Atslēgvārdi:

ES pilsoņu spēks - viens miljons*

Eiropas pilsoņu iniciatīva būs iespēja ES līderiem atklāt, ka pilsoņi var būt veiksmīgi sadarbības partneri pozitīvām pārmaiņām.

Iesaki citiem:
Kedas 255x203
Foto:Jung Moon

Pēc Valda Zatlera rīkojuma Nr.2 un oligarhu nosaukšanas vārdā atkal ir sarosījusies daļa Latvijas pilsoniski aktīvās publikas. Ir noticis mītiņš, kurā sabiedrībā pazīstami šovmeņi solījušies vairs nepiestrādāt oligarhu pasākumos, un ir simboliski sadedzināts korupcijas klucis. Ir sākusi darboties pilsoņu iniciēto petīciju platforma www.ManaBalss.lv, kurā pēdējo nedēļu politiskās kaislības ir veicinājušas necerētu sabiedrības mobilizēšanos kopīgām prasībām Saeimai un valdībai. Tāpēc, iespējams, lietderīgi būs uzzināt arī par pilsoņu līdzdalības rīku, kuru varēs izmantot Eiropas Savienības pilsoņi, lai panāktu savu iniciatīvu iekļaušanu ES institūciju darba kārtībā.

Diskusija, kā iesaistīt sabiedrību Eiropas Savienības (ES) lēmumu pieņemšanā, bieži ir fokusējusies uz „Eiropas publiskās sfēras”[1] izveidi. Tas ir — uz virtuālām un fiziskām „publiskajām telpām”, kur iedzīvotāji kopīgā labuma vārdā diskutētu un meklētu risinājumus pārrobežu jautājumiem.

Dinamiskas, pašpietiekamas publiskās telpas nacionālajā līmenī pastāv tāpēc, ka tās atbalsta reālas pārmaiņas. Taču Eiropas publiskajai telpai nebūs lemts attīstīties līdz brīdim, kamēr vienkāršiem pilsoņiem nebūs reāli iespējams ietekmēt ES darbību tādā apjomā, kas apmierinātu viņu vajadzības.

Ir vairākas telpas, kur biznesa un interešu grupu pārstāvji var iegūt ziņas par ES
jautājumiem un veidot savstarpējo sadarbību, piemēram, Eiropas tīkli, arodbiedrības un konferences. Papildus tam šim mērķim kalpo arī dažādas formālas un neformālas telpas ES struktūrās, piemēram, iespēja būt ekspertam ES oficiālo politiku konsultatīvajās komitejās, būt pārstāvim Eiropas ekonomisko un sociālo lietu komitejā, kā arī nodarboties ar lobēšanu.

Taču parastiem ES pilsoņiem ir maz iespēju uzzināt par ES un pat vēl mazāk iespēju sadarboties ar citu valstu pilsoņiem jautājumos, kas skar viņu kopīgās intereses. Nacionālie mediji reti pievēršas ES jautājumiem un nacionālo jautājumu organizācijas maz iesaista iedzīvotājus šajos jautājumos. Pilsoņu iespējas piedalīties ES politikas veidošanā līdz ar to ir marginālas, ierobežotas un īslaicīgas — tas iespējams, katrus piecus gadus balsojot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, taču tā ir tikai viena no trīs galvenajām institūcijām ES.

Taču pēc nepilna gada — 2012. gada aprīlī — stāsies spēkā jauns demokrātijas rīks, kas nodrošinās iespēju miljonam ES pilsoņu kopā lūgt Eiropas Komisijai ierosināt likumprojektus. Tā būs Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI), kas nodrošinās jaunu telpu vienkāršo pilsoņu līdzdalībai Eiropas politikas veidošanas struktūrā.


Mobilizējas konkrētos jautājumos

Pēdējās desmitgadēs pasaules demokrātiskajās valstīs ir novērojamas būtiskas izmaiņas veidos, kā pilsoņi iesaistās sabiedriskajās lietās. Mūsdienu pilsoņi, salīdzinot ar viņu priekštečiem, ir labāk izglītoti, individuālāki un viņiem piemīt lielāka neuzticība institūcijām. Viņus neapmierina vienkārša lēmumu pieņemšanas deleģēšana attālinātiem līderiem, ticot, ka viņi rīkosies taisnīgi. Šo tēzi vislabāk pierāda sarūkošā vēlēšanu aktivitāte un dalība politiskajās partijās.

