījās par plašu nelabvēlīgo ietekmi (contagion effects) uz visu Centrāleiropu un Austrumeiropu, un, iespējams, vēl aiz tās robežām. Tā deflācijas kurss tika noteikts.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija (EK) skaidri norādīja valdībai, ka šī plāna sekmes balstās uz izejas stratēģiju – pēc iespējas drīzākas eiro ieviešanas. Jo finanšu tirgiem vienmēr būs aizdomas, ka šis nedabiskais plāns (deflācija) varētu izdoties, un, līdz ar to, devalvācijas bailes vienmēr būtu viens no nozīmīgākajiem faktoriem kopējā vienādojumā. Kā zināms, viens no priekšnoteikumiem tiesiskai eiro ieviešanai ir budžeta deficīts, kas ir mazāks par 3% no IKP. Tika panākta vienošanās par pārejas periodu ar budžeta deficītu 5% no IKP 2009. gadā. Tas bija arī nosacījums nākamās aizdevuma daļas atmaksai. Tas viss bija labi zināms kopš pagājušā gada decembra - pat valdībai. Uzreiz pēc stāšanās amatā šī gada februārī, premjerministrs V. Dombrovskis apgalvoja, ka budžets ir jāsamazina par aptuveni 700 miljoniem latu, lai izvairītos no valsts saistību neizpildes. Taču tieši pirms pašvaldību vēlēšanām valdība izstrādāja budžeta projektu, kur budžeta izdevumi bija samazināti tikai par aptuveni 110 miljoniem latu ar no tā izrietošu deficītu 9,2% apmērā no IKP. Šajā nestabilajā laikā, 3. jūnijā, kāds gudrais nosprieda, ka ir īstais laiks organizēt valsts obligāciju izsoli. Protams, izsole cieta neveiksmi, radot nestabilitāti finanšu tirgos un izraisot jaunas spekulācijas par to, vai devalvācija ir nenovēršama.

Tad, pateicoties tam, ka pašvaldību vēlēšanas vairs nebija jāņem vērā, valdība izveidoja šo savādo 500 miljonu LVL fiskālo pasākumu kopumu. Sliktākais tajā nebija summas apmērs - tas bija labi zināms kopš tika prognozēts IKP samazinājums 18% apmērā. Sliktākais bija steiga, ar kādu tas tika izveidots (iespējams, tikai dažu dienu laikā) un tā ilgtermiņa sekas ekonomikā.


Kāpēc progresīvās nodokļu sistēmas plāns bija ļoti slikta doma

Galvenais “jaunajā” iniciatīvā bija tas, ka vairums tās pasākumu nebija vērsti uz budžeta izdevumu samazinājumu, bet gan nodokļu palielināšanu. Valdība jo īpaši plānoja palielināt PVN līdz 23% un ieviest progresīvo ienākumu nodokli, kur ar visaugstāko likmi (40%) būtu apliekami ienākumi, kas pārsniedz 800 LVL mēnesī (bruto). Turklāt nodokļu likme ienākumiem, kas nepārsniedz 200 LVL mēnesī, paliktu 23%. Tādā veidā tiktu veikts pilnīgs nodokļu maksājumu palielinājums visiem, kas nopelnījuši oficiāli vairāk kā 200 LVL mēnesī. Pats ironiskākais ir tas, ka kopumā esmu progresīvo nodokļu sistēmas atbalstītājs un mani ļoti sadusmo tas, ka Jaunais Laiks ir aptraipījis "progresīvās nodokļu sistēmas" vārdu uz vairākiem turpmākajiem gadiem. Kas bija nepareizi valdības iecerētajā progresīvajā nodokļu sistēmā?

Vispirms, salīdzinot ar citām valstīm, tas būtu diezgan liels nodokļu slogs. Piemēram, “kapitālisma bastionā” ASV pati augstākā nodokļu likme 35% (!) apmērā tiek piemērota tikai ikmēneša ienākumiem, kas pārsniedz 31 tūkstoti USD. Nodokļu likme, kas tiek piemērota ikmēneša ienākumiem aptuveni no 347 līdz 1414 LVL, ir tikai 15%. Vai arī salīdzināsim ar daudz sociālistiskāko Zviedriju (paldies Jānim Skrastiņam par aprēķiniem). Ņemsim bruto algu 973 LVL apmērā, kas ir aptuvena summa, kura tiek maksāta pienācīgam profesionālim. Pirms reformas ienākumi pēc nodokļu nomaksas ir 702 LVL. Pēc reformas – 621 LVL. Zviedrijā tāda pati bruto alga pēc nodokļu nomaksas būtu 757 LVL. Cik daudz profesionāļu aizceļotu uz Zviedriju?

Otrkārt, man ir nopietnas šaubas, ka šī nodokļu reforma radītu 35 miljonu LVL nodokļu ieņēmumus, uz ko cerēja Repšes kungs. Atslēgvārdi ir “izvairīšanās no nodokļu maksāšanas”. Ir vispārzināms, ka Latvijā izplatītas “aplokšņu algas”. Vai kāds ir aizdomājies, kāpēc tā ir? Pavisam vienkārši - iedzīvotāju ienākumu nodoklis 23% apmērā apvienojumā ar sociālo algas nodokli 33% apmērā rada nodokļu ķīli (tax wedge: daļa no darba izmaksām, kas samaksāta šajos nodokļos), kas ir vairāk nekā 40% no darba izmaksām darba devējam. Tas ir viens no augstākiem nodokļu ķīļiem pasaulē. Šis nodokļu ķīlis rada motivāciju algas izmaksāt “aploksnēs”, kas ir abpusēji izdevīgi gan darba ņēmējam, gan darba devējam. Faktisks iedzīvotāju ienākumu nodokļa palielinājums radītu vēl stiprāku pamudinājumu „aplokšņu algām” un rezultātā, iespējams, vēl apjomīgāku izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Turklāt, manuprāt, skumjā patiesība ir tāda, ka šodien nav daudz cilvēku, kuri jūt morālu pienākumu maksāt nodokļus.

Treškārt, un izdarot secinājumus no iepriekš sacītā, nodokļu reformai būtu postoša iedarbība uz ekonomiku ilgtermiņā. Padomājiet par to, ko nozīmē “aplokšņu algas”. Tās samazina darba izmaksas darba devējiem, kas maksā algu aploksnēs, salīdzinot ar tiem, kuri saviem darbiniekiem maksā oficiālu algu. Tādā veidā šīs izmaksu priekšrocības dēļ samazinātos to uzņēmumu skaits, kuri maksā nodokļus, jo tiem būtu grūti sacensties ar uzņēmumiem, kas nodokļus nemaksā. Tātad aplokšņu algas ātri vien tiektos izplatīties. Iespējams arī, ka aplokšņu algas daudz vairāk izplatītos mazajos, nevis lielajos uzņēmumos. Tas ir tādēļ, ka nodokļu iestādēm uzraudzīt lielos uzņēmumus parasti ir vieglāk kā daudzus mazos uzņēmumus. Tādā veidā mazs uzņēmums secinātu, ka pārtapt lielā uzņēmumā – tas nozīmē zaudēt izmaksu priekšrocības, ko sniedz aplokšņu algas. Maziem uzņēmumiem būtu mazāk stimula augt, un ar to arī viss beigtos. Gluži vienkārši – mēs nonāktu ekonomikā, ko apdzīvo mazi uzņēmumi, kas daudz laika velta tam, lai apsvērtu, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas, nevis rada lielāku pievienoto vērtību.

Ceturtkārt, budžeta deficīts ir valsts sektora problēma. Ekonomikai sarūkot, iespējams par 18% gadā, ir acīmredzami, ka samazināsies arī nodokļu ieņēmumi. Tādējādi tas vienkārši ir jautājums par valsts sektora pastāvēšanu ar sev pieejamiem līdzekļiem. Taču tas liek vaicāt, kādēļ valdībai ir tik grūti samazināt izdevumus. To nevarēja paveikt Godmaņa vadītā valdība, un tas nav izdevies arī Dombrovska vadībā. Protams, abas šīs valdības ir centušās. Kāpēc tas bija tik grūti?


Kāpēc ir tik grūti samazināt valsts izdevumus

Es uzskatu, ka problēma bija apsēstība ar “strukturālajām reformām”, kas vēl aizvien turpinās. Vairāki cilvēki šādu apgalvojumu uzskatīs par murgainu, tādēļ centīšos paskaidrot. Šajos vārdos „strukturālās reformas” ir kāda burvestība, jo gandrīz neviens patiesībā nesaprot, ko tie nozīmē, bet tikai dažiem pietiek drosmes to atzīt. Tas ir tāpat kā daži ekonomisti apgalvo, ka ekonomisko problēmu risinājums ir “paaugstināt produktivitāti”, kas tulkojams šādi: “patiesībā mums nav ne mazākās jausmas, ko darīt, bet mēs negribam, lai tā būtu mūsu problēma”. Tomēr daudz cilvēku, jo īpaši Latvijā, neuzdrīkstas vaicāt pēc šī padoma, jo baidās izskatīties muļķīgi. Tomēr par šīm lietām ir jāuzdod vairāki kritiski jautājumi.

Strukturālās reformas vislabāk uzskatīt par izmaiņām tajā, ko ekonomisti sauc par „sabiedriskajiem institūtiem”, ko plaši var definēt kā cilvēku izdomātus cilvēka uzvedības ierobežojumus, sava veida “spēles noteikumus”. Ņemsim par piemēru augstāko izglītību ekonomikā. Nepārprotami, tai ir vajadzīga “strukturālā reforma”, jo, manuprāt, tā ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Neraugoties uz to, ir tik daudz “spēles noteikumu”, kurus šeit var mainīt. Lai izstrādātu šādu reformu, daudz kompetentiem cilvēkiem būtu diezgan daudz jādomā. Es runāju par mēnešiem un varbūt pat gadiem. Un šī ir tikai viena joma, turpretim laika un īpaši kompetentu cilvēku resursi ir visai trūcīgi. Tāpēc doma, ka valdība varētu izstrādāt un īstenot strukturālo reformu ievērojamā daļā valsts sektora dažu mēnešu laikā, ir, atklāti sakot, smieklīga. Šeit man jāuzsver, ka es neapgalvoju, ka strukturālā reforma mums nav vajadzīga. Tas, ko vēlos pasacīt, ir, ka labas strukturālās reformas izstrādei ir vajadzīgs daudz laika un cilvēku resursu. To vienkārši nevar šķietami paveikt dažu mēnešu laikā.
Neesmu precīzi un detalizēti informēts par to, kas notika privātajā sektorā dažu pēdējo mēnešu laikā. Tomēr domāju, ka valdība, kuru es tagad šauri definēšu ka ministru kabinetu, patiešam centusies īstenot “strukturālās reformas” visā valsts sektorā. Es nebūtu pārsteigts, ja norādījumi, varbūt, pat burtiski, “samazināt izdevumus, īstenojot strukturālās reformas”, tika nodoti pakļautības slāņiem visā valsts sektorā. Turklāt uzskatu, ka savos centienos nodoties strukturālajām reformām valdība nav ņēmusi vērā svarīgu apstākli, proti, birokrāti nav reformistu labākie draugi.

Paradokss ir tas, ka, lai gan ikviena valsts aģentūra gūst labumu no kopīga izdevumu samazinājuma (tiek novērsts defolts), ikviena aģentūra ir ieinteresēta rūpēties, lai tās izdevumi paliktu nemainīgi un samazinājums tiktu veikts uz citu aģentūru rēķina. Ir pārāk naivi domāt, ka visi valsts ierēdņi pašaizliedzīgi darbojas sabiedrisko interešu labā. Birokrāti visticamāk ir tikpat savtīgi kā jebkurš cits, un tie vēlas pēc iespējas lielāku biroju, jo tas palielina viņu varu. Tādējādi valdības izvirzītais plāns samazināt izdevumus ir pretrunā ar birokrātu interesēm. Turklāt pastāv nevienlīdzīgas informācijas apstākļi, jo parasti tikai pašam birokrātam ir attiecīgās zināšanas par dažādām tā aģentūras darbības niansēm. Tādā veidā birokrāta, kurš saņēmis rīkojumu samazināt savu budžetu, dabiskā stratēģija ir censties pierādīt, ka viņa aģentūra ir sabiedrībai ļoti svarīga. Birokrātam būs stimuls samazināt izdevumus veidā, kas vispostošāk ietekmē sabiedrību. Minēšu neseno piemēru ar Aizsardzības ministriju. Kad ministrijai lika samazināt izdevumus, tā paziņoja, ka ir iecerējusi atgriezties pie vispārējās karaklausības, kas izraisīja sašutumu sabiedrībā. Skaidrs, ka tā bija stratēģija, kuras mērķis bija saglabāt lielāku budžeta daļu.

Iepriekšminētā argumentācija vedina domāt, ka vienīgais veids, kā ātri samazināt budžeta izdevumus, ir ieviest vienādus un visaptverošus valsts sektora visu izdevumu samazinājumus, kas galvenokārt vērsti uz darba algām. Protams, šī pieeja ir pretstatā “strukturālajai reformai”, jo šajā gadījumā nav vajadzīga nodarbošanās ar valsts aģentūrām individuālā kārtībā. Šis precīzi ir valdības jaunākā plāna pamats, un es domāju, ka tas ir solis pareizajā virzienā. Latvijai ir vajadzīgas “strukturālās reformas”, bet galvenā prioritāte ir atrisināt visneatliekamākās problēmas, izmantojot risinājumus, kas ir vislabāk piemēroti pašreizējai situācijai.

Tomēr šis nesenais pareiza lēmuma pieņemšanas piemērs vairāk jāskata kā izņēmuma gadījums nevis paradums. Visus iepriekš minētos gadījumus vieno ievērojamais kompetences trūkums, īpaši ekonomikas jomā. Tas liek uzdot turpmāko jautājumu.


Kādēļ Latvija tik ļoti līdzinās “failed state”

Ir ļoti vilinoši apgalvot, ka “tas ir tādēļ, ka politiķi ir dumji un nekompetenti”. Taču tā nebūtu atbilde. Jebkuru parādību var izskaidrot, apgalvojot , ka cilvēki ir vairāk vai mazāk stulbi. Un tomēr, jāsecina, ka tie, kam pieder vara, bieži vien izvēlas savu “svītu” (valsts ierēdņus), lielu vērību pievēršot lojalitātei un gandrīz neņemot vērā kompetenci. Piemēri nav tālu jāmeklē. Var minēt stāstu par Šlesera šofera dēlu, kuram tika uzticēts amats liela valstij piederoša uzņēmuma valdē, lai gan viņam nebija nekādu kvalifikāciju. Var minēt Normundu Pēterkopu, kurš kļuva par Konkurences padomes locekli tikai politiskās piederības dēļ, neraugoties uz to, ka viņa pieredze konkurences politikā ir nulle[ 2 ]. Cik daudz valsts sektora amatu aizpilda tādi darbinieki kā Pēterkopa kungs? Ir normāli, ka politiķi prasa lojalitāti – galu galā tas ļauj viņiem ietekmēt un tāda ir varas jēga. Taču, kad kompetence tiek pavisam pamesta novārtā, iznākums var būt postošs. Tieši tādēļ šī krīze Latvijā ir tik dziļa.

Kāpēc Latvijas politiķiem vairāk rūp lojalitāte un mazāk kompetence? Tas ir jautājums, kas patiesi būtu uzdodams vēlētājiem. Acīmredzot politiķi neuzskata, ka nekompetence tiek sodīta. Tas nozīmē, ka viņi neuzskata kompetenci par izšķirošo nosacījumu vēlētāju balsu iegūšanā. Te arī beidzas grēkāžu meklējumi. Paraugieties spogulī un jūs ieraudzīsit aizdomās turamo. Mēs, šīs valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, veidojam šo valsti tādu, kāda tā ir. Ja šī valsts ir izgāzusies, tas nozīmē, ka, lai, ko mēs darītu, mums ir jācenšas vairāk.

______________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 22.06.2009 23:57
Vēl viens raksts, kas apstiprina sociologa A.Zinovjeva aprakstīto situāciju post-padomju valstīs - '' ‘’В Советском Союзе, никакого капиталистического экономического базиса не было. Его стали создавать искусственно. Вы сами прекрасно знаете, как — приватизация. Все то, что создавалось трудом населения в течение всего советского периода, было просто разграблено. В результате сложилась та экономическая система, которую вы знаете: частное предпринимательство и олигархическая система наверху.’’ Постсоветизм Лекция Александра Зиновьева

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

viens te 20.06.2009 01:44
Ja Latvijā viss ir izgāzies, tad bodi ciet, jo izgāšanās ir vienmēr procesa beigas. Bet šis raksts mani uzvedināja uz jautājumu--kā būtu pareizi kārtojamās budžeta lietas (valdībā, Saeimā, tautas nobalsošanā)? Tā ir nejaušo cilvēku viedokļa noskaidrošana: http://www.99polls.com/poll_70880 Ja kādu ieinteresēja, tad paldies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Asie jautājumi 17.06.2009 20:55
<Iespējams, jāsāk ar 2004. gadu, kad pētījumā, ko pasūtīja Ekonomikas ministrija, mēs brīdinājām par ārkārtīgi slikto stāvokli attiecībā uz šīs valsts analītiskajām spējām ekonomikā.>

Kas ir " mēs" un kur ir šis pētījums, lai varētu pārliecināties par tā kvalitātēm?

<Mēs sacījām, ka ir ļoti svarīgi nodibināt neatkarīgu ekonomikas izpētes institūtu, lai sāktu attīstīt tik ļoti nepieciešamās spējas ekonomikas analīzē.>

Ko tas būtu devis? Baltijā jau bija viens tāds institūts - Baltic international Centre for Economic Policy Studies - un tā darba rezultāts ir, maigi sakot, neliels.

<Sprādziens privāto kredītu jomā un darba migrācija izraisīja ekonomikas pārkaršanu un spieda palielināt algas un cenas līdz līmenim, ko nav iespējams saglabāt ilgtermiņā.>

Kādēļ tajā laikā, kad ekonomikas pārkaršana vēl bija novēršama, no ekonomistiem tikai Hansens par to runāja kā par potenciāli katastrofisku problēmu (un arī jau tad, kad principā bija par vēlu)? Kur tobrīd atradās Vjačeslavs Dombrovskis?

<Taču nē – savos centienos noturēt vienīgo atlikušo nacionālo lepnumu – lata stabilitāti - valdība izvērsa šo ārkārtīgi vērienīgo eksperimentu ar deflāciju.>

Būsim korekti, valūta bija jātur, lai saglabātu iespējas tuvākajos gados pievienoties eirozonai, kas padarītu Latvijas ekonomiku ārvalstu investoriem pievilcīgāku (valūtas stabilitātes dēļ).

<Vairāki neatkarīgie ekonomisti (it sevišķi no Rietumiem) brīdināja par daudzajiem deflācijas riskiem ...>

Kurus LB un valdība ar skaitļiem mēģināja atspēkot, pierādot, ka devalvācijas sekas būs vēl katastrofālākas. Neviens no šobrīd tik drošajiem Latvijas pro-devalvācijas piekritējiem tā arī nespēja LB&valdības argumentus pamatoti atspēkot.

<<Taču tas liek vaicāt, kādēļ valdībai ir tik grūti samazināt izdevumus. To nevarēja paveikt Godmaņa vadītā valdība, un tas nav izdevies arī Dombrovska vadībā. Protams, abas šīs valdības ir centušās. Kāpēc tas bija tik grūti?>>

Tādēļ, ka tas ir daudz atklātāks iedzīvotāju ienākumu samazināšanas veids nekā devalvācija. Cilvēki ātrāk pamana kā viņu ienākumi samazinās. Toties tas dod iespējas veikt strukturālas reformas, kurām devalvācijas gadījumā nebūtu pietiekamas motivācijas (jo devalvētās naudas pietiktu)

<<Visus iepriekš minētos gadījumus vieno ievērojamais kompetences trūkums, īpaši ekonomikas jomā.>>

Ok, nu tad nosauciet KOMPETENTUS Latvijas ekonomistus, par kuru kompetenci var pārliecināties no viņu darbiem. Es varu nosaukt tikai divus, kas raksta tiešām izsvērtas un izglītojošas lietas savos blogos: Hansens un Kokins. Varbūt vēl kāds no banku ekonomistiem. Bet tas arī viss: ja ir vēl kāds, tad viņa darbi ir pilnīgi nezināmi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


kili 17.06.2009 20:17
izcils raksts. cik no politikiem ar to iepaziisies? cik no veletajiem ar to iepaziisies. drosi vien ne vairaak kaa 1%....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fridrihs - žetons autoram un egitai 17.06.2009 18:44
Vjačeslav - Tavs labākais raksts un galvenokārt ne jau tā krīzes anamnēze vai birokrātijas pašsaglabāšanas stratēģijas izklāsts, bet gan par vēlētāja atbildības trūkums, kas manuprāt ir galvenais cēlonis visām Latvijas problēmām.

Egita - žetons par piebildi "žurnālisti, analītiķi" kā papildinājums autora domai un atbildei uz kanta komentāru par vēlētāju nekompetenci. Uzskatu, ka ne mazāk kā PUSE no atbildības par visiem mēsliem ir jāuzņemas šiem sabiedriskās domas veidotājiem - žurnālistiem, redaktoriem, analītiķiem, politologiem, arī NVO vadītājiem. Tieši viņi ar savu nekompetenci, slinkumu, bezvirziena žultainumu, objektivitātes necienīšanu un alkām pēc lētas publicitātes taisa Latvijas pilsoni aizvien stulbāku, apjukušāku un vienaldzīgāku. Un demokrātija prasa lēmumu un atbildību no katra šī nozombētā Pilsoņa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

egita - autors 17.06.2009 18:12
Ljoti patika raksts! izsmeljoshi un pa plauktiem.

Man skiet tikai ka nav normaali ka politikis, kursh ir tik atbildiigaa vietaa par normu uzskata ielikt savu cilveeku par kaadas apakshjomas virziitaaju. Tad jau par normu jaaatziist arii aarsta ( iespeejamaa) veelme ielikt savu shofera deelu par instrumentu padeveeju. Nu nau taa.

Un ja zjurnaalisti, analiitikji un citi liidziigie prasiitu no politikjiem kompetentu darba veikumu, tad neliktu savam sniegumam atbildiigos amatos rokas viirus, bet gan profesionaaljus.

Sev saku visu laiku, ka jaabeidz lamaaties,bet jaapiedaavaa risinaajumi.
Viens risinaajums "neesoshajiem ekonomistiem", izveidot programmu un dabuut muusu ekonomistus vai citus valsts izdziivoshanas speciaalistus atpakalj uz Latviju. Labaak tak par EK naudu algot Latvieshu gudro ekspertu, kas izveeleejies karjeru Londonaa, nekaa kaadu Iiru, kam vairaak nospljauties par iznaajumiem.

Gudru, izgliitotu letinju ir pulka - pilnas citvalstu firmas Eiropaa - vai kaads domaajis vinjus uzrunaat un aicinaat paliidzeet? Pati dziivoju Holandee un redzu, ka nav nekaadu noraazju, kaa valsts veeleetos muusu paliidziibu ar muusu smadzeneem un kontaktiem.

Negauzjos, paliidzu pati, cik varu, bet iesaku organizeetu veidu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 17.06.2009 16:48
Kompetences trūkums Latvijā izpaužas tik spoži tēpēc, ka 90. gadu sākumā bija salīdzinoši šaurs personu loks, no kura nāca iestāžu vadītāji, politiski līderi un biznesa elite. Bija gan izglītības neatbilstības (ka atzīst autors, ar padomju izglītību tomēr nevarēja tik vienkārši sākt risināt tirgus ekonomikas attīstības problēmas), gan etniskais faktors, kas būtiski samazināja kandidātu skaitu uz visām atbildīgām pozīcijām. Kamēr privātais sektors tomēr ar laiku globālās konkurences apstākļos bija spiests sakārtot cilvēkresursus atbilstoši kaut kādiem priekšstātiem par kompetenci, valsts sektora kompetences vērtēšana notika neatkarīgi no tirgus, kas ne pie ka laba nevarēja novēst (un nenovēda). Turklāt nav tā, ka tikai ierēdņu komptence ir apšaubāma. Ne vienmēr is skaidrs, piemēram, kādu kompetenci mūsu izglītības sistēma prasa no skolotājiem (tagad, ar 40-50% algu samazinājumu, droši vien nekādu).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt 17.06.2009 15:24
Un kur tad hronika - faktu un notikumu uzskaitījums hronoloģiskā secībā? vai nav tomēr nedaudz pārgalvīgi secināt, ka pie failed state vainojami ir autoram netīkamie 2004.gada notikumi?

protams, ir vilinoši cerēt, ka liela, neatkarīga (nenāktu par ļaunu precizēt - no kā neatkarīga) ekonomikas institūta izveide, kur strādātu tikai tie, kas izglītību ieguvuši ārzemēs vai sliktākajā gadījumā REA (bet, protams, šāviena attālumā nelaist tos, kas padomju gados izglītību ieguvuši vai tos, kas pie viņiem mācījušies), būtu nodrošinājusi, ka Latvijā valdītu ekonomiskā pārticība, nebūtu pārkarsušā NĪ tirgus, būtu pārdomāti kredīti (KĀPĒC bankas pielaida stratēģisko kļūdu un neņēma darbā ārzemēs vai vismaz REA studējušos? Ak ņēma gan? ups...) utt

starp citu - smalka ironija - "Mēs sacījām, ka ir ļoti svarīgi nodibināt neatkarīgu ekonomikas izpētes institūtu, lai sāktu attīstīt tik ļoti nepieciešamās spējas ekonomikas analīzē. Diemžēl mēs netikām ņemti vērā, un mūsu ieteikums tika ignorēts." un "Turklāt pastāv nevienlīdzīgas informācijas apstākļi, jo parasti tikai pašam birokrātam ir attiecīgās zināšanas par dažādām tā aģentūras darbības niansēm. Tādā veidā birokrāta, kurš saņēmis rīkojumu samazināt savu budžetu, dabiskā stratēģija ir censties pierādīt, ka viņa aģentūra ir sabiedrībai ļoti svarīga"...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Unda - autors un politika.lv 17.06.2009 15:10
Paldies par rakstu!

Es izlasīju, sapriecājos un noziedoju portālam. Lai tiek par tik labu publikāciju!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


linda. 17.06.2009 12:17
Liels paldies par rakstu! Ģeniāls attēls blakus rakstam!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kants - autors 16.06.2009 23:36
tad jau tomēr ir dumji un nekompetenti:)
nelaime tā, ka ja arī vēlētāji ir vainīgi, diez vai kādam no tiem ir kompetences novērtēt to pašu politiķu darbu. piem, cik no lv iedzīvotājiem atbalstītu lata devalvāciju, kad tā bija nepieciešama. taču ka labi ja saujiņa speciālistu.
par ekonomikas fakultātes kadriem diemžēl ir taisnība tāpat kā par daudzām citām akadēmiskajām institūcijām. moš jāgaida, kamēr izmirs?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

BIRUTA - SASAISTE@INBOX.LV 16.06.2009 22:01
To jau mēs sākām nojaust, paldies par skaidrojumu. Tomēr vēl pie visa tā jāpieplusotā vērtību skala,bez kuras katrs kuģis ir kā bez masta. Droši var teikt arī to, ka tautas labklājība ir arī tās vadošo aprindu kultūras līmeņa un tikumības rādītājs. Pieņemtie bužeta grozījumi samazinot izdevumus uz sabiedrības visneaizsargākās daļas-pensionāru rēķina nogriežot visiem "solidāri" liecina par veselā saprāta trūkumu. Kā var iedomāties ekanomisko ieguvumu atņemot minimālos līdzekļus,kuru pietrūks,lai apmaksātu rēķinus par dzīvokli, elektrību un siltumu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ainars Lodziņš - ainars.lodzins@parmainas.lv 16.06.2009 21:30
Lielisks raksts! iesaku visiem izlasīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 16.06.2009 20:10
Es esmu profesionālis. Savā amatā pat eksperts. Bet mana darbības joma ir izglītība un algu es saņemu no valsts. Summa, kuru cien. autors nosauc par speciālista cienīgu 3x pārsniedz manu "trekno gadu" algu, kura esot nepamatoti paaugstināta. Un tagad tiek pazemināta krīzes dēļ par 50%. Kā te var censties, kur ir stimuls un galu galā- iespējas? Kompetences trūkums ir stimuls celties augstāk pa karjeras kāpnēm, jo nav paškritikas. Tāpēc arī netiek sodīts. Bet soda cilvēkus, kas savā jomā ir kompetenti, ar necilvēcīgi zemu atalgojumu. Mans personīgais glābiņš ir pensija - jau trīs mēnešus. Bet man nav pārliecības, ka arī to kādreiz nepievāc nekompetentie...

Saistītie raksti
Nu vasjuki

Ņū Vasjuki. Praiģot!* 23 Autors:Ivars Ījabs

Failed state latvija

Failed state. Latvija? 108 Autors:Ivars Ījabs

Citi autora darbi
Vjaceslavs 165x152

(Un)real money 45 Autors:Vjačeslavs Dombrovskis

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Is anything wrong with higher education in Latvia? 1 Autors:Vyacheslav Dombrovsky