Atslēgvārdi:

ES paplašināšanās: ļoti anglisks “laipni lūdzam"

Jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem 1.maiju vajadzētu pamatīgi nosvinēt, bet ja briti neierodas uz uguņošanu Maltā ar franču šampanieša pudeli rokās, neņemiet mūs ļaunā! Gluži vienkārši svinības notiek pārāk tālu no mūsu mājām, un mēs labprātāk izdzeram tasīti labas tējas un labi izguļamies.

Iesaki citiem:

1938.gadā kādā radiopārraidē Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens (Neville Chamberlain) izteicās, ka tas ir “šausmīgi, fantastiski un neticami”, ka Lielbritānija gatavojas karam, kas bija sekas Vācijas ambīcijām iegūt daļu Čehoslovākijas. Tas bija “strīds attālā zemē starp tautām, par kurām mēs nezinām neko”.

Šodien mani tautieši briti jums teiks, ka viņi patiešām zina vairāk par Čehiju; tās galvaspilsēta ir Prāga - skaista pilsēta ar lētu alu, kas to padara par ideālu vietu studentu ceļojumiem un pirms kāzu ballītēm. Taču diemžēl, ja jūs meklējat dziļākas zināšanas par mūsdienu Čehijas vai Slovākijas politiku, vai jebkuru citu no pārējām astoņām valstīm, kas 1.maijā gatavojas pievienoties ES, visticamāk, jums nāksies vilties.

Šo jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem tas droši vien šķiet dīvaini, ka viņiem svarīgs notikums – viņu pilnīga integrācija šajā pašatlases elites klubā, kas ir Eiropas Savienība – tik tikko izraisa jebkādas ieinteresētības pazīmes Anglijas kanāla otrā krastā. Protams, es šeit varētu izklāstīt savu personisko skatījumu par izaicinājumiem un iespējām, ko ES paplašināšanās dod, bet tas lasītājiem dotu neko vairāk par tikai vienu perspektīvu. Tāpēc, manuprāt, es labāk paskaidrošu kolektīvo Lielbritānijas sabiedrības reakciju.


Nav pret paplašināšanos

Briti nav pret ES paplašināšanos. Patiešām, paplašināšanās ir gandrīz vai vienīgais Eiropas projekts, kas spējis gūt britu atbalstu. Trīs galvenās politiskās partijas atbalsta ES paplašināšanos, un Eirobarometra 2002.gada dati[1] liecina, ka vispārīgajam apgalvojumam “ieguvumi no paplašināšanās būs lielāki par zaudējumiem” piekrīt 35% respondentu, bet pret 30% respondentu.

Lielbritānijas politiķi ilgi uzsvēruši ekonomiskos ieguvumus no dalības ES, piemēram, pieeju vienotajam tirgum, kā rezultātā aptaujātie, kas atbalstīja ES paplašināšanos, atzina, ka šis esot nozīmīgs iemesls viņu pārliecībai. Papildus šim faktoram, Eirobarometra aptaujas gadu gaitā konsekventi demonstrējušas, ka britu respondentu vērtējumā miera un drošības uzturēšanā Eiropā ES darbojusies visefektīvāk. Tādējādi abpusējie ekonomiskie labumi, kurus ES paplašināšanās piedāvā gan Lielbritānijai, gan jaunajām ES dalībvalstīm, kā arī demokrātiska miera un vērtību[2] izplatīšana britu prātos Eiropas paplašināšanos padara loģisku.

Tomēr ir viens ar ES paplašināšanos saistīts jautājums, kas saņēmis negatīvu atspoguļojumu presē un izraisījis sabiedrības bažas, proti, imigrācija.

Vēl tikai šogad, jūtot konservatīvās opozīcijas un dzeltenās preses spiedienu, Lielbritānijas valdība paziņoja, ka tā nolēmusi strikti ierobežot paplašinātās ES darba meklētāju ieguvumus[3]. Šis paziņojums nozīmē Lielbritānijas ‘atvērto durvju’ politikas (atļaujot brīvu darba spēka kustību uz noteikumiem, kādus bauda visi ES pilsoņi, par ko tā iestājās vēl pirms diviem gadiem) atcelšanu. Tā bija skaidra atbilde uz augošajām sabiedrības bažām par iespējamo darba meklētāju pieplūdumu Lielbritānijā.

