Foto: Kanaka Menehune

Sponsoru stingri kontrolēto komplimentu plūsma medijos nosmacē sabiedrībai tik nepieciešamo pašrefleksiju un domu apmaiņu.

Žurnālistes Agneses Kleinas izdzīšana no Riga Fashion Week modes skates un akreditācijas liegšana ir nevis šī notikuma organizētāju muļķīga kaprīze, bet parāda pasen ielaistas mediju infekcijas kārtējās izpausmes.

Tikai labu vai neko

Tā ir visiem tik mīļā komplimentārā žurnālistika, ko varam redzēt gan dažādos izklaides formātos, gan politiķu intervijās. Tā ir tik populāra un piedzīvojusi neapstādināma vīrusa cienīgu izplatību, ka vismaz dažu industriju un dažu pasākumu rīkotāji ir svēti pārliecināti, ka mediji ir viņu interešu apkalpotāji, bet žurnālisti — vienīgi pasākumu vai personību interesēs regulāri nodarbināmi indivīdi.

Bez šīs pārliecības, nebūtu arī šādas slimīgas reakcijas — nelaist modes skatē žurnālisti, kas savā blogā reklāmistiem uzdevusi jautājumus par modes nedēļas plakāta kvalitāti un parādījusi citu modes nedēļu plakātus. Proti, Agnese Kleina veikusi no pasākumu rīkotāju viedokļa visbaisāko “noziegumu” — viņa piedāvā patstāvīgu refleksiju par notikumu un parāda tā kontekstu. Blogs pat nav kritisks, tas bija vien mēģinājums runāt ārpus pasākuma rīkotāju paredzētās programmas. Sekas bija zibenīgas!

Es pati līdzīgā situācijā nokļuvu, kad nesen žurnālā Izklaide izteicu subjektīvas pārdomas par LNT projekta Maģiskās kāzas Molā sociālo jēgu. Rakstīju, kā jutos, redzot, ko televīzijas šova dalībniekiem spēj piedāvāt cilvēces visspēcīgākā rituāla norise lielveikalā. Lai arī teicu atzinīgus vārdus par sirsnīgajiem mīlētāju videportretiem, pārdomas bija mulsuma un jautājumu pilnas. Pēc dažām dienām no ziņu aģentūrās izplatītās, aizkaitinātās televīzijas preses relīzes uzzināju, ka biju ņirgājusies par visu radošo komandu un lielisko mirkli šova dalībnieku dzīvē. Redakcijā mani mierināja, ka dažu šovu rīkotāji (un ne tikai viņi vien) hroniski uzskata, ka pārējie mediji ir vien aktuālo projektu daudzināšanas papildu kanāli. Pati gan izteicu pieņēmumu, ka ar manu rakstu neapmierināts varēja būt pasākuma sponsors, tāpēc arī televīzija rīkoja cīņu pret viedokli.

Zem kontroles

Ja citādi nevar padarīt medijus par pakalpojumu sniedzējiem, tad pasākumu rīkotāji slēdz līgumus ar medijiem par “informatīvo atbalstu”, aiz kura slēpjas ne vien bagātīga un auditorijai nepieciešama informēšana, bet arī citi labumi, piemēram, ekskluzīvas tiesības intervēt pasākumu galvenās personas. Rau, tikko Privātā Dzīve lūdza komentēt, vai Baiba Sipeniece tiešajā ēterā drīkstēja ironiski norādīt uz šova informatīvā sponsora rakstā (par Sipenieces kleitām un sadarbību ar Elitu Patmalnieci) it kā esošajām kļūdām? Lai kāds ir šis mikrokonflikts, uzdotajā jautājumā ietverta pārliecība, ka informatīvais sponsors ir kā neaizskarams svētums.

Varētu stāstīt gari un plaši par gadījumiem, kad mediju, izklaides un dažādu mākslas (arī sporta un citu jomu) savstarpējā sadarbība ietver tādā pakāpē attīstītu mijiedarbību, ka parneri cits par citu drīkst runāt vien kā par mirušajiem — vai nu labu vai neko. Mediji nereti ļaujas šai spēlei, jo tas ir ērts materiālu un attiecību nodrošināšanas veids. Ne jau visi un ne jau vienmēr, tomēr diezgan daudzi un diezgan bieži.

Mums, visiem pārējiem, kas patiesi vēlas zināt, kā vērtēt mums apkārt virmojošās dzīves norises, un cer uz brīvu domu lidojumu, šī prakse ir ļoti slikta ziņa, jo tiek ierobežota diskusija, viedokļu dažādība. Stingri kontrolēto komplimentu plūsma nosmacē sabiedrībai tik nepieciešamo pašrefleksiju un domu apmaiņu. Bet komplimentāro publikāciju varoņi nākamos projektus reklamē ar iepriekšējo slavinošajiem materiāliem. Viss ir under control, kā teiktu militāru attiecību cienītāji.