Atslēgvārdi:

ES – stabilitātes eksports

Manuprāt, Eiropas komisāru noklausīšanās demonstrēja, ka nav nekādu pierādījumu dalījumam nacionālajā un Eiropas politiskajā tirgū – ja ir jautājumi nacionālajā politiskajā arēnā, tad agri vai vēlu šos pašus jautājumus ir lemts uzdots arī Eiropā.

Iesaki citiem:

Intervija ar Eiropas parlamenta informācijas biroja bijušo vadītāju Latvijā Filipu Kamaris* (Philippe Kamaris).

Pastāv uzskats, ka Eiropas Parlaments (EP) nav svarīga institūcija Eiropas Savienībā. Tā rezolūcijas bieži vien tiek ignorētas, un, ievērojot tā saukto konsultācijas procedūru[1], Parlamenta nostāja par kādu likumdošanas aktu var palikt nelasīta. Kā Jūs kā cilvēks, kurš vairākus gadus ir strādājis EP, aizstāvētu tā lomu?

Vispirms, ja skatāmies tikai uz konsultācijas procedūru – tās izmantošana pēdējās desmitgadēs samazinās, un šī stabilā tendence nozīmē, ka EP loma palielinās.

Par rezolūcijām – tas ir instruments, ar ko EP demonstrē, ka uzskata konkrēto jautājumu par svarīgu, pievērš tam uzmanību. EP arī ir pēdējais vārds – kā to nosaka sankcionēšanas procedūra[2] – attiecībā uz paplašināšanos, budžeta izdevumiem.

Jā, dažkārt ir grūti – un tā ir hroniska problēma – izskaidrot, ar ko EP nodarbojas ikdienā, jo apskatāmie jautājumi ir sarežģīti un dažkārt, no vēlētāju un patērētāju viedokļa raugoties, ļoti tehniski. Piemēram, drošība uz jūras nebija nozīmīgs temats pirms tankkuģa “Prestige” katastrofas, kad EP darbojās ļoti aktīvi.

Ja mēs skatāmies uz EP ietekmi nevis kā to nosaka konsultācijas, bet koplemšanas procedūra[3], tur ietilpst jautājumi par pārtikas drošību, vides aizsardzību, drošību darba vietās. Šie jautājumi pavisam tieši saistīti ar gaisa kvalitāti, ko elpojam, ķīmisko elementu skaitu, ko apēdam, tās vides kvalitāti, kur esam spiesti atrasties. Šie jautājumi ir svarīgi! Tāpēc nevaru piekrist apgalvojumam, ka EP nav nozīmīga institūcija ES institucionālajā trijstūrī. Jaunās Eiropas Komisijas (EK) nominācija tikai apstiprina manu viedokli!

Daži uzskata, ka EK apstiprināšana bija gadījums, kad EP bija pārāk daudz varas - nacionālo valdību izvēlētie kandidāti tika sūtīti atpakaļ, ignorējot valstu līderu gribu.

Es domāju, ka šis nav vairākuma viedoklis, lai gan šajā jautājumā, protams, pastāv dažādi uzskati.

Viens fakts ir skaidrs, ka vismaz EP ir daudz caurskatāmāks un pieejamāks vēlētājiem un nevalstiskajām organizācijām, nekā citas institūcijas. EP var pārmest daudz ko, bet ne to, ka tas radījis neskaidrus mehānismus, kas padara parlamentu nepieejamāku cilvēkiem. Es te domāju noklausīšanās procedūras. Ja paskatīsieties līgumos, tur neatradīsiet nevienu vārdu par noklausīšanos. Šo procedūru ieviesa EP, lai varētu formulēt savus ieteikumus pēc atvērtas un caurskatāmas jautājumu un atbilžu sesijas. Manuprāt, šis gadījums demonstrēja, ka nav nekādu pierādījumu dalījumam nacionālajā un Eiropas politiskajā tirgū. Ja bija kāds, kura personība bija saistīta ar dažiem Latvijas politiskās arēnas jautājumiem, tos pašus jautājumus agrāk vai vēlāk bija lemts uzdot arī Eiropā. Un tā kā mums ir noklausīšanās procedūra, tam bija lemts notikt agrāk, nevis vēlāk.

