Atslēgvārdi:

Etniskās lietas kā aisbergs

Neatkarīgā Rīta Avīze, 14.04.200.
Naturalizācijas pārvaldes (NP) priekšniece Eiženija Aldermane intervijā Viktoram Avotiņam

Iesaki citiem:
Nra166

Pēc Latvijas iestāšanās ES naturalizācijas temps kļuvis ļoti straujš

Neatkarīgā jautā Naturalizācijas pārvaldes (NP) priekšniecei Eiženijai ALDERMANEI, kā naturalizācija un politika iespaido viena otru.

– 2004. gada naturalizācijas statistika rezumē arī NP desmit gadu darbu. Kā vērtējat naturalizācijas dinamiku?

– Naturalizācijas procesam sākoties, 1995. gadā bija prognozes – būs lielas rindas. Mēs sākām ar 235 darbiniekiem. Politiķu skatījums acīmredzot bija tāds pats, un tāpēc bija tā sauktie naturalizācijas logi. Bet – pilsonību vēlējās dabūt pāris tūkstoši gadā. Attieksmi lielā mērā noteica psiholoģiskais noskaņojums. Pētījumos un sarunās dominēja: mēs šeit visu mūžu dzīvojām, tagad mums viss atņemts, atņemts arī pilsoņa statuss, esam otrās šķiras cilvēki… 1998. gadā tika noņemti naturalizācijas logi. Naturalizācijas temps strauji pieauga. Tad atkal bija kritums. Šo kritumu uzturēja arī atsevišķi politiķi. Tie cilvēkiem, zinot, ka tā nebūs, solīja: mūs ar tādu nepilsoņu skaitu neuzņems ES, tiks izdarīti būtiski grozījumi Pilsonības likumā, un jūs vienkārši reģistrēs kā pilsoņus… Atkal bija vidēji 6–7 tūkstoši iesniegumu gadā. Pēc uzņemšanas ES naturalizācijas temps ir ļoti straujš. Mēs katru mēnesi ejam pāri 2000 iesniegumiem tikai uz naturalizāciju (pilsonību iegūst, arī saskaņā ar likumu reģistrējot pilsoņa statusu, par pilsoņiem bez naturalizācijas procesa tiek atzīti bērni, 2004. gadā trijos veidos pilsonību ieguvuši attiecīgi 16 064, 940 un 1795 cilvēki – V.A.) vien. Tas pārsniedz mūsu iespēju robežas, jo normāli varam strādāt ar 1600–1700 iesniegumiem mēnesī. Tāpēc veidojas rindas.

Tā ka – naturalizācijas procesa intensitāte saistīta ar to, kas notiek sabiedrībā. To ietekmē pat it kā nebūtiskas lietas. Piemēram, augstas amatpersonas izteikumi par pilsonības iegūšanu, cittautiešiem… Pat uzrunas forma ir svarīga. Vai amatpersona saka – "Latvieši!" vai "Mīļie Latvijas iedzīvotāji!", "Latviešu tauta!" vai "Latvijas tauta!". Lielu iespaidu atstāj sadalītā informatīvā telpa.

– Pirms pieciem gadiem tika prognozēts, ka te, līdzīgi Igaunijai, temps kļūs lēns tad, kad būs naturalizējusies aptuveni trešā daļa nepilsoņu – 150–180 tūkstoši. Maksimālā prognoze bija – 280 tūkstoši. Vai situācija tagad atbilst šiem priekšstatiem?

– Šīs prognozes ir tuvas mūsējām. Tāda intensitāte kā šobrīd varētu saglabāties gadu vai pusotra. Pēc tam tā kritīs un varētu būt ap 1500 iesniegumu mēnesī. Šobrīd valstī ir ap 450 000 nepilsoņu. Liela daļa no viņiem ir cilvēki cienījamā vecumā. Tiem latviešu valodas pārbaude ir nepārvarams šķērslis. Savā vidē, kur dominē krievu valoda, viņi pietiekami komfortabli var dzīvot kā nepilsoņi. Jaunieši (ap 100 000 – V.A.) vairumā gadījumu reģistrēs savu pilsonību. Neies naturalizācijas procesu. Es lēšu, ka naturalizēties varētu 120–140 tūkstoši. Ne vairāk. Zināma daļa iegūs citu valstu pilsonību, un daļa izbrauks no Latvijas.

– Un kā naturalizācija ietekmē politiku? Runā, ka latviešu elektorāta vairošanas iespējas esot izsmeltas, bet krievu elektorāts vairojoties uz naturalizācijas rēķina. Nacionāli labējie nesen izteicās, ka naturalizācijas tempi esot par strauju. Kāpēc viņi tā teica?

– Politiķi ir politiķi, lai viņi tā runātu, kad viņu partijas elektorātam lietderīgi dzirdēt kādu atziņu. Tā ir politiķu prioritāte. Bet – naturalizācijas process – tā ir valsts politika, kas nepārprotami atbalstīta arī divu pēdējo valdību deklarācijās. Ir skaidrs, ka valstij ir jātiek galā ar nepilsoņu lielā skaita samazināšanu. Kā politiķu izteikumi var ietekmēt kaut vai jūsu pieminētos vēlēšanu procesus? Mans pilsones, cilvēka un ierēdņa uzskats ir šāds – diez vai ir pareizi uzrunāt jebkuru sabiedrības daļu ar vārdiem – jūs esat iespējamais drauds. Tas aizskar. Tātad – nepilsoņu kopa ir drauds un naturalizācijas rezultātā caur vēlēšanām vai kā citādi var rasties apdraudējums valstij. Gluži otrādi – ir jāatrod labestīga valoda attieksmē pret šiem cilvēkiem. Es mēģinu izskaust vārdu jaunpilsoņi, jo Satversme nosaka, ka mums visi pilsoņi ir savās tiesībās un pienākumos vienādi. Nav mums ne vecpilsoņu, ne jaunpilsoņu.