Vēlēšanu vietā pilsoņi aizvien vairāk izvēlas biežākas, tiešākas un uz konkrētiem jautājumiem orientētas politiskās līdzdalības formas, piemēram, petīciju parakstīšanu, dalību demonstrācijās vai arī dažādās organizācijās. Faktiski mūsdienās pilsoņi iesaistās politiskajās aktivitātes, kuru rezultātā iespējams nodrošināt pārmaiņas, un sagaida, ka politiķi viņus uzklausīs[2]. Tāpēc EPI ar uzsvaru uz tiešu pilsoņu līdzdalību un specifisku jautājumu risināšanu ir ideāla mūsdienu pilsoņiem. Neatkarīgi no tā, kas organizē EPI, tās efektivitātei būs nepieciešama miljons parasto pilsoņu līdzdalība. Tam būs vajadzīgas milzīgas ES mēroga komunikācijas kampaņas, jo nāksies pārliecināt vairāk nekā miljonu pilsoņu no vismaz septiņām ES dalībvalstīm atbalstīt konkrēto iniciatīvu. Tas, savukārt, vajadzētu izveidot īslaicīgas Eiropas publiskās telpas[3], kur diskutēt par EPI jautājumu. Tas varētu notiks, piemēram, nacionālajos medijos, kopienu tikšanās reizēs vai draugu vidū.

Taču mazāk skaidrs, vai ES līderi būs spējīgi ar leģitīmu spēku atbildēt uz EPI, kā to sagaida modernie pilsoņi. Ja nacionālās valdības līdz šim uz pilsoņu gaidām ir reaģējušas lēni, tad ES šajā jomā ir praktiski stāvējusi uz vietas.


„Komunikācijas” problēma

Galvenās ES institūcijas tika izveidotas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad lielākā daļa pilsoņu labprātīgi pakļāvās saviem politiskajiem līderiem. Necaurredzamās starpvaldību politikas metodes par spīti pieaugošajai Eiropas Parlamenta ietekmei vēl joprojām valda daudzās ES politikas veidošanas jomās. Tagad pilsoņiem gan ir tiesības ievēlēt pārstāvjus Eiropas Parlamentā, kā arī iesniegt sūdzības par sliktu vadību ES un ļaunprātīgu ES likumu izmantošanu nacionālajā līmenī. Taču viņiem nav iespējams nekā citādi tiešā veidā iespaidot jaunas ES politikas attīstību un ES dienaskārtības veidošanās procesu, kā tikai caur nedemokrātisku interešu pārstāvniecības formu — lobēšanu.

Tikai 2005. gadā, kad Francijas un Nīderlandes vēlētāji referendumos negaidīti noraidīja ES konstitūciju, ES līderi sāka apjaust, ka ES pilsoņi ir mainījušies. Tomēr lielākā daļa vainoja komunikāciju, nevis demokrātiju, uzskatot, ka, ja vien ES pilsoņi būtu izpratuši, ko ES dara viņu labā, viņi to būtu atbalstījuši. Margota Valstrēma — komisāre, kurai tika uzdots cīnīties ar šo „komunikācijas” problēmu, — tomēr saskatīja, ka patiesā problēma slēpjas demokrātijas trūkumā. Viņas Plāns D — Demokrātijai, Dialogam un Debatēm tiecās pārvarēt vienvirziena sabiedriskās attiecības un izveidot divpusēju dialogu starp ES pilsoņiem un politiskajiem vadītājiem.

Taču bez legāla pamata un nebaudot politisku atbalstu, Plāna D realizācijā bija slikta komunikācija un maz demokrātijas[4]. Tāpēc 2010. gadā Plāns D tika atmests, un kopš tā nāves lielākas sabiedrības līdzdalības idejas piekritēji savas cerības ir likuši uz EPI.