Un kā tad ar Nīderlandes komisāri? Kāpēc viņa tika atstāta komandā, lai gan plaši izplatīts bija uzskats, ka arī viņas kandidatūra ir neatbilstoša?

Jūs neesat vienīgā, kas tā domā – daudzi EP deputāti Jums piekrīt.

Vai tas nozīmē, ka Butiljoni un Ūdri viņi “upurēja” un paturēja Nīderlandes kandidāti?

Esmu pārliecināts, ka Jūs atradīsiet EP deputātus, kuri Jums piekritīs, bet citi nepiekritīs, un vēl citi teiks, ka pašreizējais risinājums apmierina visus institucionālos partnerus – jauno komisiju un ES ministru padomi. Tomēr es neesmu pārliecināts, ka ir nepieciešams šo gadījumu vērtēt tādos terminos kā kandidātu “upurēšana”. Ūdres kundze un Butiljones kungs nebūtu tikai savu dalībvalstu komisāri – viņi būtu visas Eiropas komisāri. Viņu prerogatīvas tiktu paplašinātas horizontāli pāri visam kontinentam. Tāpēc visu, ko zaudējāt jūs, zaudēju arī es, ko jūs ieguvāt, arī es ieguvu, un tā kā es esmu pa pusei grieķis un pa pusei francūzis, tad man tas viss ir vēl dubultā! Taču nopietni un atklāti runājot, parlamentā ir radies priekšstats, ka jaunajam latviešu komisāram Piebalga kungam bija unikāla noklausīšanās, kas noritēja ļoti gludi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija daudz īsāks sagatavošanās laiks, nekā tiešajam priekštecim.

Tomēr kā paliek ar Nīderlandes gadījumu – ja jau Jūs rūpīgi pārbaudāt visus, kāpēc uz vienu pievēra acis?

Varbūt tā ir mācība nākamajai komisijas nominēšanas reizei….

… pēc pieciem gadiem?!

Pieci gadi ir īss laika posms Eiropas politikā!

Labi, ar kādām sajūtām Jūs atstājat Latviju un savu amatu?

Es, kā toreiz domāju, šeit ierados uz diviem mēnešiem un nezināju daudz par Latviju. Tagad, pēc pusotra gada, es joprojām neesmu pārliecināts, ka zinu daudz, taču zinu vairāk, nekā agrāk. Manuprāt, šī ir ļoti saistoša zeme. Tā ir sava veida laboratorija – ne tikai, protams, minoritāšu integrācijas ziņā, bet arī kā jauna ES dalībvalsts.

Es esmu no Grieķijas – valsts, kas daudzus gadus tika saukta par ES ģimenes melno avi. Grieķijai vajadzēja vairāk nekā 15 gadus, lai kļūtu par tādu spēlētāju, uz kuru neraudzījās kā uz valsti, kas vienmēr pieprasa pārejas periodus un tamlīdzīgi. Tāpēc nevajag pārāk zemu novērtēt to, ko Latvija jau ir sasniegusi. Protams, nevar sagaidīt, ka Latvijai būs tāda pieredze kā dalībvalstīm, kas šo spēli spēlē jau 50 gadus, bet ir dažkārt nepareizi pārāk zemu novērtēt to, kur jūs esat un ko varat izdarīt.

Ir ideja, ko vajadzētu izskaidrot. Es bieži dzirdu cilvēkus sakām “Mums jāiet uz Briseli vai uz ES, lai aizstāvētu mūsu nacionālās intereses”. Ja visi to vien darītu, proti, ja ES būtu tikai un vienīgi 25 nacionālo interešu kopums, mēs netiktu uz priekšu! Es nesaku, ka nacionālās intereses mums vajadzētu mest ārā pa logu, protams, tās ir, taču tās ir jāizskaidro pavisam atklāti, pat nelietojot terminu “nacionālās intereses”, bet sakot “Klausieties, mums šajā laukā ir problēma”. Normālā gadījumā cilvēki uzklausīs un mēģinās atrast veidu, kā palīdzēt – ar kādu pārejas periodu, vienalga ko! Labākais sabiedrotais šādos gadījumos ir nevis kāda cita dalībvalsts, bet Komisija, jo Latvija nav liela dalībvalsts, un Komisijas loma ir nodrošināt to, ka sistēma darbojas, saglabājot zināmu līdzsvaru.

