Foto: Foto - B.Koļesņikovs © AFI

Likumdošanas saskaņošana vien vēl nenozīmē neko daudz – no ES pārņemtās normas ir jāīsteno un jārūpējas par vides jautājumu integrēšanu citu nozaru politikās, neatkārtojot pašu rietumu pieļautās kļūdas un neizpostot priekšrocības, kas mums vēl saglabājušās vides un transporta jomā.

Likumdošanas saskaņošana

ES vides prasības ir bijušas galvenais arguments vides likumdošanas uzlabošanai un ieviešanai Latvijā, jo mūsu likumdošana jau tagad tiek saskaņota ar ES aquis communautaire (ES likumdošanas bāzi). Taču ES vides likumdošana pēdējo 30 gadu laikā tika radīta dalībvalstu problēmu risināšanai un ne vienmēr tā ir piemērota mūsu apstākļiem, turklāt daudzos jautājumos jau novecojusi un ir jāpārskata.

Būtiskas atšķirības parādās, piemēram, salīdzinot bioloģisko daudzveidību ES dalībvalstīs un Latvijā. Daudzas sugas Eiropā tautsaimniecības, pamatā lauksaimniecības intensifikācijas un transporta attīstības dēļ, ir vai nu izmirušas vai to turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta. Piemēram, vilki, lūši, lāči, daudzas putnu sugas — mednis, rubenis, stārķis, čakste, grieze u.c. ir ierakstītas ES aizsargājamo dzīvnieku un putnu sarakstos, bet Latvijā tās ir plaši sastopamas vai vismaz sevi uzturēt spējīgas.

ES vides politika ir diezgan standartizēta, līdzīgi kā citas Savienības politikas. Līdz ar to tās ieviešana prasa gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju un valsts un pašvaldību pielāgošanos šiem standartiem. Taču Latvija vēl nav gatava ieviest visas šīs Eiropas vides prasības un tāpēc, lai neapdraudētu uzņēmējdarbības attīstību un atvieglotu valsts institūciju darbību, Latvija sarunās ar ES ir panākusi atrunas vairākās ES vides likumdošanas jomās, kas galvenokārt saistās ar ūdens un atkritumu apsaimniekošanu un piesārņojuma kontroli[1].

Ir paredzams, ka Eiropas vides politikas ieviešana Latvijai dos būtiskus ieguvumus. Saskaņā ar pētījumu “Ieguvumi no vides likumdošanas ieviešanas ES kandidātvalstīs”[2] var secināt, ka ikgadējie ieguvumi naudas izteiksmē visās kandidātvalstīs kopā varētu būt no 12 līdz 69 miljardiem eiro, kas ir 80 līdz 410 eiro uz vienu iedzīvotāju. Līdz 2020. gadam kopējie ieguvumi varētu sasniegt 134 līdz 681 miljardus eiro. Galvenie paredzētie ieguvumi ir šādi (dati ir par visām kandidātvalstīm kopā):