Veiksmes atslēgas — valdības un Eiropas Komisija

Daudzus gadus pirms Plāna D, vēl 2003. gadā, neliela tiešās demokrātijas aktīvistu grupa pievērsās ES politikas veidošanas mašinērijai. Viņi bija pārliecināti, ka vienīgais veids, kā ES panākt reālu pilsoņu vēlmju apmierināšanu, ir sniegt viņiem juridiskus rīkus līdzdalībai ES lēmumu pieņemšanā. Šī grupa nodarbojās ar lobēšanu, lai ES konstitucionālā konventa dalībnieki atzītu tiešus līdzdalības demokrātijas rīkus, tajā skaitā arī tiesības uz saistošiem ES mēroga referendumiem. Tas, ko viņi ieguva, bija nesaistoša darba kārtības veidošanas iniciatīva, — EPI, kas dod tiesības vienam miljonam ES pilsoņu lūgt Eiropas Komisijai ierosināt attiecīgu ES likumprojektu. Lai arī tas nebija spēcīgs instruments, tas tomēr bija sākums: pasaulē pirmais transnacionālas līdzdalības demokrātijas rīks[5] .

Atšķirībā no Plāna D EPI uzliek Eiropas Komisijai tiesisku pienākumu uzklausīt un reaģēt uz ES pilsoņiem. Tomēr Eiropas Komisijai nav jāierosina likumprojekti. EPI juridiskā ietekme šī iemesla dēļ ir ļoti ierobežota, taču tās simboliskā nozīme var būt ļoti būtiska. EPI rada platformu ES iekšienē, un, kaut arī tā attiecas tikai uz dienas kārtības veidošanu, pirms tās vispār šajā jomā nekā nebija.

Par spīti EPI nelielajai juridiskajai ietekmei vairākos ES līderos tā ir uzjundījusi pārsteidzošu pretreakciju un bailes. EPI kā pilsoņu līdzdalības veicināšanas rīka veiksme vai neveiksme ir atkarīga no ES dalībvalstu valdībām un Eiropas Komisijas. Katra ES dalībvalsts nosaka, kā vāks parakstus iniciatīvām un kā tos pārbaudīs. Aptuveni trešdaļa dalībvalstu, ieskaitot Lielbritāniju un Īriju, plāno vienkāršu EPI parakstīšanas procesu, savukārt citas valstis tomēr gatavojas to nevajadzīgi sarežģīt. Visbeidzot Eiropas Komisija, ierosinot jaunus likumus, vai nu atalgos pilsoņus par viņu centieniem, vai arī satrieks pilsoņu cerības, tos ignorējot.


Ideālais scenārijs — pilsoņi kā partneri

Ja dažādas grupas EPI izmantotu salīdzinoši bieži dažādiem politikas jautājumiem, pilsoņu loma ES pamazām sāktu mainīties. Pirmkārt, nacionālie mediji, kas reti seko līdzi ES politikai, varētu pievērsties ES tematiem biežāk, jo viņu pilsoņiem būtu reāla ietekme. Otrkārt, parastie pilsoņi, kas būtu atbalstījuši veiksmīgas EPI, redzētu, ka viņiem ir ietekme ES līmenī un biežāk iesaistītos ES jautājumos. Treškārt, organizācijas, kas koncentrējas uz nacionālajiem jautājumiem, strādājot pie EPI, varētu stiprināt savus pārrobežu sakarus, ko vēlāk varētu izmantot tālākai iesaistei ES jautājumos. Ceturtkārt, un tas ir vissvarīgākais, ES līderiem tā būtu iespēja atklāt, ka pilsoņi var būt veiksmīgi sadarbības partneri pozitīvām pārmaiņām nevis negatīvi spēki, no kuriem jābaidās. Tas, savukārt, palīdzētu cīnīties ar iekšējo opozīciju, kas iestājas pret pilsoņu līdzdalības rīkiem politikas veidošanas procesos.


Pilsoņi kā bandinieki vai vientieši

Sabiedriskās līdzdalības eksperti regulāri atkārto aksiomu, ka nepilnvērtīgi konstruēti sabiedrības līdzdalības rīki ir sliktāki nekā šādu rīku trūkums. Demokrātiski rīki, kas veicina pilsoņu gaidas, ko nav iespējams izpildīt, labākajā gadījumā noved pie neiesaistīšanās, savukārt sliktākajā gadījumā — pie destruktīviem protestiem. Šis ir EPI lielākais risks.

