Atslēgvārdi:

ES stājas valsts, nevis indivīdi

No zemniekiem esmu dzirdējis argumentu – “viņi nav pie mums bijuši”. Mēs nevaram kā bardi braukāt izkrāsotā autobusā pa laukiem un piedāvāt parunāties par Eiropas lietām. Patiesībā ES stājas valsts, un primārās tai ir sabiedrības un ekonomiskās intereses.

Iesaki citiem:

Intervija ar Eiropas integrācijas biroja direktoru Edvardu Kušneru.


Vai pie ievērojamā eiroskeptiķu skaita pieauguma, kā to rāda pēdējā sabiedriskās domas aptauja, vainojams tikai informācijas trūkums?

Noteikti nē, jo īpaši šajā gadījumā. Pie tā drīzāk varētu vainot to vispārējo fonu, kas līdz šim bijis Latvijā. Mēs arī agrāk bijām starp eiroskeptiskākajām valstīm, bet to pastiprināja diezgan muļķīgā situācija, kas bija izveidojusies. Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar ļoti svarīgu finansu piedāvājumu paketi, kas skar lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumus. Pat aptuvens šā piedāvājuma saturs pirms tam nebija zināms ne Latvijas sabiedrībai, ne valdībai. Tas, kas bija zināms valdībai un ko Latvijas sabiedrība bija jau sen aizmirsusi, bija 2000.gads, kad tika pateikts, ka līdz 2006.gadam tiešie maksājumi būs nulles līmenī. Bet tad parādījās informācija, ka EK piedāvā 25 procentus – tas būtu jāuztver pozitīvi, bet, tā kā bija jau aizmirsts, ka 2000.gadā bija solīta nulle, tad šie 25 procenti tika salīdzināti ar 100.

Otra lieta: valdībai būtu vērts sniegt pietiekami precīzu informāciju, savu sakāmo pamatojot ar aprēķiniem. Valdībai, lai sagatavotu aprēķinus, bija vajadzīgas vismaz desmit dienas, taču tajā brīdī medijos un sabiedrībā, neredzot nekādus skaitļus, jau bija izveidojies viedoklis, ka EK piedāvājums ir slikts. To, ka šie 25 procenti attiecas tikai uz 8000 zemnieku, savukārt līdzekļi lauku attīstībai, kas Latvijai ir vēl būtiskāka, mums ir piedāvāti uz izdevīgākiem nosacījumiem nekā Savienības dalībvalstīm, nevienu īpaši neinteresēja, jo nespeciālistam to bija grūti saprast, savukārt speciālisti šajā brīdī vēl tikai gatavoja pamatojumus. Rezultātā mēs ieguvām ļoti emocionālu sabiedrisko domu, kas, manuprāt, ir pamatota attiecībā uz nelielu piedāvājuma daļu, jo tiešie maksājumi ir neliela piedāvājuma daļa, un, otrkārt, uz nepilnīgu informāciju. Šajā pašā sabiedriskās domas aptaujā bija jautājums: kas ir svarīgāks – lauku attīstība vai lauku ražošana. Cilvēki atzina, ka svarīgāka ir lauku attīstība, bet pieķērās pavisam kaut kam citam.

Normāli būtu, ja Latvija iepriekš būtu uzzinājusi aptuvenu EK piedāvājumu, kaut vai neformālā līmenī, lai mēs varētu sākt gatavot aprēķinus, izskaidrojumus, un brīdī, kad tiek sniegta oficiāla informācija, mēs nāktu ar saviem aprēķiniem par to, kas ir labi, kas ir slikti.

Vai tas nozīmē, ka daļēji varētu vainot arī pašu EK negatīvajā nostādnē, kas izveidojusies ne tikai Latvijā, bet ir arī Polijā un citās kandidātvalstīs?

Negribētu nevienu vainot, bet EK tradicionālās pieejas dēļ – nerādīt starprezultātus (šis piedāvājums tika gatavots praktiski bez dalībvalstu iesaistes, tādēļ arī no dalībvalstīm nevarēja iegūt informāciju) mēs nonācām tādā kā ķīlnieka lomā. Tik krasu negatīvās domas pieaugumu nevar panākt ar neveiksmi sabiedrības informēšanā. Te nozīme bija pašam notikumam.

Kas būtu jādara, lai šo negatīvo tendenci vērstu pretējā virzienā?

Jau seko izskaidrojumi, aprēķini. Jau ir skaidrs, ka piedāvātā finansu pakete ir izdevīgāka par esošo situāciju. Izvēle ir – “zīle rokā vai mednis kokā”. Šī paruna jau paredz izvēli, bet sabiedrības gadījumā ir vēlme mēģināt noķert arī to “medni kokā”. Domāju, ka sarunu rezultāts noteikti būs izdevīgāks par sākotnējo piedāvājumu, un tas jau dos iespēju papildus optimismam. Protams, varam jau iespītēties par šiem 25 procentiem, kas, manuprāt, tomēr netiks mainīti... Ja esam pieprasījuši mums finansiāli neizdevīgām sarunu sadaļām pārejas periodus līdz pat 2015.gadam, tad kādēļ Savienībai vienā gadījumā nepieprasīt to līdz 2013.gadam. Abos gadījumos ir runa tikai par naudu. Mēs esam prasījuši sev naudu ietaupīt, nepildīt mūsu saistības uzreiz. Mēs pieprasām, lai Savienība obligāti savas saistības ievēro visur. Tad, lūdzu, investēsim arī mēs visu un uzreiz vides aizsardzībā!