Protams, vēl jums ir EP deputāti, un, ja jūs pārbaudiet savas valsts iedzīvotāju procentuālo skaitu no ES iedzīvotājiem kopumā, redzēsiet, ka deputātu īpatsvars ir daudz lielāks. Tā ir prizma, kas ļauj Latvijas balsi sadzirdēt.

Tātad Jūs sakāt, ka Latvijas integrācija ES ir pozitīvs gadījums?

Tas ir process. Bet tas, ko zinu par Parlamentu, liek man teikt, ka Latvijas deputāti tur dara labu darbu – viņiem ir nozīmīgi dosjē, kas ir labi gan Latvijai, gan pārējai ES.

Kā Jūs vērtējat Latvijas valdības darbu ES ietvaros?

Es nezinu Latvijas specifiku šajā gadījumā, bet varu teikt – jo mazāka dalībvalsts un nestabilāka valdība, jo svarīgāks kļūst tās pastāvīgās pārstāvniecības ES vadītājs. Šai personai gandrīz katru dienu ir jābalso par lēmumiem, pārstāvot savas zemes nostāju. Ja ir viens cilvēks, kurš paliek uz vietas ilgāk, nekā ministri, viņš kļūst par stabilitātes iemiesojumu.

Jūs esat strādājis EP, kā tulks arī Komisijā, studējāt Eiropas koledžā, tātad Jūs interesē ES. Vai varat pateikt, kāda ir šī projekta jēga – kāpēc ES pastāv?

Nu… (gara dziļdomīga pauze).

Nevar būt, ka tikai naudas dēļ!

Nē, tas nav tikai naudas dēļ, pasarg’ dievs! Ja ES būtu tikai naudas dēļ, mēs visi būtu Ziemeļatlantijas Brīvās tirdzniecības asociācijas (NAFTA) vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) biedri.

ES ir par vairākām tiesībām – darbaspēka pārvietošanās brīvību, kas šeit šobrīd varētu būt mazliet rūgts temats. Bet pārvietošanās brīvība apkārt kontinentam, tiesības dzīvot savu dzīvi kā vēlaties – tas varētu būt vēl svarīgāk.

ES pastāv arī vērtību, demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas dēļ – tas ir izskaidrojums, kāpēc, piemēram, ES ir ļoti stingra nostāja nāvessoda jautājumā. Ja ES pastāvētu tikai naudas dēļ, mēs par tādiem jautājumiem nesatrauktos. Tāpēc ES tic Starptautiskajai kriminālajai tiesai. ES pastāv arī tāpēc, lai lēni, bet pakāpeniski radītu – un šeit es esmu visai mērens savos izteikumos – kopīgu priekšstatu ārpolitikas jomās. Tā kā ES nav runa tikai par veļas mašīnu un automašīnu pārdošanu, pavisam noteikti nē!

Paraugieties uz mani – mans tēvs ir grieķis, mana māte ir francūziete. Es esmu dzīvojis abās valstīs, vairāk Grieķijā, nekā Francijā. Esmu strādājis Briselē, tagad pusotru gadu esmu Rīgā un nekur nejūtos ne kā savā ādā. Nesaku, ka katram būtu jāmaina dzīvesvieta trīs reizes gadā tikai, lai pierādītu, ka esi labs eiropietis, bet gan, ka ES dod struktūru, organizāciju vai, iespējams, mentalitāti, kas ļauj jums darīt to, ko un kur vēlaties, protams, nedzīvojot pilnīgā anarhijā.

Bet kāpēc valstis apvienojas ES?