Lai nu kā, raugoties no citas perspektīvas, britu attieksme pret šo jautājumu kļūst daudz labvēlīgāka nekā daudzās citās ES dalībvalstīs, jo tās nodomājušas ieviest daudz striktākus ierobežojumus pret jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem nekā Lielbritānija. Vācija, Itālija un Austrija, piemēram, ir nākušas klajā ar saviem nodomiem aizliegt migrantu ieceļošanu no jaunajām ES dalībvalstīm līdz 2011.gadam. Uz šī fona Lielbritānijas iedzīvotāji izskatās piesardzīgi, bet ne vairs nelaipni.

Vēl jo vairāk, situācija būtu citādāka, ja vietējie mediji vairāk uzmanības pievērstu iekšlietu ministrijas statistikai, ka legālie imigranti šobrīd nepārsniedz astoņus procentus no Lielbritānijas iedzīvotāju īpatsvara, un, ka šie astoņi procenti rada 10% Lielbritānijas iekšzemes kopprodukta. Tāpat, ja prese būtu uzsvērusi Kentas universitātes[4] iegūtos datus, kas liecina par dramatisku Centrālās un Austrumeiropas imigrantu skaita samazināšanos ES deviņdesmito gadu laikā, Lielbritānijas sabiedrība varbūt atrastu iemeslu pārdomāt tās attieksmi pret jaunajiem ES pilsoņiem un ar prieku apsveiktu to durvju, ko Tonijs Blērs tikko aizcirtis, atkal atvēršanu. Taču tam tā nebūs notikt, jo masu mediju lielāka pievēršanās ES ziņām nozīmētu mazāk laiku un vietas futbola ziņām un baumām par slavenību dzīvi, un kurš sevi cienošs brits tad pieļautu ko tādu?


Pārsteidzoša vienaldzība par Eiropas lietām vispār

Uz mūsu kontinentālo kaimiņu fona mēs briti izceļamies nevis ar entuziasmu vai ar nepatiku pret ES paplašināšanos, bet ar pārsteidzošu vienaldzību pret Eiropas lietām vispār. 2002.gadā aptuveni 21% ES pilsoņu nepavisam nejutās saistīti ar ES. Lielbritānijas radītājs 35% bija augstākais skaitlis ES dalībvalstu vidū. Vēl jo vairāk, Eirobarometra 2003.gada aptaujā tikai 17% Lielbritānijas pilsoņu atzina, ka viņiem būtu ļoti žēl, ja ES beigtu eksistēt. Salīdzinājumam, vidējais rādītājs ES bija 37%.

Arī paplašināšanās aptauju rezultāti turpina šo tendenci. Tā, lai arī 35% aptaujāto tic, ka ES paplašināšanās nesīs vairāk ieguvumus nekā zaudējumus, tikpat liels respondentu skaits atbildēja, ka neesot droši par ES paplašināšanās gaidāmajām sekām. Vēl 76% respondentu atzina, ka viņi nav lasījuši un nav saņēmuši nekādu informāciju par paplašināšanos. Šie dati arī liecina, ka gados jaunie cilvēki Lielbritānijā ir eiropeiskāki, taču Lielbritānija kā veselums ir un paliek eiroskeptiska.

Šī neziņa jautājumos, kas ir saistīti ar paplašināšanos, nav ne ļaunprātīga, ne ksenofobiska, bet tā ir neziņa. Tā izriet no lepnas tradīcijas salā, kur tik greznās ģeogrāfiskās izolācijas dēļ iedzīvotāji sevi allaž redzējuši kā cilvēkus, kas dzīvo Eiropā, taču nav no Eiropas. Briti redz pragmatiskos ES paplašināšanās iemeslus, un mēs priecājamies par nākamajām dalībvalstīm, kas baudīs mieru un labklājību, ko dalība ES varētu dot tām un arī mums. Tāpēc jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem 1.maiju vajadzētu pamatīgi nosvinēt. Bet, ja briti uz uguņošanu Maltā neierodas ar franču šampanieša pudeli rokās, neņemiet mūs ļaunā! Gluži vienkārši svinības notiek pārāk tālu no mūsu mājām, un mēs labprātāk izdzeram tasīti labas tējas un labi izguļamies.

Raksts angļu valodā


________________

[1] Eurobarometer’s 2002 National Report on the United Kingdom

[2] Kopīgas vērtības ir princips, uz kura jau no tās izveidošanas balstās Eiropas Savienība (un visas tās priekšteces)

[3] Strādniekiem būs jāreģistrējas un tie varēs pieteikties uz darba meklētāju pabalstu un pabalstu nepietiekamu ienākumu gadījumā tikai tad, ja viņi būs jau strādājuši Lielbritānijā vismaz vienu gadu.

[4] University of Kent

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!