Ir jāsaprot kopsakarības. Katrai pusei ir tiesības izvirzīt pārejas periodus. Kvotu jautājums noteikti ir sarunu objekts. Ja šajā gadījumā būs pozitīvs iznākums, tas jau būs ieguldījums pozitīvākai domas izveidei. Ir jāsaprot, ka kopumā Savienības piedāvājums zemniekiem ir izdevīgs, ja neskaita kvotas.

Pēc sabiedriskās domas aptaujas visur tika uzsvērts, ka informācijas par Eiropas Savienību nepietiek, ka valdība neko nedara sabiedrības informēšanā.

Pirmkārt, jāsaprot – vai informācija ir vispār. Vispār informācijas ir tik daudz, cik to pieprasa. Tajā pat sabiedriskās domas aptaujā, cilvēkiem jautājot, vai esat gatavi meklēt informāciju, standarta atbilde bija – nē. Esošās informācijas varētu būt par maz, bet tas atspoguļo interesi, kas ir augusi. Otrkārt, daļa informācijas ir formāla, tāpat nav beigušās sarunas un daļā jautājumu nav konkrētu atbilžu. Šo informāciju varēs piedāvāt tikai tad, kad sarunas būs beigušās. Virknē gadījumu, kad valdība redz tikai tendenci, mēs nevaram piedāvāt precīzu aprēķinu. Par lauksaimniecību mēs esam centušies stāstīt ļoti uzmanīgi, jo ir skaidrs, ka tā reformēsies. Savienības piedāvājums zemtekstā ir jāuztver tā, ka 100 procentu maksājums nekad nebūs, jo Savienība drīz vairs nemaksās 100 procentus arī savējiem. Paplašināšanās Austrumu virzienā ir viena no retajām iespējām Savienībai pašai sakārtot savu lauksaimniecības politiku, jo nav normāli 40% budžeta līdzekļu novirzīt 4% ekonomikas.

Otra problēma sabiedrības informēšanā ir tā, ka daudzi saka – nejūtam valdības informāciju. Mēs, Eiropas integrācijas birojs, līdz šim informācijas sniegšanā esam strādājuši pamatā ar starpniekiem. Ir izveidojies sadarbības partneru loks, ar kuriem mēs veicam informācijas apmaiņu. Ir radio raidījums, ir projekts televīzijā, ir 32 reģionālie punkti rajonu bibliotēkās. Lielā mērā informācijas avots vai iniciators šīm aktivitātēm ir bijušas valdības struktūras. Tad, kad cilvēks aiziet uz rajona bibliotēku, viņš neiedomājas, ka valdība ir stāvējusi klāt informācijas punkta izveidei. Klausoties radioraidījumu, varbūt tiek palaists garām, ka tā tiek veidota sadarbībā ar biroju.

No zemniekiem esmu dzirdējis argumentu – “viņi nav pie mums bijuši”. Mēs nevaram kā bardi braukāt izkrāsotā autobusā pa laukiem un piedāvāt parunāties par Eiropas lietām. Mēs esam ļoti daudz braukuši tur, kurp mūs aicina. Mūs ļoti daudz aicina pilsētas, skolas, augstskolas, ir bijušas diskusijas ar vietējām zemnieku organizācijām. Nu nebrauks valsts pārvaldes cilvēki masveidā uz laukiem, ja nebūs interese no otras puses. Mēs nevienam neesam atteikuši, ja mūs aicina. Mēs esam mēģinājuši padarīt informāciju pieejamu. Mūsu problēma ir tā, ka mēs nevaram aiznest informāciju līdz katram cilvēkam. Tajā brīdī, kad parādās starpnieks, pazūd mūsu vārds un valdības klātbūtne. Šobrīd nevaram arī runāt par Eiropas integrācijas biroju kā par vienīgo institūciju, no kuras jāprasa informācija. Mums ir mazākas iespējas nekā valsts pārvaldei kopumā, turklāt tas nav arī mūsu ekskluzīvs pienākums. Par katra sektora jautājumiem atbild attiecīgā ministrija.

Zinot Rietumvalstu pieredzi, sabiedrība nekad neteiks, ka informācijas daudzums ir pietiekams. Daudziem cilvēkiem ir pieeja – kas man būs no iestāšanās Savienībā? Es domāju, ka ir pienācis laiks uzdot jautājumu: kas būs valstij no tā? Ja mēs grasāmies Eiropas Savienībā stāties kā indivīdu kopums, nevis valsts, tad droši vien tā arī būs, ka viens teiks, ka ir iestājies, otrs – ka nav. Patiesībā Eiropas Savienībā stājas valsts, un primārās tai ir sabiedrības un ekonomiskās intereses.

Iesaki citiem:
Creative commons CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!