Gaisa jomā: gaisa kvalitātes uzlabošanās veidos 55% no kopējiem ieguvumiem. Galvenokārt elpošanas ceļu slimnieku un priekšlaicīgas nāves gadījumu samazināšanās, kā arī lauksaimniecības kultūrām un ēkām nodarīto kaitējumu mazināšanās.
Ūdenssaimniecības jomā: peldūdens un iekšzemes ūdeņu, kā arī dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanās un tā pieejamība mājsaimniecībām.
Atkritumu jomā: atkritumu pārstrāde pieaugs par 3,7 miljoniem tonnu, savukārt atkritumu apglabāšana izgāztuvēs samazināsies no 59 miljoniem tonnu 1998. gadā līdz 20 – 35 miljoniem tonnu 2020. gadā. Metāna emisiju samazināšanās paredzama par 1 līdz 6 tonnām gadā.
Dabas ieguvumi: daudzu tūkstošu hektāru jūtīgu biotopu un simtiem apdraudētu sugu aizsardzība.
Nodarbinātības jomā: pieaugošais tiešais un netiešais atbalsts vides produktiem un pakalpojumiem palīdzēs attīstīt eko industriju un radīs jaunas darba vietas: kopumā varētu tikt radīti 1,8 miljoni jaunu darba vietu, no kurām 0,5 miljoni radīsies no investīcijām un pārējās vides pakalpojumu sniegšanas un vides infrastruktūras darbības un uzturēšanas.
Taču visi šie ieguvumi var tikt nodrošināti tikai pie nosacījuma, ja ES vides likumdošana tiek ieviesta dzīvē. Tas, ka Latvija ir saskaņojusi savu likumdošanu ar ES prasībām, vēl neko daudz nenozīmē, jo likumdošanas izveide ir tikai viena neliela vides politikas daļa. Efektīvai vides politikas īstenošanai ir nepieciešama arī attiecīga institucionālā bāze, kas spēj ieviest likumdošanu un uzraudzīt tās ievērošanu, kā arī politiskā griba.

Izskatās, ka vides jautājumos šīs politiskās gribas trūkst, jo likumu ieviešanas problēmas bieži tiek pamatotas ar finanšu trūkumu, bet tas ir valdības prioritāšu jautājums. Situāciju vēl vairāk pasliktina vājā sabiedrības līdzdalība un NVO nespēja aktīvi piedalīties likumdošanas plānošanā un uzraudzībā. Taču Latvijai iestājoties ES, tās direktīvu un regulu prasību neievērošana mums var draudēt ar tiesas procesiem un prāvām naudas summām.

Izmaksas ES likumdošanas ieviešanai ir grandiozas. Tikai vides likumdošanas ieviešanai vien Latvijai ir nepieciešami 1,5 līdz 2,4 miljardi eiro (Centrālās un Austrumeiropas 10 kandidātvalstīm kopā — 80 līdz 110 miljardi eiro), kas vidēji gadā prasītu 2-3% no IKP. Lielākās investīcijas ir nepieciešamas, lai izpildītu direktīvu prasības ūdens un notekūdeņu attīrīšanā, gaisa un rūpnieciskā piesārņojuma kontrolē un atkritumu apsaimniekošanā. Bez tam būs arī jāveicina vides izglītība, vietējā plānošana, sabiedrības līdzdalība un jāatbalsta sabiedriskais sektors.

Šīs izmaksas gulstas uz dažādu institūciju pleciem. Tās tiks daļēji segtas no Phare, ISPA un SAPARD līdzekļiem (nākotnē no ES Strukturālajiem un Kohēzijas fondiem), kā arī no privātajiem, pašvaldību un valsts līdzekļiem.

Likumdošanas integrācija

Otrs būtisks aspekts efektīvai vides likumdošanas ieviešanai ir tās saskaņotība ar citām nozaru politikām jeb vides politikas integrācija. Diemžēl, ES likumdošanā, līdzīgi kā Latvijā, vides aizsardzības intereses nav adekvāti pārstāvētas citu sektoru (piemēram, lauksaimniecības, transporta, enerģētikas u.tml.) politikās. Tam ir daudz piemēru. Kā vienu var minēt SAPARD fondu. Tas ir paredzēts lauksaimniecības sistēmas uzlabošanai, bet tikai daži procenti no līdzekļiem ir atvēlēti bioloģiskās lauksaimniecības veicināšanai. Neskatoties uz to, ka reģionālā attīstība ir noteikta par vienu no SAPARD galvenajām prioritātēm, lielākā daļa naudas aizplūst uz lielajām saimniecībām un pārtikas rūpniecības uzturēšanai, kas ne vienmēr ir saistītas ar reģionālo attīstību.

Negatīva ietekme uz vidi ir jebkurai tautsaimniecības nozarei, jo tās visas patērē resursus un piesārņo vidi. Taču dažas no šīm nozarēm var atstāt būtiskas un neatgriezeniskas sekas. Tā kā šajā rakstā nav iespējams apskatīt visas nozares, izvēlējos transporta un lauksaimniecības nozares, kuras Latvijā varētu veidot par videi daudz draudzīgākām nekā attīstītajās rietumu valstīs.

Transports

Labāki autoceļi, jaunas mašīnas, ātrvilcieni un labāka gaisa satiksme. Tās ir dažas no lietām satiksmes jomā, ko lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sagaida no iestāšanās ES. Taču tās automātiski negarantē labāku mobilitāti un daudzos gadījumos arī apdraud apkārtējo vidi. Galvenie draudi, ko transports rada videi, ir klimata izmaiņas (dēļ siltumnīcefekta gāzu[3] emisijām); bioloģiskās daudzveidības samazināšanās (tiek izjauktas sugu dzīvesvietas); negatīvā ietekme uz cilvēka veselību (gaisa piesārņojums u.tml.) un labklājību (ceļu negadījumi); gaisa kvalitātes pasliktināšanās un pieaugošais troksnis.

Eiropas vides aģentūras sagatavotajā transporta un vides indikatoru ziņojumā[4] ir teikts, ka kandidātvalstis (tai skaitā arī Latvija) steidzīgi piemērojas rietumu neilgtspējīgajiem transporta modeļiem. To pierāda vairākas tendences: transporta energoresursu patēriņš un tam sekojošās emisijas pēdējos gados strauji pieaug; autoceļi saņem lielāku valsts atbalstu infrastruktūras uzlabošanā nekā videi draudzīgākais dzelzceļš; sabiedriskā transporta pasažieru pārvadājumi pēdējo 10 gadu laikā ir samazinājušies par 75% un to arvien straujāk aizstāj privātais transports (pēdējo 10 gadu laikā par 80% ir pieaudzis privāto automašīnu īpašnieku skaits), Latvijā ir arī viens no ES lielākajiem autoceļu negadījumu skaitiem.

Tomēr vēl joprojām daudzos rādītājos esam priekšā saviem rietumu kaimiņiem. Latvijā vēl joprojām ir vienas no ES zemākajām transporta radītajām CO2 emisijām, ceļi aizņem tikai 1% no Latvijas teritorijas (ES vidēji 1.5%), dzelzceļš, kas ir videi draudzīgākais transporta veids, ieņem galveno lomu transporta pārvadājumos. Tai pašā laikā Latvijā ir salīdzinoši liela kravu pārvadājumu intensitāte (~2 500 kilometr – tonnu uz vienu IKP vienību[5]).

Minētais ziņojums atklāj, ka gan kandidātvalstis, gan dalībvalstis attālinās no ES nospraustajiem transporta un ilgtspējīgās attīstības mērķiem. Šie mērķi paredz:

Šī plaisa starp mērķiem un realitāti parāda vides politikas vājo integrāciju sektoros un uzliek par pienākumu veikt nepieciešamās izmaiņas Eiropas transporta politikā. Trans Eiropas tīkls (TET) ir pamats Eiropas transporta politikai un kopējā tirgus nodrošināšanai. Viens no šī tīkla atzariem ir pazīstams arī Latvijā — automaģistrāle Via Baltica. TET kopumā tiek krasi kritizēts par tā negatīvo ietekmi uz vidi. Pašreizējā TET politika ir pretrunā ar augstāk minētajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem, jo, piemēram, sabiedriskā transporta attīstība nav iekļauta TET un arī netiek finansēta no palīdzības fondiem. Kohēzijas fondu augošās investīcijas autoceļu attīstībā ir izstūmušas no konkurences dzelzceļus. Autoceļu straujā attīstība ir radījusi daudz negatīvu seku, piemēram, Alpos, vai Polijā, kur Via Baltica tiek plānots caur nacionālā parka teritoriju. Tāpēc sabiedrisko vides organizāciju un dažu dalībvalstu spiediena rezultātā ir plānots pārskatīt Eiropas transporta politiku un kohēzijas fonda nolikumu, un to saskaņot ar jau augstāk minētajiem ilgtspējīgās attīstības mērķiem. Jau tagad ir paredzētas izmaiņas ES kravas pārvadājumu un sabiedriskā transporta jomā ar mērķi padarīt tos drošākus un videi draudzīgākus. Paredzēts arī vairāk atbalstīt videi draudzīgākas degvielas ražošanu.[6]

Visas šīs lietas, iespējams, nākotnē attieksies arī uz Latviju. Kā ir teicis Eiropas vides aģentūras direktors Gordons Makīns: ”Galvenais pārbaudījums kandidātvalstīm ir paturēt tās priekšrocības, kas tām vēl ir saglabājušās transporta un vides aspektos, un nodrošināt sabiedrības vajadzības pēc augstiem dzīves standartiem un augoša pieprasījuma pēc mobilitātes”.

Lauksaimniecība

ES kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir bijusi viens no galvenajiem virzītājspēkiem lauksaimniecības intensifikācijai ES valstīs. Gadu desmitiem ES ir subsidējusi lielās intensīvās lauksaimniecības kompānijas un zemniekus relatīvi mazražīgos reģionos. Šīm subsīdijām tiek izmantoti 45% no ES kopējā budžeta (46 miljardi eiro gadā). Tas ir atstājis būtisku negatīvu ietekmi uz lauku ainavu un bioloģisko daudzveidību, radot ievērojamu ūdens un gaisa piesārņojumu. Piemēram, Britu karaliskā putnu aizsardzības biedrība secina, ka lauksaimniecības intensifikācijas (ķimikalizācijas, monokultūru un mehanizācijas) rezultātā ir iznīcināta Anglijas tradicionālā lauku ainava un putnu dzīvesvietas, piemēram, Anglijā ir gandrīz izzudušas griezes.

Lielās lauksaimniecības izmaksas, sabiedriskais satraukums par pārtikas ražošanas metodēm un draudi videi ir pavēruši jaunas iespējas lauksaimniecības politikas reformām. Vides aizsardzības organizāciju vīzija ir daudzfunkcionāla lauku attīstība – bez pārtikas ražošanas arī tūrisms un atpūta, vides pakalpojumi (plūdu menedžments, ekoloģiskā stabilitāte, ūdens attīrīšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana u.tml.), kultūras mantojuma saglabāšana u.tml. Lai to nodrošinātu, KLP līdzekļi ir jānovirza nevis produktivitātes un lauksaimniecības ražošanas efektivitātes celšanai kā līdz šim, bet lauku attīstībai un ekonomikas dažādošanai, kā arī vides, veselības un pārtikas kvalitātes standartu paaugstināšanu.

Latvijas zemnieki no ES, protams, sagaida līdzīgu atbalstu kā viņu konkurentiem rietumos. Taču Eiropas KLP uz Latviju attieksies nedaudz pārveidotā formā, lai nestimulētu ražošanas pieaugumu un mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. ES tiešie maksājumi lauksaimniecībai būs mazāki kā vecajās dalībvalstīs. Subsīdijas nākotnē ir paredzēts atcelt vispār. Taču ir plānots lielākus līdzekļus novirzīt lauku attīstībai, tai skaitā agrovides pasākumiem — piemēram, neizmantoto pļavu pļaušanai un noganīšanai. Taču Eiropas Komisija atzīst, ka līdz ar Latvijas iestāšanos ES, visticamāk, mēs pārņemsim Eiropas intensīvās lauksaimniecības prakses ar visām no tā izrietošajām sekām.

Arī pašreizējās tendences, piemēram, SAPARD līdzekļu tērēšana, liecina, ka uzsvars ir likts uz lauksaimniecības produktivitātes celšanu, kas, kā apgalvo mūsu lēmēji, veicinātu lauku attīstību. Liela daļa līdzekļu tiek tērēta lauksaimniecības un pārstrādes rūpniecības modernizācijai, kamēr pasākumi agrovidei un lauku attīstībai nav novērtēti. Kā savā pētījumā “Eiropas lauku nākotne”[7] secina Pasaules dabas fonds, kandidātvalstis ir vestas nepareizā virzienā. Lai investētu lauku teritoriju nākotnē, tās tiek mudinātas importēt patreizējo ES lauksaimniecības politiku, kura ir novecojusi un izgāzusies, jo nespēj nodrošināt lauku iedzīvotājus un ainavu veselīgu pastāvēšanu ilgtermiņā.

Lauksaimniecības intensifikācija Latvijā radīs ne tikai pieaugumu lauksaimniecības ķimikāliju lietošanā, monokultūru attīstību un lauksaimniecības radītā piesārņojuma pieaugumu, bet arī sociālo spriedzi, jo samazinās lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Latvijā pašlaik 15% iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā. Salīdzinājumam — ES valstīs tie ir tikai 3 līdz 4%. Kļūstot par daļu no Eiropas kopējā tirgus, daudzi Latvijas zemnieki bankrotēs, nespējot konkurēt ar lielajām saimniecībām. Tā kā lauksaimniecība lielai daļai lauku iedzīvotāju ir vienīgais iztikas avots un daudziem arī dzīvesveids, šo tendenci nekādi nevar uzskatīt par ilgtspējīgu.

Tātad jautājums ir atvērts: kādu lauksaimniecības politiku ES un tās patreizējās kandidātvalstis izvēlēsies, lai risinātu lauku sociālekonomiskās problēmas un nodrošinātu zemnieku, lauku iedzīvotāju un dabas ilgtermiņa veiksmīgu eksistenci?

Nobeigumā

Jāatzīst, ka rietumu sabiedrība un politiķi ir sapratuši savas pieļautās kļūdas un tiek strādāts pie to novēršanas. Cerams, ka mums nebūs jāpiedzīvo rietumu negatīvā pieredze, bet spēsim paņemt labāko. Ja ES vēlas īstenot savu ilgtspējīgās attīstības stratēģiju, tai lielāka uzmanība jāpievērš šo jautājumu risināšanai un jāpanāk, lai kandidātvalstis arī pieņem to par normu.

Dalība ES prasa arī lielu atbildību un tā gulstas uz mūsu valdības pleciem. Protams, arī plašāka sabiedrība un īpaši NVO ir atbildīgas par vides jautājumu aizstāvību. NVO vajadzēs vēl aktīvāk nodarboties ar politikas procesa pārraudzību, bet tam ir nepieciešami lieli finanšu un cilvēkresursi, kas diemžēl ir pieejami ļoti ierobežotā apjomā.

______________

[1] Latvijas vides likumdošanas saskaņošana:

1. Pārejas periodi noteikti attiecībā uz:

2. Likumdošanas saskaņošana ir jāpabeidz sadaļās par gaisa kvalitāti, dabas aizsardzību, atkritumu apsaimniekošanu, ūdens kvalitāti, ķīmiskajām vielām un ģenētiski modificētajiem organismiem, kodoldrošību un aizsardzību pret radiāciju.

3. Jāuzlabo koordinācija un sadarbība starp nacionālo, reģionālo un pašvaldību līmeni, kā arī jāstiprina vispārējo administratīvo kapacitāti.

Eiropas Komisijas 2002. gada 9. oktobra progresa ziņojumus par ES kandidātvalstīm

[2] Ieguvumi no ES vides likumdošanas ieviešanas

[3] CO2, CH4, N2O, HFC, PFC un SF6

[4] Bruģējot ceļu uz ES paplašināšanos, Transporta un vides integrācijas indikatori, TERM 2002, Eiropas Vides aģentūra, Kopenhāgena, 2002

[5] Šajā gadījumā 1 IKP vienība = 1 000 USD.

[6] ES transporta politika http://ec.europa.eu/old-address-ec.htm

[7] Pētījums “Eiropas lauku nākotne”

Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.