Tas ir ļoti eksistenciāls jautājums. Nu, vienam varētu būt vajadzīga arī nauda, protams, bet uz to jāskatās caur ekonomiskās un sociālās kohēzijas prizmu – mēs neļaujam visvairāk atpalikušajam reģionam (kas dažos gadījumos var būt vesela valsts) atpalikt no pārējām ekonomikām ES zonā, jo depresīva zeme ir depresīvs tirgus un depresīva ekonomika. Jā, tas ir ļoti materiālistiski, bet ir arī citas vajadzības, piemēram, vajadzības pēc drošības. Kad Grieķija pievienojās ES 1981.gadā, tas notika tāpēc, ka Grieķija jutās maza, apdraudēta un vēlējās būt piederīga spēcīgākai ģimenei. Tad Grieķija jau bija NATO dalībvalsts, taču NATO par spīti visiem tās nopelniem nepadarīja neiespējamu to, ka Grieķija 60-tajos gados kļuva par diktatūru. Tāpēc mums ES bija nepieciešama arī tāpēc, lai nosargātu demokrātiju. Galvenais pieļāvums bija tāds, ka līdz ar ES autoritāri režīmi nevar pastāvēt. Tāda pat argumentācija ir attiecināma uz Spānijas un Portugāles gadījumiem, un te mēs nerunājam par senu vēsturi – tas bija tikai pirms 20 gadiem!

Un kurp ES dodas – ar ES konstitūciju, ar turpmāku paplašināšanos?

Mums līgumā ir vārdi par arvien ciešāku savienību, kas nozīmē, ka noteiktas kompetences tiks centrāli pārvaldītas, taču atbilstoši likumiem ievērojot visu tiesības ES ministru padomē, Komisijā, EP. Skaidrs, ka viss virzās uz lielāku koordināciju. Ja pavērojat tendences, tad ES ministru padomē patiešām mazāk redzams veto, bet vairāk tiek izmantots kvalificēts balsu vairākums un koplemšanas procedūra, kas EP dod lielāku ietekmi. Gribētu uzsvērt, ka tas notiek ne jau tāpēc, ka kāds to uzspiež, bet to vēlas pašas dalībvalstis, jo zina, ka tas ir vienīgais veids, kā šī mašīna var darboties! Ja par kādu lēmumu ir veto tiesības ES ar 25 dalībvalstīm, tas ir labākais veids, kā visu apstādināt!

Kurp ES iet ar Turcijas jautājumu?

Loģiski, vispirms būs citas paplašināšanās – Rumānija un Bulgārija.

Un Horvātija?

Horvātija ir kandidātvalsts. Man nav kristāla lodes, lai paredzētu, vai tā pievienosies ES pirms Turcijas vai nē, bet viens ir skaidrs, ka Horvātija, cerams, saņems solījumu par uzņemšanu ES pēc īsāka laika posma nekā Turcijas gadījumā.

Vai Jūs nekad neprātojat par to, kas īsti ir ES nākotnes vīzija un vai tie soļi, kurus ES šobrīd sper, turp aizvedīs? Piemēram, Turcijas iespējamā uzņemšana – jautājums, par kuru cilvēkiem ir dalītas jūtas. Vai tāpēc nav pamatoti jautāt, vai Turcijas uzņemšana ir nepieciešama, lai ES nokļūtu tur, kur tā vēlas?

Es ticu, ka demokrātijas ieviešana un stiprināšana Turcijā ir visu – gan ES, gan Turcijas – labākajās interesēs. Ir daudz labāk, ka mums ir demokrātiska Turcija, nekā Turcija, kurā valda vai nu militāra diktatūra vai kas tamlīdzīgs. Jautājums ir par to, vai mēs ticam, ka demokrātiskai Turcijai vajadzētu būt ES sastāvā, taču, manuprāt, mēs esam uz to jau atbildējuši.

Mēs?

Kad es saku mēs, es domāju ES ministru padomi un EP. Protams, katru paplašināšanos vienmēr apstiprina visas dalībvalstis, tā kā, raugoties no šī redzes punkta, to var darīt franču stilā - balsojot referendumā. Tas būs jaunums, un, ja kāds man jautātu, kāpēc šeit tiks izmantots referendums, ja citos gadījumos tas nenotika, tad racionālu argumentāciju ir grūti atrast – īpaši, ja šo jautājumu uzdod turks.

Ir tā, ka kopš 1963.gada asociācijas līguma ar Ankaru tajā ir klauzula, kurā iekļauta frāze par iespējamu pievienošanos ES. Tagad, 40 gadus vēlāk, ir ļoti grūti paziņot, ka mēs esam pārdomājuši. Starplaikā ir parakstīti asociācijas līgumi ar citām valstīm, bet nekur nav šādu klauzulu, tāpēc vai nu mēs turam savu vārdu vai nē! Ja mēs turam savu vārdu, mums vajadzētu nodrošināt, ka pret visiem izturas bez jebkādas diskriminācijas.

