ANOTĀCIJA

Pētījuma mērķis ir analizēt ieguvumus un izmaksas, kas sekos Centrāl- un Austrumeiropas valstu uzņemšanai ES, visvairāk koncentrējoties uz trīs jomām – nodarbinātība un sociālā aizsardzība, lauksaimniecība un vides aizsardzība.

Autore uzsver, ka daudzus gadus šo valstu politiskās elites pārdevušas ES integrācijas ideju kā nepārprotami izdevīgu darījumu, liekot Centrāl- un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem domāt, ka iestāšanās ES ir “īsais ceļš uz labklājību”.

Taču ES paplašināšanos virzījuši citi motīvi nekā šo valstu attīstības vēlme, proti, cerība palielināt ES nozīmi attiecībās ar ASV. Tas arī izskaidrojot iestāšanās sarunu rezultātus, jo tie liecina, ka Centrāl- un Austrumeiropas valstīs pēc pievienošanās ES gaidāma nodokļu palielināšanās, kā arī smags slogs, cenšoties ieviest ES likumdošanu.

Pētījumā teikts, ka iestāšanās ieguvumi varētu būt mazi vai pat nebūt vispār, jo citu starpā vairākus gadus pēc uzņemšanas ES faktiski tiktu radītas divu šķiru ES pilsonības – vieni pilsoņi (tā saukto veco ES dalībvalstu iedzīvotāji), kas varēs strādāt jebkur ES, un otri (no Centrāl- un Austrumeiropas valstīm), kuriem šī iespēja būs liegta.

Autore arī raksta, ka ES likumdošana lielākajā daļā gadījumu domāta labklājības valstīm ar citu ekonomisko situāciju, tāpēc tās ieviešana Centrāl- un Austrumeiropas valstīs būs ne tikai ļoti dārga, bet arī atņems šīm valstīm nepieciešamās manevra iespējas pieņemt tādus lēmumus, kas veicinātu strauju ekonomikas attīstību. Likumdošanas harmonizācija, Briseles birokrātiskā aparāta darbība ir vieni no iemesliem, kāpēc Rietumeiropas valstu ekonomiskā situācija kļuvusi par brīdinājumu topošajām ES dalībvalstīm, teikts pētījumā.

Lai mēģinātu labot situāciju, autore iesaka īstenot konkrētu stratēģiju, lai pirmkārt meklētu ceļus, kā izvairīties no nodokļu konkurences ierobežojumiem (lai Centrāl- un Austrumeiropas valstis joprojām varētu investoriem piedāvāt izdevīgākus nodokļu nosacījumus), un otrkārt, meklētu veidus, kā atkāpties no tās ES likumdošanas ieviešanas daļas, kas nav adekvāta šo valstu situācijām.

Lai to izdarītu, Centrāl- un Austrumeiropas valstīm:

1. jāveido alianses ar tām ES dalībvalstīm, kuras vēlas lielāku ekonomikas liberalizāciju,


2. jāmēģina apturēt tādas ES Konstitūcijas pieņemšanu, kas būtu izdevīga un adekvāta labklājības valstīm, bet ne Centrāl- un Austrumeiropas valstīm,


3. jāpanāk nozīmīgu Kopīgās lauksaimniecības politikas reformu īstenošanu


4. un jāsargā valstu veto tiesības, mēģinot paplašināt jomas, kurās lēmumi jāpieņem vienprātībā.

EU Enlargement. Costs, Benefits, and Strategies for Central and Eastern European Countries