– Jā, ja paši gribam naturalizāciju, tad jāizturas labdabīgi. Taču jūs kādā intervijā teicāt, ka pilsonību ieguvušie ne tuvu nav politiski viendabīgi un, jūsuprāt, viņi vairumā varētu nobalsot par centriskām partijām. Kur tad ir tas centrs, piemēram, Rīgā pēc vēlēšanām? Etnisks balsojums.

– Kurš var pierādīt, ka tas ir etnisks balsojums?

– Tas izriet gan no varas partiju pašdeklarācijām, gan no polārāko politisko nišu piepildītības tajā pašā Rīgas domē. Kas paliek centrā?

– Es gan gribētu teikt, ka Latvijā nav izteikti radikālu politisku spēku. Taču – arī centra nav. Mans pieņēmums – arī ļoti zemā aktivitāte vēlēšanās liecina, ka cilvēkiem pietrūkst normālu centra partiju. Viņi tās gaida un – paliek mājās. Jo nav adekvāta politiska piedāvājuma.

– Tātad – jūsu cerības un jaunie pilsoņi palika mājās?

– Jā. Bet – es tomēr atturētos teikt, ka Latvijā pašvaldību vēlēšanās bija izteikti etnisks balsojums. Jo – kā tad izskaidrot situāciju Daugavpilī? Ja tur būtu etniskais balsojums, tad priekšgalā būtu jābūt PCTVL un Dzimtenei. Nevajag uzskatīt, ka cilvēki, kuri nepieder pamatnācijai, ir nedomājoši, ka viņos pietrūkst pragmatisma un dominē tikai uzkurinātas emocijas. Otrs piemērs – Ventspils. Par uzvarējušiem sarakstiem, par pilsētas saimnieku abās vietās nobalsoja gan latvieši, gan krievi, gan ukraiņi.

– Vai NP jūt politisku raustīšanu?

– Protams. Līdz šim neesmu īsti sapratusi, kas, piemēram, bija 2002. gadā saceltā jezga ar pilsonības pirkšanu, bet raustīšanas paveids tas bija gan. Tā bija tāda, es pat vēlētos teikt, ārkārtīgi redzama politiska griba…

– Kurš gribēja?

– Neteikšu! Bet raustīšana ir arī tā, kad, piemēram, ik pa laikam kāda politiķa izteicienā vai rakstā, runājot par naturalizācijas jautājumiem, parādās klajš negatīvisms pret šo procesu. Reizumis rodas iespaids, ka NP nav valsts izveidota iestāde, kura konsekventi un precīzi realizē Pilsonības likumu. Palasot dažu labu izteicienu, rodas iespaids, ka tā ir Aldermanes privātstruktūra, kura strādā pret valsts interesēm. Absurds. Par NP praktiski nav sūdzību, par mums nav tiesas procesu, mēs paši nezaudējam tiesas procesos. Pēdējos trīs gados strādājot ar pilsonības zaudēšanas jautājumiem, neesam zaudējuši nevienā tiesā. Lai gan ir nedēļas, kur ir 10–12 tiesas procesu.

– Naturalizācija notiek, bet integrācija, par kuras vienu stuti tiek turēta naturalizācija, – ne. Vai tā, runājot par politisko līmeni, ir?

– Bieži – cik runātāju, tik arī izpratnes par integrāciju. Tas politiski ir velnišķīgi grūts darbs, kurš prasa gadu desmitus, pat paaudžu nomaiņu. Tai jābūt tendencei, kas virza Latvijas iedzīvotājus domāt valstiski. Mums visiem – man, jums, manam kaimiņam – ir pret šo valsti kādas kopīgas prasības un kopīgi pienākumi. Jo tikai tad varam runāt par drošības un labklājības līmeņa celšanos valstī kopumā. Tiek aizmirsts, ka integrācija nekad nav vienpusējs process. Varbūt šādu izpratni veicinājusi arī NP, jo tieši tā sāka savulaik nodarboties ar integrācijas jautājumiem. Ak, naturalizācija. Tātad – cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā. Tā ir aplama izpratne.

Politiskā līmenī sen laiks aktualizēt sabiedrības integrācijas programmu. Otrkārt, jāskatās, kas notiek likumdošanā. Piemēram, daudzās pašvaldībās ir integrācijas padomes, bet pašvaldību likumā par sabiedrības integrāciju – ne vārda. Nevaru nosaukt nevienu ministriju, kuras kompetencē nebūtu integrācijas jautājumi. Ministrijām tie jārisina. Ja integrācijas lietu ministra sekretariāts uzņemsies tādu misiju, ka spēj atrisināt visus integrācijas jautājumus, tad integrācijas process nolemts neveiksmei.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!