Bet vai ES nepieciešams turpināt paplašināties?

Vai pastāv nogurums no paplašināšanās? Jā, tas pastāv, šo fenomenu mēs zinām. Ir ļoti viegli pateikt, īpaši pēc tādas paplašināšanās, ko nupat esam pieredzējuši, ka tagad vajadzētu mazliet padzīvot tāpat un paskatīties, kā sistēma darbojas. Taču mums jābūt reālistiem! Mums ir Balkāni, kur pavisam skaidri redzējām, ko var sastrādāt ultranacionālisms, un tā nebija tikai Dienvidslāvijas problēma. Atvērta fronte vai Balkānu karš pavisam noteikti bija ES problēma. Tas jums nav jāatgādina Vācijai, kurai nācās uzņemt tādu bēgļu skaitu! Es ticu, ka stabilitātes sasniegšana Balkānos noteikti ir mūsu prioritāte ne tikai Balkānu, bet arī mūsu pašu dēļ. Protams, tas ir liels izaicinājums, jo šīs ekonomikas ir kara sagrautas. Vienkārši, ir labāk eksportēt stabilitāti, nekā importēt nestabilitāti. Ja iespējams eksportēt stabilitāti, piedāvājot iespēju pievienoties ES, tad mums tā būtu jādara.

Bet kā ar paplašināšanos otrā virzienā - uz Ukrainu, Krieviju – lai eksportētu stabilitāti un demokrātiju?

Krievija nav kandidātvalsts un nav nekad teikusi, ka vēlas pievienoties ES. Bet Ukrainas gadījums ir daudz interesantāks. Ir daudz EP deputāti, kuri domā, ka Ukrainai būtu jāpiedāvā pievienošanās iespēja, bet ir arī citi, kuri saka, ka mums ir jāzina, kur novilkt robežu! Iepriekšējā Komisijas stratēģija saņēma striktu kritiku, jo tā Ukrainai piešķīra tādu pašu statusu kā Marokai. Tagad, manuprāt, šī stratēģija ir zaudējusi nozīmi jauno dalībvalstu dēļ, kas bija patiešām aktīvas, lai ES iesaistītos Ukrainas vēlēšanu procesā. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukraina daudzos gadījumos ir kaimiņš, un ir daudz labāk, ka ir stabils un demokrātisks kaimiņš, nekā otrādi. Jautājums par Krieviju varētu būt vietā, teiksim, runājot par 2020.gadu, kad Ukraina varētu būt ES dalībvalsts, un tai varētu būt nepieciešams stabils un demokrātisks kaimiņš. Bet tā šajā stadijā ir pilnīga zinātniskā fantastika.

_______________________

[1] Konsultācijas procedūra nosaka, ka Eiropas Komisijai un ES ministru padomei ir jākonsultējas ar Eiropas Parlamentu par likumdošanas aktiem, kas attiecas uz nodokļiem, lauksaimniecību, tirdzniecību un tieslietām, pirms tie tiek pieņemti. Tomēr ne Komisijai, ne ES ministru padomei nav pienākums ņemt vērā parlamenta atbildi vai ieteikumus. Skat. detalizētus paskaidrojumus par visām lēmumu pieņemšanas procedūrām ES http://europa.eu.int/institutions/decision-making/index_en.htm

[2] Angļu valodā assent procedure. Tā nozīmē, ka ES ministru padomei ir nepieciešams saņemt EP akceptu par nozīmīgiem lēmumiem, pirms tas drīkst rīkoties. Piemēram, parlamenta piekrišana nepieciešama katram paplašināšanās raundam vai nozīmīgiem starptautiskiem līgumiem.

[3] Angļu valodā co-decision procedure. Tā nozīmē, ka parlaments var bloķēt vai izdarīt grozījumus likumdošanas projektā, kas nācis no Komisijas un ES ministru padomes. Šī procedūra tiek saukta par parasto likumdošanas procedūru, jo tās pielietošana paplašinās (to paredz arī ES konstitūcionālais līgums) un piešķir EP daudz lielāku ietekmi pār likumdošanas procesu nekā konsultācijas procedūra.

* Intervijā paustais viedoklis ir personisks un neatspoguļo Eiropas Parlamenta oficiālo nostāju

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule