Raksts

Ētika – bet pēc kuriem kanoniem?


Datums:
14. novembris, 2003


Autori

Kārlis Streips


Foto: E. Rudzītis

Ābramu Kleckinu, vienu no mūsu valsts vadošajiem kino speciālistiem un ilggadīgu pasniedzēju Latvijas Universitātes Žurnālistikas katedrā, esmu pazinis jau sen, zinu viņu kā rēnu cilvēku, un tāpēc šķiet, ka visai reti viņš ir licis kādam “iet ratā”. Tieši tā viņš ir darījis attiecībā uz Latvijas Garīgo lietu padomi, kurā piepeši ir radusies doma, ka valstij būtu jāizstrādā ētikas kodekss plašsaziņas līdzekļu “vajadzībām”.

“Ja valsts dibina padomi un taisa ētikas nolikumu, tad tā ir visīstākā cenzūra un iejaukšanās preses brīvībā,” Kleckinu sakām ir citējusi Neatkarīgā Rīta Avīze. “Vēl tikai trūka, lai valdība norādītu, kā mums ir jāstrādā. Viņi jau var pieņemt jebkuru lēmumu, bet medijiem tas nav jāņem vērā, jo mums ir likums, kas aizliedz jebkuru cenzūru.”

Pie šīs domas nu reiz nav īpaši daudz ko piebilst, jo Kleckinam ir pilnīga taisnība visos punktos, taču ir vērts mazliet palūkoties, no kurienes šī domu “pērle” ir radusies. Vadošās personas, cik var spriest, ir Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, kā arī vairāki mūsu valsts redzamākie garīdznieki, tajā skaitā luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags.

Vanags, lūk, šā gada jūnijā esot Garīgo lietu padomē uzstājies ar referātu par “mediju morālo atbildību”. Man negadījās attiecīgajā sapulcē būt klāt, bet varu bez lielām grūtībām iedomāties, ko arhibīskaps uzskata par “morālo atbildību”. Tiklīdz baznīcu kungi (un Latvijas luterāņu baznīcā ir jārunā par kungiem, jo sievietes, kā mēs visi zinām, Mārtiņa Lutera mācībā nostiprinājies arhibīskaps īpaši tuvu pie bikts nelaiž) sāk runāt par sabiedrības un mēdiju atbildību, tā ir laiks kļūt ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgiem.

Nesen plašsaziņas līdzekļos izplatījās ziņa, ka Grieķijā kādai telekompānijai ir piespriests visai liels naudas sods par to, ka televīzijā ir rādīti divi vīrieši (ak šausmas!) skūpstāmies. Nav grūti pieņemt, ka par šo ziņu baznīcas šefs bija pavisam priecīgs. Nost ar homoseksuālas uzvedības demonstrēšanu televīzijā! Tā ir doma, kurai varbūt pat (un diemžēl) varētu piekrist vairākums valsts iedzīvotāju par spīti tam, ka homoseksuāli cilvēki šajā un visās pārējās sabiedrībās ir bijuši vienmēr, ir tagad un būs vienmēr. Taču kas vēl? Kristieši īpaši priecīgi nav arī par heteroseksuālu uzvedību, ja tā nav tieši saistīta ar laulību gredzenu. Nost ar televīzijas raidījumiem, kuros ir redzami šķirti cilvēki? Nost, piemēram, ar filmu “Skaistā sieviete”, kur Džūlija Robertsa tēlo prostitūtu? Varbūt aizliegsim televīzijas ziņu dienestiem veidot sižetus par filmu “Buy Bye Beauty”? Ja top zināmi fakti par izvarošanu, bērnu tirgošanu seksuālām vajadzībām un tamlīdzīgām lietām, vai par to televīzijā nevajag runāt? Dievs pasargi, ka tik kāds nesāk rādīt jau pašā nosaukumā gana piedauzīgo seriālu “Sekss un lielpilsēta”! Bet ak vai – tas jau ir noticis. Taisām augšā kodeksu!

Man nudien ir žēl Aināra Šlesera padomnieka Jāņa Šmita, kurš ir nonācis visnotaļ neapskaužamā pozīcijā, proti – viņam tagad ir jāpaskaidro, ko ar visu šo lietu ir domājis viņa boss (kurš brīdī, kad doma par kodeksu nāca gaismā, atradās ārzemēs). Šmits nav varējis pateikt, kāpēc šāds kodekss ir vajadzīgs, ja likums jau nosaka to, ko drīkst un nedrīkst televīzijā rādīt. Mediji gan viņu citē sakām, ka “vardarbība un izvirtība medijos nav pieņemama lielai daļai sabiedrības, jo rada negācijas”. Taču būtība te ir cita – vai tiešām sabiedrība ir gatava ļaut Jānim Vanagam un Aināram Šleseram noteikt, kas ir “vardarbība” un kas ir “izvirtība”?

Ja vēlamies būt labticīgi, tad varam domāt, ka Garīgo lietu padome šo domu par ētikas kodeksu virza uz priekšu sakarā ar sen nodrāzto (piedodiet par vārdu) jautājumu par seksu un vardarbību televīzijā. Nav nekāda jautājuma, ka bērniem nevajag zilajā ekrānā skatīties ne “Sekss un lielpilsēta”, ne filmu “Lubene”, ne to, ko telekanāli rāda vēlajās vakara stundās.

Taču te ir runa par izmisīgi slidenu kalniņu. Pirmkārt, ir jākonstatē, ka kino un televīzijas industrija (un par to varam teikt paldies Dievam) jau visai sen ir atskārtusi, ka ļaudis grib redzēt ne tikai pasaciņas un sapņus, bet arī dzīves īstenību, un dzīves īstenība nereti nav īpaši skaista. No tā neapšaubāmi izriet pārliecība, ka kino un arī televīzija dara labu darbu, parādot arī dzīves negācijas. Pie tam atziņa, ka pasaulē ir visai daudz dažādu emocionālās un seksuālās uzvedības modeļu, ir pilnīgi precīza atziņa. Iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka pasaulē nav vīriešu, kuri mīl vīriešus, sieviešu, kuras mīl sievietes, cilvēku, kuri seksa partnerus var skaitīt ne tikai uz saviem, bet arī uz daudzu citu cilvēku pirkstiem, ļaudis, kuri apprecas ne tikai vienreiz, bet daudzas reizes – tas nav nopietni, un nav nopietni gaidīt, ka izklaides industrija sekos mūsu pasaules morālistiem izliekoties, ka nekā no tā nav. Piedodiet, Garīgo lietu padomes ļautiņi – te nav nekāda Irāna.

Vēl vairāk – ja reiz izdosies uzlikt klapes vienam zirgam, tad neizbēgami radīsies vēlme likt klapes arī uz citiem zirgiem. Apetīte rodas ēdot, ja pirmais solis būs aizliegt filmas, kurās tiek šauts vai izvarots, tad nākamais solis pilnīgi iespējams būs aizliegt televīzijas ziņu sižetus, kuros tiek šauts vai izvarots. Es necenšos te īpaši sabiezināt krāsas, jo A.Šlesers joprojām nav vēl paskaidrojis, kas viņam ir padomā, taču asns šim stādam jau tā ir indīgs, labi būtu to izravēt tūlīt, pirms tas ir audzis tālāk.

Politiķiem, protams, nekas nepatiktu labāk, kā situācija, kurā viņi var diktēt mediju uzvedību. Katrā ziņā tas novērstu nepieklājīgus jautājumus, kurus uzdod Jānis Krēvics Latvijas Radio vai Jānis Domburs Latvijas Televīzijā. Nekad vairs žurnāls neatļautos nopublicēt interviju ar politiķi, kurā ir atspoguļota arī runas maniere ar visiem āaaa un ēeee (ļoti iespējams, ka nav īpaši pārsteidzoši, ka tieši politiķis āaaa un ēeee ir tas, kurš ir sācis bīdīt domu par mediju ētikas kodeksu). Politiķiem pasaule kļūtu gaiša un saulaina, un mediji būtu pielikti pie vietas. Tieši tāpat, kā tas bija Padomju Savienībā!

Atkārtoju – es necenšos biezināt krāsas. Diez vai Garīgo lietu padome patlaban domā par cenzūras ieviešanu ziņu un informācijas procesā. Taču atkārtoju arī to, ka šī doma ir pamatos bīstama. Valstij nav iemesla iejaukties darbā, ko dara masu informācijas līdzekļi. Ja ir taisnība presē apgalvotajam – ka procesā piedalīties gatavību ir izteikuši Latvijas Televīzijas, LNT, TV3 un TV 5 vadītāji – tad tas ir nožēlojami, lai neteiktu vairāk.

Iepriekš minētais J.Šmits presē arī ir skaidrojis, ka padome esot vajadzīga tāpēc, ka “tās vērtības, kas tiek atspoguļotas televīzijā, bieži vien tiek ieaudzinātas nākamajām paaudzēm”. J.Šmitam ir taisnība, sabiedrībai ir pilnīgas tiesības pārdomāt, kas ir šīs vērtības, sabiedrībai ir pilnīgas tiesības un arī nepieciešamība bērnus pasargāt no tā, ko viņiem nudien nevajadzētu redzēt. Taču mūsdienās ir tehnoloģijas, kuras ļauj “aizslēgt” tos telekanālus, kurus vecāki nevēlas, lai bērni redz. Ja valsts vēlas telekanālus aizslēgt arī pieaugušiem cilvēkiem, tad tas ir pilnīgi garām. Katrā ziņā es nevēlos, lai Jānis Vanags un Ainārs Šlesers katru vakaru stāv pie mana televizora un pasaka priekšā, ko es varu un nevaru, drīkstu un nedrīkstu skatīties.

“Nav noliedzams, ka medijiem ir ētikas problēmas,” ir teikusi šī portāla redaktore Nellija Ločmele. Tas ir pēdējais, ko es vēlētos te pateikt. Ja mediju saturu nosaka piederība naftas transporta industrijai, ja žurnālisti sevi pārdod tam, kurš visvairāk maksā, ja ļoti regulāri masu informācijas līdzekļiem par savu saturu ir jāatbild tiesā, tad ir vairāk kā skaidrs, ka kaut kas kārtībā nav. Šodien Latvijas Republika atzīmē 85 gadus kopš valsts nodibināšanas, augustā apritēja 12 gadi, kopš neatkarības atjaunošanas. Visā šajā laikā žurnālistu cunftei, kurai piederu arī es, tomēr nav izdevies nonākt pie kopsaucēja par to, kas ir un nav ētika. Daba necieš vakuumu, arī sabiedrība ne. Ja reiz pie jēdziena “mediju ētika” ir apstājušies Ainārs Šlesers un luterāņu arhibīskaps, tad tas ļoti uzskatāmi demonstrē to, ka mediji šajā gadījumā ir nokavējuši vilcienu. To vēl var noķert, bet vai maniem kolēģiem masu informācijas industrijā ir vēlme to izdarīt?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!