Foto: AFI
Pētījums Etnopolitika Latvijā kuru veidojuši seši Latvijas zinātnieki ar Sorosa - fonda Latvija finansiālu atbalstu var tikt uzskatīts par svarīgu atskaites punktu Latvijā uzsāktam politikas analīzes procesam...
Pētījums Etnopolitika Latvijā kuru veidojuši seši Latvijas zinātnieki ar Sorosa – Fonda Latvija finansiālu atbalstu var tikt uzskatīts par svarīgu atskaites punktu Latvijā uzsāktam politikas analīzes procesam. Konkrētajā gadījumā pētījums ir vērā ņemams devums sabiedrības integrācijas politikas veidotājiem. Atceroties, ka tuvāko mēnešu laikā savu darbību uzsāks sabiedrības integrācijas fonds, šim pētījumam būtu jārod vieta uz fonda stratēģu darba galdiem. Atbildīga valsts politika pieprasa rūpīgi apsvērt visus pētījumā izskanējušos secinājumus un ieteikumus.
Lai gan etniskie jautājumi Latvijas politikā ir dominējuši kopš šīs valsts neatkarības atjaunošanas, lēmumu pieņemšana un sabiedriski politisko procesu zinātniska analīze bieži ir notikusi atšķirīgās dimensijās. Proti, zinātniekiem ir bieži pietrūkusi izpratne par to kāda varētu būt viņu pētījumu praktiskā nozīme valsts etnopolitikas veidošanā. Tajā pašā laikā valsts politikas veidotāji reti kad ir atraduši par vajadzīgu rast saviem lēmumiem zinātnisku pamatojumu. Pēdējā laika notikumi liecina ka dimensiju radītās robežas izplūst. Zinātnieku darbs arvien vairāk iegūst praktiskas pielietojamības apveidus, kamēr apzinīgi politiķi aizvien biežāk saredz saikni starp sava darba kvalitāti un analītiskiem pētījumiem. Rezultātā, ieguvēji ir visi, gan sabiedrība, gan zinātnieki, gan politiķi.
Neanalizējot konkrētos secinājumus un ieteikumus var apgalvot, ka pētījums Etnopolitika Latvijā veiksmīgi kalpo abiem augšminētajiem mērķiem, jo pētījuma autori neaprobežojas tikai ar akadēmisku etnisko attiecību analīzi Latvijas valstī, bet lūkojas pēc praktiskās pielietojamības. Darbā tiek izdalīti galvenie politiskie aktieri: valsts institūcijas, nevalstiskās organizācijas, masu saziņas līdzekļi, arī atsevišķi indivīdi. Tāpat, tiek piedāvāti konkrēti ieteikumi etniskās saskaņas veicināšanai un valsts stabilitātes garantēšanai. Sevišķi gribētos izdalīt tādus ieteikumus, kā atteikšanās no etniskās piederības konstatācijas dažādos dokumentos, 2004. gadā plānotās mazākumtautību vidusskolas pārejas uz latviešu valodu pārcelšana uz 2008. gadu, tādejādi saskaņojot to ar mazākumtautību izglītības programmām, politisko partiju aktīvāka mazākumtautību pārstāvju iesaistīšana savā darbībā.
Pozitīvi jānovērtē tas, ka gan pētījuma autori, gan atbildīgās valsts institūcijas bez speciālas iepriekšējas saskaņošanas jau dažos gadījumos ir nonākušas pie vienota loģiska secinājuma. Proti, pētījumā izdalītiem politiskiem aktieriem ir atradusies vieta patreiz topošajā Latvijas etnopolitikas ģeneratorā: sabiedrības integrācijas fondā. Kā redzams no nesen pieņemtā fonda likuma, tā padomē blakus Prezidentes pārstāvei, kā arī centrālajām un reģionālajām valsts institūcijām ir proporcionāla nevalstisko organizāciju pārstāvniecība.
Pastāvot strukturālai loģikai, pastāv iespēja rast vietu arī vienotai un koordinētai argumentācijai un darbībai kurā būtu iesaistīti gan politikas analītiķi gan politiķi. Rezultātā iegūtu abas puses, jo zinātnes pārstāvjiem nāktos reālistiskāk uzlūkot savus teorētiskos secinājumus, kamēr politiķi spētu pieņemt pamatotākus un uz ilglaicīgu attīstību tendētus lēmumus. Konkrētajā gadījumā, topošais integrācijas fonds varētu būt tā institūcija, kas tuvākajā laikā varētu izvērtēt šajā pētījumā minēto ieteikumu praktiskās pielietojamības koeficientu.