Lielākas ES valstu daļas pilsoņiem būs jāatklāj daudz personīgo datu, lai atbalstītu EPI. Tās rīkotājiem savukārt būs jāvelta ievērojams laiks, nauda un enerģija, lai pabeigtu EPI atbilstoši striktajiem kritērijiem, kas ļautu tās iesniegt Eiropas Komisijā. Tas varētu nozīmēt vismaz vienu miljonu eiro katrai EPI. Tādējādi gan EPI organizatoru, gan pilsoņu gaidas varētu būt milzīgas, un, jo lielākas tās ir, jo lielāks ir arī vilšanās risks.

Vēl viens būtisks risks ir iespējamība, ka vienīgās veiksmīgās iniciatīvas, kam būs pietiekami daudz resursu, lai izpildītu formālās prasības, būs tās, kuras sponsorēs spēcīgākie spēlētāji, piemēram, politiskās partijas, politiķi, resursiem bagāti uzņēmumi vai īpašu interešu aizstāvji.

Taču lielākais risks ES sabiedrības līdzdalībai būs, ja Eiropas Komisāru kolēģija neattieksies pret visām EPI ar vienlīdzīgu cieņu un pieeju, kāda tā ir likumpieprasījumiem no Eiropas Savienības Padomes vai Eiropas Parlamenta. No šī aspekta raugoties, vēstures piemēri neiedveš pārāk daudz uzticības. Kamēr Eiropas Komisija ar reāliem likumiem regulāri atbild uz ES dalībvalstu pieprasījumiem, četras līdz šim veiktās neoficiālās EPI, savācot miljons parakstus, nav pat uzjundījušas Komisijā diskusiju, nerunājot nemaz par likumu priekšlikumiem.


Ietekme — pēc pāris gadiem

ES līmenī izlemto nacionāla mēroga likumu skaitu galvenokārt nosaka joma — ļoti daudz lēmumu ir par lauksaimniecību un vidi, bet gandrīz nemaz kultūras un izglītības jomā. Taču par spīti tam ir skaidrs, ka daudzi svarīgi lēmumi, kas ietekmē ekonomisko attīstību, veselību un ES pilsoņu labklājību, aizvien biežāk tiek pieņemti tieši ES līmenī. Tāpat arī ir vienlīdz skaidrs, ka ES pilsoņiem nav skaidras izpratnes, ko ES dara, un viņiem ir pavisam nedaudz iespēju tieši ietekmēt ES politiku. Tas licis demokrātijas aizstāvjiem bažīties, ka lēmumu pieņemšanas pārnešana no relatīvi demokrātiskā un caurredzamā nacionālā līmeņa uz relatīvi nedemokrātisko un necaurredzamo ES līmeni varētu apdraudēt demokrātiju vispār.

Gan Plāns D, gan arī EPI ir uztverami kā centieni mainīt šo situāciju. Taču abus mēģinājumus ir bremzējis pārlieku sarežģītais un laikietilpīgais ES politikas attīstības raksturs. Tas liek daudziem šaubīties, vai pilsoņiem jebkad būs reāla iespēja spēlēt būtisku lomu ES lēmumu pieņemšanā.

EPI ietekme uz sabiedrības līdzdalību ES būs skaidra tikai pēc pāris gadiem. Taču šī projekta potenciāls izveidot līdzdalības vietu Eiropā ir pelnījis būtisku uzmanību.
________________________________

[1] European public sphere

[2] Understanding Participation: A Literature Review (www.pathwaysthroughparticipation.org) and Power to the People (www.powerinquiry.org)

[3] European Public Spaces

[4] Interview with Margot Wallström from http://www.andycarling.com/2009/03/interview-with-commissioner-wallstrom/

[5] How the ECI made it into the EU draft constitution http://www.citizens-initiative.eu/?p=35

*Raksta pilnu versiju angļu valodā lasiet "Involve" mājas lapā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Involve involve.org.uk

Janice Thomson involve.org.uk